Vikingi, 2 daļa , Vikingu ieroči

Iepriekšējo lasiet šeit

image001Parasts kareivis

Pirmajā laikā tikai maza daļa vikingu, kas piedalījās uzbrukumos, varēja atļauties dārgos ieročus un bruņas. Uzbrukumu dalībnieku pamatmasu sastādīja vienkāršie karotāji (karls), kas bija apbruņoti tikai ar cirvi vai pīķi un vairogu. Tie bija brīvie skandināvi, nelielu zemes gabalu īpašnieki, kuriem bija tiesības nēsāt ieročus. Viņi brīvprātīgi pievienojās ekspedīcijai, kuru organizēja turīgs tautietis (hersir) vai augstdzimis jarls (jarl), bet vēlāk arī karalis. Daudzi ierindas karotāji ar vadoni bija saistīti dažāda veida saistībām. Šiem nabadzīgajiem zemniekiem veiksmīga ekspedīcija nozīmēja īstu bagātību. Pēc jūtamu procentu atskaitīšanas kuģa īpašniekam pārējais laupījums tika dalīts līdzīgās daļās starp visiem dalībniekiem.

 

 

Uzbrukuma dalībnieki paši bruņojās un ekipējās. Pie kam bruņojums bija pats vienkāršākais, bieži paštaisīts. Arheologi domā, ka katrs uzbrukuma dalībnieks glabāja personīgās mantas paša lādē, kura kalpoja viņam arī par airēšanas sēdekli. Saimnieka prombūtnē ar fermas darbiem nodarbojās viņa sieva un bērni, kā arī citi radinieki un vergi.

 

image002 

 
 

image003 

 
 

 image004

 
 

Izrakumos kauju vietās un apmetnēs arheologi atrod lielu daudzumu pīķu uzgaļu dažādās formās un izmēros. Skandināvu uzgaļi parasti bija gari un šauri, kā divi paraugi pa labi, kaut arī viņu šķērseniskie izciļņi vairāk raksturīgi Karolingu armijai. Otrais uzgalis no kreisās puses lapas formā raksturīgs ķeltu kultūrai. Pīķu uzgaļu forma palika nemainīga visā vikingu ēras laikā.

 
 

Dāņu cirvis kļuva par to ieroci, kurš palika stabili saistīts ar vikinga tēlu. Pat tālajā Bizantijā varjagu gvardi bieži sauca par gvardi ar cirvjiem. Šis karotājs bez cirvja vēl ir bruņots ar zobenu, kurš piekārts pārsaitē pār labo plecu. Viņa bruņas sastāv no segmentētās bruņu cepures un bruņukrekla, kas uzvilkts virs vilnas krekla.

 
 

Cirvju paraugi. Centrā „dāņu cirvis” vai Breidox. Simetriskie cirvji (pa labi centrā un apakšā) no bieza rūdīta tērauda, savienoti ar vieglāku dzelzi. Pārējie četri – tā saucamie „bārdainie cirvji” jeb skeggox. Pievērsiet uzmanību pieta formai ar izciļņiem, kura nodrošina stingru iesēdumu un pasargā pieta kātu no izjukšanas. Tieši vikingi popularizēja cirvi kā ieroci.

 

Aukstie ieroci

Vikingu pārliecinošās uzvaras pār visu Eiropu, ņemot vērā  pietiekami trūcīgo uzvarētāju arsenālu, liekas neiespējamas. Vikingiem nebija nekāda pārsvara pār pretiniekiem kā kvalitātes, tā arī ieroču skaita ziņā. Periodā no VII līdz XI gadsimtam apbruņojums un ekipējums bija apmēram vienāds visā Eiropā, atšķirības bija tikai nenozīmīgās detaļās un kvalitātē. Vikingu ieroči atšķīrās ar vienkāršību, praktiski jebkurš bruņojuma priekšmets (izņemot zobenu!) varēja tikt pielietots kā saimniecības instruments. Cirvis tika izmantots malkas ciršanai, pīķis un bultas medībām, bet nazis – multifunkcionāla priekšmeta nozīmē. Tikai zobens kalpoja izteikti kara vajadzībām.

 

image005 

 
 

image006 

 
 

image007 

 
 

Pieķerti uz vietas laupīšanas laikā vikingi ieņēma aizsardzības pozīciju. Karavīrs ķiverē un štepētajā gambezonā atvaira zobena sitienu ar cirvja palīdzību. Aizmugurē otrajam vikingam vairogs ir caursists ar cirvi. Aizķēris vairogu ar cirvja atskabargu, karotājs mēģina to izraut no rokām. Tas ir, cirvis tiek izmantots ne tikai sitienu veikšanai, bet arī kā āķis.

 
 

Saksu rekonstrukcija; saksi atrasti Anglijā, Īrijā un (trīs apakšējie) Skandināvijā. Otrajam saksam no kreisās ir rokturis ar šķērsli, taču tas ir paīss, lai to varētu izmantot kā zobenu, rokturi izgatavoti no koka, raga vai kaula. Dažiem saksiem attēlā rokturi sastāv no diviem vaigiem, uzsēdinātiem uz kniedēm, citiem rokturi ir viengabalaini, uzsēdināti uz galotnes.

 
 

Karotājs bruņots ar zobenu un vairogu, taču aiz jostas rēgojas cirvis. Arābu hronists Ibn-Miskskais apraksta skandināvu karotājus, kas uzbruka tirdzniecības centram 943. gadā: katrs bruņots ar zobenu, taču cīņas ar zobenu un pīķi, tāpat viņam bija aiz jostas nazis vai cirvis. Pievērsiet uzmanību īsajam bruņukreklam ar robainu stērbeli. Bruņucepure ar ķēžu sejsegu.

 
 

image008 

 
 

image009 

 
 

image010 

 
 

„Dāņu cirvis” ar garu cirvja kātu. Ekscentriskas formas asmens kļūst plaši izplatīts X gadsimta beigās. Asmens griezošā daļa garumā no 20 līdz 30 cm, kaut arī tiek pieminēti cirvji ar griezošās daļas garumu ap 50 cm. Pati griezošā daļa tika gatavota no kvalitatīvāka dzelzs un tika piekalta klāt cirvja pamatdaļai. Tāpat kā zobeni, vikingu cirvji ieguva personiskos vārdus, visbiežāk sieviešu. Karalis Olifs Haraldssons nosauca savu cirvi par Helu par godu norvēģu nāves dievietei. Gara un fiziski stipra karotāja rokās cirvis pārvērtās par satriecošu ieroci, kas spēja caursist jebkuras bruņas vai nogāzt jātnieku no zirga.

 
 

Karotāju grupa apbruņota ne tikai ar gariem pīķiem, bet arī daudz īsākajiem metamajiem šķēpiem. Tā laika zīmējumos var redzēt karotājus, kas nes trīs – četrus metamos šķēpus. Izmetis šķēpus, karotājs izņēma zobenu vai cirvi, ar kuru turpināja kauju. Reizēm karotāji attēloti turot šķēpus tajā pat rokā, kurā tur vairogu. Kaut arī pīķis bija lēts ierocis, tas nenozīmē, ka ar to bruņojās tikai nabagie. Jarliem un hersiriem tāpat varēja būt pīķis, taču pietiekami izrotāts.

 
 

Kaut arī sastopami dārgi un bagātīgi rotāti zobeni, tipisks varjagu zobens izceļas ar vienkāršību. Nedaudzi karotāji varēja atļauties zobenus ar bagātīgu rotājumu. Zobenus vērtēja, pirmkārt, pēc asmens kvalitātes, nevis pēc uz tiek sakārto rotājumu daudzuma.

 

Pīķi

Kaut arī vēsturnieki un arheologi turpina strīdēties par to, kāds ierocis tika uzskatīts par pamatieroci viduslaikos, mēs ar lielu ticamības iespējamību varam apgalvot, ka ieroču pamattips bija pīķis. Pīķa uzgalim vajag salīdzinoši mazu daudzumu dzelzs, tas ir vienkāršs pagatavošanā un var tikt kalts lielos daudzumos. Pīķa koka kāts, vispār, nemaksā neko un to var pagatavot jebkurš cilvēks jebkurā brīdī. Pīķu uzgaļus atrod praktiski katrā karotāja apbedījumā. Uzgaļiem bija daudz pielietojumu un tiem bija dažādas konstrukcijas.

Vieglie pīķi un šķēpi kalpoja kā metamie ieroči. Karavīri parasti nēsāja vairākus šķēpus, lai pieveiktu pretinieku no attāluma. 991. gada kaujas pie Maljlonsas aprakstā teikts, ka vikingi cieta zaudējumus no anglosakšu šķēpiem, kuri caursita bruņukreklus. Acīm redzot, šķēpa uzgalis saplosīja kniedētos bruņukrekla riņķus.

Vēl spēcīgāks sitiens tika veikta ar pīķi. Pīķi varēja turēt ar vienu vai divām rokām. Ar pīķi varēja ne tikai durt, bet arī veikt griezošos sitienus ar uzgali, sist ar koka kātu un bloķēt pretinieka sitienus. Karolingu valstī plaši izplatīts kļuva tā sauktais „spārnotais” pīķis, kuram bija divi izciļņi uzgaļa apakšējā daļā. Ar šo izciļņu palīdzību varēja aizķert pretinieka vairogu vai arī pašu pretinieku. Bez tam, izciļņi neļāva pīķim pārmērīgi iedziļināties pretinieka ķermenī un tur iesprūst.

Koka kāta garums svārstījās no 150 līdz 300 cm, uzgaļa garums – no 20 līdz 60 cm. Koka kāta diametrs sasniedza 2,5 cm. Uzgaļi ar plakano rievu varēja būt dažādās formās: gari un šauri, īsi, lapveidīgi, plakani, apaļi vai trīsstūraini griezumā. Daudzi atrastie uzgaļi izgatavoti no sakausēta metāla, bieži rotāti ar sudraba inkrustācijām. Bagātu karotāju kapos atrod dārgākos uzgaļus. Tomēr no iepriekšteiktā neizriet, ka uzgaļi visbiežāk tika rotāti. Ja pīķi turēja ar vienu roku, tad sitiens parasti tika veikta no augšas uz leju, mērķējot galvā vai krūtīs. Tāds satvēriens tāpat ļāva nepieciešamības gadījumā mest pīķi, nemainot tā novietojumu rokā.

Cirvji

Vikingu ēras sākumā visizplatītākie bija divu veidu cirvji: durošais un mazais „bārdainais”. Cirvji bija visās saimniecībās, tādēļ ar tiem bruņojās pirmkārt paši nabadzīgākie karotāji. Vēlāk cirvis pārvērtās par vikingu simbolu, kas iedvesa bailes pretiniekos. Cirvim bija 60 – 90 cm garš rokturis. Cirvja griezošā daļa garumā sasniedza 7 – 15 cm. Metāliskais cirvis – fransiska, kas bija franku izgudrots, bija tāpat sastopams pie angļiem un vikingiem.

Vēlāk parādījās slavenais „dāņu cirvis”, kaujas ierocis ar garu griezošo daļu. Acīmredzot, dāņu cirvis parādījās kā atbilde uz bruņukreklu plašo izplatību.

Pie roktura garuma 120 – 180 cm cirvim bija liels pusmēness formas piets, kura griezošās daļas garums varēja sasniegt 22 – 45 cm. Stipra karotāja rokās dāņu cirvis ļāva ar vienu cirtienu nogāzt jātnieku vai pārcirst vairogu. Ar cirvi tāpat varēja sasmalcināt vairogu vai arī sacirst vairogu sienu.

Saksi

Sakss, tāpat kā cirvis, bija ikdienas izmantošanas instruments, kurš noderēja arī kā ierocis. Sakss bija paraktiski katram karotājam. Izrakumos Jorkā atrada aptuveni 300 saksus. Kaut arī tie ir anglosakšu atradumi. Jorka ilgu laiku bija vikingu centrs. Kā redzams no naža nosaukuma, sakss bija sakšu nazis, taču to lietoja arī kaimiņu tautas.

Sakss – vienā pusē noasināts nazis garumā no 7.5 līdz 75 cm. Pazīstami divi saksu veidi: īsie, garumā līdz 35 cm, un garie, garumā līdz 75 cm. Iesākumā īsie saksi bija ikdienas instruments, kurš ja arī tika izmantots kā ierocis, tad tikai tam, lai piebeigtu ievainotos ienaidniekus. Garais sakss jau no pirmsākumiem tika veidots kā ierocis, bet varēja tikt izmantots kā mačete. Daži garie saksi aprīkoti ar roksargiem, kā zobeni. Tādi saksi atrasti vikingu kapos Īrijā, Klimanhem-Ailsndbridžā.

Saksu spali bija taisni un tikai ar vienu griezošo daļu. Spala piets bieži tika veidots plats, bet galiņš – ass, kas ļāva veikt ar saksu durošos sitienus. Reizēm Skandināvijā atrod saksus ar sirpjveidīgiem asmeņiem. Saksu nēsāja ādas makstī, kuru bieži rotāja ar varu, bronzu vai sudrabu atkarībā no īpašnieka turības. Tāpat kā pīķi, cirvji un zobeni, saksi reizēm tika rotāti ar sudraba inkrustācijām.

 

image011 

 
 

image012 

 
 

Divas zobena roktura rekonstrukcijas. Uz šķērša un galviņas redzami sarežģīti rotājumi. Kreisais efess atbilst atradumam, kas veikts Jutlandes teritorijā. Oriģināls bija izrotāts ar sudraba un misiņa inkrustācijām. Labais spals – Zviedrijas dienvidos atrastā kopija, kaut arī pats zobens izkalts Anglijā ap 1000. gadu. Šķērsis un galviņa rotāti ar zeltu, sudrabu un oksidētu sudrabu. Pa labi zobena maksts apstrādājums, tāpat pietiekami sarežģīts savā dizainā.

 
 

Vikingam pirmajā plānā ir bruņucepure, bruņukrekls, zobens un vairogs. Viņa ekipējums atbilst apbedījuma atradumam Gjermundbjū, Norvēģijā. Iespējams, šis ir turīga vikinga apbedījums, datējams ar X gs. Kapā tāpat atrasts zirga aizjūgs.

 

Zobeni

Zobeni bija pats dārgākais ieroču veids. Zobenu rokturi un šķēši bieži tika apdarināti ar vara inkrustācijām vai oksidētu sudrabu. Atšķirībā no cirvja vai saksa zobens nebija pārāk praktiska lieta. Karotāju vidū pastāvēja ticējums, ka katram zobenam piemīt mistiskas īpašības. Zobeniem deva pašiem savus vārdus. Nelielajā Haitabjū iecirknī, kurā tiek veikti izrakumi, atrasti apmēram 40 dažādas kvalitātes zobeni.

Varjagu zobeniem bija abpusēji griezīgs asmens ar garumu 72 – 82 cm un platumu apmēram 5 cm. Roktura garums 7,5 – 10 cm. Laika gaitā zobena garums palielinājās. Roku piesedza īss šķērsis. Palielinoties asmens garumam palielinājās roktura galotnes masa, kas kalpoja balansam.

Vikingu ēras sākumā par labākajiem tika uzskatīti asmeņi, kas bija izkalti no vairākām sakausētām metāla joslām. Šī sarežģītā tehnoloģija paredzēja tīrā un ar oglekli bagātinātā metāla sakausēšanu kaļot. Rezultātā izveidojās lokans un tajā pat laikā ciets asmens, papildus rotāts ar zīmējumu. Dažiem asmeņiem bija sakausēts viducis ar griezošām malām no cieta metāla. Viens X gs. angļu avots vēsta, ka viena zobena cena sasniedza 15 vergu vai 120 vēršu vērtību.

IX gadsimta eiropiešu zobenu tirgu pārvaldīja franču kalēji. Karalis Kārlis Plikgalvis mēģināja aizliegt „stratēģisko ieroču” eksportu. Franki noskaidroja, ka vislabākie rezultāti tiek sasniegti izmantojot fosforizēto metālu. Fosforizētā metāla pagatavošana prasīja īpašas zināšanas, taču bija ātrāka par iepriekšējo sakausēšanu kaļot. Skandināvu kalēji, kuriem nebija šīs zināšanas, importēja asmeņu sagataves no Francijas, bet pēc tam tās apguva. Franku asmeņi atrasti Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Anglijā un Īrijā.

Zobenu makstis gatavoja no koka, kas apvilkts ar ādu. Maksts iekšpusē parasti atradās ieeļļots oderējums, kurš pasargāja asmeni no korozijas. Maksts galiņš tika pārklāts ar metāla kalumu. Reizēm ar metāla kalumu pastiprināja arī maksts ieeju. Pirmsākumā maksti iekāra saitē pār plecu, kuru nostiprināja zem jostas siksnas. Vēlāk maksti sāka jau tieši piekarināt pie jostas siksnas.

Vikingi turēja zobenu vienā rokā, otrajā turot vairogu vai saksu. Veicot sitienu pretiniekam, centās izvairīties no trāpījuma pa pretinieka zobenu. Kaut arī zobeni pēc viduslaiku mērauklas bija kvalitatīvi, saduroties metālam ar metālu asmeņi varēja viegli salūzt.

 

image013 

 
 

image014 

 
 

Trīs rekonstruēti zobenu rokturi, parādīti izplatītākie varianti. Kreisais un vidējais rokturi pārklāti ar sudrabu, līdzīgi dārga zobena rokturim no Haitabjū. Pievērsiet uzmanību roktura koka malām. Labajam rokturim ir piecdaļīga galviņa, kas rotāta ar savītu sudraba drāti. Roktura forma atbilst zobena rokturim no atrastā kuģa pie Haitabjū, datētu ar IX gs. vidu, kaut arī oriģināls ir ar sarežģītāku rotājumu.

 
 

Bruņucepure, zobens un bruņukrekls bija liela bagātība, tādēļ karotājs, kuram bija ekipējuma pilns komplekts, bija visai turīgs – hersirs. Lielās vērtības dēļ zobenu un bruņukreklu reti lika kapos. Bruņukrekls garumā sniedzas līdz pusgurniem un tam ir īsas piedurknes. Bruņukreklu aizdara uz mugurpuses ar koka siksnu, kas izvilkta caur atveri. Pievērsiet uzmanību bruņukrekla konstrukcijai. Katrs gredzens savienots ar četriem blakus esošiem. Mūsdienās rekonstruējamiem bruņukrekla iegrieztie gredzeni tiek savienoti ar āķiem vai sametināti ekonomijas nolūkos.

 

Turīgs karotājs (hersirs)

Šis karotājs saucas Hersirs – turīgs zemturis, kuram ir vietējā vadoņa vai klana vadoņa statuss. Vikingu ēras sākumā hersiri bija to vikingu vienību organizētāji un vadītāji, kuras nodarbojās ar uzbrukumiem un kolonizēšanām. Viņu ietekme pakāpeniski samazinājās, kamēr līdz X gs. beigām Skandināvijā neizveidojās monarhijas. No šī brīža hersiri kļūst par karaļa pārstāvjiem vietās.

Acīmredzot, hersirs uzņēmumā pieder divām ticībām, uz krūtīm viņš nēsā kombinētu amuletu, kas ir krusta un Tora gredzena apvienojums. Tāds amulets, datēts ar X gs., atrasts Islandē. Sižets uz vairoga attiecināms uz Snorra Sturlssona „Vecāko Eddu”: divi vilki seko saulei un mēnesim debesīs, izsaucot dienas un nakts maiņu. Kad vilki panāks savu laupījumu un to aprīs, iestāsies ragnarjoka – pasaules gals pēc skandināvu mitoloģijas. Tad kritušie karotāji pametīs Valhallu un piecelsies savai pēdējai kaujai Asgarda dievu pusē pret gigantiem. Dievu bojāeja novedīs pie galīgās pasaules bojāejas. Iespējams, šis hersirs ir pat kristīts. Vikingi bieži kristījās, lai uzlabotu savas iespējas tirdzniecībai ar kristītām tautām. Reizēm kristījās dāvanu dēļ, citos gadījumos kristību pieņēma pēc karaļa pieprasījuma. Šajā gadījumā tika novērota dievticība. Uz zemes vikings demonstrēja savu piederību kristietībai, bet uz jūras turpināja ziedot pagānu dieviem.

 

image015 

 
 

 image001

 
 

image016 

 
 

Hersirs uz jostas nēsā saksu un divas patronsomas sīkiem priekšmetiem. Viņa bruņucepure papildināta ar ķēžu kaklasegu, bet zobena rokturis ir Hedemarkenā atrastā roktura kopija (5 tips pēc Petersona).

 
 

Virs bruņukrekla šis karotājs nēsā laminētas bruņas, kas aizsargā ķermeni. Laminētas bruņas parādījās Tuvajos Austrumos. Plāksnes-lamināti, no kurām veidoja bruņas, varēja būt dažādas formas. Karotāja bruņucepure ir viengabala kalums no viena metāla gabala, bet priekšējā plāksne ir atsevišķa detaļa. Bruņucepurei ir ķēžu kaklasargs ar ādas oderi. Tāda konstrukcija kļuva izplatīta XI gs. pievērsiet uzmanību gredzenu diametra starpībai un drāts resnumam. Arheoloģiskie atradumi liecina par gredzenu lielu daudzveidību.

 
 

Gjermundbjū bruņucepures rekonstrukcija, kuras varjagu izcelsme nerada šaubas. Viņam ir ķēžu pakaušsegs un sejsegs maskas-domino formā. Pastiprinošo plākšņu krustošanās vieta apgādāta ar nelielu dzeloni. Bruņucepures detaļas savienotas ar kniedēm. Acīmredzot bruņucepure piederējusi X gs. varjagu vadonim. Blakus bruņucepurei atrasts bruņukrekls un.

 
 

image017 

Ādas zābaki, aizpogājami ar koka vai raga pogām. Papildus ādas sloksnes virzītas uz pazoli labākai saskarsmei ar gruntējumu. Zābaki tika šūti pēc tās pat shēmas, kuras arī „izgrieztie puszābaki”, taču tiem bija daudz augstāks stulms.

 
 

 image018

 
 

image019 

 
 

 image020

Bruņukrekla robainā mala. Šai detaļai nebija nekādas praktiskas nozīmes, tā kalpoja tikai kā rotājums. Zem bruņukrekla hersirs valkā vilnas kreklu un stepētu ādas jaku vai gambenzonu, kas pildīts matiem, vilnu vai pat sienu.

 
 

T-veida formas bruņukrekls, raksturīgs VIII gs. malas sasniedz gurnus un rotātas robojumiem. Parasti zem bruņukrekla valkāja stepētu gimbeonu, kurš mīkstināja sitienus. Lai neiegrožotu karotāja kustības, padusēs atstāja atveres, kas, protams, vājināja bruņukrekla aizsardzības īpašības.

 
 

Gambenzons ar dubulto stepējumu. Šķēlumi sānos atvieglo iešanu. Biezie ādas gambenzoni paši par sevi neslikti sargāja no cērtošajiem un griezošajiem sitieniem. Zināmi XI gs. gambenzoni, šūti no Laplandes ziemeļbrieža ādas, kas izturības ziņā līdzvērtīgi bruņukreklam.

 

Bruņas un bruņucepures

Vikingi un viņu pretinieki, katrā gadījumā tie, kas varēja to atļauties, varēja nēsāt vienu no bruņu tipiem. Bruņas bija ļoti vērtīgs ieguvums, par cik auksto ieroču radītās brūces bieži izraisīja saindēšanos un nāvi higiēnas iztrūkuma apstākļos un pie minimālām medicīnas zināšanām. Asins saindēšanās vai stingumkrampji bija parasta lieta. Bruņas ļāva iztikt bez daudziem ievainojumiem, kas krasi palielināja izdzīvošanas iespēju.

Populārs ir viedoklis, ka vikingu obligāti nēsāja bruņas. Patiesībā tā tas nav. Bruņukrekls (brynja vai hringserkr) bija dārgas bruņas, tādēļ VIII – X gadsimtos to sev varēja atļauties tikai nedaudzi vikingi. Arheoloģiskie izrakumi un saglabājušies attēli liecina, ka VII gs. vikingu bruņukreklam bija īsas piedurknes un tas sasniedza tikai gurnu augšējo daļu. Piemēram, Gjermunbjū atrasti 85 IX gs. bruņukrekla fragmenti.

XI gs. laikā bruņukrekls kļuva garāks. Uz Baijē gobelēna attēloti normāņu un anglosakšu karotāji, kas piedalījās kaujā pie Hastingsas 1066. gadā. Vairums no viņiem nēsā bruņukreklus, kuri garumā sasniedz ceļus (hauberk). Bruņukrekla apakšējā daļā priekšpusē un mugurpusē bija šķēlums, kas sasniedza kājstarpi un ļāva bruņukreklā jāt zirgā. Šajā periodā vienkāršais T-veida bruņukrekls kļuva sarežģītāks. Tam pievienojās ķēžu oderējums bruņucepurei un sejsegs, kas sedza karotāja kaklu un apakšējo žokli.

Atkarībā no ceļu izmēra un bruņukrekla garuma vienam bruņukreklam bija nepieciešami no 20 000 līdz 60 000 gredzeni. Gredzeni bija divu tipu: plakani, izkalti no metāla plāksnes, un satīti no stieples. Stieples tinums tāpat dalījās divos tipos: atvērtie un slēgtie.

Pēc konstrukcijas bruņukrekla audekls dalās grupās pa pieci gredzeni, kurās četri vienlaidus gredzeni savienoti ar vienu atvērtu gredzeni, kura malas savienotas ar kniedi. XI gs. bruņukrekla, kas sniedzās līdz ceļiem un tam bija piedurknes, masa sastādīja apmēram 18 kg. Lai pagatavotu tādu bruņukreklu, bija nepieciešams meistara darbs gada garumā. Tādēļ tikai ļoti bagāts karotājs varēja nopirkt sev bruņukreklu.

Grūti pateikt, cik patiesībā bija izplatīti bruņukrekli. Bruņukrekli ļoti reti sastopami apbedījumos. Pie rūpīgas kopšanas bruņukrekla kalpošanas ilgums ir praktiski neierobežots, to nodeva mantojumā paaudzēs. Bruņukrekls bija pārāk dārga lieta, lai to varētu vienkārši pazaudēt vai atstāt kaujas laukā. Viduslaikos bruņukrekli kļuva plaši izplatīti, taču joprojām ļoti reti bija sastopami apbedījumos, jo vairāk tādēļ, ka kristietība neatzīst „aizkapa dāvanas”.

 

 image022

 
 

 image023

 
 

image024 

 
 

Tie, kas nevarēja atļauties bruņukreklu, parasti iztika ar vienu stepētu gambezonu. Gambezoni attēloti uz akmeņiem, gobelēniem un koka figūriņām. Tos viegli atšķirt pēc stepējuma līnijām, kas veido taisnstūra vai rombveida zīmējumu. Dotajā gadījumā gambezons ir no auduma ar taisnstūra stepējumu.

 
 

Bruņukrekla izgatavošana bija visai darbietilpīgs process, taču prasīja salīdzinoši maz instrumentu un varēja tikt veikts praktiski jebkurā kalvē. Bruņukrekla izgatavošana sākās ar stieples veidošanu ar karsto vai auksto paņēmienu. Stiepli spirālē uzvēra uz stieņa, bet pēc tam pārcirta pa stieņa garumu. Iegūtos gredzenus izlaida caur konusu, lai gredzeni sakristu. Gredzena gali tika nokaitēti līdz sarkankvēlei, bet pēc tam kaļot tika sakausēti. Citiem gredzeniem gali tika izplacināti līdz galīgam plakanumam un pēc tam caursisti ar caurumsiti. Pēc tam šajā atverē tika ievietota kniede.

 
 

Šim rekonstruktoram ir T-veida bruņukrekls ar taisnu malu, viņš ir apbruņots ar zobenu-saksu. Tāda bruņukrekla fragmenti ir atrasti Gjermundbjū kopā ar bruņucepuri. Gredzeni diametrā apmēram 8,5 mm, uz kvadrātcollu sanāca apmēram 24 gredzeni. Pievērsiet uzmanību tam, ka piedurkne sastāda vienotu veselumu ar pārējo bruņukreklu.

 

Zem bruņukrekla karotājs varēja valkāt gambezonu – sava veida divu kārtu kreklu no audekla, ādas vai lina ar oderi no aitas vilnas, zirga astriem vai cita piemērota materiāla. Kārtas stepējās, lai odere nesašļuktu. Gambezons mīkstināja sitienus un neļāva bruņukreklam saskrambāt ķermeni. Ādas gambezons pats par sevi kalpoja par nesliktu aizsargu, tā daļas valkāja kā patstāvīgas bruņas.

Nepieciešams tāpat pieminēt lamillētās bruņas, mazpazīstamas rietumos, par cik tās izgudroja Tuvajos Austrumos. Taču vikingi, kuri savos uzbrukumos aizgāja līdz Bizantijai un bija pat Bagdādē, nenoliedzami zināja par tādām bruņām. Lamillētās bruņas sastāv no daudzām sīkam dzelzs plāksnītēm-lamillām. Katrā plāksnītē ir vairākas atveres. Plāksnes tika klātas kārtās, daļēji pārklājot viena otru, un tika savienotas ar auklu. Dažādas formas un izmēru lamilllas atrastas Birkā, centrālās Zviedrijas tirdzniecības pilsētā. Kaut arī pētījumi parādījuši, ka šīs plāksnes atradās izklaidus un nesastādīja vienotas bruņas. Acīmredzot, tās tika glabātas kā sagataves.

Vēl viens bruņu veids bija roku bruņas un kāju bruņas. Šīs bruņas komplektējās no metāla sloksnēm 16 mm platumā un dažāda garuma. Plāksnes stiprinājās ar ādas siksnām. Vikingu senči tāpat valkāja bruņas, kas veidotas pēc šī principa, par ko liecina izrakumi Velsgardē, Zviedrijā, VI – VII gs. kultūrslāņos.

Bruņucepures

 

image025 

 
 

 image026

 
 

image027 

 
 

Rekonstruktors „Sv. Venceslava bruņucepurē”, kas papildināta ar ķēžu sejsegu. Bruņucepure kalta no viena metāla gabala, deguna plāksne piestiprināta ar kniedēm. Prototips datējams ar X gs. Dekoratīvā deguna plāksne ļauj pieņemt, ka bruņucepure ir nordiskas izcelsmes.

 
 

Uzņēmumā parādīti dažādu tipu bruņucepures, kas bija sastopamas Eiropā vikingu laikos. Pa kreisi – Sv. Venceslava bruņucepures rekonstrukcija, kas no prototipa atšķiras ar daudz vienkāršāku apdari. Centrā – karkasa bruņucepure ar „uzacīm” un ķēžu pakaušsegu. Pa labi – bruņucepures no Gjermundbjū rekonstrukcija. Bruņucepurēm ir audekla vai ādas oderējums un pazodes siksna. Reizēm bruņucepures vēl papildus aprīkoja ar amortizētājiem, kas pildīti ar vilnu vai lupatām.

 
 

Tā saucamā bruņucepure no Gečas, datēta ar IX gs. Bruņucepure sastāv no četriem trīsstūra segmentiem, tieši savstarpēji savienotiem. Augšējā daļā novietots spalvu pušķa turētājs, bet lejup tika laista josla. Slāvu izcelsmes bruņucepure, tai ir ķēžu sejsegs. Šādas konstrukcijas bruņucepures varēja valkāt austrumu vikingi (Krievzeme), tādas bruņucepures tā pat varēja nokļūt Skandināvijā tirdzniecības rezultātā. Rekostruktors tā pat valkā lamillāra bruņas.

 

Līdz mūsdienām nonācis tikai viens varjagu bruņucepures paraugs, kas atrasts Gjermundbjū un datējams ar IX gs. beigām. Bruņucepure sastāv no pieres loksnes, kurai piestiprinātas divas līkas loksnes. Viena loksne iet no pieres uz pakausi, otra – no auss uz pretējo ausi. Tur, kur šīs abas loksnes pārklājas, uzstādīts neliels dzelonis. Šīs trīs loksnes veido rāmi, pie kura stiprinās četri trīsstūra segmenti. Īpašnieka seju daļēji sedza sejsegs, kas atgādināja masku-domino, rotāts ar inkrustētām „uzacīm”. No aizmugures bruņucepurei no sākuma tika piestiprināts ķēžu kaklasegs. Visas bruņucepures daļas savā starpā tika savienotas ar kniedēm.

Kaut arī tas ir vienīgais atradums, dokumentālās liecības uzrādīja, ka līdzīgas bruņucepures bija plaši izplatītas. Acīmredzot, tāda tipa bruņucepures bija vienkāršots Vendeļa laika bruņucepures variants. Dažas tādas bagātīgi rotātas pirmsvarjagu laika bruņucepures atrastas Velsgardē. Tām ir sejsegs un ķēžu kaklasegs. Bruņucepures kauss veidots no vairākām nelielām plāksnēm, kas veido pussfēru.

Ap 900. g. vikingu vidū izplatīts kļuva cits bruņucepures tips, kas jau bija izplatīts visā Eiropā. Tā ir tā saucamā segmenta bruņucepure (spangenhelm). Šīs bruņucepures atšķīrās ar konusveida kausu, tām bija taisna deguna plāksne, kas aizsargāja seju. Attēli uz rūnu akmeņiem liecina, ka šo bruņucepures tipu valkāja daudzi vikingi.

Drīzumā pēc segmenta bruņucepures izplatīšanās parādījās viengabala kaluma bruņucepures. Viengabala kaluma bruņucepuru labi pirmēri: bruņucepure no Olomouces un „Venceslava bruņucepure” no Prāgas. Abām ir deguna plāksne, pie kam, bruņucepurei no Olomouces plāksne veido vienotu veselumu ar bruņucepuri, bet bruņucepurei no Prāgas deguna plāksne, krusteida formas, izgatavota kā atsevišķa detaļa, kas piestiprināta pie kausa ar kniedēm. Bez šiem pamattipiem vēl bija sastopamas dažādas pārejas formas. Tāpat bija sastopamas bruņucepures, kas sastāvēja tikai no četriem segmentiem, kas savienoti tieši savā starpā, bez jebkāda rāmja.

Bruņucepuru iekšējās detaļas nav iespējams rekonstruēt balstoties uz arheoloģiskiem atradumiem. Taču, visticamāk, bruņucepures iekšpusē bija ādas vai audekla odere, kas ar kniedēm bija piestiprināta bruņucepurei. Bruņucepurei tā pat bija zemzoda siksna. Daudzi karotāji valkāja audekla cepures zem bruņucepures, kuras mīkstināja sitienus pa galvu. Kaut arī bruņucepure bija lētāka par bruņukreklu, tas bija diezgan dārgs priekšmets, lai to varētu valkāts katrs vikings. Par lētu bruņucepures aizvietotāju kalpoja cepures no biezas ādas, kas tā pat bieži ir sastopami attēlos un rūnu akmeņiem.

Ja pirmsvarjagu laika bruņucepures tika bagātīgi rotātas, tad vikingu bruņucepures atšķīrās ar vienkāršību. Pat bagātām bruņucepurēm bija rotājumi tikai uz rāmja loksnēm, deguna plāksnes un sejsega. No tekstiem tāpat ir zināms, ka uz bruņucepurēm bieži taisīja krāsainas atzīmes (herkumbi), kas kalpoja pa ātras identifikācijas zīmi kaujā.

Visbeidzot, jāatzīmē, ka vikingi nevalkāja ragus uz bruņucepures, lai ko arī nedomātu šajā ziņā Holivudas tērpu mākslinieki. Šie izplatītie maldi radušies no nepareiza agrāku citu Eiropas kultūru atradumu datējuma, kā arī nepareizi interpretētiem Odinam veltītajiem rupjajiem atveidojumiem. Odinu parasti atveidoja kraukļa veidā uz bruņucepures. Kraukļa labo un kreiso spārnu arī pieņēma kā ragus.

 

image028 

 
 

 image029

 
 

image030 

 
 

Daudzi vikingi valkāja segmentētu bruņucepuri un gambezonu. XI gs. garumā segmenta bruņucepure (spangenhelm) bija pats izplatītākais bruņucepures tips Eiropā. Uz rūnu akmeņiem karotāji ir attēloti koniskās galvas segās, kuras var būt vai nu segmentētas bruņucepures vai arī viengabala kaluma bruņucepures līdzīgi sv. Venceslava bruņucepurei. Tāpat iespējams, ka tā tika attēlotas ādas cepures.

 
 

Segmenta bruņucepures ar „uzacīm” uz deguna plāksnes rekonstrukcija, raksturīga skandināvu izcelsmes bruņucepurēm. Kaut arī šāda veida bruņucepures arheologi nav atraduši, „uzacis” sastopamas uz daudzām citām varjagu bruņucepurēm. Bruņucepurei ir ādas odere, kuras mala ir redzama gar bruņucepures apakšējo malu, un ķēžu kaklasegs. Pievērsiet uzmanību uz garo deguna plāksni, kura aizsargā ne tikai degunu, bet arī muti.

 
 

Segmentētā bruņucepure (spangenhelm) ar deniņu plāksnēm un ķēžu kaklasegu. Deniņu plāksnes piekārtas gredzenos. Pievērsiet uzmanību lielajai piespraudei, ar kuru aizdarīts apmetnis. Šī varjagu piespraude datējas ar VIII – IX gs.

 
 

image031 

 
 

image032 

 
 

Vendeļa laika bruņucepure, atrasta Velstgardē, Zviedrija. Bruņucepures precīzs datējums nav iespējams, var tikai pateikt, ka tā radās par 100 – 200 gadiem ātrāk par vikingu laiku, tas ir ap VI – VII gadsimtiem. Acīmredzami ir saskatāma līdzība ar bruņucepuri no Gjermundbjū: ķēžu pakaušsegs un sejsegs – dotajā gadījumā ar bronzas „uzacīm”. Dotais paraugs bagātīgi rotāts un tam ir sarežģītāka konstrukcija, nekā bruņucepurei no Gjermundbjū. Kaltās plāksnes rotājumi ievietoti režģa ligzdās. Uz plāksnēm attēloti karotāji, kas nes vairogus un pīķus, ģērbti kreklos. Bruņucepures „ar ragiem” patiesībā ir bruņucepures ar dieva Odina kraukļu Hugina un Miniia spārniem. Ķēžu pakaušsegs un sejsegs piekārti bruņucepures malai. Uz bruņucepures no Gjermundbjū tā pat ir atvērumi gar apakšējo malu.

 
 

Ne skandināvu izcelsmes bruņucepuru rekonstruēšana, taču ir ļoti ticami, ka tās varēja būt vikingiem. Augšā pa kreisi un pa labi – bruņucepures pēc Olomoucā atrasto bruņucepuru tipa, taču ar uz augšu uzliektu galiņu. Kaut arī bruņucepure no Olomoucas tiek datēta ar IX gs., šie paraugi visdrīzāk attiecas uz XII gs. Centrā – slāvu bruņucepures priekšskats, to varēja valkāt austrumu vikingi un varjagu gvarde. Bruņucepurei ir turētājs pušķim no zirgu astriem. Apakšā pa kreisi un pa labi – divas sv. Venceslava bruņucepures rekonstrukcijas. Apakšā centrā – karkasa bruņucepure, skaidri redzama tumša plāksne, kas nosedz karkasa elementu savienojumu.

 

http://swordmaster.org/2009/07/12/vikingi-chast-2.html

Turpinājums sekos