Vilkači.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

 Senās leģendas un ticējumi par vilkačiem.

Pašas pirmās leģendas par vilkačiem.

Vilkatis ir viens no galvenajiem senāko māņticību varoņiem visām pasaules tautām. Vilkači, tāpat kā vampīri, raganas, nāras, spoki un magi eksistē pasakās un leģendās jau tūkstošiem gadu.

Vilkatis jau pieminēts Romas dibināšanas laiku leģendās. No tiem baidījās arī Senajā Grieķijā. Sengrieķu leģenda par vilkaču rašanos vēsta, ka galvenais dievs Zevs pirmo reizi pārvērta cilvēku par vilku, kad sadusmojās uz Arkādijas tirānu – valdnieku Likaonu. Šis bezdievis, lai pasmietos par Zevu, pasniedza viņam ēdienu, kas bija gatavots no cilvēku gaļas, pagatavojis cepeti no paša nogalinātā, septiņus gadus vecā dēla ķermeņa. Un tad Zevs pērkondimdošā balsī teica: “No šī brīža tu uz mūžīgiem laikiem pārvērtīsies vilkā. Būsi vilks starp vilkiem. Tas būs tavs sods. Nāve tev būtu pārāk mazs sods!”

Kā raksta Sicīlijas Diodors, viens no pirmajiem, kas pieņēma dzīvnieka izskatu, bija dievs Oziriss. Viņš pārvērtās vilkā, lai atpestītu Ēģipti no ļauniem spēkiem, kas mēģināja pakļaut valsti drīz pēc pasaules radīšanas.

Anteja ģints locekļi Arkādijā pārvērtās vilkos zināmā gada laikā. Tos, kas gribēja kļūt par vilkiem, aizveda uz nomaļiem purviem, kur tie noņēma savu apģērbu un cauri slīkšņai devās uz īpašu salu. Jaunatnācējus šajā salā uzņēma tādu pašu cilvēku-vilku sabiedrībā un pēc tam viņi kā līdzīgi turpināja tur dzīvot.

Demenets Parasijs kļuva par vilku, kad bija nobaudījis bērnu iekšas. Simeona dēls Bojans, bulgāru vadonis, varēja pārvērsties par vilku, kad to gribēja, tāpat kā arī Mers, par kuru dzejnieks Vergilijs ir teicis: “es bieži redzēju Meru, kad viņš slēpjoties klīda pa mežu vilka izskatā.”

Liekas, ka Ovīdijs runā par Likaonu: “Skartais, viņš gaudoja kā vientuļš vilks un nespēja vairs runāt sākt, lai kā ar' negribētu.”

Senā norvēģu sāgā tiek stāstīts, kā burvis nobūris divas vilkādas. Katrs, kas tās apģērba, uz desmit dienām pārvērtās par vilku. Ādas atrada karavīri Zigmunds un viņa dēls Siniots, kas, glābjoties no ienaidniekiem, bija atraduši naktsmājas nezināmā mājā, kas atradās meža vidū. Neko nezinot par zintīm, Zigmunds un Siniots pieskārās ādām un pārvērtās par mežonīgiem zvēriem. Kļuvuši par vilkiem, Zigmunds un Siniots sāka gaudot, uzbrukt cilvēkiem un kauties savā starpā. Cilvēciskais saprāts un labestība centās pārvarēt vilka dabu, taču nesekmīgi. Pēc desmit dienām, kad Zigmunds jau bija paspējis līdz nāvei sakost paša dēlu, ādas burvestības zaudēja savu spēku, karavīrs nometa to un sadedzināja.

Sens stāsts par vilkačiem atrodams arī Petronija “Satirikonā”.

Indiešu leģendas stāsta par vilkačiem, kas varēja pārvērsties par tīģeriem, mērkaķiem, čūskām. Japānu mīti vēsta galvenokārt par lapsām-vilkačiem.

Japānu hronikā no 929. gada rakstīts par atgadījumu, kad nezināma radījuma pēdas atklātas imperatora pilī. Līdzīgi gadījumi ir zināmi arī no eiropiešu hronikām. Tādas pēdas, kādas līdzīgas pārnadžiem (vai nepārnadžiem) un tomēr nav atpazīstamas, kā kāda pazīstama dzīvnieka pēdas, tika atrastas uz vulkāniskas lavas, tajā skaitā Etnas pakājē. Skaidrs, ka šīs pēdas varēja dot nospiedumus tika uz sakarsušas lavas. Pāris reižu šo dzīvnieku pat ir redzējuši. Vienā no gadījumiem liecinieki apraksta dzīvnieku, līdzīgu pumai jeb kalnu lauvai, apmēram pusotra metra garam zvēram, neskaitot asti, ar kaķa purnu. Citos gadījumos tiek stāstīts par dzīvniekiem, kas līdzīgi lielus, melnus suņus.

Herodots stāsta, ka viena Skitijas novada iedzīvotājiem pārvēršanās par vilkiem bija parasta lieta un tādas lietas vispār ir plaši izplatītas pie ziemeļu tautām. Kad romieši centās aizkavēt Hanibāla gājienu pāri Alpiem, viņu rindās parādījās vilks, kas izgāja cauri visam karaspēkam, nokožot visus savā ceļā un devās prom, palicis neievainots. 1042. gadā Konstantinopoles iedzīvotāji bija ļoti satraukti, kad ielās parādījās uzreiz 15 vilki. Bet 1148. gadā Ženēvas robežās uzradās neparasti liels vilks, kas nokoda 30 cilvēkus.

Vilkači klejo pa Eiropu.

Spriežot pēc stāstiem, Viduslaikos visvairāk vilkaču mita Centrālajā un Austrumeiropā. Uzskatīja, ka par vilkačiem var kļūt ļaunu raganu un burvju noburtie, tāpēc cieņā bija dažādas, sarežģītas procedūras, kas it kā varēja glābt no burvestībām.

Atšķirībā no vampīra – miroņa, kas iznāk no kapa, lai dzertu dzīvu cilvēku asinis – vilkatis nav atnācējs no viņpasaules. Vilkatis ir Zemes radījums. Cilvēki ticēja, ka cilvēka pārvēršanos par vilkaci izsauc īpaša slimība, kas var ķert jebkuru. Vilkača sakostais inficējas obligāti, taču šīs slimības simptomi varēja parādīties arī cilvēkam, kas sēdēja mājās, it kā drošībā un nedarīja neko, kas spētu nolemt viņu šādam liktenim. Tieši ar to bija saistītas mežonīgās bailes un masveidīgie nāves sodi Viduslaikos, kad visus vilkatībā apsūdzētos sadedzināja vai cirta viņiem galvas. Baismīgs bija niknums, ar kuru tautā reaģēja uz pazīmēm, kas it kā liecināja par to, ka cilvēks ir vilkacis. Tautas tiesas, ko varētu nosaukt par linča tiesām, un masveidīgie nāves sodi iznīcināja iznīcināja simtiem nevainīgu cilvēku. Masveidīgu cilvēku baiļu uzliesmojumā pietika, ja cilvēks ir kaut nedaudz vājprātīgs vai arī viņš ar kaut ko “līdzinās” vilkam – viņam ir asi zobi vai kalsna, izstiepta seja – tāds cilvēks mierīgi varēja nokļūt aizdomās, pēc tam tiesā un tālāk pie karātavām vai bendes cirvja.

Ja cilvēku turēja aizdomās, ka viņš ir vilkacis, viņa liktenis patiešām bija šausmīgs. Viduslaikos Baznīcai bija galvenā loma visā, pat cilvēka ikdienas dzīvē. Tāpēc, ka vara uzskatīja, ka cilvēks var būt volkolaks, tad ātra un viegla nāve bija pats labākais, ko viņš varēja sagaidīt. Visbiežāk vilkačus sodīja publiska, tautas tiesa, viņu mocīja, piespiežot atzīties, pēc tam sodīja un sadedzināja dzīvu.

Ievainotu vilkati izsekoja pēc asiņainām pēdām, kas veda uz viņa mājām. Ja ievainotais vilkatis neatstāja pēdas, tad meklēja cilvēku, kuram bija dīvainas rētas vai traumas. Visnežēlīgākie paņēmieni, lai atklātu vilkaci eksistēja Vācijā un Francijā. Tur uzskatīja, ka vilkacis var mainīt savu būtību, novelkot savu ādu un apgriežot to uz otru pusi. Citiem vārdiem sakot, lai kļūtu par zvēru, viņš vienkārši izgrieza ādu uz otru pusi, ar kažoku uz ārpusi. Simtiem cilvēkus grieza gabalos, lai “taisnības meklētāji” varētu pārliecināties, ir vai nav viņiem zem ādas vilna.

Nav zināms precīzs un pat aptuvens upuru skaits, kas tika atzīti par vilkačiem un pēc inkvizīcijas tiesas lēmuma sadedzināti uz sārta vai tiem nocirsta galva. Spriežot pēc veciem pierakstiem, tādu bija desmitiem vai pat simtiem tūkstošu. Pēc dažām liecībām, tikai Francijā vien no 1520. - 1630. gadam vien ar tādu apvainojumu tika sodīti 30 000 cilvēki. Visdrīzāk, lielākā daļa no viņiem ne pie kā nebija vainīgi. Tāpēc nav brīnums, ka upuri no “taisnās tiesas”  ar visu, savu spēku, ar visu viltību un izgudrošanas spējām centās izglābties.

Tieši no Viduslaikiem nāk paši mežonīgākie stāsti par vilkačiem. Spīdzināšanā cilvēki apmeloja sevi un savus tuvākos tā, kā to vēlējās Baznīca. Pirmais vilkaču process notika 1521. gadā – tika sodīti trīs burvji: Mišels Udons no Planas, neliela ciema Polinjī tuvumā; Filibērs Monto un vēl viens, saukts par Lielo Pjēru. Viņi atzinās, ka pārvērta sevi par vilkiem un tādā veidā nokoda un apēda vairākus cilvēkus. Mišelu Udonu vilka veidolā ievainoja kāds kungs, kas devās viņam pa pēdām un atrada viņu būdā, kur viņam, kas jau bija paguvis pārvērsties par cilvēku, brūci apmazgāja viņa sieva. Polinjī dominikāņu baznīcā ilgu laiku glabājās šo burvju attēli.

Bet 1541. gadā slepkavībās apvainotais zemnieks liecināja, ka viņš ir vilkatis un vilka āda viņam ir apslēpta ķermeņa iekšpusē.  Tiesneši, lai pārbaudītu liecību, pavēlēja viņam nocirst rokas un kājas, taču neko neatrada. Kad tika nolasīts attaisnojošais spriedums, zemnieks jau bija miris no asins zaudēšanas.

Francijā eksistē daudzas vecas leģendas par lugaru – cilvēku-vilku. Visvairāk lugaru mita Francijas kalnu rajonos – Overnjī un Jurā, kur arī parastie vilki darīja daudz raižu ganiem.

Tādā vai citādā veidā stāsti par vilkačiem ir saglabāti daudzās Viduslaiku grāmatās un mutvārdu stāstos. Tur var just to laiku skarbos tikumus.

XVI gadsimtā, Francijā, Lavdahā pie Senseveras ciema cilvēkiem sāka uzbrukt milzīgs vilks. Viņš nogalināja un aizvilka sev līdz daudzus cilvēkus. Vēlāk tika atrastas to atliekas – ar izrautām sirdīm un bieži burtiski sarautas gabalos. Tas notika tik bieži, ka cilvēki sāka baidīties iziet no savām mājām pat dienā. Taču vilks uzbruka cilvēkiem pat viņu māju pagalmos.

Beidzot viņu noķēra. Taču izrādījās, ka tas nav vilks, bet gan cilvēks-vilks. Pat tajos laikos, kad vilkaču Eiropā bija pa pilnam, gadījums bija unikāls. Cilvēks-vilks bija kāds Žans Grenjē, gans, kuram nebija pat piecpadsmit gadu.

Pratināšanā viņš pastāstīja, ka vienreiz mežā viņš saticis dēmonu, kas stādījies priekšā, kā meža saimnieks un lika ganam apzvērēt, ka kalpos viņam, par to dodot spēju pārvērsties vilkā un spēju momentā izārstēt visas rētas. Taču noslēdzis līgumu ar nelabo, jaunietis pārvērtās, nevis par vienkāršu vilku, bet gan par vilku-cilvēkēdāju, kas nogalināja visus pēc kārtas, netaupot ne sievietes, ne bērnus. Žanu Granjē notiesāja un publiski sodīja. Pēc tam uzbrukumi cilvēkiem tajā novadā vairs nebija. Šis stāsts līdz mūsu laikiem nonāca, jo bija saglabājušies nopratināšanas protokoli, datēti ar 1574. gadu Bordo, Francijā.

1598. gadā Kondē apvidū, atkal Francijā, pēkšņi notika vairākas baismīgas slepkavības. Tās bija tik cietsirdīgas, ka nevarēja būt divu domu – tās nav cilvēka roku darbs, to izdarījis medībās izgājis zvērs. Satraukums sasniedza apogeju, kad no ciema pazuda maza meitenīte. Viņas, gabalos sarauto ķermeni atrada mežā. Pie ķermeņa mednieki ieraudzīja trīs lielus vilkus. Tūlīt pat tika sacelta trauksme un zemnieku bars devās mežā, lai atnestu atpakaļ uz ciemu meitenes atliekas. Tagad ķermeņa tuvumā viņi ieraudzīja tikai vienu vilku, kas tūlīt aizbēga. Taču atpakaļceļā zemnieki krūmos uzdūrās noskrandušam cilvēkam ar sapinkātu bārdu, gariem, nekoptiem matiem un neprātīgām acīm. Viņu sasēja un aizveda uz ciemu, kur aizturētais atzinās, ka viņš ir vilkatis. Vēl viņš teica, ka kopā ar brāli un māsu viņi esot nozaguši, nogalinājuši un apēduši meitenīti. Viņš tāpat pastāstīja, ka var pārvērsties vilkā, ieziežot ādā īpašu ziedi. Nav zināms, kāpēc veco vīru nesodīja inkvizīcija, viņu pieskaitīja trakiem un “tikai” piesprieda mūža ieslodzījumu, kur viņš arī drīz vien nomira.

Kad kāds cits apsūdzētais – Žans Perels – tiesā, 1518. gadā, atzinās, ka viņš ir vilkatis un pastāstīja, kādas ziedes viņš lieto un kādā veidā viņš tās izgatavo, tad vairāki cilvēki tiesas zālē no pretīguma zaudēja samaņu. Neskatoties uz savu atzīšanos, trīs cilvēku slepkavībā apsūdzētais Žans Perels tika notiesāts uz sārtu. Viņa pelnus izkaisīja vējā.

Vēl viens līdzīgs gadījums tika aprakstīts (ieraksts ir saglabājies līdz mūsu dienām) samērā nesen – XIX gadsimta vidū, arī Francijā, Žirondas pilsētas tuvumā.

Tādu stāstu ir ļoti daudz. Taču laikam pati noslēpumainākā leģenda par vilkačiem, ko pēc popularitātes visā Eiropā un īpaši Francijā var salīdzināt ar stāstu par Dzelzs masku, ir Viduslaiku stāsts par Ževodanas zvēru. Par tā iznīcināšanu tika ziņots vairākas reizes, taču strīdi par to, kas tas īstenībā bija un, vai tas patiešām tika nogalināts, nerimstas vēl līdz šai dienai.

Turpinājums sekos.