Viens pret otru Āfrikā.

Jūrija Daņilova raksts no nedēļas izdevuma "Taini XX veka", 2014. gada 20. numura.

1993. gads. Bijusī Itālijas kolonija Eritreja, kas pēc 2. pasaules kara tika iekļauta Etiopijas sastāvā, pasludināja neatkarību. Etiopiešiem tas bija smags trieciens: tika zaudēta izeja pie jūras un praktiski visa kara flote, bet uzturēt tirdzniecības floti vairs nebija reāli, nodevas par ostu izmantošanu bija kļuvušas tik augstas, ka drīzāk tā jau bija laupīšana. Arī tas Eritrejai izrādījās par maz; 1998. gada maijā tās karaspēks ielauzās bagātākā kaimiņa teritorijā un sagrāba vairākus pierobežas rajonus. Abās valstīs ieplūda "padomnieki" un militārā tehnika: pēcpadomju Etiopijā - pārsvarā krievu, bet rietumnieciskajā Eritrejā - amerikāņu, NATO un... ukraiņu.

"Kādēļ tev tik augstas debesis?"

Drīz ukraiņu lidotāji sāka pārvest uz Eritreju strēlnieku ieročus no Ukrainas, zalves ieročus no Rumānijas un kravas mašīnas no Lielbritānijas. Uz Etiopiju tika sūtīta ķīniešu artilērija, baltkrievu tanki un krievu pašgājēju iekārtas.

Interesanti, ka Savienotās Valstis un Krievija pārdeva gan jūsējiem, gan mūsējiem. Tā ASV pie viena pameta Etiopijai bruņutehniku par summu 200 miljoni dolāru un četras transportlidmašīnas, bet Krievija iedeva Eritrejai desmit iznīcinātājus MiG-29 un četrus helikopterus. Arī palīdzot abām pusēm, vēsturē iegāja Ukraina, kas palīdzēja Etiopijai veikt iznīcinātāju MiG-21 kapitālo remontu un modernizāciju Odesas Avioremonta rūpnīcā. Eritrejas specdienesti, neapmierināti ar šo faktu, veica teroristisku aktu, kurā gāja bojā vairākas Ukrainas GKS Galvenā štāba augstākā ranga personas.

Neskatoties uz solīdu skaitlisko (10:1) un kvalitātes pārsvaru gaisā, kara sākumā Etiopijai to realizēt neizdevās. Aerodromu infrastruktūra, rezerves daļas, kvalificēti tehniķi, ieroču meistari un piloti – visur bija deficīts. To izskaidroja tas, ka vairums sagatavoto GKS kadru bija pametuši valsti, kad pie varas nāca pašreizējais režīms, vai arī pēc ilgiem gadiem filtrācijas nometnēs nedega entuziasmā palīdzēt valstij. Tas viss noveda pie tā, ka Etiopijas varas iestādes vērsās pēc palīdzības pie Krievijas un tā nelika sevi gaidīt: drīz Etiopijas Gaisa karaspēka galvenajā bāzē Debrezeitā nosēdās čartera reiss. Uz tā borta bez ieročiem, iekārtas un rezerves daļām atradās arī 80 “padomnieki” ar Krievijas pasēm.

Eritreja, savukārt, likmi lika uz Ukrainu. Tās speciālisti uz zemes kopā ar bulgāriem gatavoja lidojumiem tehniku, ukraiņi bija lidotāji-instruktori, bet paši eritrejiešu piloti izgāja paātrinātu jaunās tehnikas apmācības kursu ukraiņu mācību centros.

Desmit nēģerēni.

Drīz sekmīgā un neatlaidīgā etiopiešu-”krievu” aviācijas darbība, kas katru dienu nesa jūtamus zaudējumus, piespieda eritrejiešu ģenerāļus uzmest uz galda galveno trumpi – iznīcinātājus MiG-29, kuru kabīnēs atradās arī ukraiņu piloti.

1999. gada 25. februārī Bidimas tuvumā notika pirmā krievu-ukraiņu gaisa kauja – četri MiG-i saskrējās ar pārīti etiopiešu Su-27. Apmainījušies ar zalvēm no vidēja attāluma, “suhari” devās tuvcīņā un pēc neilga gaisa karuseļa notrieca vienu no ienaidnieka lidmašīnām.

26. februārī bijušo padomju republiku cīņa Āfrikas debesīs turpinājās. Tās pašas Bidimas tuvumā MiG-i, atklājuši četrus Su-27, gaitā palaida vidējā rādiusa darbības raķetes un tuvojās pretiniekam. Kādu laiku iznīcinātāji veica sarežģītus riņķveida manevrus pārī ar “suškām”, taču galu galā dzenoties pakaļ “suhariem” izdevās trāpīt MiG. Nākošās kaujā uz zemes nokļuva vēl divas lidmašīnas, rezultātā starp krievu padomniekiem Su-27 ieguva iesauku “MiG-killers”.

Āfrikā “haizivis”, Āfrikā gorillas...

1999. gada pavasarī abu valstu aviācija papildinājās ar jaunām lidmašīnām: Eritreja pastiprinājumā dabīja gruzīnu un moldāvu triecienlidmašīnas Su-25 un iznīcinātājus MiG-21, bet etiopiešiem izdevās nopirkt no Krievijas četrus Su-25 (starp citu, šīm lidmašīnām tas jau bija trešais karš – pēc diviem Čečenijas kariem). Kas attiecas uz helikopteriem, tad eritrejiešiem izdevās sagūstīt Mi-35, kas bija veicis avārijas nosēšanos. Pēc remonta, ko veica ukraiņu speciālisti, tas atkal varēja lidot. Bet etiopu pusē atzīmējās slavenās “melnās haizivis” - paši jaunākie tā laika helikopteri Ka-50, ko vadīja krievu piloti. Tādu mašīnu pāris grāva autokolonnas, medīja tankus un zenītartilēriju.

Etiopijas karaspēka maija uzbrukumus plānoja un palīdzēja realizēt 18 krievu militārie padomnieki. GKS konsultēja ģenerālmajors Dmitrijs Mihailovičs Jefimenko, kas Krievijā komandēja bumbvedēju aviācijas divīziju, un ģenerālmajors Ivans Pavlovičs Frolovs, kas dzimtenē komandēja iznīcinātāju aviācijas divīziju. Pretgaisa aizsardzību koordinēja pulkvedis jevgeņijs Petrovičs Obuhovs, kas vēl nesen bija 16. gaisa armijas operatīvās nodaļas priekšnieks. Visu Etiopijas Gaisa karaspēku faktiski komandēja atvaļināts krievu ģenerālis Jakims Ivanovičs janakovs.

Taču arī ukraiņu lidotāji Āfrikas debesīs apstiprināja savu augsto kvalifikāciju, reizi pa reizei ar gruzīnu-moldāvu Su-25 dodot jūtamus triecienus uzbrūkošajam ienaidnieka karaspēkam un vairākas reizes palīdzot savējiem izrauties no ielenkuma. Etiopiešu zaudējumi būtu vēl lielāki, ja eritrejiešu lidmašīnās būtu uzstādītas vadāmo ieroču sistēmas.

Nepatīkams pārsteigums krievu pilotiem bija tas, ka Sauai mācību centra rajonā parādījās ukraiņu zenītraķešu komplekss “Kvadrāts”, kas vienlaikus piesedza arī aerodromu, kas bija izvietojies netālu. Tā kā komplekss atradās “krievu” lidmašīnu darbības zonā, tika nolemts to iznīcināt tajā pašā dienā, kad to atklāja.

Uzdevuma izpildei izvēlējās pāri Su-25 un sešus Su-27, kas piesedza pirmos, kā arī radioelektronisko traucējumu stacijas uz zemes. Kamēr ukraiņu zenītnieki centās noteikt, kāds mērķis gaisā ir īsts, Su-25 ar precīziem triecieniem trāpīja mērķu izlūkošanas stacijā un mērķu norādes stacijā. Tūlīt pat no “krauķu” piloniem aizgāja raķetes ar televīzijas vadību un pilnībā iznīcināja divas no trim zenītraķešu palaišanas iekārtām un nopietni bojāja palikušo, trešo.

Līdzīgs scenārijs noritēja arī nākošajā dienā, kad krievu lidotāji atklāja vēl vienu “Kvadrātu” Mendeferas priekšpilsētā. Šoreiz ukraiņu zenītnieki paguva laikus noteikt viltus mērķus, izskaitļot īstos un palaist divas raķetes, viena tām trāpīja uzbrūkošajā “krauķī”, neiznīcinot to. Taču pašu kompleksu no iznīcināšanas tas neglāba, toties Su-25 pilots spēja aizvadīt bojāto mašīnu atpakaļ uz bāzi.

Su-27 bārs.

Par kara rezultātu kļuva neizšķirts: eritrejieši nespēja noturēt auglīgo, laistāmās zemkopības rajonu starp divām upēm – Tekezi un Merebu, bet etiopieši joprojām palika bez izejas uz jūru. Protams, neapšaubāms etiopiešu pluss izrādījās tas, ka tagad viņiem ir spēcīgi GKS. Runā, ka etiopiešu Su-27 tautā ir kļuvuši tik populāri, ka Mekelē ir atklāts bārs ar tādu pašu nosaukumu un pārdošanā parādījušies breloki no bezveidīgiem metāla gabaliem – viss, kas palicis pāri no eritrejiešu MiG-iem pēc kaujas ar “suškām”...

P.S. Ziņa no Facebook-a.

Diemžēl, krievu-ukraiņu karš Āfrikā, kas bija svešs karš, tagad ir pārmeties uz Eiropu – uz pašu Ukrainu – un vairs nepavisam nav svešs. Izpildu ziņas autora lūgumu, sūtīt šo ziņu tālāk. No pasaules cilvēku godaprāta ir atkarīgs, vai mūsdienu sadursmes nepāraugs trešajā vispasaules ārprātā. Tāpēc iztulkoju arī šo tekstu.

Pulkveža Andreja Koguta aicinājums ukraiņu lidotājiem sakarā ar helikopteru apkalpju bojā eju Slavjanskā.

ANO Kongo DR stabilizācijas misijas 18. atsevišķās helikopteru nodaļas komandieris, lidotājs-snaiperis, pulkvedis Andrejs Koguts v;ers;as pie ukraiņu lidotājiem sakarā helikopteru apkalpju bojā eju Slavjanskā.

«Godājamie kolēģi, kauju biedri, - viņš raksta. - Vēršos pie jums kā atsevišķā aviācijas kaujas vienības komandieris, pulkvedis, lidotājs-afgānis, kas vairāk nekā 35 gadus ir dienējis Padomju Savienības un Ukrainas Bruņotajos Spēkos.

Pēdējo dienu notikumi ir izmainījuši manu attieksmi pret valsti-kaimiņieni, kurā dzīvo daudzi mani draugi. 2. maijā tika notriekti divi helikopteri Mi-24, apkalpe gāja bojā. Bojā gājušie ir mani kolēģi, virsnieki, ar kuriem mēs pildījām kaujas uzdevumus ANO Misijas sastāvā. Tur bija pa īstam «karsti», viņi izdzīvoja Āfrikā, taču gāja bojā no krievu algotņu rokām. Atkārtoju, tieši no ārzemnieku rokām, kas atnāca uz manu valsti un nogalināja manus draugus!

Kā armijas cilvēks es saprotu, ka veikt šāvienu no PZRK [pārnēsājamā zenītraķešu komplekta — t.p.] var tikai profesionālis. Un šis fakts vēlreiz apstiprina, ka ar ukraiņiem karo ne jau Piedonas separatisti, bet apmācīti un sagatavoti armijas vīri. Viņi iznīcina mūsu simboliku, toties paceļ pie valsts ēkām citas valsts — Krievijas Federācijas karogus.»

Secinājums ir skaidrs: sākusies atklāta, cietsirdīga un bezprincipiāla slāvu kaimiņvalsts agresija. Tas fakts, ka kaujinieki kā «dzīvo vairogu» izmanto vietējos iedzīvotājus, slēpjoties aiz sievietēm, bērniem un šauj no turienes, parāda visu šo pretinieku morāli. Jau ir pierādīti fakti, ka šos slepkavas vada cilvēki no KF ĢŠ GIP [Krievijas Federācijas Ģenerālštāba Galvenās Izlūkošanas pārvaldes — t.p.]. Es apzināti nesaucu viņus par oficieriem, tāpēc ka tas, kas apzināti slēpj savas uzšuves, avus uzplečus un vērš automātus pret brāļu tautu — nevar būt oficieris. Skatoties uz viņu sejām no televizora ekrāna, es iedomājos, ka kādreiz mēs varbūt dienējām vienā — Padomju armijā. Un kā cilvēks ar pieredzi es pārliecināts saku: tādus neliešus oficieru kolektīvs nicinātu jebkuros laikos.

Ir grūti saprast vienkāršo krievu pozīciju. Viņu augstākā vadība sāka karu pret brāļu tautu, kas padzina savu prezidentu — vēsturē lielāko zagli. Mēs nosodījām islamistus, kas rīkoja terora aktus lielākajās Krievijas pilsētās, kopā pārdzīvojām traģiskos notikumus ar ķīlniekiem Nord-Ostā, atbalstījām speciālo vienību antiterorisma akcijas Ziemeļkaukāzā. Bet tagad brāļu tauta klusējot uztver Kremļa politiku attiecībā pret Ukrainu.

Kādreiz mums mācīja, ka karš par dzimto zemi ir svēts. Tā tas ir arī tagad. Mēs atrodamies uz savas zemes, zem saviem karogiem un aizstāvam valsts suverenitāti un robežas, ko ir atzinusi visa pasaule.

Kā lidotājs, kas ne reizi vien ir izmantojis aviācijas ieročus un zina dzīvības cenu, es paziņoju: ienaidnieki, kas nogalināja manus draugus un kolēģus, atradīs te nāvi. Es personīgi un visi Ukrainas kara lidotāji izdarīs visu iespējamo, lai okupanti iepazīst bēdas uz mūsu zemes.

Mēs lepojamies ar Ukraiņu virsniekiem, praporščikiem, seržantiem un kareivjiem, kas dod pretsparu noziedzniekiem. Atcerieties: kara lidotāji ir ar jums! Mums pietiks profesionālisma, prasmju un morālo spēku, lai iznīcinātu ienaidnieku! Slava Ukrainai!»