Vilkači, vervolfi un iemīlējušies zvēri._2

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastes indiāņu pasakā cilvēks, kurš apmaldījies mežā, satiek brīnumskaistu sievieti-lāceni un apprec viņu, ņemot par sievu. Viņa dzemdē viņam divus lācēnus-dēlus un ģimene dzīvo draudzīgi, kamēr viņa cilts mednieki nenogalina viņa lāceni-sievu migā, lai glābtu savu cilts biedru no gūsta.

Tuvo Austrumu pasakās līgava-vilkatis bieži izdara līgavainim vērtīgus pakalpojumus. Vienā vecā arābu pasakā sultāna dēls apsolīja bruņrupucim ņemt to par sievu. „Mans dēls, to taču nav iespējams izdarīt! – satraukumā iesaucās sultāns-tēvs. – Šis bruņurupucis nav no mūsu ciemata, viņa nav no mūsu dzimuma un nepieder mūsu ticībai – kā tu sāksi ar viņu dzīvot?” Vecākie brāļi neatnāca uz kāzām, bet viņu sievas atteicās klāt jaunlaulātajiem gultu. Taču jaunais cilvēks pavadīja ar bruņurupuci kāzu nakti un vēl daudzas naktis pēc tās. Rītos viņš izskatījās apmierināts un ciema tenkotājām par to bija daudz ko runāt. Sultāns saslima un pienāca laiks izvēlēties to, kas stāsies viņa vietā, mantojot troni. Viņš nolēma izvēlēties dēlu, kurš ir vislaimīgākais laulībā, un izdomāja sievām veselu rindu ar grūtiem pārbaudījumiem, kuros, pateicoties savai gudrībai, spriest spējai – un nelielai burvestības daļai – uzvarēja bruņurupuciene. Pasakas beigās viņa, nometusi bruņas, pārvērtās par jaunu skaistuli un troni ieguva viņas vīrs.

Līdzīgas pasakas ir daudzām citām tautām – Krievijā tā ir „Cariene-varde”, bet Francijā – „Baltā kaķene”. Tajās gan nav atklātu seksuālu mājienu, kas arābu pasakas versijai dod pikantumu. Franču pasakā, ko sarakstījusi madama d’Olnuā, princis apprecas tikai pasakas beigās, pēc tam, kad kaķene pārvēršas par sievieti. Mēs no paša sākuma zinām, ka līgava-vilkatis zem kaķa kažoka ir meitene, ko apbūrusi ļauna feja. Taču senākajās pasakās, tādās, kā pieminētā, arābu, līgava patiešām ir dzīvnieks vai brīnumains, mainīgs radījums, un pasakas beigās viņa atsakās no sava īstā izskata, lai dzīvotu cilvēku pasaulē.

Folklorists Borja Sakss savā aizraujošajā pētījumā „Čūska un gulbis” raksta: „Kā precības starp diviem cilvēkiem apvieno divas ģimenes, tā arī precība starp cilvēku un dzīvnieku mītā un pasakā apvieno cilvēci ar dabu” (Boria Sax, The Serpent and the Swan: The Animal Bride in Folklore and Literature, Blacksburg, 1998).

Viņš norāda uz to, kādas izmaiņas notika pasakās par līgavaiņiem un līgavām-vilkatēm gadsimtu gaitā, atspoguļojot izmaiņas attiecībās starp cilvēci un dabas pasauli. Pašas senākās pasakas parasti satur tikai cikla pirmo daļu: mīlestību un/vai precības starp cilvēku un dzīvnieku (vai citu radījumu, kas saistīts ar dabu). Šādu pasaku vidū ir senie mīti, tajā skaitā, ķīniešu semeju stāsti par būtnēm, kas radušās no cilvēku un pūķu laulībām, vai Sibīrijas šamaņu folklora, kuri pieraksta savas pārdabiskās brīnumu spējas un dziedniecības mākslu tam, ka starp viņu senčiem ir bijuši gulbji. Šīs pasakas atgādina par seno pasaules uzskatu, pēc kura cilvēki ir neatņemama dabas sastāvdaļa un kādreiz dzīvoja kopā ar dzīvniekiem kā brāļi un nebija attālināti no dabas un nebija nostādīti augstāk par visā radībām uz Zemes.

Tie stāsti par līgavām un līgavaiņiem-vilkačiem, kur stāstījums aiziet līdz cikla otrajam etapam – mīļotā vai mīļotās pazaudēšanas – radās, kad starp cilvēku pasauli (civilizāciju) un dabu (savvaļas pasauli) tika novilktas pamanāmas robežas. Tādās pasakās cilvēki un viņu iemīļotie vilkači jau ir dažādu pasauļu bērni, un visi viņu mēģinājumi apvienoties ir lemti neveiksmei. Sievas-gārņi vienmēr mirst, bet selki vienmēr atgriežas jūrā.

Tie stāsti, kas pāriet uz trešo cikla daļu, tādi kā „Uz austrumiem no saules, uz rietumiem no mēness” vai arābu pasaka par sievu-bruņurupucieni beidzas ar abu mīļoto savienību un viena no viņiem vai abu pārvēršanos. Tādas pasakas, kā atzīmē Sakss, atspoguļo „gandrīz vispārējo vēlēšanos atjaunot zaudēto saiti ar dabas pasauli”. Kaut arī bruņurupuciene bija ar mieru šķirties no bruņām, lai dzīvotu sultāna pilī, viņa atnes civilizētā pasaulē pļavu un stepju gaisu. Viņa nekad nekļūs par parastu sievieti un uz visiem laikiem paliks fantastiska līgava, kas savieno līgavaini ar dabas noslēpumiem.

Daudz senākās tautas pasakās laulība starp cilvēkiem un dzīvniekiem pārkāpa zināmu tabu un tāpēc varēja kļūt par nelaimi, taču parasti tādas savienības netika aprakstītas kā neķītras vai pazudinošas. Pat, ja pārim ir lemta šķiršanās, pēc tās bieži paliek kāda velte – bērni, bagātība, veiksme vai burvju māksla (piemēram, māka vienmēr iegūt zivis vai medījumu, cik vajag). Taču Viduslaikos pret cilvēku savienībām ar zvēriem sāka izturēties ar lielākām aizdomām, bet radījumus, kas maina izskatu no cilvēciska uz zvērisku, sāka uzskatīt par sātana kalpiem.

Viena no pašām pazīstamākajām Viduslaiku eiropiešu pasakām par zvēra līgavu ir stāsts par Meluzīnu, ko pierakstīja Gervasijs no Tilberijas 1211. gadā. Kāds grāfs satika Meluzīnu pie dīķa un iemīlējās viņā. Viņa bija ar mieru kļūt par viņa sievu, taču ar vienu noteikumu: viņš nesatiksies ar viņu sestdienās, kad viņai būs vannas diena. Viņi apprecējās, un feja dzemdēja grāfam deviņus dēlus, taču katram no viņiem bija kāds fizisks defekts. Pienāca diena, kad grāfs pārkāpa noteikumu - paskatījās kā sieva vannojās un atklāja viņas noslēpumu. Reizi septiņās dienās viņa sieva zem jostas vietas pārvērtās par čūsku. Kad Meluzīna uzzināja par to, ko grāfs bija uzdarījis, viņa pārvērtās par čūsku pilnībā un pazuda. Pēc tam viņa parādījās tikai kā spoks, lai brīdinātu viņu par briesmām. Viduslaiku stāstos dēli-kroplīši norādīja uz to, ka Meluzīnai ir dēmoniska izcelsme, taču pasakas senākajās versijās Meluzīna ir vienkārša ūdens feja. Šajos variantos tiek uzsvērts vīra pārkāpums, kas nav turējis doto solījumu un tāpēc pazaudē brīnumdari-sievu, bet nevis briesmīgā Meluzīnas daba, ko grāfs atklāj.

Piecpadsmitajā gadsimtā klejojošais alķīmiķis Paracelss uzrakstīja par burvju gariem, ko rada ūdens, zemes, gaisa un uguns stihijas un kas dzīvo blakus cilvēkam paralēlā dimensijā. Šie gari it kā spējot pieņemt vīriešu un sieviešu izskatu – lai kļūtu par īstiem cilvēkiem, viņiem trūka tikai nemirstīgās dvēseles. Paracelss rakstīja, ka dvēseli šie radījumi varēja iegūt tikai tad ja apprecēsies ar cilvēku un bērni, kas rodas šādos sakaros, ir mirstīgi, taču dzīvo neparasti ilgi. Uzskatīja, ka dažas, augstdzimušas dzimtas ir cēlušās no bruņiniekiem, kuri ir bijuši precējušies ar ūdens fejām (kuras sauca par „undīnēm” vai „meluzīnām”), kas pieņēmušas cilvēka izskatu, lai nopelnītu nemirstīgo dvēseli. Vēlāk, deviņpadsmitā gadsimtā Paracelsa idejas iedvesmoja vācu romantiķus radīt tādus darbus, kā Gētes „Jaunā Meluzīna”, E. T. A. Hofmaņa „Zelta pods” un vispirms, Fridriha de la Mota Fukē „Undīne” – traģisko stāstu par ūdens nimfu, kas sapņoja par mīlu un cilvēka dvēseli. Slavenais Fukē stāsts savukārt iedvesmoja Hansu Kristiānu Andersenu radīt „Mazo nāriņu”. Šis stāsts iedvesmoja arī vairākus citus literārus, teatrālus un muzikālus darbus Viktorijas laikmetā. Daudzi folkloristi uzskata, ka šie stāsti pieder pie teiksmām par līgavu-zvēru, tāpēc ka te ir runa par mirstīga vīrieša savienību ar dabas radību.

Gadu starplaikā starp Paracelsu un Fukē pasakas uzplauka kā izglītoto šķiru literārais žanrs. Tās kļuva īpaši populāras pateicoties itāļu un franču izdevumiem, kas izplatījās pa visu Eiropu. Pie šī apburošā literatūras virziena pieder arī pasakas par līgavām un līgavaiņiem-zvēriem. Džambatista Bazilē „Pentameronā”, kas tika izdots Neapolē septiņpadsmitajā gadsimtā, bija vairāki šādi stāsti – piemēram, stāsts „Čūska-līgavainis” par princesi, kas apprecēja čūsku, pazaudēja viņu un atguva tikai pēc bargiem pārbaudījumiem. Vēlāk, tajā pašā gadsimtā termins „brīnumu pasaka” (conte de fées) izplatījās Parīzes salonu rakstnieku, vidū, viņi iedvesmojās savā daiļradē no folkloras, mītiem, Viduslaiku romāniem un agrīnākiem itāļu rakstnieku darbiem. Dažas pasakas sarakstīja sievietes – viņas izmantoja metaforu valodu, lai kritizētu tā laika sabiedrisko sistēmu, izvairoties no tiesu cenzūras. Īpaši viņas uzstājās pret laulību sistēmu, kur sievietei praktiski nebija nekādu tiesību: viņai nebija tiesības pašai sev izvēlēties vīru, viņa nedrīkstēja atteikties izpildīt laulību pienākumu, rīkoties ar savu īpašumu, viņai pat nebija tiesību šķirties no vīra. Daudzas līgavas, tikko viņas atstāja bērnistabu, apprecināja ar vīriešiem, kuri bija vairākus desmit gadus vecāki par viņām. Ja sieviete vairāk neapmierināja vīru, viņu pilnīgi mierīgi varēja aizsūtīt uz klosteri vai ieslodzīt trako namā. Pasaku rakstnieces franču salonos sacēlās pret tādām parašām, sludinot mīlestības, uzticības un cieņas ideju starp vīriešiem un sievietēm.Viņu pasakas par līgavaini-zvēru atainoja viņu laika un šķiras sievietes bailes, kuras nezināja, ko viņas atradīs laulības gultā: zvēru vai mīļoto. Piemēram, viena no pašām pazīstamākajām pasaku rakstniecēm, madama D’Olnuā apprecināja piecpadsmit gadu vecumā ar cietsirdīgu baronu, kurš bija trīsdesmit gadus vecāks par viņu. Viņa tika no viņa vaļā pēc piedzīvojumiem, kas bija vairāk neticami par dažu labu pasaku. Toties dOlnuā pasakās iemīļotie lieliski sader viens ar otru, gan pēc vecuma, gan pēc rakstura – viņi mīl grāmatas, mūziku, zinātnes, interesantas sarunas un viens otru. D”Olnuā spalvai pieder vairākas pasakas par līgavu un līgavaini-zvēru, ko arī šodien mīl lasītāji: „Zaļā čūska”, „Baltā kaķenīte”, „Baltais briedis” un traģiskā pasaka „Karaļa auns”.

Pasakas „Skaistule un briesmonis” autore de Vilnēvas kundze pieder pie franču pasaku „otrā viļņa” nākošā gadsimtā, taču, kad viņa sāka rakstīt savu klasisko pasaku, norunātas laulības vēl bija norma. Sākotnējai versijai ir vairāk nekā simts lapaspušu un nedaudz atšķiras no tā stāsta, kas zināms mums šodien. Vēstījuma sākumā Skaistules liktenis pilnībā ir svešās rokās un, kad tēvs atdod viņu par sievu Briesmonim, viņai atliek tikai pakļauties. Briesmonis patiešām ir šausmīgs, tā nav laba dvēsele zvēra ādā, bet radījums, kurš kādreiz ir piederējis cilvēku pasaulei, kas tagad viņam zudusi. Pasakā parādīta monstra lēna metamorfoze, kurš atgriežas cilvēku pasaulē, jo viņu padara cēlāku labestība un burvestība.

Pēc sešpadsmit gadiem Le Prinsa de Bomona kundze, francūziete, kura strādāja Anglijā par guvernanti, saīsināja un pārveidoja madamas de Vilnēvas pasaku. Viņas versija iznāca ar tādu pašu nosaukumu angļu meitenēm domātā žurnālā. Piemērojusi pasaku šādai auditorijai, Le Prinsa de Bomona pietušēja tās tēlu jūtīgumu un novāca nepiesegto, salīgto laulību kritiku. Viņa arī tika vaļā no pārlieku daudzajām detaļām – madama de Vilnēva ļoti mīlēja visādi savērptas, sižeta blakus līnijas – tāpēc pasaka sanāca domāta jaunākais auditorijai, bez sociāliem asumiem, taču skaidrāka un vieglāk atmiņā paliekoša. Le Prinsas de Bomonas izklāstā (un tālākos pārstāstos) pasaka kļuva pamācoša. Tagad galvenā uzmanība vairs nav vērsta uz Briesmoņa metamorfozi, bet uz varones pārveidošanos, kura pakāpeniski iemācas redzēt to, kas apslēpts zem šausmīgās ārienes. Viņai ir jāsaskata Briesmonī labu cilvēku pirms tam, kad Zvērs atkal atgūs cilvēcisku izskatu. Tagad pasakā galvenais ir nevis sabiedrisko paradumu kritika un sacelšanās pret tiem, bet tikumiskā audzināšana. Tālākos pārstāstos šī tēma tiek arvien vairāk paspilgtināta, ar domu, ka pasaka kļūst piemērota arvien jaunākiem lasītājiem: pasaka no literāriem saloniem pakāpeniski pārceļas uz bērnistabām. Deviņpadsmitajā gadsimtā briesmonis ir tikai personāža ārējais apvalks: pasakas bērnu versijā viņš vairs nedraud Skaistulei ne ar vardarbību, ne ar uzmākšanos.

Tomēr, 1946. gadā Skaistule ar briesmoni atgriežas no bērnu literatūras, pateicoties lieliskajai Žana Kokto filmai „La Belle et la Bête”. Te Briesmonis burtiski staro no seksualitātes un Skaistules piedzīvojumos var izlasīt viņas seksuālo dziņu atmošanās metaforu. Šis motīvs piemīt daudzām pasakām par līgavu un līgavaini-vilkati, sākot no divpadsmitā gadsimta vidus – pieaugušo pasakas atdzimšana atdeva klasiskos sižetus lasītājiem, kuri jau bija iznākuši no bērnu vecuma. Šī virziena pati pazīstamākā rakstniece ir Andžela Kārtere, kuras pieaugušajiem domāto pasaku krājumā „Asiņainā istaba” (1979) ir divas košas un juteklīgas fantāzijas par līgavaiņa-vilkača tēmu: „Mistera Laiona precības” un „Tīģera līgava”. Kārteres uncitos šīs atdzimšanas kustības rakstnieku (A. S. Baietas, Tanitas Lī, Roberta Kuvera, Kerolas Ennas Dafijas uc.) darbos mēs redzam, ka pasaka atkal ir atgriezusies pie pirmavotiem. Mūsdienu rakstnieki lieto cilvēkupārvēršanās dzīvniekos tēmu, lai pētītu genderisma, seksualitātes, rases, kultūras un pārveidošanās procesa tēmas... tieši tāpat kā senie pasaku teicēji no dažādām pasaules valstīm pirms daudziem gadsimtiem.

Taču mūsdienu pārstāstos ir viena būtiska izmaiņa, kas atspoguļo izmaiņas mūsu attieksmē pret dzīvniekiem un visu dabu. Vairums civilizētās pasaules iedzīvotāju nekad mežā nav sadūrušies ar īstām dzīvības briesmām. Tāpēc baltais lācis, kas naktī klauvē pie durvīm, neliekas nemaz tik briesmīgs līgavaiņa lomā – tieši otrādi, viņš ir eksotisks un gandrīz pievilcīgs. Tur, kur savvaļas daba kādreiz draudēja civilizācijai, tagad tā ir piejaucēta un mājīga (vai noslēpta aiz rezervāta žoga); briesmas no dzīvnieku pasaules tiek uztvertas ar zināmu nostalģiju – tik tālu tās ir no mūsu ikdienas. Tas tiešām dod „savvaļas pasaulei” īpašu spēku. Mēs drīzāk alkstam pēc tās, nekā baidāmies no tās. Vilkatis, vervolfs, meža dievība ar brieža galvu no meža biezokņa – viņi visi ir atnākuši no pagātnes pusaizmirstā mūžameža biezokņa, pirmatnējā, mītiskā biezokņa, mūsu bērnu fantāziju mežiem – neskartiem, pirmatnējiem, bezgalīgiem. Pasakas par līgavām-vilkatēm un līgavaiņiem-vilkačiem arī ir piesātināti ar ar seno burvestību, taču tajā pašā laikā ir cieši saistīti ar mūsdienām. Tās atgādina katram no mums mūsu mežonīgo pusi, arī par mūsu iemīļoto un laulāto to viņu pusi, ko mēs nekad nespēcim izprast līdz galam. Viņi pārstāv Citus, kas dzīvo mums blakus – kaķi, peli, koijotu, pūci – un Citus, kas dzīvo tikai mūsu iztēles sapņos un murgos. Tūkstošiem gadu pasakas par viņiem radās uz robežām, ko mēs novilkām starp dzīvniekiem un cilvēkiem, dabas pasauli un civilizāciju, sievietēm un vīriešiem, burvestību un ilūziju, izdomu un dzīvi. Taču šīs līnijas nav novilktas uz smiltīm, tās laiku pa laikam mainās, bet pasakas mainās vienmēr. Kādreiz pie durvīm klauvēja baltais lācis. Šodien uz sliekšņa stāv Edvards Šķērrocis. Bet rīt? Arī rīt būs Zvēri. Un būs tie, kas viņus pārveido ar savu mīlestību.

Oriģinālās, apbalvotās sērijas grāmatas:

Queen Victoria's Book of Spells: An Anthology of Gaslamp Fantasy Paperback – March 19, 2013

by Ellen Datlow (Editor), Terri Windling (Editor)

http://www.amazon.com/Queen-Victorias-Book-Spells-Anthology/dp/0765332272/

Haunted Legends Paperback – September 14, 2010

by Ellen Datlow (Author), Nick Mamatas (Author)

http://www.amazon.com/Haunted-Legends-Ellen-Datlow/dp/076532301X/

The Beastly Bride: Tales of the Animal People Hardcover – April 1, 2010

by Ellen Datlow (Editor), Terri Windling (Editor), Charles Vess (Illustrator)

http://www.amazon.com/The-Beastly-Bride-Animal-People/dp/0670011452/

The Coyote Road Hardcover – July 19, 2007

by Ellen Datlow (Author), Terri Windling (Author)

http://www.amazon.com/The-Coyote-Road-Ellen-Datlow/dp/0670061948/

The Faery Reel: Tales From the Twilight Realm Hardcover – August 3, 2004

by Charles Vess (Author), Neil Gaiman (Author), Terri Windling (Editor), Ellen Datlow (Editor)

http://www.amazon.com/The-Faery-Reel-Tales-Twilight/dp/0670059145/

The Green Man: Tales from the Mythic Forest Hardcover – May 27, 2002

by Ellen Datlow (Editor), Terri Windling (Editor), Charles Vess (Illustrator)

http://www.amazon.com/The-Green-Man-Mythic-Forest/dp/0670035262/

1946. gada filma „La Belle et la Bête”. Diemžēl dublēta ungāru valodā.

https://www.youtube.com/watch?v=WYvMDzuSDr4