Vilkači, vervolfi un iemīlējušies zvēri.

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums; oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Sākums.

Kurš no mums nav iztēlojies, kā tas būtu - ieraudzīt pasauli ar zvēra acīm? Skriet pa mežu kā vilks, lidot virs kokiem ar kraukļa spārniem, draiskoties viļņos kā jūras lauva vai gulēt visu ziemu lāča alā? Uz šī katram bērnam piemītošā sapņa, padzīvot ar savvaļas zvēriem, pamata ir balstītas daudzas jaunajiem lasītājiem domātās grāmatas - no Redjarda Kiplinga "Džungļu grāmatas" līdz Morisa Sandaka "Tur, kur dzīvo briesmoņi". Taču pārvērsties par zvēru ir vēl vilinošāk. T. H. Vaits šo motīvu ir iepinis savā klasiskajā romānā "Bijušais un nākamais karalis". Tajā Merlins, jaunā Artūra audzinātājs, pārvērš viņu par āpsi, zivi, ūpi, skudru un citām radībām: dzīvojot viņu dzīves, jaunēklis apgūst jaunas iemaņas un kļūst gudrāks. Stāstījumu par to mēs neatradīsim klasiskajās Artūra cikla teiksmās, taču Vaits to nav radījis tukšā vietā. Viņš balstījās uz daudzām teiksmām, vēl daudz senākām par Artūra - leģendām par transformācijām, vilkatību un šamaņu iniciācijām.

Stāstus par zvēru pārvēršanos par cilvēkiem mēs atrodam svētajos tekstos, mītos, episkajos romānos un tautas pasakās visā pasaulē. Tie iedalās trīs grupās, kas daļēji sakrīt. Pirmā ir stāsti par nemirstīgām un mirstīgām būtnēm, kas maina savu fizisko veidolu pēc paša gribas, kā ar labiem, tā ar sliktiem nodomiem. Otrā grupā ietilpst stāsti, kuru personāži (parasti - cilvēki) pārvēršas lāsta, burvestību darbības dēļ vai arī izsaucot uz sevi dievu dusmas. Trešais pasaku veids - par pārdabiskām radībām, kurās apvienojas cilvēciskā un dzīvnieciskā būtība. Tām ir abu sugu fiziskās un garīgās īpašības, un viņi pilnībā nepieder ne cilvēku pasaulei, ne zvēru pasaulei. Pasakas par neparastajām līgavām un līgavaiņiem, kurās cilvēks, vīrietis vai sieviete apprec zvēru vai zvēram līdzīgu briesmoni, var piederēt katrai no šīm trim kategorijām.

Zvērs-laulātais draugs var būt vilkatis, vienkāršs mirstīgais, ko skāris lāsts, vai arī jauktenis no zvēru, cilvēku vai dievu pasaules. Visdažādāko kultūru tautas pasakās ir tik daudz stāstu par līgavām un līgavaiņiem-zvēriem, ka vēlāk mēs vēl atgriezīsimies pie šī arhetipa, lai apskatītu to sīkāk. Bet pagaidām sāksim, kā daudzās tautas teksmās, ar dieviem, dievietēm un brīnumainām radībām, kam ir gan cilvēka, gan dzīvnieku vaibsti. Atcerēsimies Senās Ēģiptes panteona dievības ar cilvēka ķermeņiem un putnu vai zvēru galvām. Saules dievam Ra bija vanaga galva, debess dievam Goram - piekūna, gudrības dievam Totam - babuīna galva, mirušo valstības pavēlnieka Anubisam - suņa vai šakāļa galva. Lielā māte Hatora ir pa pusei sieviete, pa pusei govs. Mīlestības dievietei Bastai ir kaķa galva, bet upes dievs Šebeks ir apveltīts ar krokodila galvu.

Grieķu mītos dieviete Artemīda zvēru valdnieces veidolā tika attēlota ar lāču mātes galvu. Dievietes jaunās priesterienes, meitenītes vecumā no pieciem līdz desmit gadiem, lai piedalītos rituālos, tērpās lāču ādās un dzīvoja brīvā dabā, kā savvaļas lācēni, kamēr nepienāca laiks iziet pie vīra, un uzsākt pieaugušo dzīvi. Grieķu meža dievībai Pānam ķermeņa augšējā daļa ir kā cilvēkam, bet kājas un ragi kā āzim. Viņš ir āžkājaino meža garu satīru vadonis, kas ir pazīstami ar savām trakulībām un kāri mīlēties. Ķeltu panteona meža dievam Kernunnosam ir cilvēka ķermenis un brieža galva. Viņš pazib meža tālumā kā neskaidra parādība, un viņa kults ir saistīts gan ar auglību, gan ar nāvi. Dievs Arui ar suņa galvu ir mežu valdnieks afrikāņu tautas joruba, kura vergu tirgotāju kuģos tika vesta pāri okeānam uz Brazīliju un Kubu, pasakās. Maiju indiāņu dievs var pieņemt gan cilvēka, gan jaguāra apveidus, gan apvienot tos abus. Centrālajā un Dienvidamerikā viņu asociē ar šamaņu melno maģiju. Indiešu teiksmās jautrais resnis – dievs Ganešs ir ar ziloņa galvu un vienu ilkni, bet viņam ir cilvēka ķermenis ar četrām rokām. Viņa pielūdzēji tic, ka viņš novērš šķēršļus un viņu bieži attēlo jāšus uz peles. Draiskuļi Trusis un Koijots, jautru pasaku varoņi, par kuriem stāsta visā Ziemeļamerikā, dažreiz tiek attēloti kā zvēri, dažreiz kā zvērcilvēki, bet dažreiz pārvēršas par jauniem skaistuļiem. Šajā veidolā viņi pievilina meitenes un visādi kaitē cilvēku dzimtei.

Simtiem indiāņu cilšu, kas dzīvo ASV un Kanādas teritorijā, ir visdažādākās teikas par to, ka vispirms Zemi apdzīvoja zvēri. Dažos no šiem stāstiem zvēru tautas ir dievības, kas ārēji ir līdzīgas parastiem dzīvniekiem, taču viņiem ir brīnumainas spējas un viņi var arī runāt. Citos stāstos viņi ir vilkači, kas pieņem gan cilvēka, gan zvēra izskatu: trešajos – tā arī nav skaidrs, kas tā par zvēru tautu īsti ir. Šīs leģendas vēsta, ka cilvēkus ir radījusi tieši šī zvēru tauta, tie bija zvēri, kas izvietoja debesīs sauli un zvaigznes, radīja upes un kalnus [salīdziniet ar latviešu teikām par to, kā radušās upes, ezeri, kalni – t.p.], viņiem Radītājs uzticēja iemācīt cilvēkiem, kā dzīvot pareizi. Līdzīgas pasakas stāsta Japānas aini – viņiem visos dzīvniekos slēpjas kalnu un jūras dievību kamui dzirksts. Pie šīm nemirstīgajām radībām pieder Kimun Kamui – dievs-lācis, kas sūta briežus no pakalniem saviem radiniekiem-cilvēkiem, lai viņi tos medītu un būtu paēduši. Ja nogalinātos briežus godināt ar lūgšanām un dziedāšanu, to gari pacelsies debesīs un pastāstīs, ka viņus ir sagaidījuši viesmīlīgi. Tikai tad viņi būs gatavi atdzimt miesā un atkal atļaus sarīkot to medības.

Bez dievībām, kas izskatās pa pusei cilvēki, pa pusei zvēri, pasaulē ir dievi un dievietes, kas parādās vairāk vai mazāk cilvēciskā izskatā, taču spēj pārvērsties zvēros. Norvēģu mītos galvenais ass Odins var pārvērsties par jebkuru putnu vai zvēru. Bet ļaunprātīgais Loki lielījās ar to, ka ar savām vilkača spējām var sacensties pat ar Odinu. Brīvību mīlošā Freija, norvēģu mīlestības, skaistuma un juteklības dieviete, pārvēršas par putnu, apmetot sev pāri apmetni no sarkanrīklītes spalvām. Grieķu debesu dievs Zevs pārvērtās zvēros, kad, kaislības dzīts, vajāja jaunās skaistules... un glābās no savas sievas Hēras dusmām. Ar Spartas valdnieci Ledu Zevs mīlējās milzīga, balta gulbja izskatā, bet Feniķijas valdnieka meitu nolaupīja, pārvērties par svēto vērsi. Toties auglības dieviete Dēmetra, tieši otrādi, pārvērtās par ķēvi, lai aizbēgtu no mežonīgā jūras dieva Poseidona mīlas pierādījumiem.Taču viņš tūlīt pārvērtās par ērzeli un tik un tā panāca savu. Ēģiptiešu ūdens un valgmes dieviete Tefnuta niknumā pārvērtās par lauveni. Pēc slavenas leģendas dieviete sastrīdējās ar gaisa un sausuma dievu Šu un atstāja Ēģipti Nūbijas dēļ. Citi dievi centās viņu pierunāt atgriezties, taču Tefnuta savā zvēra veidolā nogalināja jebkuru dievu vai cilvēku, kas viņai tuvojās. Julunggula no Austrālijas aborigēnu teiksmām parādījās cilvēkiem sievietes vai daudzkrāsainas čūskas izskatā. Tā ir pārdzimšanas dieviete, viņa arī vēro, kā notiek zēnu iniciācija, lai viņi būtu gatavi pieaugušo dzīvei.Inari ir rīsa, zemkopības un lapsu dievs sintoistu mītos. Šis dievs varēja pieņemt gan vīriešu, gan sieviešu apveidus un pārvērsties no cilvēka par lapsu. Japāņu folklorā kicune (lapsu gari) atrodas tieši Inari aizbildniecībā. Kādās vecās Īrijas ķeltu teiksmās Edaina un Flidaisa ir dievietes-vilkates, kas pārvēršas par ķēvi un dambriedi, citās – viņas pieder Tuata De Dannan (Smaragda salas brīnumtautai) un to vilkatība ir tikai ilūzija, apmāns, ar ko viņas apmāna mirstīgos. Ir daudzas leģendas, kurās, kā mītā par Demetru, fiziskās pārvērtības izsauc vēlēšanās aizsargāties vai izbēgt no briesmām. Romiešu leģendā jūras dievs Neptūns gribēja paņemt ar spēku brīnumdaiļo valdnieci Korniksu. Izdzirdējusi viņas kliedzienus, dieviete Minerva pārvērta Korniksu par vārnu, ar šādu visai bargu cenu saglabājot viņas jaunavas godu.Grieķu mītā Poseidona dēls Protejs var pieņemt jebkuru izskatu un pareģot nākotni, taču šos pareģojumus mirstīgie var izraut no viņa tikai ar spēku. Spartas valdniekam ieteica notvert Proteju un turēt viņu tik cieši, lai viņš neizrautos, mainot izskatu, ja viņš neaizies, tad viņam nāksies atbildēt uz Spartas valdnieka jautājumiem. Eiropas klasiskajā literatūrā Protejs simbolizē mainīgumu.

Leģendai ar Proteju ir ekvivalents klasiskajā velsiešu teiksmā. Burves Keridvenas kalps Gvions Bahs nozog trīs gudrības piles no zinību katla. Viņš bēg no mājām, bet ragana metas viņam pakaļ. Viņš pārvēršas par zaķi, Keridvena – par dzinējsuni. Viņš pārvēršas par zivi, viņa pārvēršas par ūdru. Tā turpinās, līdz viņš nepārvēršas par kviešu graudu. Tad Keridvena pārvērtās par vistu un norija to. Pēc deviņiem mēnešiem ragana dzemdēja Gvionu Bahu-mazuli. Bērns izauga un kļuva par Taliesinu – lielāko no Velsas bardiem. Līdzīgi stāsti tiek stāstīti skotu balādē „Burvis un burve”. Glābjoties no burvja vajāšanas, burve mēģina aizbēgt, veicot pārvēršanās. Runa taču ir par jaunavību, ko viņa ir cieti nolēmusi saglabāt. Citā slavenā skotu balādē „Tems Lins” varonis, kuru sauc tāpat, nokļūst gūstā pie elfiem un veic veselu rindu pārvērtību, ne sliktākas, kā Protejs – lauva, lācis, indīga čūska, zobens no stiprināta tērauda un nokaitēta dzelzs stienis. Viņa mīļotā Dženeta, neskatoties ne uz ko neatlaida stieni. Tā viņa izglāba Tema Lina dvēseli un atgrieza viņu no elfu valstības.

Pati elfu un feju brīnumtauta pēc Britu salu teiksmām arī spēj nodarboties ar vilkatību. Feiri tik bieži un negaidīti maina izskatu, ka pat nesapratīsi, kas viņi īstenībā ir. Veca vecene pārvēršas par jaunu meiteni, krunkains kuprainis – par mutīgu skaistuli, bet elfu samainītais bērns var ne ar ko neatšķirties no cilvēku mazuļiem, kuru šūpuli viņi ir ieņēmuši. Kad elfi nemēģina izlikties par mirstīgajiem, viņi līdzinās zemes stihijām (zemei, gaisam, ugunij, ūdenim) vai augu un minerālu valsts (koki, ziedi, sēnes, dolmenu akmeņi) pārstāvjiem. Taču daži feiri pārvēršas par dzīvniekiem. Piemēram, kelpi – ļaunie upju feiri var pieņemt cilvēka vai zirga izskatu. Bet gari-gaiteri, tieši otrādi, ir nekaitīga tautiņa, viņi pārvēršas dažādos putnos. Piski mīl pārvērsties par ežiem vai zaļiem zaķiem. Puka pārvēršas milzīgos, melnos zirgos vai suņos, lai izstrādātu ar mirstīgajiem cilvēkiem ļaunu joku, bet selki uz sauszemes ir cilvēki, par roņiem viņi kļūst tikai jūrā.

Turpinājums seko.