Vikingi, 3 daļa

 

image001 

 
 

 Iepriekšējo lasiet šeit

 
 

Jostas soma aizpogājas ar ādas pogu un tiek piekārta jostas siksnai uz divām cilpām. Tādās somās vikingi nēsāja visādus sīkumus. Šīs somas vāks rotāts ar zvēra, kurš cīkstas ar čūsku, kas apvijusi gandrīz visu tā ķermeni, attēlu. No galvas un ķermeņa aug zari, kas raksturīgi Mamennas stilam. Raksta oriģināls attēlots uz piemiņas akmeņa, kuru uzstādīja karalis Harolds par godu saviem vecākiem.

 
 

 

 

Varjagu gvarde

Vikingi darbojās ne tikai kā brīvi jūras laupītāju bari vai arī sava karaļa vai vadoņa karavīri. Viņi tāpat varēja kalpot kā algotņi. Tāda algotņu vienība bija plaši pazīstamā Bizantijas imperatora gvarde. Kaut arī skandināvu algotņi iestājās Konstantinopoles kalpībā arī agrāk, varjagu gvardi noformēja 988. gadā imperators Vasīlijs II, pie kura kalpībā iestājās uzreiz 600 varjagu, kas bija ieradušies no Kijevas. Varjagu kaujas spējas jau bija pazīstamas Eiropas dienvidos. 400 varjagu piedalījās bizantiešu gājienā uz Itāliju 933. gadā. 949. gadā apmēram 600 varjagu piedalījās gājienā uz Krētu. 955. gadā varjagi cīnījās ar arābiem kaujā pie Hadates.

 

 

No 988. gada varjagu gvarde kļūst par Bizantijas armijas kodolu, aizsargājot imperatoru, kuram zvērēja uzticību. Iespējams, pats vārds „varjags” cēlies no vārda „var”, kas nozīmē kaujinieku grupu, kas zvērējuši. Bizantijā varjagu gvarde tāpat pazīstama kā „barbari, kas bruņoti cirvjiem” vai „gvarde, kas bruņota cirvjiem”. Daudzi varjagu algotņu vārdi Skandināvijā sastopami arī mūsdienās. XI gs. varjagu armiju komandēja varjags Rangvalds, bet no 1035. līdz 1044. gadam – 500 cilvēku vienību komandēja Haralds Hardrada, kurš vēlāk kļuva par Norvēģijas karali.

Gvardes kareivji saņēma lielisku atalgojumu. Kara laikā varjagiem bija prioritāte ienaidnieka pilsētas izlaupīšanā. Visbeidzot, varjagiem bija tiesības rituālam „uzbrukumam” pils telpām kāpjot tronī jaunam imperatoram. Ir zināms arī, ka varjagi uzbruka imperatoram Mihailam VII. Varjagi valkāja skandināvu apģērbu ar slāvu un bizantiešu stila detaļām. Avoti nepārtraukti uzsver, ka varjagi bruņojās ar milzīgiem divroku cirvjiem. Tā pat nemitīgi tiek atzīmēta varjagu nosliece uz alkoholu, viņu rupjais raksturs un garais augums. Varjagi paši sevi apgādāja ar zobeniem, taču bruņojuma pamatdaļu saņēma no imperatora arsenāla. Parasti gvarde nēsāja smagas bruņas, apvienojot ķēžu kreklu un lamellāra bruņas.

 

image003 

 
 

image004 

 
 

 image005

 
 

Bez raksturīgajām skandināvu detaļām kā „uzacis” un „domino” šai bruņucepures replikai vēl ir deniņu plāksnes. Tādas plāksnes bija dažām zināmajām vendeļu bruņucepurēm, kā arī agrajām anglosakšu bruņucepurēm, tajā skaitā atrastajām Satton-Hu Jorkā (Koppengeitas bruņucepure). Var pieņemt, ka tādas bruņucepures bija sastopamas VIII – IX gs. cita interesanta detaļa – pakaušsegs no metāla plāksnes. Koppengeitas bruņucepurei pakaušsegs ir ķēžu.

 
 

Bizantijā varjagu gvardes locekļi bija pazīstami ar saviem rudajiem matiem un bārdām, garo augumu un noslieci uz alkoholu. Taču par varjagu gvardes simbolu kļuva lielais dāņu cirvis ar pusmēness formas griezošo daļu. Šis gvardietis valkā ķēžu kreklu, ķēžu sejsegu un slokšņainus kājsegus. Bez cirvja viņš vēl ir bruņots ar zobenu un nazi.

 
 

Kaujā varjagi aizsargāja galvu ar bruņucepuri ar ķēžu pakaušsegu. Segmentētā bruņucepure ar lielu dekoratīvu deguna plāksni un „uzacīm” neapšaubāmi ir nordiskas izcelsmes. Zīmējumos varjagi bieži tika attēloti bruņukreklos, virs kuriem bija limellāra bruņas. Pievērsiet uzmanību saitei, kas iet pār labo plecu. Varjagi tādās saitēs nēsāja zobenus. Bez skandināvu ieročiem varjagi varēja izmantot arī bizantiešu parauga zoben

 

 

 

image006 

 
 

image007 

 
 

image008 

 
 

Slokšņainas konstrukcijas kājsegi. Pievērsiet uzmanību metāla slokšņu dažādajam garumam. Garākās sloksnes aizsedz celi. Koka nažturis pie kreisā sāna apvilkts ar ādu. Saite, uz kuras karājas nažturis, izlaista zem jostas siksnas. Nelielā ādas makstī pie nažtura parasti ievietoja šķēres galvas matu un bārdas apgriešanai. Uz jostas siksnas tāpat uzšuva pome.

 
 

Skats no aizmugures uz varjagu gvardieti. Nažtura siksniņas aizdarās uz ikriem ar diegu palīdzību. Zem bruņukrekla pavilkts vilnas krekls, kura paduses vīlē ievietots trīsstūra ķīlis. Nelielie piederumi glabājas ādas jostas somā uz jostas siksnas, kas aizdarīta ar kaula pogu. Jostas somā var būt krams, šķiļamdzelzs un posa, kā arī karote un krūze.

 
 

Savas masas dēļ bizantiešu bruņukrekli tika gatavoti ar salīdzinoši īsām piedurknēm, kas sniedzās tikai līdz elkonim. Šeit karavīrs kopā ar bruņukreklu valkā slokšņu roksegus un kājsegus. Kājsegi savākto no metāla sloksnēm, kas atliektas pie ceļiem un potītēm, lai neierobežotu locītavu kustības. Pievērsiet uzmanību dažādam audekla platumam:

 

Loki un lokšāvēji

Lokšāvēji bija viduslaiku „artilēristi”. Efektīvs šaušanas attālums no loka sasniedza 200 m. Loku izmantoja ne tikai karam, bet arī medībām. Loku gatavoja no īves, oša vai gobas. Loka garums sasniedza 1.6 -2 м. Labs varjagu loka paraugs atrasts Haitabjū. Tas pagatavots no īves, tā garums ir 1915 m un uzvilkšanas spēks 40.8 kg. Angļu loku, pagatavotu no oša, arheologi atrasta tajā pat Haitabjū. Reizēm lokus apgādāja ar pastiprinošiem uzlikumiem no lina, ādas vai cīpslām.

Haitabjū tāpat atrastas arī bultas. Bultu kokam bija 70 – 80 cm garums ar diametru 8 – 10 mm. Bulta bija apgādāta ar apspalvojumu no trim spalvām, kuras tai piedeva griešanās iespēju lidojumā. Bultas bez uzgaļiem izmantoja treniņiem un sīka medījuma medībās. Citos gadījumos uz bultām uzlika metāla uzgaļus. Bultu uzgaļus atrod visā Eiropā. Uzgaļu forma varēja būt visdažādākā atkarībā no tā pielietojuma. Garie un šaurie uzgaļi tika izmantoti lai šautu pa pretiniekiem bruņukreklos. Bija aizdedzināmie uzgaļi, kas bija apgādāti ar saeļļotu kaņepāju vai citiem degošiem materiāliem.

Varjagu lokšāvēji bez loka vēl nēsāja tikai nazi vai saksu, lai ne ar ko netraucētu kustībām. Kaut arī loks nebija pats lētākais ieroču veids, tika uzskatīts, ka par lokšāvējiem kalpoja nabadzīgie skandināvi, kas nespēja sevi apgādāt ar zobenu, bruņucepuri un bruņām. Taču sāgas runā par lieliem varoņiem, kuri deva priekšroku lokam, nevis citiem ieročiem. Stāsts par kauju pie Sveldes piemin kādu Einaru Tambarskelvi, kurš cīnījās blakus karalim Ērikam Triggvassonam. Einars gandrīz trāpīja no loka Ērikam Haakonssonam, pretinieku armijas vadonim. Pēc tam viņa loks izrādījās salauzts, bultas caursists. Kad Olafs pajautājam kas par troksni, Einars atbildēja: „Tā ir Norvēģija, valdniek, kas izleca no Jūsu rokām.”

Lokšāvēji ieņēma savu kaujas vietu uzreiz pēc ar zobeniem, cirvjiem un pīķiem bruņotu karavīru līnijas. Šaušana no loka tika veikta pārkares veidā, tā, lai bultas uz pretinieku kristu no augšas. Tāda šaušana pa laukumiem bija pietiekami efektīva. Piemēram, pie Hastingsas normāņi spēja paretināt anglosakšu ierindu, kuru pēc tam pārrāva ar kavalērijas uzbrukumu. Nav nejaušība, ka uz Baijē gobelēna viens no četriem bultu ievainojumiem pienākas. Mēs tāpat zinām, ka lokšāvēji apšaudīja pretinieku vēl pirms kaujas sākuma.

Bultu krājums tika ievietots bultu somā, kuru nēsāja uz jostas, nevis uz muguras, kā filmā par Robinu Hudu. No bultu somas uz jostas bultas bija ērtāk izvilkt. Bultas tāpat varēja nēsāt aizspraustas aiz jostas vai pat vienkārši iesprauda zemē sev priekšā. Kaujas laikā bultas uzlasīja un šāva ar tām no jauna.

Viduslaikos vairums vīriešu mācēja šaut no loka, praktizējās šaušanā un izmantoja loku medībām.

 

 image009

 
 

image010 

 
 

 image011

 
 

Loks radās kā medību ierocis, tas bija vairumā skandināvu sētās. Šeit parādīts vistipiskākais loks, pagatavots no vienlaidus koka sagataves, lokam ir O-veida griezums un tas sašaurinās galos. Stiegra no stipra vērpta diega no kaņepāja vai kodeļas. No apģērba lociniekam mugurā vienkārša cepure, vilnas krekls un bikses. Kājās auti un ādas zābaki. Uz jostas siksnas piekārts nazis, jostas soma un bultu soma.

 
 

Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka varjagu loka uzvilkuma spēks sasniedza 40 kg, kas salīdzināms ar liela viduslaiku loka uzvilkuma spēku. Īsā distancē bulta, palaista no varjagu loka, varēja caursist vairogu vai bruņukreklu. Novietojis bultu uz stiegras, locinieks pacēla loku, vienlaicīgi to uzvelkot, kamēr bulta nesasniedza krūšu līmeni. Pēc tam viņš ātri atlaida pirkstus, nosūtot bultu uz mērķi. Kaujā atšķirībā no sadursmes tiek izmantota nevis mērķēta šaušana, bet masīva zalve pa laukumu. Pirms uzsākt tuvcīņu, vikingi apšaudīja pretinieku no lokiem un apmētāja to īsšķēpiem un metamcirvjiem. Norvēģu un zviedru likumi noteica, ka katram karotājam, kas mobilizēts zemessardzē (ledung) ir jābūt lokam un bultām.

 
 

Šis lokšāvējs piekāris bultu somu pie jostas siksnas, tas ir visizplatītākais bultu somas nēsāšanas veids. Bultu somā varēja ievietot ap 40 bultas. Lokšāvēji, kas bija izlietojuši visas bultas, uzlasīja bultas, kuras bija izšāvis pretinieks un šāva tās atpakaļ. Šis lokšāvējs valkā gambezonu, tas ir ekipēts smagāk, nekā parasti. Uz gobelēna no Baijē tikai viens no daudziem lokšāvējiem valkā bruņukreklu, pārējie valkā parastus kreklus. Kaut arī lokšāvēji piekāpās smagi bruņoto kājnieku priekšā tuvcīņā, teorētiski jebkurš lokšāvējs varēja noguldīt dažus pretiniekus, pirms tie pietuvosies viņam zobena vai pīķa  sitiena attālumā. Tuvā distancē bulta caursita vairogu un bruņukreklu, bet šaut lokšāvējs varēja ik pēc dažām sekundēm.

 
 

image012 

 
 

image013 

 
 

 image014

 
 

Dažu stiegras uzstādīšanas uz loka metožu rekonstrukcija. Varjagu loks mīlēja uzmanīgu apiešanos. Ilgstoša atrašanās mitrās vietās vai zem saules stariem novājināja loku. Šī lokšāvēju grupa gatavojas kaujai. Katrs iespraudis sev priekšā dažas bultas, lai šautu pēc iespējas ātrāk. Pievērsiet uzmanību vienkāršajam apģērbam un papildus ieročiem.

 
 

Trīs bultu uzgaļi, kas stiprinās pie koka ar uzmavas palīdzību. Diviem augšējiem uzgaļiem ir bārdiņa, kas rada neiespējamību bultas izvilkšanai no brūces nenodarot upurim papildus mocības. Apakšā aizdedzināšanas bulta, piepildīta ar eļļainiem kaņepājiem. Aizdedzināšanas bultu aizdedzināja tieši pirms tās izšaušanas.

 
 

Nav tiešu pierādījumu tam, ka vikingi izmantoja palīgierīces, lai šautu ar loku. Taču var pieņemt, ka uzvilkt 40 kg loku bija īsts pārbaudījums pat pašiem pieredzējušākajiem lokšāvējiem ar tulznainiem pirkstiem.

 
 

image016

 
 

 image018

 
 

 image019

 
 

Uzgalis varēja tikt stiprināts ne tikai ar uzmavas palīdzību, bet arī ar atradža palīdzību, to iespraužot kokā. Jebkurā gadījumā bultu apspalvoja, nostiprinot spalvojumu ar līmi no bērza darvas un diegu. Kaut arī bultu izgatavošana bija karavīru parastā nodarbe atpūtā, pamatā bultas gatavoja sievietes mājās. Šīs bultas uzgalim ir krusta veida griezums.

 
 

Bultu uzgaļi un apspalvojums. No kreisās uz labo: krusta veida griezuma uzgalis, parādīts vienā no iepriekšējām fotogrāfijām. Divi plati plakani uzgaļi. Kas atstāj dziļas brūces un stipru asiņošanu. Asie piramidālie uzgaļi koncentrē sitienu šaurā iecirknī, kas ļauj tiem caursist bruņukreklu. Medībām uz putniem un citu sīku medījumu izmantoja bultas ar trulu uzgali. Ar vienu smagās bultas sitienu pietika, lai nosistu putnu.

 
 

Sprādzes līdzīgas šai nēsāja kā vīrieši, tā sievietes. Līdzīgi rotājumi tika izmantoti kā skaidra nauda. Vajadzības gadījumā tos pat skaldīja gabalos. Bieži rotājumus no vīta sudraba stieņa papildināja ar dzīvnieku purniem. Atrasti daži tādi rotājumi, bieži gatavoti no dārgmetālu kombinācijas: sudraba, zelta un bronzas.

 

Russ – austrumu vikings

Varjagu tirgoņi, galvenokārt no Zviedrijas, nokļuva līdz Bizantijai pa Baltijas jūru, Ņevu, Ladogu, Volhovu un Ilmeni, pēc tam vilkšus pārvilka kuģus uz Lovatu, nolaidās līdz Dņeprai un tālāk uz Melno jūru. Vikingi tāpat sasniedza Kaspijas jūru un aizgāja līdz Bagdādei, ceļoja lejup pa Volgu.

Daudzi vikingi apmetās tirdzniecības maršrutu malās, ātri pakļāva sev vietējos iedzīvotājus. Piemēram, Kijeva – slāvu pilsēta – 858.g. nokļuva vikingu varā. Kopš šī laika Kijevā ikgadus savācās karavānas, kas devās uz Bizantiju.Rusi, tā sauca austrumu vikingus, uzsāka šo ceļojumu ne tikai dēļ tirdzniecības. Paralēli vikingu flote varēja veikt uzbrukumus. Vikingi izpētīja Dņepras un Volgas tecējumus vēl VII gs. taču pirmais lielais uzbrukums austrumiem atzīmēts tikai 852. g,, kad danegeldu nācās maksāt Novgorodas iedzīvotājiem. Divus neveiksmīgus uzbrukumus Mnklagradei (Konstantinopolei) vikingi veica ap 900 gadu no Kijevas. Pēc tam sekoja uzbrukumi 907., 941 un 944 gados.

Uz to laiku vikingi jau bija asimilējušies vietējās slāvu tautās. Tāpat kā citās kolonijās, vikingi, kas bija apmetušies austrumos, pārņēma vietējās paražas un ģērbšanās stilu. Uzskata, ka brīvās platās austrumu bikses nokļuva Skandināvijā no vikingu apmetnēm austrumos. Savukārt, vikingi atstājuši savas klātbūtnes pēdas Krievijā. Vikingu apmetņu arheoloģiskie izrakumi uzrāda viņu apmetnes pie Smoļenskas, Kijevas un Novgorodas.

Bieži vikingiem, apstājoties tirdzniecības vietās, klāt nebija nekā, izņemot zobenu, bet preces un vergi tika iegūti pa ceļam, apmainot tos pret sudrabu, garšvielām un sāli. Bez vergiem, vikingi piedāvāja medu, vasku, ieročus un ādas. Aktīva tirdzniecība tiek apstiprināta ar atradumiem Skandināvijā; daudzi priekšmeti acīmredzami austrumu izcelsmes, ieskaitot Budas statuetes un krūzītes mečetes formā.

 

image021 

 
 

 image022

 
 

 image024

 
 

Vikingu pārvietošanās maršruti austrumos bija gari un grūti, tiem nācās šķērsot teritorijas, kas bija klejotāju apdzīvotas. Tirgotājiem bija jāaizstāv sevi pašiem. Šeit pārstāvēts bagāts tirgotājs. Viņš valkā divus kreklus un turku platās bikses. Apakškrekls no liniem un virskrekls no frīzu audekla. Abi no smalka krāsota audekla. Ādas cepure un kaftāns apstrādāti ar ādu. Ar varu inkrustēts cirvis garā kātā kalpo gan kā instruments, gan arī kā ierocis. Ekipējumu vainago rotāts rags un ādas jostas soma.

 
 

Zābaki, aizdarāmi ar ādas pogām, rekonstruēti atbilstoši atradumiem, kas izdarīti Ladogas ezerā un Haitabjū. Kājas līdz ceļiem klātas ar autiem.

 
 

Kaut arī zināmi vikingu attēlojumi parastās cepurēs, parasti cepures tika rotātas ar ādas apšuvēm. Birkē, zviedru tirdzniecības centrā ar austrumiem, atrasti ādas fragmenti, kas savulaik iespējams sastādīja cepures. Kaftāns rekonstruēts pēc audekla parauga, kas atrasts Haitabjū, kā arī attēliem, tai skaitā uz Valsgarda bruņucepures. Tādam kaftānam nebija aizdares, to valkāja, pārsienot ar jostas siksnu.

 
 

 image026

 
 

 image028

 
 

image029 

 
 

Austrumu platās bikses, pazīstamas arī Skandināvijā. Arābi dēvēja vikingus par „tautu biksēs no simta audekla gabaliem”. Lai pašūtu platās bikses nepieciešams liels audekla daudzums. Bikšu apakšējā daļa aptīta kājautiem. Pievērsiet uzmanību ādas zābakiem, kuru stulmi tiek aizpogāti ar pāri raga pogām.

 
 

Mazāk pārticis varjags platās biksēs no rupja audekla mazāk košās krāsās. Viņa voiloka cepure apstrādāta ar ādas apmali. Kā virstēpru viņš valkā kapuci.

 
 

Jostas soma rotāta Jelliiges stilā, pazīstamā vikingu dekorēšanas stilā, kas raksturīgs galvu profilā attēlojumā, spirālēm, N-veida formām ar dekoratīvām lentēm un zariem līdzīgiem izciļņiem. Jostas somas līdzīgas šai, rotātas un nē, dažādu izmēru, atrastas visās zemēs, kurās jebkad bijuši vikingi.

 

image031image032image033image034image035image036

Avots:
Karavīrs frontē №36 "Vikingi krāsainās fotogrāfijās"

 Nobeigums sekos