Vilkaču zeme Latvija


image002

Netici Holivudas filmām – vilkači nedzīvo kaut kur Anglijas tīreļos vai Rumānijas kalnos, bet gan tepat mums blakus! Pēdējo pāris gadsimtu laikā gan viņu skaits ir gājis mazumā, taču bija laiki, kad vilkaču Latvijā bija pilni krūmi.

image004Reklāmas aģentūrai, kura pirms gadiem 400 būtu apņēmusies veidot Latvijas tēlu tūrisma eksporta vajadzībām, sauklis svešzemju ceļotāju pievilināšanai ilgi nebūtu jādomā – apciemojiet vilkaču zemi! Nekāda „Zeme, kas dzied”, bet gan „Zeme, kas gaudo uz mēnesi”. Vāciešiem, frančiem un itāļiem viss uzreiz būtu skaidrs un papildu paskaidrojumi nebūtu nepieciešami, jo tajos tālajos laikos mūsu dzimtene pārējā Eiropā tiešām pirmām kārtām asociējās ar vilkačiem. Tolaik gan to pazina ar Livonijas nosaukumu, taču lietas būtību šī nianse nemaina. Tieši tāpat kā Transilvānija bija slavena ar vampīriem, tā Livonija – ar vilkačiem. Te gan jāprecizē, ka seno laiku vilkačiem ir visai maz kopēja ar tiem neradījumiem, ko dažādos grāvējos mums rāda Holivudas specefektu meistari. Mūsu senču vilkatis nav nekāds atbaidošs preteklis, kas, siekalām šķīstot, dzen pēdas nevainīgām jaunuvēm. Tad jau drīzām tas ir kaimiņu Jēkabs, kuram vienkārši ir tāds dīvains vaļasprieks – vilka ādā ļekatot pa mežiem un purviem.

Cīņa par ražu

Par vilkačiem, kas mītot mūspusē, vēsta jau antīkie autori – ka kaut kur ziemeļos dzīvojot dīvaina tauta, kas protot pārvērsties par vilkiem. Sīkāku ziņu gan nav, jo paši savām acīm senie hronisti nevienu vilkati nebija redzējuši un balstījās tikai uz citu ceļinieku nostāstiem. Nav arī skaidrs, vai ar ziemeļu tautām seno romiešu hronisti domājuši tagadējo latviešu priekštečus vai varbūt sāmus vai zviedrus. Vēlākos laikos jau parādās detalizētāki stāsti, kas nepārprotami liecina – senajiem latviešiem attiecības ar vilkiem tiešām ir bijušas īpašas. Vēstures pētnieks Deniss Čerevičņiks, kurš vilkaču tēmai pievērsies sevišķi nopietni, ir atradis virkni liecību par vilkačiem tagadējās Latvijas teritorijā, turklāt daudzas no šīm liecībām ir bagātas ar tādiem sīkumiem, ko no pirksta diez’ vai tā vienkārši varētu izzīst.

Piemēram, 16. gadsimta zviedru vēsturnieks un ģeogrāfs Olafs Magnuss Livonijas iedzīvotāju spējas vairākas reizes gadā pārvērsties par vilkiem aprakstījis kā kaut ko ikdienišķu un pašu par sevi saprotamu. Viņa grāmatā pieminēts gadījums, kad kāda muižnieka sieva skaļi izteikusi šaubas par vilkaču eksistenci, taču viņai oponēt meties netālu esošais kalps. Lai pierādītu savu taisnību, kalps turpat uz vietas pārvērties par vilku, tā. Protams, novedot saimnieci līdz histērijai. Pārbiedētie muižas ļaudis uzrīdījuši vilkatim suņus, taču tas paspējis aizbēgt, tiesa gan, kautiņā pazaudējot aci. Nākamajā dienā kalps parādījies jau cilvēka izskatā, taču bez vienas acs....

Ne mazāk kolorīts ir kāda garīdznieka stāsts; viņu ceļojuma laikā Livonijā pavadījis vietējais iedzīvotājs. Kad ceļā beigusies pārtika, pavadonis pieteicies to sagādāt: nometies četrrāpus, sācis ostīt gaisu un ieskrējis mežā, no kurienes pēc brīža atgriezies ar zaķi zobos. Ir arī baisākas liecības. Piemēram, vācu 16. gadsimta enciklopēdists Kaspars Peicers, aprakstot savus ceļojuma iespaidus Livonijā, pieminējis masveida prātā sajukšanas gadījumus, kad kaili cilvēki laukos skraidījuši uz visām četrām, gaudojuši uz mēnesi, atrakuši kapus un ēduši līķus. Turklāt noticis tas gluži parastā, nevis bada gadā, kad neražas dēļ būtu vērojams pārtikas deficīts.

Kā īstu detektīvstāstu var lasīt kādas Zaubē notikušas tiesas protokolus, ko sameklējis Čerevičņiks: „Apsūdzētā lomā bijis vecais Tīss – 85 gadus vecs Livonijas iedzīvotājs. Izskatāmā lieta: pārvēršanās par vilku un citas briesmu lietas. Vecā Tīsa saistība ar vilkačiem atklājās nejauši. Sākumā tiesa skatīja lietu par kādu zādzību, bet Tīsam tajā bija jāuzstājas kā lieciniekam. Pirms viņa liecību deva krodzinieks Pēteris. Zvērot pie Bībeles, šis Pēteris pēkšņi sācis smīnēt. Kad tiesas priekšsēdētājs apjautājās par jautrības iemesliem, Pēteris paskaidroja, ka viņam nākot smiekli, iedomājoties, kā gan vecais Tīss zvērēs, uzlicis roku uz Bībeles. „Interesanti, kādēļ gan viņš nevarētu zvērēt?”, brīnījās viens no tiesas locekļiem. „Tādēļ, ka vecais Tīss ir vilkatis, bet vilkači nevar zvērēt pie svētās grāmatas,” atbildēja Pēteris. Pārsteigtais tiesnesis vērsās pēc paskaidrojumiem pie zālē sēdošajiem. Tie mazliet pastomījās, taču apstiprināja, ka doma par Bībeli nav veiksmīga, jo vecais Tīss patiešām ir vilkatis, ko nekad īpaši nav slēpis.

Tiesas priekšsēdētājs, maigi izsakoties, apjuka. Viņš taču labi pazina Tīsu, kurš strādāja viņa muižā par pārvaldnieku. Nolēma nopratināt pašu večuku. Tas bez garas tielēšanās atzinās, ka tiešām esot vilkatis, par ko savulaik esot daudzreiz saukts pie tiesas. Jā, viņš patiešām esot daudzreiz pārvērties par vilku, taču tagad vecuma dēļ metis šo nodarbošanos pie malas. Sak, ķepas vairs nav tās, aste krīt nost, kur vairs tādā paskatā skraidīt pa mežiem un ganāmpulkiem uzbrukt.

Te nu tiesa pa īstam ķērās Tīsam klāt, izdalot atsevišķā tiesvedībā lietu par vilkačiem. Sākās pratināšana. Tīss paskaidroja, ka par vilkati kļuvis ne no laba prāta, vienkārši viņu vedis kārdināšanā kāds vecs vilkatis, kurš atdāvinājis savu ādu un iedzēris alu ar vārdiem: ‘Es dzeru par tevi.” Kad Tīss sajuties pārāk vecs vilkača izdarībām, rīkojies tieši tāpat: atdevis ādu kādam vīram no Allažiem, kura vārdu gan vairs neatceroties.

Kā pārvērties par vilku? Uzmetis plecos vilka ādu, pēc kā sajuties kā vilks un attiecīgi uzvedies. Piesities baram ar sev līdzīgiem, visi kopā skrējuši milzu attālumus, uzbrukuši ganāmpulkiem, bet medījumu kopā ar pelēkajiem brāļiem notiesājis krustcelēs. Uz prasību nosaukt pelēko brāļu vārdus gan Tīss tā arī neko konkrētu nav atbildējis. Kā ēduši galu/ cepuši uz restēm, jēlu nav ēduši. Starp citu, viņš pats esot bijis rāms vilks – uzbrucis tikai jēriem un sivēniem. Lūk, Siguldas apkaimē gan dzīvojis vilkats, tagad jau nelaiķis, kurš bijis dikti negants – uzbrucis pat mežacūkām!

Par tiesas jautājumu, kādos apstākļos vilkatis noslēdzis darījumu ar nelabo, gan Tīss ļoti apvainojās un paziņoja, ka velti tiesas kungi viņu jauc ar burvjiem un raganām. Tie gan pārdodot dvēseli velnam, savukārt vilkačus nelabais neciešot. Jo vilkača dzīves jēga ir pasargāt cilvēkus no nešķīstiem spēkiem, raganām un burvjiem, ko vilkači, Dieva suņi, jūtot pa gabalu. Trīs reizes gadā Tīss kopā ar citiem vilkačiem nokāpis ellē, lai atkarotu zemnieku savākto ražu, ko turp aizstiepušas raganas. Nereti nācies cīnīties ar tumsas spēkiem. Tā pērngad, vietējie ļaudis ir liecinieki, kautiņa laikā viņam kāds burvis ar dzelzs mietu degunu pārsitis! („Jā, bija tāda lieta,” sarosījās ciema ļaudis. „Staigāja vecais Tīss ar lauztu degunu!”)

Gadījums ar Tīsu nav vienīgais, kad Livonijā reģistrētas vilkača sniegtas liecības. Vēl pirms viņa ar līdzīgām atklāsmēm tiesas priekšā klajā nācis kāds Indriķis: pēc viņa versijas, lai pārvērstos par vilku, pieticis izlīst pa apšu kokam, kura galotne noliekta pie zemes, un lieta darīta. Raksturīgi, ka nevienā no senajām liecībām nav minēts, ka vilkatis kādreiz būtu uzbrucis cilvēkam.

Mājlopiem jā, taču cilvēkiem – nekad!

Atšķirībā no Čerevičņika mācītājs Ralfs Kokins ir vācis vēlāku laiku liecības par vilkačiem, ko apkopojis grāmatā „Kurzemes vilkaču nostāsti”. Tie pārsvarā datēti ar 20. gadsimtu, taču arī tajos paveras nepārprotama aina – vilkatis nekad neuzbrūk bērniem; ja arī nodara pāri cilvēkam, tad lielākoties tādiem, kas jau iepriekš bijuši zināmi ar savu slikto raksturu un netikumiem. Cita lieta, ka vilkatim ne vienmēr ir nepieciešams ķerties upurim pie rīkles: Livonijas iedzīvotāji bijuši pārliecināti, ka vilkači cilvēkus spēj nobeigt jau ar uzsūtītām bailēm vien. Ja arī ne gluži nobeigt, tad panākt, lai cilvēks no bailēm sajūk prātā, vilkati pat neredzējis.

Nav arī tā, ka mūsu senči būtu vienīgie, kam piemita ieradums iemiesoties plēsīgos zvēros. Lūk ko par to saka vilkaču pētnieks Čerevičņiks: „Stāsti par Livonijas vilkačiem nenozīmē, ka Latvija ir zobainu monstru zeme. Drīzāk to, ka kristietības pozīcijas mūsu pusē bijušas ļoti nepārliecinošas. Cilvēki gan gāja baznīcā, taču paslepšus turpināja piekopt senos kultus un rituālus, saņemtus mantojumā no senčiem. Šāda aina raksturīga ne tikai Latvijai, kur kristietību ieviesa vēlāk nekā daudzviet Eiropā. To pašu, par ko stāstīja vecais Tīss, var atrast arī Ziemeļitālijas inkvizīcijas protokolos – tur baznīcas acu priekšā pastāvēja benandantu kults. Tie bija cilvēki, kuru dvēseles spēja pamest ķermeni, lai iemiesotos zvēros un putnos, kas devās uz citu pasauli, lai tur ar burvjiem un raganām cīnītos par ražu. Ja benandanti uzvarēja, vietējiem zemniekiem bija laba raža, ja zaudēja – ciema iemītniekiem draudēja neraža un bads.”

Senči – narkomāniimage006

Kas tad vilkatis īsti ir – iedomāta būtne vai reāls radījums? Un, ja reāls tēls, tad kas mūsu senčiem bija jāizdara, lai kļūtu par vilkačiem? Denisam Čerevičņikam ir vairākas versijas par to: „Inkvizīcijas protokolos var atrast norādes – lai kļūtu par vilku, cilvēkam vajag vai nu ieziesties ar burvju ziedi, vai iedzert „vilku novārījumu”. Citiem vārdiem sakot, vilkači lietoja kaut kādu spēcīgu narkotisko vielu, kas viņiem ļāva uz laiku šķirties no veselā saprāta.

Ir zinātnieki, kas uzskata: dažādu reibinošu zālīšu uzlējumus viduslaiku Eiropas iedzīvotāji lietojuši regulāri. Izskaidrojams tas ar tā laika trūcīgo uzturu. Amerika tolaik vēl nav atklāta vai arī ir tikko atklāta – kartupeļus eiropieši vēl nepazīst, tomātus un ķirbjus arī ne. Cilvēki pusbadā dzīvo no ražas līdz ražai. Pēdējo vēl atņem pastāvīgie kari. Tādos pārtikas deficīta apstākļos narkotiskie preparāti ir lielisks palīglīdzeklis – uzmundrina, piešķir spēku un ļauj iztikt ar produktu minimumu.

Cita versija pieļauj, ka likantropijas uzplūdi saistīti ar labības sēnīti, kas mēdz parazitēt rudzos. Rupji runājot, šo sēnīti var uzskatīt par dabas LSD, ka izraisa šizofrēnijas simptomus. Atcerēsimies, ka rudzi tolaik bija galvenais pārtikas produkts.

Neizslēdzu, ka viduslaiku vilkaču uzplūdi izskaidrojami vēl vienkāršāk. Ēst nav ko. Bet dzīvot gribas. Uzēdis narkotikas, cilvēks vilka ādā varēja uzbrukt līdzcilvēkiem un pievērsties kanibālismam. Tādā gadījumā narkotikas ir neaizstājamas – tās ļauj neizjust sirdsapziņas pārmetumus, kad cilvēks atkal nāk pie sajēgas.”

Starp citu, ar narkotikām, pēc visa spriežot, niekojās ne tikai mūsu vecvecvec... tētiņi vien. Itin labi ar zālītēm, kas paver pavisam jaunus apziņas apvāršņus, bija pazīstami arī vikingi. Varbūt būsi dzirdējis par bersekiem un ulfhednariem – tā godāja pašus niknākos un nevaldāmākos vikingu karotājus, kas vienatnē spēja stāties pretī veselam baram ienaidnieku. Bet principā tie paši vilkači vien ir, jo gan paši, gan apkārtējie uzskatīja, ka šie cīnītāji kaujas laikā pārvēršas par zvēriem – berserks par lāci, bet ulfhednars par vilku. Attiecīga imidža uzturēšanai viņi tērpās zvērādās un kautiņa laikā rēca nebalsī. Lai iejustos tēlā, berserki ēda mušmires un citas apdullinošas dabas veltes, kas palīdzēja prātā nojaukt robežu starp cilvēku un zvēru. Baiļu sajūta tad pilnīgi pazuda, to aizstāja nevaldāms niknums, parādījās arī saasināta reakcija, toties pzauda sāpju izjūta. Rezultātā iznāca tāds kā viduslaiku terminators.

„Par berserku kurš katrs nevarēja kļūt. Tā bija izredzēto kaujas māksla. Bet šos izredzētos atlasīja augstākais zintnieks. Varam tikai minēt, pēc kādiem principiem viņš to darīja. Personīgi man liekas, ka pretendentam vajadzēja būt psihopātam, cilvēkam ar nestabilu psihi. Tādiem vieglāk iemācīt, kā noraut sev jumtu. Kaut gan arī viņiem nācās iespringt, lai iemācītos sasniegt zvēra stāvokli, bet pēc tam no tā iziet,” uzskata Čerevičņiks.

Ar iziešanu no zvēra stāvokļa patiešām bija smagi: parasti berserkers nogāzās pilnā spēku izsīkumā – apmēram tā, kā epileptiķis pēc lēkmes. Līdzcilvēki no berserkeriem baidījās un turējās pa gabalu. Ja viņus ņēma līdzi karagājienā, bija jārēķinās ar dažādām problēmām. Piemēram, kuģiem ir pa laikam nācās piestāt krastā lai izlaistu malā berserkus, kuriem bija nepieciešams nolaist tvaiku – pagaudot, pamētāties ar akmeņiem, palauzt kokus. Pretējā gadījumā niknuma lēkme varēja uznākt kuģī, bet tas jau draudēja ar asinsizliešanu.

Reizēm vienkāršajiem cilvēkiem viņi sagādāja tādas problēmas, ka berserkerus deportēja – izsēdināja kaut kur nomaļā nostūrī. Piemēram, Islandē. Taču arī tur no viņiem nebija miera: ir saglabājušās liecības par berserkeru bandu, kas bija atstāta Islandē un terorizēja vietējos iedzīvotājus – kāvās savā starpā un uzbruka mierīgajiem pilsoņiem, izvaroja sievietes un nogalināja vīriešus, aprijot viņu aknas. Tikai ar lielām mokām islandiešiem izdevās ierīkot slazdus un pa vienam izķert visus brserkerus. Jāsecina, ka uz berserku fona Livonijas vilkači izskatās pēc slinkiem un miermīlīgiem pūdeļiem.

Vilkača baidies, mežā neej!

Vai vilkači ir izmiruši tāpat kā dinozauri, vai arī pa kādam vēl ir palicis un nedaudzos saglabājušos eksemplārus vajadzētu ierakstīt „Sarkanajā grāmatā”? Palasot Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstus”, gribas sliekties uz otro variantu. Veco kurzemnieku nostāstos vilkači ir aprakstīti sīki un smalki, bet kā pilnīgas blēņas šos stāstus neļauj uztvert kaut vai tas apstāklis, ka vēl 20. gadsimta sākumā tepat netālajā Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) mazās partijās tikušas ražotas sudraba lodes – pret vilkačiem. Ja nebūtu pieprasījuma, diez vai tās taisītu.

Kāds tad Kurzemes modeļa vilkatis izskatījies? Lūk, kā leģendāros radījumus Kokinam aprakstījusi kāda kurzemniece, kura vilkaču kompānijai, kas pie zilganas gaismas ugunskura zāģējusi mironi, nejauši uzdūrusies mežā kādā 1939. gada ziemas naktī. „Mēness spīdējis tik spoži, ka viss bijis redzams līdz atsevišķām detaļām. Stāvi bijuši daudz, daudz lielāki par cilvēkiem, tērpti tādos kā garos mūku tērpos ar lielām kapucēm. Bet no kapuces katram rēgojusies tāda kā vilka galva, tikai ar garāku, uz leju noliektu purnu, ar gariem, līkiem, tumšiem zobiem. To izskats bijis neiedomājami, stindzinoši briesmīgs. [..] Kopumā šāda briesmoņa seja izskatījusies kā milzu melnajam vilkam, bet, sīkāk ielūkojoties, tā drīzāk atgādinājusi daļēji mumificējušos miroņgalvu ar garu, zobotu purnu. Tas esot bijis kaut kas starp vilku, pūķi un mirušu cilvēku.” Blēņas? Var jau būt, taču vietā, kur kurzemniece redzējusi briesmoņus, otrā dienā zem sniega tiešām uzietas veca ugunskura pēdas, bet vēl pēc laiciņa netālu atrasts nepazīstama cilvēka ne pirmā svaiguma līķis.

Diezgan līdzīgi Kokinam vilkati aprakstījis arī kāds mežsargs, kurš šausmoni sastapis pagājušā gadsimta 60. gados – trīs četrus metrus garš spalvains radījums ar vilka galvu. Atšķirībā no vecās kurzemnieces redzētajiem vilkačiem šis arī runājis, taču ne gluži cilvēku valodā: „Viņa balss skanējusi kā milzīgas krāsns rūkšana, kā dzirnavu mehānisma krakšķēšana, kā vaidēšana no aizkapa pasaules.” Lai gan neko sliktu vilkatis mežsargam nav nodarījis, tomēr baiļu sajūta esot bijusi neaprakstāma. Pavisam neticami izklausās pēckara perioda stāsti: tad komunistu zaldāti Kurzemes mežos cīnījušies pret mežabrāļiem, un laiku pa laikam karotāji sastapuši milzīgu melnu vilku. Pēc šādas tikšanās parasti vēlme klaiņot pa mežu bijusi noņemta kā ar roku. Vai šiem stāstiņiem vajadzētu ticēt? Tas nu paliek katra paša ziņā. Taču fakts, ka arī mūsu pašu Latvijas meži slēpj interesantas mīklas, laikam nav noliedzams.