Visuresošie Ķīnas pūķi._1

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit. 

Pārsteidzošā pūķu daudzveidība.

Ķīniešu valodā vārds pūķis (drakons) jeb long visbiežāk simbolizē spēku un labestību. Pūķis parasti slēpjas nepieejamos kalnos vai dzīvo jūras dibenā. Viņam piemīt apbrīnojamas īpašības. Runā, ka viņš var kļūt neredzams, kļūt tik maziņš kā zīdtauriņa kāpurs, kā arī tik liels, lai aizpildītu ar sevi visu zemi un debesis. Senie ķīniešu traktāti apraksta arī citas interesantas lietas: „Viņš var lidot mākoņos vai slēpties zem ūdens” (Guaņ Čžuns, VI gs. p. m. ē.). Pirmā ķīniešu hieroglifu vārdnīca „Šoveņ czeczi”, kas tika sastādīta mūsu ēras I gadsimtā, atzīmē: „Viņš var dot formu mākoņiem, pārvērsties par ūdeni vai uguni, var kļūt neredzams vai spīdēt tumsā”. Šiem mitoloģiskajiem briesmoņiem patiesi ir dīvainas īpašības.

Ķīnieši mīl uzsvērt sīkākās atšķirības. Tāpēc viņi pazīst pārsteidzošu, visdažādāko pūķu tipu daudzumu, kuru apraksts visdrīzāk atgādina dažādu lidaparātu aprakstu, ne kā kaut kādu, lai arī ļoti „eksotisku” dzīvo radību īpašību aprakstu. Vispirms tas attiecas uz „debesu” jeb „zvaigžņu” pūķi Tjaņlunu, kurš ved dievu kaujas ratus vai sargā debesis. „Sakaru pūķis” Inluns it kā ir ņemts no mūsdienu informācijas tehnoloģijām (!), ar vārdu Feiluns apzīmē pūķi, kas spēj lidot gan debesīs, gan mākoņos.

Izteiksmīgi pūķu apraksti, ko pazīst ķīniešu mitoloģija, ir saglabāti mums mākslā. Tur izšķir desmit pūķu tipus.

Pūķis, ko attēlo uz zvaniem vai gongiem, parasti skaļi rēc, īpaši tad, ja tam uzbrūk viņa senais ienaidnieks – valzivs.

Pūķis, kura attēlus parasti izgriež uz mūzikas instrumentiem, mūziku arī ļoti mīl.

Ar literatūru aizraujas tie pūķi, kuru attēlus izgriež uz stēlām.

Pūķi, ko attēlo uz tiltu balstiem, mīl ūdeni: tos bieži attēlo kā zivis ar vertikālā plaknē attēlotām spurām, ne astēm. Viņi ļoti interesējas par to, kas notiek apkārt un vienmēr grozās uz visām pusēm.

Pūķi, kas atrodas uz Būdas troņa, vienmēr koncentrējas uz kaut ko.

Pūķi, kas attēloti uz akmens postamentiem spēj daudz ko izturēt.

Pūķi, kas atrodas uz tempļu jumtiem, mīl briesmas.

Nevajag būt pareģim, lai saprastu, ka pūķi, kas attēloti uz zobenu rokturiem, ir ļoti kareivīgi, šausmīgi drosmīgi un trauksmaini.

Uzskata, ka pūķi uz cietuma vārtiem ir ļoti kauslīgi. Turklāt viņiem patīk koncentrēt savu spēku un enerģiju, lai iedvestu cilvēkiem šausmas un samierināšanos.

Nereti ķīniešu pūķus attēlo ar maziem, apaļiem priekšmetiem, piemēram, uz tā saucamajām „pūķu sienām”, to paraugi labi ir saglabājušies līdz mūsu dienām Datunā un Pekinā. Attēlu sižeti atšķiras, taču visbiežāk te var redzēt pūķus, kas cīnās par Sauli, Mēnesi, pērli, kas padara tos stiprus un varenus; pazaudējuši pērli, pūķi zaudē arī savu spēku.

Līdzīgi maiju un acteku lidojošām čūskām, Tālo Austrumu pūķi simbolizē Visumu, turklāt viņu spēkam ir visai reālistiska, tehniska daba. Pūķis, viņš arī spārnotā čūska, ieņem savu pienācīgu vietu dažādu tautu mītos par pasaules radīšanu; bez tā, pūķis ir saistīts ar zvaigznēm.

Par debesu dēliem un pirmajiem imperatoriem.

Pašos senākajos mītos, kas zināmi Viduszemes impērijā, ķīniešu priekšteči nolaidās uz Zemes no debesīm ar pūķiem. Viņus bieži sauc arī par „leģendārajiem, pirmajiem imperatoriem”, vēl arī par „debesu dēliem”. Viņi bija pieci, un viņi valdīja Ķīnā no V līdz III tūkstošgadei pirms mūsu ēras, tas ir, ilgi pirms laika, kad tur valdīja pirmās, vēsturiski apstiprinātās dinastijas. Pirmais bija „Dzeltenais imperators”, Huan-di, nejaukt ar vēlāk valdījušo Ciņu Šihuandi (259-210 g. p. ē.), kura kapeņu piramīda, kas būvēta austrumos no Siaņas, ir ielenkta ar milzīgu māla karavīru armiju. Pēc pirmā imperatora Huan-di sekoja viņa dēls Šao-hao, kā arī citi valdnieki: Jaņ-di, Sjanun-di (Xianong Di), kā arī Či Ju.

Visi šie valdnieki valdīja pēc „normāla” rēķina neiedomājami ilgi, bet tieši – vairākus gadsimtus ilgi. Teiksmās viņiem obligāti piemita arī spēja lidot. Turklāt viņi nemitīgi atgādināja par savu ārpuszemes izcelšanos. Viņu senči bija „debesu dēli”, kas bija atlidojuši no kosmosa ar rūcošiem metāla pūķiem, kas spļāva uguni. Paši pirmie imperatori arī bija dzimuši, nevis te, bet acīmredzot, nolaidās uz Zemes jau gatavi valdīt te. Pat dzīves beigas viņiem bija savādākas, nekā cilvēkiem. Kas attiecas uz „Dzelteno imperatoru” Huan-di, tad valdīšanas beigās viņš nesekoja visa dzīvā ceļam, bet tās beigās atkal pacēlās uz debesīm ar „pūķi”.

Vispār, leģendārais, pirmais imperators Huan-di izmantoja dažādas un neparastas tehniskas lietas. Viens no šādiem objektiem tika aprakstīts kā „trijkājis”. Tas it kā sasniedza četrus metrus augstumu un spēja „akumulēt daudz enerģiju”. Turklāt no viņa nāca dīvaini „trokšņi”. Senās teiksmas salīdzina to ar „pūķi, kas lido caur mākoņiem”. Šis noslēpumainais objekts arī sazinās ar zvaigzni Sjuaņ-juaņu (Regulu), no kuras pēc leģendas ir cēlies arī pats Huan-di.

Brīnumainais „trijkājis” varēja vākt zināšanas, kā arī saglabāja tās, kas attiecās uz pirmā imperatora dzīvi un valdīšanas laiku. Ar pārliecību var teikt, ka „trijkājis” nebija nekāds mitoloģisks zvērs; drīzāk tas bija tehniski sarežģīts aparāts, kas varēja veikt lidojumus uz ļoti tālām zvaigznēm, tāpēc ļoti precīzi atcerējās visu vajadzīgo informāciju. Un viss tas bija pirms vairāk nekā 5000 gadiem, kad nekā tamlīdzīga vispār nevarēja būt.

Bibliogrāfi atceras arī viņa pūķi vārdā Čanhuaņs. Tas spēja veikt dienas laikā milzīgus attālumus. Viss palika arvien neticamāks! Pēc teiksmas, cilvēks, kas ir „jājis” ar šo pūķi, pēc tam varēja nodzīvot 2000-us gadus. Vai tiešām Huan-di „pūķis” lidoja ar gaismas ātrumu, kas noveda pie šāda laika palēninājuma efekta? Vai arī pie vainas ir vienīgi neapvaldītā hronistu fantāzija? Nodaļā, kas veltīta Japānai, es sīkāk apstāšos pie laika palēnināšanas fenomena, kas mums pazīstams tikai ar Einšteina teorijas rašanos.

Pat tad, kad pirmo, leģendāro imperatoru laikmets bija pagājis, noslēpumainā, lidotāju māksla joprojām atgādināja par sevi. Tā imperators Jujs, ko uzskata par Sja dinastijas ( ap 2100-1600. gadu p. m. ē.) radītāju, tāpat kā valdnieks Zālamans, lidoja ar kaujas ratiem. [Mūsu Kurbads, kurš bija radies nejaušu, ģenētisku eksperimentu rezultātā, arī lidoja starp pasaulēm uz ērgļa – t.p.] Šajos debesu ratos bija iejūgti divi pūķi; par to imperators Jujs ieguva iesauku „gaisa pavēlnieks”. Savas valdīšanas laikā viņam nācās saskarties arī ar ‘lāpu pūķi”, kas, acīmredzot sagādāja viņam daudz raižu. Lai iznīcinātu šo debess briesmoni, Sja dinastijas dibinātājs izmantoja īpašu stratēģiju: mākslīga ezera vidū viņš lika uzcelt novērošanas torni, kur varēja sekot visiem „lāpu pūķa” manevriem. Ar šīs „gaisa izlūkošanas” palīdzību Jujs spēja pievarēt briesmoni. „Komandpunkts paziņo par precīzu trāpījumu mērķī”.

Pēdējais Sja dinastijas imperators Cze-vans bija asinskārs diktators, kuru gāza un piespieda izdarīt pašnāvību ap 1600. gadu pirms mūsu ēras. Gāza viņu Čens Tans, kurš iegāja vēsturē kā Šanu dinastijas (1600-1100 gadi p. m. ē.) dibinātājs. Veicot valsts apvērsumu, Čens Tans varēja paļauties uz uz noslēpumainas tautas palīdzību, ko sauca par „si-gun” (Xi Gong), no kuriem viņš dabūja „lidojošus kaujas ratus”. Kā ziņo hronists Gu Po (270-324), „si-gun” tautas pārstāvji palika kopā ar jauno valdnieku desmit gadus. Visu šo laiku viņu lidojošie aparāti, ko sauca arī par „lidojošiem riteņiem”, atradās izjauktā veidā, lai nesatrauktu padotos. Pēc tam viņi aizlidoja pie sevis uz savu valsti, kas atradās no Ķīnas 40 000 li attālumā (li ir sena ķīniešu jūdze, kas vienāda ar 0,6444 kilometriem).

Tādā veidā, pārskaitot uz mūsu mērvienībām, attālums būtu 26 tūkstoši kilometru. Protams, varētu pastrīdēties, no kurienes ir ieradušies šie dīvainie „si-gun” tautas ļaudis. No Zemes otras puses? Vai arī viņi ir atlidojuši no kosmiskās stacijas, kas riņķoja ap mūsu planētu 26 tūkstošu kilometru attālumā, bet pēc tam atgriezās uz tās?

Lidojumi debesīs.

Acīmredzot, ne tikai imperatora nama locekļi regulāri uzturēja sakarus ar debesīm. Dzejnieks Cjuijs Juaņs (340-278. g. p. m. ē.) savā poēmā „Lisao” („Atraidītā sēras”) rūpīgi apraksta lidojumu virs Centrālāzijas. Sākas viss ar to, ka viņš atnāk uz imperatora Čuņa (Chun) kapavietu, kad parādās „kaujas rati no nefrīta, ko velk četri pūķi” (pazīstamajā L. Eidlina tulkojumā šie smalkumi nav saglabāti: „Uz fēniksa es sēžos, pūķis iejūgā, Virs laicīgās es pasaules debesīs ceļos”. Cjuijs Juaņs drosmīgi iekāpj ratos un paceļas debesīs, lielā augstumā, pārlido pāri visai Ķīnai no austrumiem uz rietumiem, dodoties uz Kuņluņa kalniem. Šo kalnu virsotnes, kas ceļas 7700 metru augstumā, atdala Tibetu no Takla-Makanas un Gobi tuksnešiem.

Sava lidojuma laikā šis nejaušais hronists varēja skatīt zemi no debesīm, turklāt ne vējš, ne smilšu vētras viņam nenodara nekādu ļaunumu. Pēc tam viņš atkal laimīgi nosēžas uz zemes. Vēlāk Cjuijs Juaņs it kā iegūst vēl vienu iespēju veikt pārlidojumu „pūķu kaujas ratos” uz Kuņluņu.

Starp citu, tieši no Kuņluņas kalniem nāk vēl viena sena teiksma, kas vēsta par „lidojošiem zvaniem”. Šie neparastie lidojošie objekti varēja noslēpumainā veidā parādīties un tikpat noslēpumainā veidā pazust. Daudz ziņojumu par NLO mūsu laikos arī liecina par noslēpumaino objektu parādīšanos un pēkšņu pazušanu. To varētu salīdzināt tikai ar to, ka pēkšņi iedegas un izslēdzas lampa, atliek tikai nospiest slēdzi.

Ja jums grūti iedomāties, ka tie paši pūķi, kas pēc leģendām Ķīnā ir parādījušies sensenos laikos, īstenībā bija kosmiskie kuģi vai, vispārīgi runājot, mākslīgi radīti, lidojoši objekti, tad man gribētos palīdzēt jums to saprast, pasakot priekšā. Ja kādreiz mūsu civilizācija, ko mēs nebeidzām slavēt, sagrūs zem drupām, tad arheologiem, kam nāksies dzīvot nākamajās tūkstošgadēs, būs ļoti jāpiepūlas, lai atrisinātu mūsu atstātās mīklas. Pieņemsim, dažās, saglabājušās grāmatās, kas būs palikušas no viņiem gandrīz netverama laikmeta, tiks stāstīts par it kā noslēpumainiem radījumiem ar zvēru vārdiem. Piemēram, par kaut kādu „Jaguāru”, kam piemitis tik liels spēks kā trīs simts zirgiem. Tālās nākotnes zinātnieki neticīgi kratīs galvas, bet pēc tam aprakstīs mūsu laikos labi zināmo, krāšņo autobūves ražojumu, kā „fantāzijas radītu, mitoloģisku objektu”.

Bet, satopot rakstu par „Pūķi”, kas ar milzīgu ātrumu pārvietojas debesīs, spļaujot uguni un baisi rūcot, šie nākotnes zinātnieki kategoriski pierakstīs šo radījumu mūsu haotiskā laikmeta neapvaldītai fantāzijai. Un pat neiedomāsies, ka ar to būs aizsūtījuši uz pasaku valstību reāli eksistējošu, dažādiem mērķiem veidoto kaujas lidmašīnu „Draken” („Pūķis”), ko izmanto Zviedrijas Karaliskie GKS.

Atkal uz mirkli ieskatīsimies mūsdienu Ķīnā, kuras godkārīgie kosmiskie plāni atkal un atkal rada sensācijas. Ķīnas Tautas Republikas valdībai lidojumi kosmosā ir kļuvuši par vienu no galvenajām prioritātēm. Jau 1970. gados ķīnieši palaida kosmosā savu pirmo mākslīgo Zemes pavadoni. No tā laika viņi uz starpkontinentālo, ballistisko raķešu bāzes ir radījuši varenu nesējraķeti, kas tika nosaukta par „Lielo lēcienu” (vai „Lielo gājienu”).

Tajā pašā laikā jau vairāki ķīniešu kosmonauti ir paguvuši aplidot Zemi ar kosmisko kuģi „Shenzhou”. Pats pikantākais tajā apstāklī ir tas, ka tā nosaukums tulkojumā nozīmē „Dievišķais kuģis”. Daudzi zinātnieki pie mums vēl pretojas atziņai, ka vissenāko laiku dievi varēja būt astronauti. Ķīnā neredz nekādu problēmu, lai dotos kosmiskās telpas iekarošanā tieši ar „dievišķo kuģi”.

Nobeigums seko.