Vilkači – 2.

Fragmenti no Aleksandra Berga grāmatas "Vilkači: leģendas un realitāte. Nolādētās asinis", St.-Pb., izdevniecība "Vektor", 2009.

Senās leģendas un ticējumi par vilkačiem. 

1. turpinājums.

    Ževodanas zvērs.

    Aculiecinieki apraksta Ževodanas zvēru kā plēsoņu, kas līdzīgs vilkam, taču tik lielu kā govs. Viņam bija ļoti platas krūtis, gara, lokana aste ar otiņu galā, ka lauvam, izstiepts purns, kā dzinējsunim, mazas, asas ausis un lieli, no rīkles ārā izlīduši ilkņi. Krāsa zvēram bija dzeltenīgi-ruda, taču pa muguru gāja plata, tumšas vilnas josla.

    Uzbruka zvērs visai netipiski tādam plēsonim, viņš tēmēja uz galvu, saplosīja seju, nevis centās, kā vairums plēsīgo zvēru, pārkost kaklu. Zvērs notrieca upuri no kājām ar vienu, pēkšņu lēcienu, dažreiz atraujot tam galvu. Ja zvēram vajadzēja skriet, tad skrēja tas ļoti ātri, taču ne lēcieniem, bet vienmērīgā riksī.

     

     

    Ževodanas zvērs uzbruka cilvēkiem tik bieži, ka daudzi domāja, ka ir darīšana, nevis ar vienu zvēru, bet ar veselu baru. Daži aculiecinieki, kas redzēja zvēru, liecināja, ka dažreiz tas nav bijis viens, bet ar pavadoni, tam līdzīgu, pieaugušu vai jaunu zvēru. Dažreiz runāja, ka līdzās Ževodanas zvēram atradies kāds cilvēks un tāpēc domāja, ka kāds nelietis ir speciāli izdresējis šo nezvēru.

    Ževodanas zvērs bruka virsū cilvēkiem daudz biežāk, nekā mājlopiem. Ja cilvēks izrādījās kopā ar kazu, govju vai aitu baru, zvērs uzbruka tieši viņam, neliekoties ne zinis par dzīvniekiem. Par zvēra upuri kļuva, galvenokārt, bērni un sievietes, kas strādāja uz lauka meža tuvumā un tālu no mājām. Vīriešiem, kas strādāja grupās, zvērs neuzbruka. Pat, ja tie gadījās viņam ceļā mežā, zvērs labāk pazuda.

    Zvērs nekad neiekļuva lamatās, neēda atstāto, saindēto gaļu, kas lielos daudzumos tika izsvaidīta mežā. Vairāk nekā trīs gadus tas sekmīgi izspruka no pakaļdzīšanās un masveida medībām. Viss tas runāja tikai par to, ka Ževodanas zvērs noteikti nebija no asins slāpēm aptracis plēsoņa, bet izcēlās ar īpašu intelektu, tāpēc daudzi uzskatīja, ka tas nav vienkāršs vilks vai kāds cits zvērs, bet īsts vilkacis.

    1764. gada oktobrī zvēru izdevās sašaut, taču izrādījās, ka tam ir ļoti sīksta dzīvība: tas aizbēga no pakaļdzīšanās un tā arī netika noķerts. Saskaņā ar galveno versiju, zvēru nošāva tikai 1767. gadā ar sudraba lodi.

    Pati pirmā ziņa par zvēru datēta ar 1764. gada 1. jūniju. Kāds liels radījums, kas bija līdzīgs vilkam, izskrēja no meža Langoņas pilsētas (Francijā) tuvumā un centās uzbrukt zemniecei, kas ganīja govis, taču vairāki lieli buļļi, kas bija ganāmpulkā, sabiedēja to un aizdzina prom. Par zvēra pirmo upuri kļuva četrpadsmit gadus veca meitene Žanna Bulē, kuru Ževodanas zvērs nogalināja 1764. gada 30. jūnijā tās pašas Langoņas pilsētas tuvumā. Augustā un septembrī viņš nogalināja vēl septiņus bērnus.

    Kad zvēra uzbrukumi sāka pieņemt biedējošu mērogu, lai viņu iznīcinātu, Langedokas kara gubernators nozīmēja vienību no 56 dragūniem. Dragūni vairākas reizes izķemmēja apkārtnes mežus un nogalināja kādus simts vilkus, taču noķert zvēru tā arī nespēja.

    1764. gada oktobrī divi mednieki, kas nejauši uzdūrās zvēram uz kādas meža noras, divas reizes izšāva uz viņu no tuva attāluma. Zvērs tūlīt pat novēlās zemē, bet spēja piecelties un ieskrēja mežā. Mednieki devās zvēram pa pēdām, taču atrada tikai asiņainas pēdas un vēl vienu Ževodanas zvēra upura ķermeni. Pēc tam vairāk nekā mēnesi zvērs kaut kur bija pazudis. Tad viņš parādījās atkal un nogalināja septiņdesmit gadus veco Katrīnu Vallī. Pavisam kopā 1764. gadā zvērs nogalināja 27 cilvēkus.

    1765. gada sākumā zvērs sāka uzbrukt cilvēkiem jau vairākas reizes dienā, tikai vienā mēnesī nogalinot divdesmit cilvēkus. Ne katrs uzbrukums beidzās ar upura nāvi. Vienreiz vairākiem trīspadsmit gadus veciem zēniem izdevās atkauties no zvēra, paslēpjoties no tā aiz sētas un metot tam ar nūjām un akmeņiem.

    1765. gada sākumā Francijas karalis Ludviķis XV pavēlēja diviem labākajiem profesionālajiem medniekiem no Normandijas – Žanam Šarlam Markam Antuānam Vomeslī Dinevālam un viņa dēlam Žanam Fransuā iznīcināt zvēru. Dinevāls-tēvs bija pats pazīstamākais Francijas mednieks, kas savas dzīves laikā bija nogalinājis vairāk par tūkstoti vilku. Dinevāli ieradās Klermonferānā, kur tajā laikā trakoja zvērs 1765. gada februāra vidū. Viņi atveda sev līdz dzinējsuņu baru un vairākus mēnešus medīja zvēru – kā dzinēji piedalījās līdz pat tūkstoš cilvēkiem – vietējo iedzīvotāju un karavīru. Tomēr, zvēru tā arī nenoķēra un tas, it kā smejoties par saviem sekotājiem, divas dienas pēc pašām lielākajām medībām saplosīja kādu meiteni gandrīz vai viena ciemata centrā. Visi Dinevalu pūliņi bija veltīgi.

    1765. gada pavasarī zvērs nogalināja 55 cilvēkus. Uz tā gada septembri viņa upuru skaits jau sasniedza simtu. Un lūk, 20. septembrī pie Langonī leitnants de Boterns nogalināja lielu vilku-cilvēkēdāju.  Vai nogalinātais vilks bija Ževodanas zvērs vai arī nebija – nav zināms, zināms ir tikai tas, ka uzbrukumi cilvēkiem un slepkavības izbeidzās. De Boterns nosūtīja karalim atskaiti, kurā ziņoja:

    “Šajā atskaitē, ko apstiprina mūsu paraksti, mēs apliecinām, ka nekad neesam redzējuši vilku, ko varētu salīdzināt ar šo. Tāpēc mēs spriežam, ka tas ir tieši tas šausmīgais zvērs, kas radījis karalistei tik lielus zaudējumus.”

    Vilka vēderā atrada vairākas matērijas gabalus, no kura tajā laikā šuva drēbes. Tas runāja par labu tam, ka vilks, ko de Boterns nošāva Šazā, bija cilvēkēdājs. No vilka iztaisīja izbāzeni un nogādāja to karaļa pilī Versaļā.

    Taču 1765. gada decembrī augšāmcēlies zvērs atgriezās, uzbrūkot Besersentmarī pilsētiņas tuvumā diviem bērniem un nākošajā dienā divām sievietēm Lašampas pilsētas tuvumā. 1766. gada sākumā zvēram parādījās jauni upuri. 1766. gada vasarā zvēra apetīte bija ļoti augusi un līdz rudens vidum tajā pašā gadā tas pilnīgi nesodīti nogalināja pa vairākiem cilvēkiem nedēļā. Pēc tam, 1766. gada novembrī zvērs atkal pazuda, kaut arī nekādas medības uz viņu netika rīkotas un lielus vilkus neviens nebija nogalinājis.

    Ževodanas zemnieki it kā uzelpoja mierīgi. Zvērs neparādījās 122 dienas. Taču jau otrajā 1767. gada pavasara dienā zvērs parādās atkal un nogalina bērnu pie Pontažū ciema. Likās, ka zvēra enerģija un apetīte ir dubultojusies, tāpēc ka viena paša aprīļa laikā viņš nogalina 36 cilvēkus.

    Ževodanas zvēru nogalina Žans Šastēls vienā no medībām, kas tika sarīkota 1767. gada 19. jūnijā. Mednieks Žans Šastēls bija ļoti reliģiozs cilvēks, tāpēc viņš savu ieroci bija pielādējis ar sudraba lodēm, kā arī paņēmis sev līdz Bībeli. Atpūtas laikā viņš to atvēra un skaļi sāka lasīt lūgšanas. Uz skaņu no biezokņa izskrēja milzīgs vilks. Viņš apstājās Šastela priekšā un paskatījās uz viņu, taču mednieks paguva izšaut tiešā tēmējumā divas reizes. Vilks bija uz vietas beigts, abas sudraba lodes trāpīja mērķī. Pilnīgi iespējams, ka visi šīs detaļas tika pievienotas stāstam vēlāk, lai padarītu leģendu skaistāku, un Šastēls šāva ar parastām lodēm.

    Šis vilks, kā arī tas, ko nošāva de Boterns, atšķīrās ar milzīgiem izmēriem un izskatījās visai neparasti priekš vilka. Karaļa notārs Etjēns marēns kopā ar karaļa ārstiem Antuānu Bulanžē un Kur-Damjēnu Bulanžē, kā arī ar pazīstamu doktoru Žanu-Batistu Eguljonu izmērīja zvēra ķermeni un sastādīja tā aprakstu. Kaut arī šis vilks bija mazāks, kā tas, ko nogalināja de Boterns, tam bija neproporcionāli liela galva un ļoti garas priekškājas. Bez tam viņa acis izrādījās iekārtotas visai neparasti, vilkam bija trešais plakstiņš – plāna membrāna, kas varēja nosegt acu ābolu. Vilka vilna bija blīva un pelēcīgi-rūsgana ar dažām platām melnām joslām. Spriežot pēc visa, šis zvērs nemaz nebija vilks.

    Kad zvēru uzšķērda, tā vēderā atrada mazas meitenītes priekšplecu, tā kā bija skaidrs, kas vainīgs viņas nāvē. Tas ir, nogalinātais vilks bija cilvēkēdājs. Daudzi aculiecinieki, ka Ževodanas zvēru bija redzējuši iepriekš un bija spējuši no tā izglābties, pazina to Šastēla nogalinātajā vilkā. Turklāt uz zvēra ķermeņa atrada daudzas rētas no dažāda vecuma ievainojumiem, bet uz pakaļkājas gurna zvēru pētījušie ārsti atrada lodes pēdas, ar kuru tas bija ievainots vēl 1765. gadā.

    Tādā veidā visi nonāca pie secinājuma, ka Žana Šastēla nogalinātais zvērs arī bija Ževodanas zvērs. Nogalināto vilku vadāja pa visu Ževodanu no vienas pilsētiņas uz otru, lai parliecinātu cilvēkus par tā nāvi. Pēc tam no tā iztaisīja izbāzeni un aizveda pie karaļa. Taču izbāzenis bija izgatavots ļoti nemākulīgi, drīz sāka bojāties un šausmīgi smirdēt. Ludviķis XV pavēlēja izmest to mēslainē. Ņemot vērā iepriekšējo zvēra “augšāmcelšanos”, Francijai vajadzēja gaidīt nākošo tā parādīšanos, taču no tā laika zvērs vairāk neatgriezās.

    Ževodanas zvēra kontā skaitās 125 slepkavības un vairāk nekā simts smagi sakropļoti cilvēki.

    Līdz tam laikam, kamēr zvērs netika nogalināts un izpētīts, par viņa dabu tika izvirzītas visdažādākās versijas. Runāja, ka tās stipri pārspīlētas baumas par dažādu vilku uzbrukumiem; runāja, ka tas ir vilkatis, dēmons, ko izsaucis kāds burvis, vai arī, ka tas ir Dieva sods par grēkiem. Mūsdienu zinātnieki-kriptozoologi dod Ževodanas zvēram visdažādākos skaidrojumus līdz pat versijai, ka zvērs ir bijis relikts zobenzobu tīģeris vai arī vēlajā eocēna periodā (pirms vairāk nekā 40 miljoniem gadu) izmirušais plēsoņa endrisarhs. Visi šie skaidrojumi izklausās ļoti neticami, tāpat kā tie, kas saka, ka zvērs ir bijis parasts vilks, tikai ļoti liels, vai arī hiēna.

    Patiešām, ja pieņem, ka Ževodanas zvērs ir vilks, mīklas no tā nepaliek mazāk. Lieta tāda, ka vilki ļoti reti uzbrūk cilvēkiem, viņi vispār izvairās no kontakta ar cilvēku, tajā pašā laikā mājlopus viņi, tieši otrādi, nogalina un apēd daudz vairāk. Iespējams, ka Ževodanas zvērs arī bija vilks, taču noteikti – vairāki. Māņticība un bailes pierakstīja vairāku vilku-cilvēkēdāju nodarīto vienam vilkam-sātanam. Tādi vilki varēja būt trīs: pirmais, pats asinskārākais, ko nogalināja de Botērs, otrais gāja bojā nezināmos apstākļos 1766. gada rudenī (varbūt, iekrita vienā no mežā izliktajām lamatām), trešo nošāva Šastēls 1767. gadā.

    Daži uzskata, ka Ževodanas zvērs bija hiēna. Patiešām divu sugu hiēnas uzbrūk cilvēkiem, kaut arī ļoti reti. Viena no šīm sugām – svītrainā hiēna – mīt Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Pakistānā, otra suga – plankumainā hiēna – mīt tikai Āfrikā, un tai garums patiešām ir <st1:metric2 metric_value="1.3" metric_text="metri">1,3 metri</st1:metric2> un augums līdz 80 cm pie skausta. Uzbrūkot cilvēkiem hiēnas patiešām kož cilvēkam sejā, taču tās ļoti slikti lec un nemāk vienmērīgi un ātri skriet, kā to pēc aculiecinieku stāstītā darījis Ževodanas zvērs. [Toties hiēnām, gandrīz vienīgajām no plēsoņām priekškājas ir garākas par pakaļkājām – t.p.]

    Daži citi zinātnieki uzskata, ka zvērs bija vilka un savvaļā nokļuvuša suņa hibrīds. Šajā gadījumā zvērs patiešām varēja būt ļoti liels un nebaidīties cilvēkus, ka viņa sencis – suns. Bet mednieka instinkts, kas mantots no vecāka – vilka, tiešām varēja likt uzbrukt cilvēkiem. Šai versijai piekrīt franču naturālists Mišels Luī savā grāmatā “Ževodanas zvērs: vilku nevainība”. Šai versijai piekrīt arī amerikāņu seriāla “Animal-X” autori par Ževodanas zvēru.

    Starp mītiem, kas saistās ar Ževodanas zvēru, ir viens, ļoti interesants. Zvēra vēstures pētnieku uzmanību pievērsa Antuāns Šastēls, Žana Šastēla jaunākais dēls. Antuāns Šastēls bija Francijas nomalei visai neparasta personība: viņš daudz ceļoja, bija bijis alžīriešu pirātu gūstā un daudzus gadus bija pavadījis starp Āfrikas iedzimtajiem – berberiem, pārņemot to ieradumus un zināšanas. Viņš dzīvoja atsevišķi no vecākiem, mājā, kas bija būvēta vientuļā vietā un turēja daudzus suņus. Visi runāja par to, ka viņš bija ļoti talantīgs visdažādāko dzīvnieku un pat putnu dresētājs.

    Kad leitnants de Boterns 1765. gada rudens sākumā meklēja Ževodānas zvēru, viņš satika tur Žanu Šastēlu un abus tā dēlus, Pjēru un Antuānu, kas arī medīja zvēru, cerot iegūt prēmiju par tā noķeršanu. Pēkšņi starp jaunākajiem Šastēliem sākās stiprs strīds un sadusmotais de Boterns pavēlēja arestēt visus trīs un nogādāt cietumā, kur viņi pavadīja vairākus mēnešus. Tieši tad, drīz pēc šī notikuma, zvēra uzbrukumi cilvēkiem beidzās. Pats de Boterns saistīja to ar to, ka viņš ir nošāvis īsto vilku. Taču tiklīdz Šastēlus atbrīvoja no cietuma un viņi atgriezās dzimtajās vietās, vilka uzbrukumi atsākās. Bet tūlīt pēc tam, kad Žans Šastēls nošāva zvēru 1767. gadā, viņa dēls Antuāns pazuda bez vēsts un vairāk nekad Ževodānas apkaimē nav rādījies.

    Daži vēsturnieki un rakstnieki šajā sakarā īpašu vērību velta Antuānam Šastēlam. Kāds no viņiem ir pārliecināts, ka Šastēls piejaucēja un no Āfrikas atveda kaut kādu savvaļas dzīvnieku, vai nu hiēnu, vai arī leopardu, bet pēc tam iemācīja tam medīt cilvēkus. Citi uzskata, ka Antuāns Šastēls  bija pats Ževodānas zvērs, jo bija vilkatis.

    Vilkači Britu salās.

    Daudzas leģendas par vilkačiem ir arī Vācijā. Kas attiecas uz ziemeļu zemēm, tad acīmredzot Anglijā to īpaši daudz nebija, tomēr saglabājušās hronikas liecina, ka Īrijā vilkači mita.

    Kādā Īrijas sāgā viens garīdznieks, apmaldījies mežā, uzdūrās vilkam, kas sēdēja zem egles. Šis vilks runājis cilvēka balsī. Viņš palūdzis garīdznieku apstāvēt viņā mirstošo sievu. Vilks paskaidrojis, ka viņa ģimenei ir uzlikts lāsts, sekojot tam, vienam vīrietim un vienai sievietei no viņa ģints esot jānodzīvo par vilkiem septiņus gadus. Ja viņiem izdodas izdzīvot šos septiņus gadus, tad viņi var atkal kļūt par cilvēkiem. Garīdznieks neticēja vilka vārdiem tik ilgi, kamēr netālu gulošā vilcene nometa no sevis vilka ādu un neparādīja, ka īstenībā ir sieviete.

    Viens īrs XVIII gadsimtā lepni stāstīja, ka ir noķēris un apēdis ļoti daudz jaunu meiteņu. Par milzīgu asinskāri viņu ieslodzīja klosterī. 1502. gadā cits īrs stāstīja, ka ir noslēdzis darījumu ar sātanu, pēc tam pārlauzis sprandu deviņus gadus vecai meitenei un aprijis viņu. Viņš tika sodīts par šo noziegumu. XVI gadsimtā viens īrs, arī stājies sakaros ar nelabo, stāstījis, ka sātans viņam par balvu ir uzdāvinājis jostu, kas šūta no vilka ādas, kuru uzvelkot varējis izmainīt izskatu. Angļu pamflets no 1590. gada apraksta viņu kā “medījumu alkstošu vilku, milzīgu un spēcīgu, ar milzīgām acīm, kas spīdējušas naktī kā ogles, ar šausmīgiem asiem zobiem milzīgajā rīklē, ar milzīgu ķermeni un varenām ķepām”. Pārvērties par šādu šausmīgu zvēru, vīrietis gaudodams skraidījis pa savas dzimtās pilsētas apkārtni.

    Kad viņu beidzot notvērusi mednieku grupa ar milzīgiem suņiem, viņam palūguši parādīt maģisko jostu, ko it kā dāvinājis sātans. Vilkatis atbildējis, ka esot to izmetis medību laikā. Rūpīgi meklējumi nav devuši nekādu rezultātu un ļaudis nodomāja, ka sātans savu dāvanu ir paņēmis atpakaļ. Vilkati pēc tam, kad, ilgi pratināšanā mocījuši, viņu piespieda atzīties, ka divdesmit piecu gadu laikā viņš ir izdarījis zvēriskus noziegumus, sodīja ar nāvi, nocērtot galvu un pēc tam sadedzinot. Viņa galvu uzdūra uz mieta un un izstādīja aiz pilsētas sienas.

    1855. gada februārī daudzas angļu avīzes vairākos numuros rakstīja par dīvainu notikumu, kas bijis Esteras tuvumā, dienvidos no Dēvonas.

    Pēc spēcīga sniegputeņa naktī vietējie iedzīvotāji bija pārsteigti, kad atklāja noslēpumaina dzīvnieka pēdas sniegā, dīvaini bija tas, ka pēdas taisnā līnijā gāja pāri visam un atradās par uz māju jumtiem, uz sienām, dārzos un pagalmos, ko apjoza augstas sētas, kā arī uz lauka. Limpstonā gandrīz nebija neviena dārza, kur šīs pēdas neatrastos, turklāt tās vairāk atgādināja divkājaina radījuma pēdas, kas izvietojās astoņas collas viena no otras (ap 20 cm) un vairāk atgādināja ēzeļa pakavu.

    Tālākie pētījumi noskaidroja, ka apvidus ar šīm pēdām stiepjas 200 km garumā. Pārtraucoties vienā upes krastā<st1:metric2 metric_value="." metric_text="pēdas">, pēdas</st1:metric2> turpinājās otrā. Pēdas tika atrastas pat gar piecus metrus augstu sienu: turklāt, kreisās puses pēdas gāja vienā sienas pusē, labās – otrā.

    Simona Gulāra krājumā “Neparastie stāsti” dēmonolgi dod ne visai tīkamu vilka-vilkača raksturojumu. Izskatās kā vilks, spēcīgs kā vilks, zvērīgs kā vilks un nežēlīgs kā cilvēks. Uzbrūk visiem, gan dzīvniekiem, gan maziem bērniem un lieliem cilvēkiem, ir kanibāls un dara to atklāti.

    Bet medīt mēdz baros.

    Gulāra stāstītais apstiprina viļkaču kā bara dzīvnieku raksturu. 1542. gadā, kad tika izdota Žaka d'Otēna grāmata par vilkačiem, to esot kļuvis tik daudz, ka “Lielais Kungs no lielās pilsētas, kopā ar savu sardzi pats ar ieročiem rokās devās tos iznīcināt; viņš savācis tos simt piecdesmit pie pilsētas sienām, taču viņi esot pārlekuši sienām pāri un pēc mirkļa pazuduši no ļaužu acīm”.

    Turpinājums sekos.