Vilkači, vervolfi un iemīlējušies zvēri._1

Terija Vindlinga priekšvārds stāstu krājumam "Zvēra līgava. Stāsti par vilkačiem" (krievu izdevuma nosaukums, oriģinālā - "The Bestly Bride. Tales of the Animal People").

1. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Starp japāņu gariem jokai, kas var būt gan dēmoni-slepkavas, gan apburoši jokdari, arī ir daudz vilkaču. Tanuki – jautrs un smieklīgs vilkatis-jenots, daudzos attēlos viņam ir tādas milzīgas testikulas, ka viņam nākas pārmest tās pār pleciem. Toties midzina ir bīstams gars. Dzīvnieka veidolā viņš ir kāmis, taču var pieņemt arī bezsejaina spoka izskatu, lai baidītu mirstīgos. Bakeneko ir vilkatis-kaķis, inugami – gars-suns. Taču paši slavenākie g jokai gari ir kicune, lapsas-vilkači. Kicune ir pazīstami ar to, ka var pārvērsties skaistos (abu dzimumu) mirstīgajos, apbur cilvēkus un dažreiz pat apprecas ar viņiem. Vairums pasakās kicune ir ļauns gars, kas spējīgs cilvēku novest līdz ārprātam, vai pat pazudināt pavisam, taču kicune, dzenko („labās lapsas”) – ir saprātīgi un gudri radījumi, bieži mīl sacerēt dzejoļus un mīl zinātni, no tādiem sanāk uzticami laulātie draugi un labi vecāki.

Vilkači-lauvas un hiēnas, kas satopami Āfrikas tautu pasakās, lielā mērā atgādina kicune. Mbundu cilts pasakā lauvu bars, saķemmējot un uzpošot jaunu lauveni, pārvērš viņu par slaidu un skaistu meiteni. Viņa apprec bagātnieku, lai miegā viņu nogalinātu un nozagtu viņa lopus, taču viens zēns pamana, ka naktī viņa pārvēršas par lauveni, un saceļ kājās visu ciemu. Sieviete-briežumāte no Ziemeļamerikas indiāņu leģendām ir svēta, taču arī bīstama. Vienā lakotu cilts pasakā jauneklis, kas aizgājis tālu no savas apmetnes, sastop mežā brīnumskaistu meiteni. Viņš notur viņu par savu iepriekšējo mīļoto, kas viņu ir atraidījusi. Taču tagad viņa mīļi smaida un viņam savā briežādas kostīmā izskatās tik pievilcīga, kā nekad agrāk. Sarunājoties ar skaistuli, viņš rotaļājoties parauj vaļā virvi, kas viņai ir jostas vietā. Viņa sabīstas un grib bēgt, parādot savu īsto izskatu. Taču virve viņu nelaiž. „Palaid mani! – viņa lūdzas. – Palaid, un es tev iedošu brīnumainu velti!” Jaunais cilvēks izlaiž virvi no rokām, sieviete-briežumāte pazūd meža biezoknī. Jauneklim paliek nelabi ap dūšu no pretīguma, viņš saprot, ja viņš iegūtu sievietes-briežumātes labvēlību, tad sajuktu prātā tāpat, kā citi jaunie cilvēki, kam viņa ir parādījusies mežā. Pēc tam viņš dzīvoja viens un laiku pa laikam uzvedās dīvaini, it kā būtu pārņēmis savvaļas brieža paradumus. Taču sieviete-briežumāte izpildīja doto vārdu, un viņam bija burvju spējas – tagad neviens nespēja līdzināties ar viņu prasmē aprūpēt zirgus un citas četrkājainas radības. Cilvēks-alnis ir vēl viens blēdīgs vilkatis-pavedinātājs no indiāņu mītiem. Indiāņi gatavoja „Alņu dziru” kā mīlestības zāles vai afrodiziaku. Pauni cilts pasakā tiek stāstīts par jaunu skaistuli, kas mācēja pavedināt jebkuru sievieti, kādu tikai vēlējās. Drīz ciltī nepalika gandrīz neviena sieviete, ar neaptraipītu, labu vārdu. Citi cilts vīrieši nolēma tikt no viņa vaļā. Viņi pierunāja vīrieša brāli viņiem palīdzēt, apsolot balvā bagātas dāvanas. Jaunekli noslepkavoja, taču viņa māsa aiznesa viņa galvu un roku, un paslēpa netālajā mežā. Jaunais cilvēks atdzima un atnāca mājās un sava brāļa vigvamu. Viņš bija apvainojies nevis uz brāli, bet uz citiem cilts vīriešiem, tāpēc ka viņi nebija izpildījuši norunu [brālis nekādas dāvanas nebija saņēmis]. Viņš devās uz padomes vigvamu, lai pieprasītu brālim apsolīto bagātību. Sabiedētie vecākie atdeva viņam zirgus, vigvamus un siltās segas. Jaunais cilvēks paņēma dāvanas, un brāļi sāka dzīvot, cepures kuldami. Pēc tam jaunais cilvēks „tā apbūra visas sievietes, ka šajā ciltī neviena vairs nepalika uzticīga savam vīram. Pēc tam visi uzzināja, ka šis puisis īstenībā bija alnis, un neviens nav spējīgs viņu nogalināt, ne arī pamaisīt viņam apburt sievietes. Tā nu cilts samierinājās un vairāk neteica viņam ne vārda. Te arī pasakai gals”.

Ja cilvēks māk pārvērsties zvērā, tas nozīmē, ka viņš ir vai nu ne visai īsts cilvēks, kā izskatās (pasakās par sievieti-briežumāti un vīrieti-alni), vai arī viņš ir vilkatis-šamanis, dziednieks vai ragana. Piemēram, Meksikā uzskata, ka burvjiem un raganām ir spēja pārvērsties par suņiem, ēzeļiem vai tītariem, Rietumāfrikas burvji vajā ienaidniekus pūces izskatā. Navaho cilts šamaņi-vilkači var pieņemt jebkura dzīvnieka veidolu, bet Amazones šamaņi-jaguāri savu maģiju smeļ no ciešas saites ar vienu dzīvnieku-aizbildni. Burvju mācekļi cenšas iegūt dziedināšanas, pareģošanas vai šamaņa prasmi dažreiz veicot rituālu metamorfozi, pieņemot viena vai vairāku zvēru izskatu, lai labāk saprastu dabas pasauli un pakļautu to savai varai.

Leģendā par karali Artūru Merlins pēc kaujas pie Arderidas kļūst neprātīgs un iebēg mežā, kur ilgi dzīvo mežacūku un vilku vidū. Šajā neprāta periodā (kas visā pasaulē tiek uzskatīts par vienu no šamaņa iesvētīšanas etapiem) viņš iemācās pārvērsties par zvēru, saprast dzīvnieku valodu, vadīt stihijas, pareģot nākotni un veikt citus brīnumainus varoņdarbus. Īri stāsta līdzīgu leģendu par Suibnu, karavīru, kas nolādēts kaujā, tāpēc ir spiests bēgt meža biezoknī. Putna izskatā viņš daudzus gadus klejo, skumju un neprāta pārņemts taču, tiklīdz viņš atgriežas mājās, viņš atkal pārvēršas par cilvēku, taču ir ieguvis maģiskus spēkus un sadraudzējies ar meža zvēriem. Tomēr citās pasakās, kurās pārvēršanos izsauc lāsts, beigas nav tik labas – cilvēkus, kas ne jau savas gribas dēļ ir kļuvuši par zvēriem, gaida traģisks vai šausmīgs liktenis. Eiropas folkloras vervolfi, indiešu tīģeri-vilkači un Tuvo Austrumu šakāļi-vilkači reti kad atgūst cilvēka izskatu – viņi paliek Dieva nolādēti atkritēji, no kuriem baidās un izvairās cilvēki.

Daudzās pasakās cilvēki pārvēršas zvēros pret savu gribu: ļaunas burvestības, ļaunas pamātes, feju sods. Brāļu Grimmu pasakā brālis un māsa bēg no ļaunās pamātes caur šausmīgu, tumšu mežu. Ceļā atradās trīs upes, un brālis apstājās braslā, gribot padzerties ūdeni. „Nedzer!” – katru reizi sacīja māsiņa. Taču trešajā reizē puisēns nepaklausīja. Pie ūdens viņš pieliecās kā cilvēks, bet piecēlās jau kā briedis. Vēlāk māsai un viņas brālim-briedim nācās dzīvot vientuļā būdiņā mežā... taču beigās jauneklis ar māsas palīdzību atkal atguva savu īsto izskatu.

Pasakā „Baltais briedis”, ko sacerēja franču rakstniece madama d’Olnuā, feja, kuru apvainoja karalis un karaliene, uzlika lāstu uz mazo princesi, kas gulēja šūpulī. Nelaime piemeklēs princesi, ja viņa ieraudzīs sauli pirms kāzām. Pēc daudziem gadiem, kad princese brauca uz kāzām, karietes logā iekļuva saules stars. Princese pārvērtās par dambriedi, izlēca no karietes un pazuda meža biezoknī. Viņu medībās ievainoja viņas līgavainis, kad viņa skumjās klejoja pa mežu.

Ir daudzas pasakas, kurās par līgavaini vai līgavu kļūst zvērs – varde, čūska, lācis, kaķis, žurka vai zvēram līdzīgs briesmonis. Varoņi dodas tādā savienībā nabadzības dēļ, izpildot zvērestu vai vecāku neapdomības dēļ. Starp tūkstošām pasaku par līgavām un līgavaiņiem-zvēriem, liekas, pati pazīstamākā ir „Skaistule un briesmonis”. Tā nav tautas pasaka, to sarakstīja Gabriela-Suzanna Barbo de Vilnēva septiņpadsmitajā gadsimtā – taču sižets ir ņemts no daudz senākām teiksmām par līgavām un līgavaiņiem – zvēriem, starp kurām ir grieķu mīts par Amūru un Psiheju, Viduslaiku stāsti par „kroplo dāmu” un pazīstamā skandināvu tautas pasaka „Austrumos no saules, rietumos no mēness”, tās sākumā varone iziet pie vīra – milzīga zvēra (baltā lāča). Katru vakaru, iestājoties tumsai, viņš atnāk uz laulības gultu cilvēka veidolā, taču sievai ir aizliegts iededzināt uguni, lai kā viņai negribētos paskatīties, kas ir viņas vīrs, vīrietis vai zvērs. Viņa tomēr nolemj pārkāpt aizliegumu, un baltais lācis pazūd. Jaunā sieva dodas meklēt mīļoto tālā ceļā „uz austrumiem no saules, uz rietumiem no mēness”, atbur viņu un viņš atkal pārvēršas par cilvēku. Šajā pasakā ir salasāmi trīs motīvi, kas piemīt visiem stāstiem par līgavu un līgavaini-zvēru: precības vai kopdzīve ar zvēru vai zvērveidīgu būtni, aizlieguma pārkāpums un brīnumainā laulātā (mīļotā, iemīļotās) pazušana un beidzot, svētceļojums, lai ilgā ceļa galā atkal atrastu mīļoto un stātos ar viņu stiprākā savienībā. Vairums pasaku beidzās ar šo laimīgo noti, taču, ja mēs apskatīsim daudz senākas tautas teiksmas, tad ieraudzīsim, ka daudzas no tām beidzas pēc cikla otrās daļas. Šajos traģiskajos vai šausmīgajos stāstos iemīļoto savienība, kas sastāv no cilvēku un dzīvnieku pasaules sabrūk. Parasti pie šīs kategorijas pieder Britu salu un Skandināvijas pasakas par selki:

„Reiz naktī zvejnieks pamanīja, kā roņi iznāk no jūras, nomet ādas un sauszemē pārvēršas par brīnišķīgām meitenēm. Kamēr selki dejoja mēness gaismā, zvejnieks nozaga vienu no ādām. Kad uzausa saule, meitenes atkal pārvērtās par roņiem un aizpeldēja – palika tikai viena, kurai vairs nebija viņas brīnumainā roņāda. Viņa lūdzās zvejnieku atdot to viņai, taču viņš nebija ar mieru, tāpēc ka bija nolēmis viņu apprecēt. Viņa samierinājās un devās kopā ar viņu uz viņa būdu un iemācījās dzīvot kā cilvēki. Pēc tam viņa iemīlēja savu vīru un dzemdēja viņam septiņus dēlus, skaistus, ka ne noskatīties, un meitu ar acīm kā mēness. Taču kādā skaistā dienā viņa atrada savu ādu un tūlīt pat atgriezās dzimtajā jūrā. Daži stāsta, ka viņa aizpeldēja, pat neatceroties par savu ģimeni. Citi – ka arī viņas bērni pārvērtās par roņiem un pazuda kopā ar viņu. Bet trešie runā, ka viļņos viņu gaidīja liels roņu tēviņš. „Es mīlu tevi, - viņa nokliedza zvejniekam, - taču savu pirmo vīru mīlu vairāk”.”

Līdzīgus stāstus stāsta par meitenēm-gulbjiem Zviedrijā, par sievām-vardēm Ķīnā un Tibetā, par sievietēm-lācenēm Ziemeļamerikā un par apsarām (nimfām), kas parādās kā ūdensputni Indijā. Japāņu pasakā „Sieva-gārnis” meitene-putns bija laimīgā laulībā un, lai pakalpotu savam vīram-audējam, auda tik izcilus audumus pārdošanai, ka prieks, taču vīrs savā alkatībā nomocīja savu uzticīgo sievu ar darbu līdz nāvei. Pasaka beidzas traģiski: kad audējs saprata, ka mīl savu brīnumaino sievu, bija jau par vēlu.

Dažās pasakās līgavaiņi un līgavas-vilkači nemaz nav tik nekaitīgi. Angļu pasakā „Reinardīns” meitene apprec rudmatainu skaistuli no tālām zemēm, bet viņš īstenībā izrādās vilkatis-lapsa. Viņš ir nodomājis nogalināt viņu un apēst savā drūmajā pilī meža biezoknī. Toties sievas-kaķenes angļu pasakās ir nekaitīgas palaidnes. Vienā pasakā vīra māte, uztraukta par sava dēla sievas jautro un nekautro dabu, atklāj, ka agrāk tā ir bijusi kaķene, kas sildījās pie pavarda. Sieviete liek dēla padzīt sievu no mājas un viņš, ļoti sērojot, paklausa un pēc tam rūgti nožēlo par to, skumstot par savu jauko kaķenīti-sievu.

Turpinājums seko.