Vilkatis no Kandavas

Tādi esam. Brīvinieks Agris Dzenis.

vilkatis

Feminists un brīvnieks – tā īsi var raksturot vēsturnieki Agri Dzeni, kurš dzīvo Kandavā un nodarbojas ar vilkačošanu. Agris Dzenis pēc izglītības un aicinājuma ir vēsturnieks, agrāk nopietni aizrāvies ar melnu grāmatu pētniecību un maģijas studijām, un interese par vēsturi un okultismu viņu it aizvedusi pie pirmatnējās pasaules uztveres – vilkačošanas. Mācības, kas būtiski atšķiras no vispārpieņemtajiem mītiem par šausminošiem vilkačiem

Pateicoties magam Linardam Auziņam, kurš šā gada janvārī Patiesajā Dzīvē demonstrēja savā rīcībā esošo maģijas rokasgrāmatu – Mozus sesto un septīto grāmatu, es satiekos ar vēsturnieku Agri Dzeni. Viņa uzskats: mags Auziņš ir krietni pārspīlējis ar melnās grāmatas ietekmi. Tā gan esot tiesa – izsenis melnās grāmatas ir bijušas ļoti populāras daudzviet Eiropā, arī Latvijā, tomēr to maģiskā varenība ir pārvērtēta. Arī Agra Dzeņa rīcībā ir divu melno grāmatu kopijas – viena rakstīta vācu un senebreju valodā, otra – latviešu, kur pirmā nodēvēta par Mozus sesto un septīto grāmatu, otrā – par Mozus septīto grāmatu.

 

gramatas

 

 
 

Šo tekstu (grāmatā pa kreisi) 19. gadsimta beigās Atzeles luterāņu mācītājs Adolfi konfiscējis kādam savam draudzes loceklim. „Tā rakstīta latviešu valodā. Te savākti tautā lietotie buramvārdi pret slimībām, zagļiem, uzbrukumiem un citām nelaimēm. Buramvārdu krājums nosaukts par Mozus septīto grāmatu, lai gan tam ar blakus redzamo grāmatu un senebreju valodā rakstītām formulām nav nekāda sakara,” stāsta Agris Dzenis.

 

 
 

Maga īpašums

Uz jautājumu, kā viņa rīcībā nonākušas melno grāmatu kopijas, Agris dzenis atbild, ka tas esot interesants stāsts. Kad pirms 15 gadiem viņš strādājis valsts vēstures arhīvā, nejauši uzgājis melnās grāmatas Latvijas Pieminekļu valdes fondā, kas ticis veidots jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. „Kā tās nokļuvušas fondā, nav skaidrs, toties ir zināms, ka 1919. gadā, kad Latvijā uz īsu brīdi bija nodibināta padomju vara, boļševiki Rīgā arestēja kādu burvi un konfiscēja lielu klāstu maģisko tekstu, tostarp grāmatas, kuru kopijas ir manā rīcībā. Nav zināms, kāpēc burvis tika arestēts – spiegošanas vai maģisko rituālu dēļ.” Vēsturnieka rīcībā esošais Mozus sestās un septītās grāmatas noraksts (grāmata pa labi) lielākoties sastāv no senebreju valodā rakstītām formulām. Grāmata datēta ar 1520. gadu, tomēr nav īsti zināms, kad šī grāmata izdota pirmo reizi.

 

Asiņainie zīmogi

„Kas tad īsti ir Mozus sestā un septītā grāmata?”vēsturnieks sarunu sāk ar jautājumu. „Tā ir daļano maģiskās beletristikas, kuru izplatīja Rietumeiropā no 15. līdz 18. gadsimtam. Tolaik tā sauktās burvju grāmatas, kuras dēvēja par grimuariem, bija ļoti populāras. Arī latviešu folklorā minēti gadījumi, kad šīs grāmatas gluži vienkārši tika pirktas tāpat kā pūķi (jāpaskaidro – pūķis latviešu mitoloģijā ir gars, kas zog kaimiņiem labību, gaļu, kā arī citas mantas, ko atnes savam saimniekam). Nu, lūk, kā minēts teikās, gan šos pūķus, gan melnās grāmatas, kas saimniekam varēja bez piepūles nest bagātību, varēja nopirkt Rīgā par lielu naudu. Iespējams, veikli cilvēki, pārdodot melnās grāmatas, itin labi nopelnīja. Jo klīda runas, ka grāmatām piemītot ļoti liela varenība – ar to palīdzību varēja izsaukt mirušo garus, atrast apslēptas mantas, pārvērst mazvērtīgus materiālus zeltā, pasargāties no zagļiem un lodēm. Skaidrs, ka šādi nostāsti uzsita grāmatām lielāku cenu, un tām bija labs noiets.”

Agris Dzenis skaidro – vispopulārākā maģijas grāmatu klāstā ir Mozus sestā un septītā grāmata, kā arī Legemetons jeb Zālamana atslŗedziņas. „Tur teikts, ka ar maģisku formulu palīdzību varot pakļaut 72 dažādus garus – gan varenus, gan mazāk varenus, gan labus, gan ļaunus. Ja noteiktā laikā tiks veikti konkrēti rituāli, rezultāti nekur nepaliks un gari pakļausies. Es gan šaubos, vai kādam izdevās veiksmīgi izmantot šīs instrukcijas, un, manuprāt, arī baznīcu pārstāvji neuztvēra nopietni šādus tekstus – nav zināms neviens gadījums, kad inkvizīcija vai laicīgā tiesa būtu kādu tiesājusi par melno grāmatu izmantošanu.

Tomēr vēsturnieks neslēpj, ka nebūtu pareizi arī nenovērtēt melno grāmatu ietekmi. „Zināmā mērā šie teksti darbojas, tie kalpo kā līdzeklis cilvēka gribas koncentrēšanai uz kādu noteiktu mērķi. Viens var skaitīt maģiskas formulas senebreju, otrs – latīņu valodā, trešajam brīnumvārdi būs tēvreize, ceturtajam – tautasdziesmas. Ir jāsaprot, ka griba ir enerģija, un maģijas pamatā ir gribas koncentrēšana. Turklāt indivīda gribas enerģijai var piesaistīt arī citu cilvēku un dabas enerģiju, ar to izskaidrojams, kāpēc maģiskie rituāli bieži vien notiek grupā un brīvā dabā. Agrāk anglosakšu zemēs populāri bija tā sauktie raganu sabati un burvju konventi, kas notika vietās ar lielu enerģētisku potenciālu – kalnos vai, teiksim, pagānu svētvietās. Šajos rituālos maģiskās formulas bija indtruments, kas kalpoja enerģijas koncentrēšanai.”

 

Katrs sev dievs, sātans un visu lietu mērs – tā uzskata brīvnieks, vēsturnieks Agris dzenis. Par attiecībām ar saviem tuviniekiem viņš teic: „savstarpējās attiecībās viss ir labojams un maināms, ja vadās pēc brīvas gribas un gribu saskaņošanas iespējas. Tāpat kā visu pasauli, patlaban es atklāju sievu un bērnus no jauna, ieraugu viņus kā interesantas un daudzšķautnainas personības. Man ir trīs bērni, un es cenšos viņus neaudzināt, bet gan ļaut viņiem augt pašiem. Bērnos visas spējas ir jau iedīglī, tikai jāļauj tām attīstīties. Bērniem varu dot vienīgi padomus, nevis uzspiest savu vai sabiedrības gribu. Individualitāte ir pirmajā vietā.

 

Vērtējot melnajās grāmatās iekļautās maģiskās formulas, Agris dzenis skaidro – 14. gadsimtā ebreju kopienās un arī ārpus tām populāra bijusi kabalistiskā maģija, kuras saknes rodamas ebreju reliģiskajā tradīcijā. Saskaņā ar kabalas mācību jūdaisma tekstos – gan Torā, gan Talmudā – esot iespējams atrast šifrētus vēstījumus, kas piešķir varu pār gariem un stihijām, un tie arī kļuvuši par pamatu maģiskajām formulām.

„Vai es praktizēju melno maģiju? Nē,” atbild Agris Dzenis. „Man nav bijusi nepieciešamība to darīt. Turklāt mana ticība maģiskajām formulām nav pietiekami spēcīga, lai nodarbotos ar buršanu. Un vēl kāds būtisks aspekts. Es negribu nevienu pakļaut draudot vai  pavēlot, jo nevēlos iedzīvoties ienaidniekos – ne šajā, ne citā pasaulē.”

Vilkatis – brīvības simbols

Stāstot par savu pievēršanos vilkačošanai, vēsturnieks uzsver, ka viņa izpratnē tā ir tiekšanās pēc vienotības. „Pasaulē eksistē viena enerģija – dzīvības enerģija, un tā izpaužas dažādās formās. Formas nemitīgi mainās, un šī mainība ir jāpieņem kā vienotās enerģijas dažādas izpausmes,” klāsta Agris. „Pamazām izzinot maģiskās tradīcijas, savās studijās esmu ticis pietiekami tālu, proti, sācis izprast vienotību. Vilkačošana kā pasaules uztvere ir pirmatnēja – tā ir viena no senākajām pasaules uztverēm, kas mūsdienu pasaulē ir aizmirsta un netiek praktizēta. Vilkatis senajā mitoloģijā un arīdzan mūsdienu cilvēka arhetipos atklājas kā pirmbūtne, cilvēku un dzīvnieku pirmtēls, kas spēj saprasties ar visām radībām, pārvietoties cauri pasaulēm, kā arī mainīt formu. Apcerot šo tēlu, iespējams mainīt savu pasaules skatījumu.

Bet kas caurmēra latvieša izpratnē ir vilkatis? Tas ir cilvēks, kas pārvēršas par vilku, un otrādi. Latviešu folklorā pārvēršanās par vilku notiek gaužām vienkārši. Piemēram, atliek dibenā iespraust smilgu, trīs reizes pateikt, ka gribu būt vilks, tad izlīst zem priedes saknes – un gatavs. Nav īsti skaidrs pārvēršanās mērķis un tās būtība. No latviešu teikām var noprast, ka vilkačošanai ir sīki un utilitāri mērķi – lai kādam atriebtos vai paēstu. Cilvēks pārvēršas par vilku tādēļ, lai pakamptu no kaimiņa aitu un to apēstu. Tik primitīvi priekšstati par vilkačošanu ir arī citām jauno laiku tautām, un tie izpaužas arī modernajā mitoloģijā – gan literatūrā, gan kinomākslā. Piemēram, filmā Krēsla nesavaldīgie un neaptēstie vilkači parādīti kā pretstati iepretim inteliģentajiem, iznesīgajiem un šarmantajiem vampīriem. Turklāt kristietības ietekmē vilkača tēls ieguvis dēmoniskas aprises un tiek traktēts kā ļauns burvis vai burvja upuris. Tomēr formas mainīšana un saistība ar dzīvnieku pasauli ir saglabājusies no senā vilkača tēla.”

Pirmās rakstītās liecības par vilkačiem atrodamas jau sengrieķu vēsturnieka Hērodota darbos, kuros viņš nodēvējis neiru zemi par vilkaču zemi. Profesors Pēteris Šmits apgalvoja, ka senie neiri esot senie balti, un ja viņam tiešām ir taisnība, tad mēs varam droši sevi dēvēt ne tikai par dziedātāju, bet arī par vilkaču tautu. Kā liecina leģendas, par vilkati varēja kļūt pēc paša gribas, cita vilkača koduma vai arī lāsta dēļ. Viduslaiku hroniķis Gervase Tilburijs pieminējis vēl kādu veidu – par vilkati bijis iespējams pārvērsties arī pilnmēness iespaidā. Citas rakstiskas liecības par vilkačiem Latvijā sastopamas 16. un 17. gadsimta tekstos, kuros par tipisku vilkaču darbības teritoriju tiek dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.

Vācu kundzības laikos latviešiem vilkatis kļuva arī par brīvības un cīņas simbolu.

Latvju teikās pieminēti dažādi cilvēka pārvēršanās veidi, pārtapšana notikusi, piemēram, arīdzan kādam burvim vai citam vilkatim pasniedzot apvārdotu dzērienu un sakot: „Tādas pašas drēbes tev kā man, pelēki svārki, gara aste” vai arī: „Kas man, lai notiek tev”.

Turklāt ticība vilkačiem senatnē bijusi izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Tā piemitusi zemniekiem, dižciltīgiem, pat izglītotiem aristokrātiem, tā laika sabiedrības krējumam. Baltijas vācu zemnieki, garīdznieki un juristi, apkarojot vilkaču māniju, savos rakstos un runās apgalvoja, ka cilvēks tikai iztēlojas sevī vilkaci, īstenībā atrazdamies dziļā miegā. Līdzās gan tika sludināts – visi vilkači ir burvji, kas atrodas gan fiziskā, gan garīgā saistībā ar velnu. Ļaudis tika šausmināti ar leģendām par briesmīgu slimību – likantropiju.

Kas tā tāda? Slimības nosaukums likantropija ir atvasināts no grieķu valodas un tiešā tulkojumā nozīmē – vilkcilvēks. Mūsdienu medicīnas vārdnīcās skaidrots, ka likantropija ir psihoze, kuras laikā slimniekam šķiet, ka viņš pārvēršas vai arī ir jau pārvērties par zvēru. Senatnē gan par psihozi nerunāja, toties ticēja reālai vilkaču slimībai.

Nostāsti liecina, ka šī slimība visbiežāk sākusies ar viegliem drebuļiem, kas pārtapuši par drudzi. Slimnieks parasti sūdzējies par galvassāpēm un lielām slāpēm. Viņa rokas palēnām piepampušas un pagarinājušās, ķermeņa un sejas āda kļuvusi raupja. Novērota liela svīšana un apgrūtināta elpošana. Slimnieka kāju pirksti kļuvuši līki un spēcīgi. Kad sākuši traucēt apavi, viņš tos aizsviedis prom. Bijusi slikta dūša, un mocījuši krampji, līdz beidzot pilnīgi aptumšojās prāta spējas. Krūtīs parādījusies dedzinoša sajūta, mēle kļuvusi nepaklausīga, un skaidras valodas vietā atskanējusi rūkšana. Tad slimnieks noplēsis drēbes un nometies četrrāpus. Ķermenis mainījis ādas krāsu, un uz tā izveidojusies vilnas kārta. Pēdas sacietējušas, un kailais cilvēkzvērs varējis skriet pa asiem akmeņiem un dzelkšņiem. Galva apaugusi ar rupjiem matiem, un viņš izskatījies pēc briesmoņa. Naktīs tas jozis apkārt, gaudodams un nogalinādams ikvienu, kas trāpījies ceļā. Visbiežāk slimnieks savu upuri nogalinājis, pārkožot miega artēriju kaklā. Apmierinājis savu kāri pēc asinīm, tas nokritis zemē un aizmidzis. Pret rītu viņš atkal kļuvis par cilvēku un šausmīgi pārdzīvojis izdarīto. Naktī – slepkavība, bet dienā – nožēla, tāds bijis drausmīgais likantropijas slimnieka liktenis. Viņam vija lemts mocīties, līdz kāds viņu iznīcināja, atbrīvojot no ciešanām. Vilkača nogalināšanai parasti tika izmantota sudraba lode.

Tikšanās pie Draņķozola

Agris Dzenis uzsver – viņam vilkačošana krasi atšķiras no vispārpieņemtiem stereotipiem par vilkačiem. Pagājušā gada sākumā vēsturniekam palaimējies izlasīt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzēja Ralfa Kokina grāmatu Kurzemes vilkaču nostāsti, kurā vilkači parādīti pavisam citā gaismā. „Tur vilkatis atklājas kā pirmbūtne. Šī būtne katrā ziņā nav vilks vai cilvēks mūsdienu izpratnē, tomēr tajā pašā laikā vilkatis ir gan cilvēks, gan zvērs, gan – kaut kas vairāk. Tā ir būtne, kas spēj brīvi pārvietoties uz mirušo pasauli, spēj sazināties ar visām radībām ar domformu palīdzību. Kokins ir savācis daudzu cilvēku liecības par sastaptajiem vilkačiem Ziemeļkurzemē. Tostarp viņš piemin populāru vilkaču vietu – Tukuma novadā esošo Draņķozolu. Tas ir liels nokaltis ozols meža vidū, kuram nez kāpēc nav laba slava, bet man tas ļoti patīk. Draņķozols man ir spēka vieta, kas enerģētiski uzlādē.

Spilgti atmiņā palikusi vieta, kurā grāmatas autors atstāsta kādu bērnībā dzirdētu veca mežsarga stāstu. Neilgi pēc Otrā pasaules kara mežsargs naktī pie Draņķozola sastapies ar vilkati – rēgainu gara auguma būtni, kas līdzinājusies gan cilvēkam, gan vilkam, gan apdegušam līķim. Šī būtne spējusi telepātiski iedarboties uz mežsarga apziņu, raidot domformu virknes. Vilkatis brīdinājis par tuvojošos ekoloģisko katastrofu un informējis, ka mežsargam ir ļaundabīgs audzējs. Mežsargs tūlīt pat devies pie ārsta, un tiešām – viņam konstatēts vēzis agrīnajā stadijā. Audzējs ticis izoperēts, un mežsargs atveseļojies.”

Agris Dzenis skaidro, ka kurzemnieku nostāstos visbiežāk vilkači figurē kā pavadoņi uz citām pasaulēm. „Vilkačiem piemīt izteikta taisnības apziņa, un viņi iznīcina tos, kas varmācīgi izturas pret dabu un citām dzīvām būtnēm. Šādas vilkača iezīmes sasaucas ar vissenāko eiropiešu vīrišķo dievu, kas attēlots kā puscilvēks – pusdzīvnieks. Viņš vienlaikus bijis Lielās Pirmmātes dēls, vīrs un brālis, kas spējis pieņemt jebkuru veidolu. Tandēmā ar Pirmmāti viņš vadījis un sargājis šo pasauli.”

Vēsturnieks Agris spriež, ka caur Vilkača tēlu iespējams nonākt pie vienotības apziņas, kas nozīmējot arī visu formu un gribu respektēšanu. „Mīlestība kristīgajā izpratnē nav auglīga, jo bieži vien nozīmē kāda pakļaušanu savai vai sabiedrības gribai, kas pasniegta kā Dieva mīlestība. Taču, manuprāt, svarīgākais ir savas individualitātes sargāšana un citu individualitātes respektēšana, jo tikai tā var dzīvot saskaņā ar šo pasauli”.

Agris dzenis atgādina, ka modernais pasaules skatījums balstās uz pretstatiem – melns un balts, labs un ļauns, sievišķais un vīrišķais, dzīvība un nāve. „Tiek uzskatīts, ka šo pretstatu cīņa ir progresa pamats, bet tas ir aplams uzskats. Progress nevar balstīties uz cīņu, bet gan uz sadzīvošanu un cita gribas respektēšanu. Dabā netiek šķirota labā un ļaunā enerģija, viss ir vienots. Tikai atkarībā no mums pašiem konkrētā enerģija var būt gan radoša, gan graujoša. Starp citu, enerģiju – gan pozitīvo, gan negatīvo – var akumulēt un transformēt. Piemēram, ja kāds uz tevi dusmojas, iedomājies, ka tu apēd šīs dusmas, bet vēlāk šo enerģiju iespējams izmantot saviem mērķiem”, iesaka Agris.

Varas un popkultūras kults

Vēsturnieks atklāj, ka viņam neesot mobilā telefona. Kāpēc? Neesot nepieciešamības pēc tā. „Jo cilvēkam ir mazāk vajadzību, jo mazāk iespēju ar viņu manipulēt. Kā redzams, patlaban notiek plaša mēroga manipulācija ar cilvēka materiālajām vajadzībām, un pie tā paši vien esam vainīgi. Savu materiālo vajadzību apmierināšanu esam uzticējuši gan valstij, gan uzņēmējiem, līdz ar to kļūstam atkarīgi. Cilvēka brīvības pakāpi pirmām kārtām nosaka viņa spēja nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo. Sabiedrībā valda varas un pakļaušanas kults, kura cena ir individualitātes zaudēšana. Gan varas, gan popkultūras patērētāju kults sākās jau ar maskulinās kultūras rašanos neolīta laikmetā, kad cilšu priesteri un karotāji ar varu un melīgām ideoloģijām sāka pakļaut sievietes un citus vīriešus. Jāatzīst, ka pēdējā laikā, kopš esmu iedziļinājies šajās lietās, lielā mērā esmu kļuvis par feministu. Kad akmens laikmetā pastāvēja egalitārā sabiedrība, Lielās Mātes nemitīgās dzīvības un atdzimšanas godināšana un sociālā vienlīdzība, nevienam nebija tiesību uzspiest citiem savu gribu. Vēlāk radās karotāju un priesteru kastas, un izveidojās mūsdienu hierarhiskā sabiedrība, kurā neliela valdītāju grupa pārvalda beztiesisku vairākumu. Ja mūsdienu sabiedrību salīdzinām ar piramīdu, tad egalitārā sabiedrība ir kā tīkls, kurā indivīdi pēc savām vajadzībām veido kontaktus, un no tā kopējā situācija nemainās. Toties piramīda konflikta situācijās var arī sabrukt. Nē, es neaicinu cilvēkus masveidā atgriezties pie naturālās saimniecības, es tikai aicinu viņus kļūt brīvākiem un iecietīgākiem pret visu, kas nekaitē citam. Un viens no veidiem, kā kļūt brīvam, ir vilkačošana.

Jā, esmu vēsturnieks – gan pēc aicinājuma, gan izglītības. Tagad pētu mazās autonomās sociālās grupas. Tās ir cilvēku apvienības, kas spēj pašpārvaldīties, pašregulēties un pašapgādāties. Eiropā tādu apvienību bija diezgan daudz vēl līdz 17. gadsimtam, un tādas bija kuršu ķoniņu dzimtas. Nelielās apvienības bija pilnīgi patstāvīgas un nebija iekļautas valsts struktūrās. Visi grupas locekļi varēja nepastarpināti piedalīties kolektīva pārvaldē, un tā bija īsta demokrātija. Bet tagad nevienā valstī un nevienā lielā kolektīvā demokrātija vispār nav iespējama, ko atzinuši arī sociologi. Ja grupā ir vairāk nekā 500 cilvēku, sāk veidoties grupējumi un hierarhija, un nepastarpinātas savstarpējās saiknes vairs nav iespējamas. Kaut kādu nepazīstamu pārstāvju ievēlēšana valsts parlamentā retās vēlēšanu kampaņās bez atbildības pieprasīšanas – tā nav demokrātija. Tas ir skaidri redzams, ka dzīvošana centralizēti mūsu brīvību pamatīgi ir iedragājusi, un mēs vairs neprotam būt patstāvīgi. Jāuzsver, ka ar nelielām ļaužu apvienībām es nedomāju sektas, kurās visi pakļauti līdera gribai. Un nav nozīmes, ko tur sludina un kas ir līderis – Visarions, Mūns vai Čārlzs Mensons. Totalitārisms ir savas gribas bezierunu uzstiepšana, un man tas nav pieņemams”, Agris Dzenis saka – brīvību ir jāiemācās. Un to nav viegli izdarīt. „Īstenam brīvniekam jāievēro viens postulāts, kas balstīts seno frīzu dzīvesziņā, proti, katrs cilvēks vēlas būt brīvs un zina, ka to grib arī citi. Ja šo atziņu ievēro, tas viss ir kārtībā. Protams, katram cilvēkam piemīt izvēle būt arī nebrīvam, jo ar varu nav iespējams citus padarīt brīvus.”