Vienkoču parks pie Līgatnes upes

30.jūlijs 2010

Vienkoču parks, kas plašāk pazīstams ar pirmo un pagaidām vienīgo smilšu maisu māju Latvijā, atrodas Līgatnes pagastā upes krastā, netālu no Vidzemes šosejas. Jūs jau zināt – tur, kur ir pagrieziens uz Līgatni ar lielo plakātu: laipni lūgti „Lāču migā”.

 image001

Koka laivas krustu šķērsu izbraukājušas Gauju un Amatu.

Uzreiz rodas jautājums – kas tas vienkocis tāds ir? Tātad – vienkocis ir jebkas, kas veidots no viena koka. Karote, maizes dēlis, krēsls, laiva, laipa, kaķene, ķeblis. Re, arī mežs ir no vienkočiem, jo divu vienādu koku nav. Un vai cilvēks arī nav īsts vienkocis – viencilvēks?

Viena cilvēka radīta pasaule
Uz Vienkoču dabas parku braucu ar divriteni – aptuveni sešus kilometrus no Lejaslīgatnes uz augšu. Minos ne pa jokam, pūšu, elšu, jo ceļš ir kā amerikāņu atrakcijas – kalnā un lejā. Man, pilsētniecei, kas dienas lielāko daļu pavada, sēžot un ar stiklainu skatienu veroties datora ekrānā, brauciens ir īsti sportisks izaicinājums. Acis žilbina spoža vasaras saule, ceļu ieskauj diženu egļu audzes, ko nomaina zilganbaltidzeltenu puķu piebārstītas pļavas, kurās rāmi gremo. Saskaitu – 28 govis un viens zirgs.
Parkā mani sagaida saimnieks Rihards Vidzickis. Vienkoču parks gandrīz simtprocentīgi ir viņa radīts. Tā ir izsapņota un dienu no dienas, soli pa solim septiņu gadu laikā radīta pasaule – neskarta daba un ainaviska vide ar koka skulptūrām – pasaku, dzīvnieku un vēsturiskiem tēliem. Te ir spēļu laukums, miniatūras dzirnavas, viduslaiku moku rīku placis, senas guļbūves mājas, melnā pirts, vienkoča vanna zem klajas debess, mūsdienīgi mākslas objekti un baroka laika dārzs. Vienkoču parka idejas pamatā ir zaļš, videi draudzīgs domāšanas un dzīves veids. Būt „zaļam” ir Riharda dzīves moto.

Māja no sapņiem un smiltīm
Pirms ieniršanas 10 hektāru lielā parka dzīlēs es uz ātrāko gribu redzēt galveno objektu – smilšu maisu māju. Tā tik ir ko vērta! Kā liela māla pika ar zaļu velēnas jumtu tā piedien tieši Līgatnei – vietai, kas ir kā piebārstīta ar smilšakmens iežiem un pagrabu labirintiem. Ieslīdu pa durvīm, aiz kurām paveras skats uz mājīgu, mūsdienīgu biroju. Mani apņem nomierinoša, iedzeltena gaisma un koka smarža.
Ieapaļās formas un nelielo logu dēļ jūtos kā „Gredzenu pavēlnieka” hobitu mājā vai zemūdenē. Ideju Rihards aizguva no Kalifornijā dzīvojoša arhitekta Nadera Khalili, kurš radījis pret zemestrīcēm izturīga smilšu mājokļa projektu. Māja tika izveidota, domājot par nabadzīgajiem afrikāņiem, kuriem nav kur dzīvot, kamēr būvniecības materiāls mētājas visapkārt; nu, gluži kā par latviešiem... Par šo ideju arhitekts esot saņēmis Nobela prēmiju.
Tā nu aizpagājušā ziema pavadīta, pētot interneta resursus un šķirstot grāmatas par pasaules pieredzi šādu māju būvniecībā. Pirms ķeršanās pie darba bija jāpadomā par visu. Konstrukcijas pamatam Rihards izvēlējās izmantot lietotus lopbarības maisus. Smilts un māli, ko tajos pildīt, cik tik uziet, bija atrodami tuvējā dīķi. Turpat no parka teritorijas ņemta arī velēna jumtam un koki, paputējušā kokzāģētavā par lētu naudu pagatavoti dēļi. Kopumā mājas sienas veido 500 smilšu maisu. Lai maisi cits uz cita neslīdētu, starp tiem ielikta dzeloņdrāts, kas palikusi mantojumā vēl no kolhozu laikiem, kad pļavas nožogoja ganību aploki.
Sienas no ārpuses ir nosegtas ar velēnas kārtu, iekšpuse apmesta ar māliem. Priekštelpai izmantota Latvijā jau pazīstama tehnoloģija – malkas un mālu mūrējums. Kā dekoratīvs elements starp pagalēm iemūrētas vīna pudeles. Tās vizuļo saulē un met zaļas ēnas. “Gribējās paeksperimentēt ar to, ko pasaulē eko būvniecībā dara, bet pie mums nedara.”

Kad Rihards pagājušajā vasarā sāka būvēt māju, viss šķita elementāri, un viņš pat neiedomājās, ka būs tik smagi. Tika sarīkotas divas lielākas talkas, palīgi uzradās arī brīvdienās, pārējā laikā viņš strādāja viens. Vasara bija slapja, māls lipa klāt visam, kam tik varēja pielipt, smagos spaiņus ar māla masu nācās cilāt aizvien augstāk.
“Tiem, kas grib būvēt smilšu māju, varu pateikt – tas ir mežonīgs (!) darbs. Vispirms atved maisus, tad ar tačku saber kaudzi mālu, un sākumā, kamēr darbs ir pie zemes, nekas, forši. Uzliek vienu kārtu, tad ar stampu maisus noblietē, bet – jo augstāk, jo trakāk! Sākumā izmantojām trepītes, bet, kad tās vairs nelīdzēja, vilkām mālus augšā ar spaini, bet māli bija slapji un pieķepa spainim. Tādu līdz pusei pilnu spaini nācās sūtīt lejā. Kad lija lietus, bija slapji un auksti, kad spīdēja saule – atkal neciešami. Kad tikām līdz jumtam, bija lieli prieki. Bet beigās smuki sanāca – arī dīķim pie mājas, kur tika ņemti māli, tagad ir izveidojies patīkams krasta slīpums. Gribējām izmantot materiālu, kas atrodas pēc iespējas tuvāk. Ja materiāls tiek vests no otras pasaules malas, nekāda ekoloģija nesanāk. Dabisks automātiski nenozīmē ekoloģisks. Jārēķina, cik izmaksā atvešana, cik un kādi resursi tiek patērēti, piemēram, transports,” skaidro Rihards.

Nē, cilvēkresursi – sviedri un pūles – nevar būt par lielu, jo cilvēks tik un tā ēd, guļ un strādā. “Cilvēki domā: ja māja no koka, tātad videi draudzīga. Tā nav. Var būt divas identiskas guļbūves ēkas, bet viena būvēta no baļķiem, kas iegūti tuvējā mežā, otra – no baļķiem, kas atvesti no Kanādas. Māja ir ekoloģiska tikai tad, ja tajā dzīvo cilvēks ar zaļu domāšanu,” turpina Rihards. “Cik māja izmaksāja? Kādus 1000 latus, puse aizgāja par „Jotul” krāsniņu, otra puse par elektrības kabeļa ievilkšanu un visādiem sīkumiem.”
Virs masīvā koka galda, kam apkārt sarindoti savdabīgi vienkoča atzveltnes krēsli, kā vīnogu ķekars karājas gaismas ķermenis – ap spuldzi virtenē sakārtas vīna pudeles. Kāpēc vīna? Tāpēc, ka alus pudeles var nodot par smuku naudu, bet par vīna maksā gaužām maz. Pudeļu zaļie dibeni māla sienā un pie griestiem izskatās stilīgi.
“Te var dzīvot arī ziemā, ar draugiem pa brīvdienām nakšņojām, jākurina gan regulāri. „Jotul” krāsni nopirku vasarā ar kolosālu atlaidi,” skaidro Rihards. “Māja turas uz kupola principa, maisi pa riņķi spriegojas paši, jo pa vidu ir dzeloņdrāts,” viņš piebilst, nobraucot ar roku grumbuļaino sienu. Visas mēbeles Rihards taisījis pats, vienīgi stelles telpas stūrī šurp ir atceļojušas nesen un drīzumā tiks liktas lietā, iedzīvinot seno amatu prasmes. Staigāju šurp, turp, visu apčamdu un jūsmoju. Tā tik ir māja! Kā man tādā gribētos dzīvot! Nu, vismaz vasarā...

Vienkocis – trūcīgo lieta
Par koku Rihards zina visu. Viņš mācījies Rīgas amatniecības vidusskolā, pēc tam Tehniskajā universitātē un tagad raksta doktora darbu par koka amatniecības tradīcijām Latvijā. Līdz ar to parks kļuvis par tādu kā universitātes izmēģinājuma poligonu. Pirms septiņiem gadiem „Vienkoči” tapa ar ideju izzināt vēsturi, popularizēt koka amatniecību un zaļo domāšanu. Rihards atnes datoru, un mēs skatāmies filmiņu par to, kā pagājušās ziemas lielajā salā viņš dažu stundu laikā no apses koka uztaisījis abru.
Izrādās, ir lietas, ko nevar radīt ar mūsdienu tehnoloģijām. Piemēram, šī abra jātēš ar cirvi, kas bija pazīstams jau 9. gadsimtā un tikpat aktuāls ir arī mūsdienās. Rihards ir dabiskā koka apstrādes meistars, jo strādā ar zaļu koku. Viņš saka, ka vienkoča raksturu nosaka koka dabiskā forma un izstrādājums top, ņemot par pamatu koka ārējo veidolu. “Skatoties uz koku, es redzu, sajūtu, kas tas būs. Koks pats pasaka priekšā,” stāsta Rihards. Atliek tikai iemiesot kokā jaunu formu.

“Agrākos laikos vienkocis bija trūcīgu cilvēku lieta. Vēlāk, kad iemācījās taisīt dēļus, vienkocis pazuda. Tagad ir sajūta, ka vienkocis ir kaut kas ļoti sens un moderns vienlaikus. Protams, nozīme ir mainījusies – kādreiz vienkoča abra bija darba instruments, un to taisīja vieglu, lai sieviete ikdienā spētu cilāt. Izmantoja tā sauktos sieviešu kokus – apsi, bērzu vai liepu. Tagad abra ir tikai dekoratīva lieta – mazi tajā neviens nemīca.”
Bet vienkoča laiva – tas taču ir kaut kas praktiskāks? Rihards saka, ka pirmo laivu taisījis ar domu pamēģināt, uz ko vienkocis ir spējīgs. Un izrādījās, ka ar to var braukt pa nemierīgiem ūdeņiem, piemēram, Amatu, var sēsties laivā divatā un trijatā. “Vienkoča laiva ir smaga, bet stabila. Nu, ja tā apgāžas, sliktākajā gadījumā var pie tās turēties un airēties krastā. Koks taču negrimst,” teic meistars.
“Parasti tie, kas nodarbojas ar kokapstrādi, ir sākuši ar vienkāršām lietām un tad pārgājuši uz sarežģītiem kokgriezumiem,” Rihards turpina. “Man bija otrādi – es sāku ar stila mēbelēm, līdz sapratu, ka pamatvērtība ir primitīvajā vienkocī, un pie tā arī paliku. Ģeniālās lietas ir vienkāršas.”

Pie smilšu mājas miniatūrā mazdārziņā sauli kāri tver gaišzaļu salātu volāni, izstīdzējuši loki un diļļu mežģīnes. Dekoratīvie ar zāli apaugušie pauguriņi, par kuriem priecājos, izrādās komposta kaudzes. Var arī tā – miskastes, bet ar glanci. Aiz tās balo smaržīgas, tikko izgatavotas vienkoču laivas. “Liela cūcene gadījās, ziemā „Latvijas Valsts meži” mums uzdāvināja kokus četrām laivām, šovasar brauksim pa Gauju, vienu uztaisīju speciāli “priekš” Amatas. Visi koka atgriezumi no laivām tiek izmantoti racionāli – skulptūru dārzam, sadzīves priekšmetiem, bet skaidas – iekuram,” rāda Rihards. “Tie, kas ir gatavi vienkoča laivu aiznest līdz upei, var izbraukt bez maksas.” Laiva ir trakoti smaga.
Tink-tink, kaut kur noskan mākslinieces Solvitas Lodiņas koka zvani. Mazliet bērnu roku apskādēti, bet darbojas. Tālāk ir Riharda taisītā bumbiņu ripināmā parikte. Spēle ir vienkārša un jautra, kā viss šajā parkā. Ņem bumbiņu, met un skaties, kura no trim pirmā apmetīs kūleni un noripos līdz galamērķim. No izbarošanas lūšiem paglābtās trušu māsiņas mitinās ar velēnu jumtu apjoztā koka namiņā.

“Bērniem patīk dzīva radība. Tā ir mūsu pirmā ekoloģiskā māja ar zaļo jumtu, ko uztaisīju, kad smilšu mājas vēl nebija. Eiropā zaļie jumtu segumi ir populāri. Tie ir kā kompensācija par dabai nodarītajiem zaudējumiem. Vācijā 10% industriālo celtņu ir zaļie jumtiņi,” stāsta Rihards. No rotaļu laukuma ienirstam gaismas mežā, kur oktobra pirmajā svētdienā tiek rīkotas uguns naktis. Neizbrienamos brikšņus Rihards iztīrījis, pārveidojot par parku, ko no visām pusēm ieskauj vienkoču svečturi. Varu iztēloties, kā dzestrais rudens mežs piepildās ar mistisku sveču gaismu, kas izlīst uz mitrām kļavu lapām – dzeltenām ar melniem plankumiem kā pankūkām. Man gribas to redzēt! Nolemju, ka oktobrī noteikti šurp atbraukšu vēlreiz.

 image003

Zarā sasēduši „Vienkoču” pūculēni.

Šamaņi, raganas un citi zvēri
Strautā pēkšņi ieraugu dzirnavu maketu un jūtos kā jūrasbraucējs Gulivers liliputu zemē. “Sākumā izfantazēju mazas dzirnaviņas un tad sapratu, ka būs foršāk, ja tās tiks nevis tāpat vien uztaisītas, bet iedzīvinās kādu vēsturisku stāstu. Tā, pēc analoģijas ar vēsturiskām celtnēm, tapa pārējie maketi.” Lūk, Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskais korpuss – tā sauktā Beiverka, kas celta 1869. gadā. Visi domā, ka papīrfabrikas ēkas ir no sarkaniem ķieģeļiem, bet šī – Johana Fridriha Baumaņa ietekmē celtā – bijusi balta. Drupu kaudzi no oriģināla var apskatīt dabā, ja Līgatnē no viesnīcas „Lāču miga” noiet pa kalnu uz leju. Tālāk ir klasisko sajūtu stūrītis.

“Latvijā ir daudzas muižas un pilis, bet to dārzi asociējas tikai ar veciem kokiem, vāzes un soliņi nav saglabājušies – tie izpostīti vai izvesti uz Vāciju. Tāpēc es gribēju uzburt sena pils dārza sajūtu,” Rihards rāda baroka vāzes un galma dāmu cienīgus krēslus, kas tapuši, sajaucot cementu ar baltajām smilšakmens smiltīm. Pārņem sajūta, ka tepat, aiz labirinta formā izcirstajām eglītēm, ir muiža, kurā rit dīka, prieka un baudu pilna aristokrātu ikdiena. Izrādās, Riharda idejai nākusi talkā daba, un eglītes pašas sasējušās.
Nākamais ir 1796. gadā būvētās Nurmižu muižas makets. Nurmižu muiža ir viena no skaistākajām klasicisma celtnēm Vidzemē. Realitātē kaut kur starp Līgatni un Siguldu palicis tikai viens muižas korpuss, un tas pats ar iegāzušos jumtu, greizu šķūņu un mazdārziņu ielenkts. Majestātisko celtni vispirms kara laikā izpostīja lielgabala zalve, pēc tam izvazājot piebeidza nabagi. Tālāk starp papardēm blāvo Riharda izsapņotie smilšakmens gliemežvāki, un ceļš gar strautu ved dziļāk mežā.

Ejam garām slietenim – vārāmajam namiņam, kas atgādina indiāņu vigvamu. Tas raksturīgs Vidzemei, bet zināms jau kopš tiem laikiem, kad cilvēki sākuši apdzīvot šīs teritorijas. Gleznainā pļavā kā sakumpusi večiņa iesēdusies no Latgales atvesta guļbaļķu pirts, kas attīrīta no kvēpiem un pārveidota par namiņu, kur pārnakšņot romantiski noskaņotiem viesiem – arī ziemā, jo telpā ir maza krāsniņa. Un kur gan vēl jūs varēsiet nomazgāt muti no rupja koka tēstā izlietnē – vienkoča, protams. Te gribas palikt un neiet prom, jo ir sajūta, ka te varētu dzīvot – tā emocionāli tīri un skaisti.
Gar aizaugušu gravu, kas veidojusies ledus laikmetā, lielajiem ledājiem virzoties uz priekšu un izgraužot sev ceļu, dodamies pa zinību taku, kur ik pa ceļa gabaliņam kādā vienkocī attēlots Latvijā aizsargājams dzīvnieks no Sarkanās grāmatas: cirslis, purva bruņurupucis, dižā briežvabole. Te ir daudz ērču, brīdina Rihards un tad pievērš manu uzmanību burvju alejai gravas otrā malā. Nu tad tā, tagad klausieties un baidieties – te šamaņi visus nepaklausīgos bērnus nobur par vienkočiem! Neticat? Re, kur tie ir – koka stabi ar bēdīgiem ģīmjiem. Bet paši sliktākie tiek noburti uz visiem laikiem. Es paceļu acis un kokos ieraugu baltus cementa galvaskausus. Kā īsti!
Nonākam pie milzīga akmens, kam līdzās atrodas zaru būda – raganu pirts. Akmeni raganas izmanto kā mazgājamo švammi, jo, lidojot no Lielvārdes, ir pamatīgi nokvēpušas, bet sabatā Zvārtes iezī tām jāierodas tīrām un smukām. Starp citu, Līgatnē ir vairākas vietas, kur notiekot sabati. Tāpēc – raganas, laipni lūgtas!

Rūķiem ieeja aizliegta
Līgatnes upe ir tik akmeņaina un sekla, ka jādomā: vienkoča laiva pārsvarā jāstumj un jānes. Bet ūdens ir dzidrs un ļoti tīrs, jo foreles sliktā ūdenī nedzīvojot. Temperatūra Līgatnes upītē cauru gadu turas vienāda – ziemā ūdens ir silts, vasarā vēss. Cauri meldriem pa laipu ceļš aizved uz īstu melno pirti, kas celta no sakritušiem zariem un melnzemes. Tik zema, ka tikai līšus var ielīst, krāsns vietā akmeņu krāvums, bet es noticu Rihardam, kad viņš apgalvo: sajūta, šajā pirtī peroties, esot fantastiska. Pirts uzbūvēta no materiāliem, kas atrodami turpat dažu metru attālumā.

Re, vandaļi atkal atslēgu nolauzuši, rāda pirts saimnieks. Diemžēl tā gadoties bieži. Viņš gan zinot, kas tie tādi. Nepieskatīti bērni no vietējo ģimenēm. Nebūtu jau žēl, lai spēlējas, bet kāpēc ir jāsalauž? Zālēs paslēpusies vienkoča vanna, kurā var sēdēt un vērties zvaigznēs. Kokos satupušas koka pūces, ūpji, virs galvas virtenēs savērtas karājas zivis – makšķernieka sapnis. Zeme ir kā uzarta, izkārpīta, tie ir īsti mežacūku rakumi. Ja apmeklētāji uzvedas klusi, noteikti sastop kādu meža zvēru – zaķi, stirnu, lapsu vai alni. Jā, jā, arī vilku te ir ne mazums! Kaimiņš šoziem saskaitījis kādus trīs. Stirnu un zaķu ir tik daudz, ka vilki varētu vai pārēsties. Lāči gan Līgatnē brīvībā pēdējos gados neesot manīti, toties lūši esot ierasti (tiesa – es pati šoziem vienu redzēju eglē pie mājas).
Man iepatīkas dīvains koka radījums – bruņuzivs, kas te dzīvojusi pirms 350 miljoniem gadu. Tās bruņas kopā ar citām fosilijām atrodas Riharda kolekcijā. Smilšakmens iežos Gaujas krastā miljoniem gadu senu dzīvnieku paliekas nav retums. Zinātājs mazā, savādas formas akmentiņā atpazīs pārakmeņojušās zivs daļu.

Lūk, beidzot arī viņš – vienīgais „Vienkoču” rūķis. Vecākais, gudrākais. Rihards saka, ka viņa parkā rūķiem ieeja esot aizliegta. Nepatīk viņam rūķi, un viss! “Tos es atstāju Tērvetei,” viņš nosaka. Bet šis nav tāds, kādi redzami privātmāju dārzos – ar sarkaniem dzērāja vaigiem un viltīgu smīnu. Raupjajam kokam piemīt pat zināms viedums. Kā nu „Vienkoči” bez savas svētvietas! Nē, tā nevar. Rihards pats izvēlējies vietu, vienkārši sajutis – te ir, un cauri... “Ezoteriķi saka, ka intuitīvi esmu izvēlējies pareizo vietu, ar labu, stipru enerģiju,” viņš piebilst. Centrā stāv senču gars – līdzinieks tiem, kas atrasti Baltijas reģionā – purvā Sāremā un pie Užavas. Senču gars esot senākais koktēlniecības paraugs Baltijā. Tādus mūsu senči pielūguši septiņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Paklanāmies garam un dodamies tālāk – uz darbnīcu, kur top trauki, svečturi un citi mazi koka brīnumi.

Vēsturiskais pamīšus ar mūsdienīgo
Rihards atklāj, ka viņa sapnis, ko varētu realizēt, kad būs vairāk naudas, ir koka amatniecības muzejs. Patlaban kaut ko tādu iekārtot esot nerentabli.
Vēl mācoties Naukšēnu amatniecības skolā, Rihards par pirmo naudu nopirka vecu darbnīcu un pārveda to mājās. Vecāki bijuši šausmās – ko viņš ar to iesāks? Bilstu, ka tagad skaitās prestiži sevi pieskaitīt pie “baltajām apkaklītēm”, knibināties gar datoru un lietot vārdus ‘komunikācija’, ‘struktūra’, ‘perspektīva’, ‘koncepcija’.
Bet par kārtīgu amatnieku – galdnieku, kurpnieku, namdari – jaunieši mācīties negrib. Vīrieši vairs nespēj noturēt rokās izkapti un neprot iedzīt sienā naglu. Neesot tik traki, mierina Rihards. “Nav jau tā, ka galdnieki ir veči vien. Ir daudz jaunu, progresīvu kokapstrādes meistaru. Vienkoči, protams, ir eksotika. Ar to strādā nedaudzi. Vispār mūsdienu krīze ir laba lieta, jo mainīs vērtību skalu, saliks visu pa vietām. Nevar taču būt tā, ka visi sabrauc Rīgā un cits citam kaut ko tirgo vai māca, kā pareizi dzīvot. Visi nevar būt sabiedrisko attiecību speciālisti, kādam kaut kas ir arī jādara! Nevar tikai celt mājas un ņemt kredītus, kādam tajās jādzīvo. Jā, ir žēl to, kuri bankrotē. Švakākie, kam pietrūks spēka cīnīties, aizbrauks uz Angliju, bet beigās viss būs kārtībā.”

“Šitāds verķis kādreiz bija katrā lauku sētā,” Rihards rāda slīmesta beņķi, kurā ieliek koku, piespiež un tad ar nazi apstrādā. Ceļa malā kā simbols iznīkstošai piensaimniecībai uz paaugstinājuma izkārtotas vecās piena kannas. Tālāk mūs sveicina vecais velns – viena no pirmajām parka skulptūrām, kuru sargā sumpurnis. Vecie velni ir tādi panaivi, un šurp nāk visādi antiņi, kuri grib viņus apmuļķot, tāpēc sumpurnis sūta viņus tālāk, skaidro Rihards.
Ar izlietni un klozetpodu sākas modernās mākslas stūrītis. Nē, nevajag salīdzināt ar Pedvāli. Vai tad tā ir vienīgā vieta, kur brīvā dārzā drīkst atrasties modernās mākslas objekti? Tā gan ir, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, jo vai tad bez Tērvetes, Pedvāles Brīvdabas muzeja nevarētu būt vēl kāda vieta, kur dabiskais mijas ar cilvēka radīto, vēsturiskais ar mūsdienīgo? Mākslinieka Jāņa Straupes sarkanās trepes „Augšup, lejup” ir lakoniskas un tiešas. Kā dzīvē – tā ir tikai šķietamība, ka ceļš droši ved augšā, tad tas viegli nošūpojas, sasveras, un tu jau vēja ātrumā traucies lejā. Bladāc, te nu bija! Man patīk trepju koši sarkanā krāsa, kas lieliski izceļas uz sulīga zaļās zāles fona. Kas teicis, ka parku un dārzu soliņiem jābūt bēdīgi brūniem vai idiotiski baltiem? Lietas var nokrāsot košas – tā, lai pasaule ņirb gar acīm, tā, lai ir sajūta, ka dzīvojam, ņemamies uz nebēdu, nevis tikai kaut kā velkam.

Rihards rāda vides objektu „Vienkoču slapjdraņķis” – virvēs savērtus koka atgriezumus. Tos viegli var nojaust kā piemirkuša sniega gabalus, krusu vai pelēku lietainu dienu. Tāda bija aizpērnā ziema. Bet – kas tad tie par disku vai grāmatu plauktiem, jautāju. Patiešām, smejas Rihards. Sākumā tie tika radīti telpai, bet tad nemanot pārcēlās uz ārvidi un nu kalpo kā galdiņi vai svečturi.
Rihards iekustina apļveida svārstu, un tas sāk smiltīs zīmēt bezgalīgus apļus, līdz centrā apstājas. Tālumā iekustas divi salūzuši sarkani propelleri. Tie nav izturējuši lielo vēju, un nu jāceļ no jauna augšā. Paskatoties atpakaļ, vēlreiz nodomāju, ka noteikti te atgriezīšos, jo gribas „Vienkočus” izstaigāt bez steigas, bez fotoaparāta un maršruta obligātuma.
Pieeju pie akmens pulksteņa, kas gandrīz vai sakrīt ar manā pulkstenī redzamo, tomēr rāda savu – „Vienkoču” laiku.