Viduslaku eiropiešu karavīru kostīms, otrā daļa

Ievads

veterānsKaravīra ikdienas apģērbu nepieciešams sakatīt salīdzinājumā ar civilpersonu apģērbu. Auduma biezums un piegriezums mainījās laika ritumā, bet kopumā strādnieku un karavīru apģērbs tika šūts ar domu par praktiskumu. Kaut arī daži paraugi mums liekas „kaprīzi”, patiesībā tie bija visai praktiski valkāšanā. Var tikai iedomāties, cik noskranduši un netīri varēja būt karavīri. Pārtikušu kungu piekritēji, protams, izskatījās labāk. Kompānijas beigās karavīru ārējais izskats bija sliktāks, nekā tās sākumā, taču gadījumi, kad karavīrs kļuva par īstu skrandaini, pieminēti tikai nedaudz. Armijai sekoja pajūgu rinda, kurā atradās daudz civilpersonu: sievietes varēja salāpīt saplēstu apģērbu, bet mediķi piedāvāja karavīriem pirmās nepieciešamības priekšmetus un greznumlietas. Pēc uzvarām karavīru garderobe tika papildināta uz trofeju rēķina. Tādējādi ģērbšanās stils tika jaukts. Kopā ar ikdienas lietām uzvarētāji varēja valkāt parādes tērpus.

 

 

 

 

 

domājošs

 
 

roka

 
 

kapuce

 
 

Garnizona dzīve noritēja komfortablos apstākļos. Garnizona karavīri pilnīgi droši varēja izskatīties tā pat, kā šis zviedru karavīrs, kas atrodas Savojas nama dienestā (ap 1470. gadu). Viņa garderobē ietilpa ērts livrejas tipa kamzolis no bieza auduma, kas pa gabalu bija ļoti līdzīgs filcam, kapuces ar bārkšainām malām un cepures. Jostas siksna, kinžals un zobens rotāti ar metāla aplikumiem, pievērsiet uzmanību karavīra frizūrai. Atslējies pie sienas, karavīrs ēd cīnogas, kas noplūktas kaimiņdārzā. Jostas siksna, maksts un zobena rokturis apstrādāti apzeltītām misiņa detaļām. Tie ir diezgan dārgi rotājumi, taču labi apmaksāts algotnis tādus var atļauties. Paukošanās mākslu algotnis apguva Štuttgartē pie Talgoffera.  Lai uzturētu formu, karavīrs bieži vingrinās ar zobenu, atceroties skolotāja vārdus ”Paukošanās vingrinājumi ir lietderīgi ne tikai kaujā. Tie arīdzan palīdz padziļināt elpošanu, uzlabot stāju un paaugstināt fizisko sagatavotību.”

 

Karavīram ir svarīgi labi apavi. Viduslaikos visizplatītākie bija mokasīnu tipa zābaki ar mīkstu pazoli. Pazole pie zābaka augšdaļas toka piešūta tā, lai izgriežot to uz otru pusi, visas šuves atrastos zābaka iekšpusē. Pēc tam no ārpuses tika piešūts biezs atloks. Zemnieku un ceļotāju vidū bija populāri stulmeņi, kas tika sasieti ar šnorēm, aizvērti ar sprādzēm vai siksnas palīdzību, liecības par biezām pazolēm, papēžiem vai naglām līdzīgām pazolēm sastopamas reti. Viljams Lenglends (1360-1399) apraksra ar naglām pazolētus apavus The Vision Concerning Piers Plowman. Daudzi karavīri centās apgādāties ar izturīgiem apaviem, nekautrējoties piemērotus zābakus novilkt pat līķiem.

 

zābaks

 
 

kājas

 
 

otrais zābaks

 

Zirga esamība un neslikts atalgojums ļāva dažiem karavīriem iegādāties modernus zābakus ar gariem purngaliem. Šādi zābaki ienāca modē Ričarda II (1377-1399) laikā , bet pēc tam no jauna ieguva popularitāti XV gs. otrajā pusē. Saprotamu iemeslu dēļ tādus zābakus pārgājiena laikā valkāja tikai paši ekscentriskākie švīti jājot uz zirga vai lauka nometnes mierīgajā atmosfērā. Kaujas lauks ātri iemācīja karavīriem kādi zābaki ir ērti, kādi – ne.

Stulmeņi bija ērti jājot zirga mugurā. Tādi zābaki varēja būt gan rupja veidojuma ar taisnstūrainu purngalu, gan arī eleganti ar noapaļotu purngalu un piegulošiem stulmiem. Zābaka pacēlums tika veidots diezgan augsts, lai varētu iebāzt kāju, pēc tam no ādas pārpalikuma tika veidota ieloce un fiksēta ar āķīti vai siksnu ar pinumu.

Zābaku pagatavošanai tika izmantota ļoti mīksta āda, reizēm stulms atgādināja zeķi – tik cieši tas piegūla kājai. Tomēr ādas apstrādes tehnoloģija ir zaudēta, kas ļoti apgrūtina adekvātu rekonstrukciju.

Ļoti gari stulmi varēja sniegties līdz gurnu vidum. Pie kam stulmeņa augšpuse tika piesieta pie jostas. Bieži stulmenī bija odere, kas jūtami sadārdzināja izstrādājumu.

 

voiloks

 
 

kapuce

 
 

itālis

 
 

Karavīri valkāja dažāda tipa galvassegas: dažāda izmēra voiloka un audekla mices ar atlokiem un beju cepures – zeķes, saritinātas kapuces, platmalu salmu cepures. Kaut kādu speciālu karavīra galvassegu nebija. Vienīgā prasība galvassegai bija – iespēja virs tās uzvilkt bruņucepuri.

 
 

XV gs. itāļu karavīrs, kas stāv pie vārtiem mājai, kurā apmeties miera laikā.  Karavīrs tērpies ikdienas tērpā un bruņots tikai ar pīķi. Karstajā Itālijas klimatā tika valkātas vieglas drēbes, līdzīgi, kā veste un uzmetnis. Jostas siksna ar itāļu stila aizdari.

 
 

pusszābaks

 
 

sieviete

 
 

zeķes

 
 

Puszābaciņi derēja gan jāšanai, gan iešanai kājām. Burgundijas jātnieki – strēlnieki, kuri darbojās ne tikai jāšus, bet arī kājnieku vidū, saņēma speciāli viņiem šūtus zābakus ar apaļu purnu.

 
 

Itāļu sievietes, pat ja viņām nācās pavadīt ārzemju armijas, valkāja tradicionālos tērpus. Pilsoniskā mode atšķīrās ar savu vienkāršību.

 
 

Zeķes ar ādas pazolēm bija populāras ХIV-ХV gs. Itālijā. Karavīri valkāja tādas zeķes kaujas apstākļos, taču ilgstošus pārgājienus tāds materiāls neizturēja.

 

XV gs. Itāļi karavīri

Karavīru tērpu pamatdetaļas bija vienādas visā Rietuneiropā, bet katrā valstī bija savas īpatnības. Zīmējumi, kas radīti Itālijas ziemeļos, - izsmalcināta apģērba ražošanas un tirdzniecības vietas – atšķiras ar īpašu stilu, bagātīgumu un krāsu. XIV-XV gadsimtos Itālijā valkāja piegulošus tērpus ar šķelumiem elkoņos un plecu daļā. „Itāļu gotikas” tipa bruņas. Ķiveres – barutas un salettes bija izplatītākas par „dzelzs cepures” tipa ķiverēm. Visur bija sastopamas vieglās bruņas: brigantīnas, kājsegi un drāšu pinuma piedurknes. Daudzu baznīcu sienu gleznojumos attēloti karavīri, kas atšķiras no Burgundijas un Francijas karavīriem tikai detaļās. Itālijā formējās algotņu vienības, kas kalpoja visā Eiropā, arī pašā Itālijā. Itāļu algotņi visumā darbojās veiksmīgi, tādēļ vienmēr varēja lepoties ar trofejām un pārticību.

Hercoga karavīri valkāja krāšņus heraldikas uzmetņus un sarkanas zeķes, kaut arī mēs tikai reizēm varam pārliecināti noteikt krāsas. Puse no neapolitāniešu algotņu algas 1451. gadā aizgāja audumiem apģērbam: sarkaniem, ziliem, zaļiem, baltiem un purpurkrāsas. Sigismunda Malatestas karavīri nēsāja monogrammu no sava saimnieka un viņa sievas iniciāļiem: B un I. XV gadsimta beigās vienības, kas sastāvēja no 400 Florences algotņiem, komandieris pasūtīja saviem karavīriem baltus kamzoļus, sarkanbaltas zeķes, baltu cepuri, kurpes, bruņas un pīķus. Daži karavīri saņēma ieročus.

Pēdējos gados daudz kas kļuvis zināms par viduslaiku tehnoloģijām audumu izgatavošanā. Kā par brīnumu, pat paši senākie no zināmiem paraugiem atšķiras ar augstu kvalitāti un sarežģītību. Tekstūru virsmas un košās krāsas izskatās visai mūsdienīgi neskatoties uz to, ka audumu paraugi austi pirms 2000 – 3000 gadiem. Viduslaiku audumiem ir sarežģīts pinums, košas krāsas un sarežģīts zīmējums. Tam visam vēl jāpiemetina importētie audumi, kas tika ievesti no austrumiem. Tomēr, lai pašūtu karavīru drānas, galvenokārt tika izmantoti vilnas audumi.

Apakšveļa, kreklu un daži virsdrēbju priekšmeti tika šūti no kokvilnas auduma, lina, kaņepājiem, nātrēm, ādas un voiloka. Audekla krāsošanai izmantoja augu pigmentus. Vairāk pazīstami palmas lapas (zilā), rubija (sarkanā) un kārklājs (dzeltenā). Tie deva maigas un brīnišķīgu košas krāsas. Krāsainu apģērbu valkāja ne tikai bagātie. Pat nabadzīgākie skotu klani auda rūtainus audumus, pat nabadzīgākie karavīri devās nāvē raibi ģērbti. Par dažām viduslaiku krāsām mēs zinām tikai to nosaukumus, taču pašu krāsu nezinām. Piemēram, par krāsu pluncket mēs vispār neko nezinām, bet attiecībā par krāsu russet varam pieņemt, ka tai bija sarkanbrūns tonis.

Likumi par cīņu ar pārmērīgu izšķērdību

Valsts un baznīca veica vairākkārtējus mēģinājumus samazināt iedzīvotāju izdevumus priekš apģērba, noturēt augstāko slāņu parādes greznību, kā arī piespiest ļaudis valkāt apģērbu, kas atbilst viņu sociālajam statusam. Apģērbs, piegriezums, krāsa un apstrāde tika rūpīgi reglamentēti. Likumi par greznību reizēm tika ievēroti, bet reizēm tā arī palika tikai uz papīra. Kopumā likumu efektivitāte pazeminājās palielinoties attālumam līdz centrālajai varai. Grezna apģērba skaitliskais palielinājums ieguva vispārēju raksturu pēc tam, kas nauda nokļuva to sociālo slāņu rokās, kuriem nebija reālas poltiskās varas – XV gadsimtā sāk strauji kļūt bagāti tirgoņi.

Interesanti atzīmēt, ka Henrijs IV 1403. gada likumā ierakstījis skaidri nepārprotamnu izņēmumu karavīriem, kuri iegūst tiesības ģērbties pēc patikas. Eduards IV 1463. gadā pieņēma vēl stingrāku likumu par greznību, bet tas neskāra karavīrus.

 

ķivere

 
 

karavīri

 
 

image001

 
 

Itāļu kājnieks dziļā ķiverē – barbjute un itāļu dzelzs cimdos, apmēram 1465. gads.

 
 

Mērenā itāļu ietekme bija jūtama Šveices un Francijas rajonos, še attēloti divi Savojas karavīri. Uz viņu livrejām baltais savijas krusts uz sarkanas pamatnes. Galvas aizsargā vienkārša milānas ķivere. Viens apbruņots ar alebardu, otrs tur arkebūzu. Itālijas ziemeļos auda lielisku vilnas audumu. Šie karavīri kalpo valdniekam, kurš kontrolēja tirdzniecības ceļus starp Itāliju un Burgundiju. Tādēļ viņu ietērps pašūts no lieliska auduma.

 
 

Noguris veterāns Burgundijas hercoga Kārļa livrejā.

 

Livreja kā karavīra uniforma

Ir pieņemts uzskatīt, ka karavīru uniformas eiropiešu armijās parādījās XVII gadsimtā. Taču mums ir skaidras liecības par to, ka arī agrāk tika veikti mēģinājumi apģērbt vienotos tērpos lielus kontongentus. Parasti ar uniformu savus padotos apgādāja lords, kapteinis vai valsts. Veselas armijas varēja valkāt vienādas livrejas vai zīmes, dažas pilsētu apsardzes vienības arī saņēma uniformu. Turpmāk būs daži uniformas valkāšanas piemēri.

1295. gadā angļu jauniesauktie no Norfolkas saņēma baltus sjurko 3 šiliņu vērtībā. 1300. gadā karavīri no Turnē valkāja sarkanu uniformu ar sudrabotu pils attēlojumu un krūtīm un muguras. 1385. gadā visi skotu karavīri un viņu franču sabiedrotie nēsāja baltu svētā Andreja krustu uz krūtīm un muguras. Ja apģērbs bija balts, tad krusts tika uzšūts uz melnas pamatnes. 1416. gadā Amjenas arbaletisti, dodoties uz Abbervilu, valkāja balti zaļu uniformu.

Ar terminu „livreja” ir jāsaprot jebkuru apģērbu, kas saņemts uz kalpošanas laiku. Bieži livreja sastādīja ievērojamu karavīra atalgojuma daļu. Anglijas lorda – kanclera karavīri valkāja livrejas, kuru cena atbilda karavīra amatam un stāvoklim. Augstākais slānis valkāja livrejas no kvalitatīva audekla, kas bija apstrādāts ar ādām. Zemākais slānis – minimālas kvalitātes livreja, kuras galvenais uzdevums – neapkaunot saimnieku.

 

ilivrejas

 
 

divkrāsu livreka

 
 

ķivere ar aizsegu

 
 

Viens no angļu hercoga Vorvika lokstrēlniekiem, kurš piedalījies kaujā pie Toutonas, 1461, gada 29. martā. Hercoga livreja uzvilkta virs stepētas jakas un cita personiskā apģērba.

 
 

Karavīrs grāfa fon Turiteina, Ot-Kenigsburas pils Elzasā īpašnieka, kalpībā. Uz divkrāsainas livrejas krūtīm uzšūts grāfa ģerbonis. Pilij nebija stratēģiskas nozīmes, kalpība šajā pilī drīzāk atgādināja atrašanos atpūtas namā. Karavīrs ir daudz ceļojis, pievērsiet uzmanību piligrima zīmēm uz viņa cepures.

 
 

Vienkārša divkrāsaina livreja – visizplatītākais livrejas veids. Šajā gadījumā melnbalta Friburgas pilsētas livreja, pilsēta cīnijās Bernes pusē Burgundijas karā 1476. gadā. Livrejas krāsas varēja tikt izmantotas ekipējuma apstrādei. 1475. gadā vienība no Lībekas pilsētas, kura sastāvēja no 600 cilvēkiem, ne tikai valkāja sarkanbaltas livrejas, bet arī 27 pajūgi vienības vezumos bija krāsoti šajās krāsās.

 

Parasti krāsas un emblēmas uz livrejām atbilda saimnieka ģērboņa krāsām un emblēmai, taču bija sastopamas arī atkāpes no šī likuma, parasti tās vai citas krāsas auduma pieejamībai vietā. Spēja apgādāt savu karaspēku ar formas livrejām liecināja par valdnieka dāsnumu un turību. Piemēram, 1434./1435. gados Anglijas karalis Henrijs VI vasarā apģērba savu karaspēku zaļās livrejās. Armijas augstākie komandieri valkāja bordo, asinsarkanas vai violetas krāsas livrejas. Karaliskie seržanti valkāja livrejas no bordo krāsas auduma vai „strīpainā Solsberijas auduma”. Kalpi nēsāja pelēkzilas, svītrainas livrejas.

Karaļa tuvākais loks saņēma pašas dāegākās livrejas, reizēm īpašos gadījumos tika izsniegta individuāla livreja. Tā, Kārļa IV valdīšanas laikā 1378. gadā Burgundijas hercogs Filips (1364-1404) atvēlēja savai karadraudzei pelēkmelnas livrejas. 1384. gadā  Francijas karalis dāvāja zaļas, sarkanas un zilas livrejas, lai radītu iespaidu uz angļu parlamentāriešiem pārrunu laikā Bulonā. 1385. gadā sarkanas livrejas tika šūtas par godu kāzām Kambrē. 1389. gadā sarkanbaltas livrejas karalis pasūtija šūt Dižonā. 1402. gadā par godu kāzām tika pašūtas baltizaļas livrejas, utt.

Livrejas tika izsniegtas gan vīriešiem, gan sievietēm, kas bija saņēmuši ievainojumus kalpojot karalim. 1349. gadā kāds Džons de Pasterhejs saņēma mūža pensiju 2 pensi dienā un ikgadēju livreju par sakropļojumiem, kurus ieguva karaļa kalpībā. Ar snaloģisku pensiju 1346. gadā apbalvoja Džonu Helmsuellu.

Hercogi, līdzīgi Burgundijas valdniekiem Filipam Labsirdīgajam vai Kārlim Drosmīgajam apģērba savu gvardi un apkārtējos, izdalot viņiem dārgakmeņiem rotātas bruņucepures, zelta brokātu, sudraba un zelta nozīmītes un greznas mantijas. Lai tiktos ar karali 1473, gadā Kārlis izdalīja jaunu apģērbu 1003 cilvēkiem no sava tuvākā loka. Pie kam lokšāvēju kapteinis saņēma zila samta atgriezumu livrejas pašūšanai, un baltu drānu nurpuantam. 110 cilvēku no drošības dienesta saņēma livrejas jakas (paletots) un mantijas no zelta vai sudrabota brokāta, zīda, zila samta un sarkana atlasa. Hercogs Berri ļoti sīki apraksta lauku iedzīvotāju apģērbu. 1458. gada janvārī viņš ieradās uz padomi Vestminsterā 600 gvardes zaldātu pavadībā, kuri bija tērpti sarkanos mundieros, kas bija rotāti ar izšuvumiem zaraina krusta veidā uz krūtīm un muguras. Laikmetā, kad nebija masu saziņas līdzekļu, kādu tad vēl varēja izdomāt veidu, lai paziņotu par sevi.

 

pārsaite

 
 

Pārsaite pār plecu heraldiskajā valodā tiek apzīmēta ar vārdu bend. Hronikās, kas attiecas un Sarkanās un Baltās Rozes karu Anglijā, kā arī dažādos kontinentālos avotos bieži tiek minēts par to, ka karavīribieži nēsājuši šādas pārsaites. Pārsaiti nēsāja pār plecu ieslīpi uz gurniem, reizēm virs livrejas. Vienkāršākajā gadījumā pārsaite kalpoja par ātras identificēšanas zīmi kaujas laukā. Ja livreja parasti norādīja par piederību rotai, tad pārsaite norādīja par augstāku komandēljošo līmeni. 1450. gadā Henrija VI valdīšanas laikā lasam, ka „katram lordam ar saviem piekritējiem” jānēsā pārsaite virs bruņām, lai „katrs lords varētu atšķirt savējos no svešiem”. 1461. gadā tiek ziņots, ka karavīriem ir jāvalkā sava lorda livreju, kā arī rozā-melnu pārsaiti un strausa spalvu. 1475. gadā Eduards IV beidzot atrada naudu, ar kuru kompensēt bruņiniekiem un ieročunesējiem, kas cīnijās pie Toutonas 1461. gadā, izdevumus pārsaišu pašūšanā. Iespējams, pārsaites tika uzšūtas uz jakām vai livrejām, tās arī varēja nēsāt kā jostas. 1304. gadā Flandrijā franču karavīri nēsā baltu šalli (escherpe), pēc kuras viņi atpazina savējos kaujas laukā. Mēs zinām, ka Armanjaki, Burgundijas pretinieki, valkāja kā atpazīšanas zīmi batu pārsaiti. 1445. gadā Burgundijas hercogs Filips Labsirdīgais atteicās no Aragonas Kausa ordeņa baltās jostas, kuru viņam bija dāvājis Alfonss V, valkāšanas, par cik tā bija ļoti līdzīga viņa pretinieku baltajau pārsaitei. Pazīstami divi oredeņa kavalieru portreti, uz kuriem redzama audekla josta baltā krāsā, pārsieta šķērsām pāri kreisajam plecam. Mēs varam pieņemt, ka Armaņjaku pārsaite arī bija josta.

 

Privātas armijas vienmēr radīja draudus karaļa varai. Karaļi un hercogi, tiecoties pēc vienpersoniskas varas, izdeva likumus, kas aizliedza nēsāt jebkuras citas krāsas livrejas, kuras nebija karaļa krāsās. XV gadsimta beigās Henrijs VII galīgi aizliedza Anglijas teritorijā privāto armiju formēšanu.

Emblēmas plaši pielietoja jau XV gadsimtā. Tā, Ričarda II kronēšanai tika izgatavotas 26000 flaneļa nozīmītes mežakuiļa figūriņas veidā, pa pusei izšūtas, pa pusei izkrāsotas.

XII-XV gadsimtu livrejas.

(А) Sienas gleznojums (ap 1170 g.) bijušajā templiešu ordeņa baznīcā Kerssakā. Feancijā. Uz bruņinieka krūtīm redzama emblēma krusta veidā. Šādas ilustrācijas sastopamas reti, pie kam krusts vienmēr ir neliels. Bruņinieku – mūku ordeņu, līdzīgi Templiešiem, brāļi pirmie sāka nēsāt šāda rakstura emblēmas. Vēlāk dažādu formu krusts kļuva par izplatītu karavīru vai valsts simbolu vairumā Eiropas valstu, uz XV gs. kļūstot gandrīz vai par obligātu unformas elementu.

(В) 18180. gadā dibinātā Geitas „balto kapuču” rota, bija pašaizsardzības vienība. 1379. gadā rotu izsformēja pēc tam, kad pilsētā sākās sacelšanās pret Flandrijas grāfu.

(C) Krāsainas kapusec bija salīdzinoši lēts veids, kā parādīt savu piederību ģildei, pilsētai, valdniekam vai politiskam grupējumam. Sarkanzilu kapuci valkāja Parīzes iedzīvotāji, kuri ne vienmēr atbalstīja Francijas karali.

(D) 1426. gada janvārī angļi nopietni zaudēja burgundiešiem kaujā pie Bruvercgrāfenes. Flāmu con-ti un gēlu, kas cīnijās Burgundijas pusē, vidū bija Hāgas un Delftas iedzīvotāji, kuri valkāja nelnas un baltas kapuces. Dordrehtas iedzīvotāji valkāja sarkanbaltas kapuces

(E) 1358. gadā Etjena Marsela piekritēji valkāja ķiveres, kuras bija krāsotas zili sarkanās Parīzes krāsās. (F) 1378. gadā Francijas karaļa Kārļa IV un viņa dēla kalpi un piekritēji valkāja sarkanbaltas vai sarkanas zeķes un kreklus.

(G) Karu laikā Velsā Anglijas karaļa Eduarda I kājnieki valkāja pārsaites ar sarkano sv. Georga krustu. Visbiežāk krusts tika uzšūts tieši uz apģērba vai bruņām, XIII gs. tas kļuva par Angrlijas nacionālo simbolu. Eduarda III kara artikuli noteica, ka krusts bija apģērba sastāvdaļa. Krustu valkāja visi Melnā Prinča armijas karavīri 1355. gadā, kā arī Ričarda II Skotijas ekspedīcijas dalībnieki 1385. gadā. Sarkans krusts visbiežāk tika šūts pie baltas jakas. 1482. gadā angļu armija, kas tik nosūtīta uz Skotiju, saņēma pavēli ietērpties baltās jakās ar Georga krustu uz krūtīm un muguras, kā arī rotas emblēmu uz krūtīm.

(H) Franču karaspēks XIV gadsimtā savas emblēmas statusā sāka nēsāt baltu krustu (vraie ensiegne du Roy). Krustu uzšuva uz apģērba vai bruņām. Visbiežāk franču livrejai bija sarkana vai zila krāsa. XV gadsimtā franči sāka arī nēsāt uz krūtīm piederības zīmes vienai vai otrai rotai.

(I) Burgundija izvēlējās sv. Andreja krustu kā savu karaspēka simbolu XV gadsimta sākumā. Reizēm šis krusts ar nelīdzenām malām tiek aprakstīts kā sakrustotas nūjas vai bultas. Ar Kārļa Drosmīgā (1476) nākšanu pie varas karaspēkā sāka nēsāt vienkāršu Andreja krustu. Krustu parasti uzšuva uz zila vai balta laukuma. Vadoties no līguma starp Francijas karalu un Burgundijas hercogu, burgundieši saņēma tiesības nēsāt burgundiešu krustu pat karaļa kalpībā.

(J) Bretoņi emblēmas statusā izmantoja sv. Iova melno krustu uz balta fona.

(К) Krustiem varēja būt dažāds izmērs. Tos uzšuva yieši uz gambezona vai brigantīnu, vai civila apģērba.

(L) Ekonomijas nolūkos livregas gatavoja maksimāli lētas. To piegriezums ļāva tās vilkt virs jebkura apģērba un bruņām. Parasti livreju uzvilka pāri galvai un apjoza ar siksnu. Šī livreja ir angļu krāsās, pa kreisi sera Viljama Tasseļa ģerbonis, viņš komandēja angļu ekspedīcijas armiju Francijā 1475. gadā. Livrejas malas vieži tika apstrādātas ar kontrastējošas krāsas lenti.

(М) Dažos manuskriptos attēlotas vienveidīgi apģērbtas franču karavīru grupas. Piemēram, ziņnešu rotas karavīri valkāja melnu apģērbu savienojumā ar livreju kapteiņa ģērboņa krāsās un baltu krustu uz krūtīm. Franču pilsētas zemessardze tāpat reizēm tika ietērpta vienas krāsas apģērbā. Pie kam uz krūtīm vai piedurknes tika uzšūts pilsētas nosaukums.

(N) Vēl viens livrejas tips bretoņu krāsās, to valkāja virs bruņām. Dziļie roku izgriezumi netraucē kustībām.

(О) Neparasta livreja, kas tiek aizdarīta ar pogām no priekšpuses. Grāfa Derbi krāsas, uz krūtīm grāfa ģerbonis – dzeltena ērgļa ola, apmēram 1474. gads.

(Р) XV gs. – XVI gs. sākumā šveiciešu karognesēji, muzikanti un virsnieki bieži valkāja apģērbu sava kantona krāsās. Šeit baltizils Lucernas apģērbs un sarkani melns Bernes apģērbs. Ierindas karavīri krāsainu apģērbu valkāja retāk, par cik ekipējās paši. Reizēm pilsēta pati ietērpa savus karavīrus, piemēram, sarkanu uniformu saņēma 131 cilvēks no Sen-Gallenas, kuri piedalījās kaujā pie Gran-sonas 1476. gadā.

(Q un R) Divi piemēri bagātīgi izšūtām livrejām, kuras varēja valkāt gvardes karavīri vai ietekmīga kunga kalpi. Attēls bo burgundiešu „Cēzara gobelēna”, noausta Turnē 1465. – 1470. gados un Kārļa Drosmīgā uzdāvināta Giljomam de Bomam, kaujas pie Gransones un Mores dalībniekam. Uz krūtīm un piedurknēm bieži tika izšūtas monogrammas un dekoratīvs burts.

(S) Burgundijas Antuāna lokstrēknieki valkāja sarakanas paletots ar emblēmu „barbikena” veidā – kustīga koka slēpņa bez ambrazūras, un balta Andreja krusta ar liesmas mēlēm. Zeķes – zaļas un baltas.

 

image020

 
 

spalvu kušķis

 
 

Lielisks itāļu zemessardzes karavīrs, callete papildināta ar turbānu un spalvu pušķi, uz gambezona izšūts meža kuilis.

 

Atsķirības zīmes kalpoja tam, lai kaujas laukā varētu ātri atšķirt savējo no svešā. Zināmi gadījumi, kad abās pusēs tika izmantotas vienādas emblēmas, vai arī karavīri tīšām maskēšanās nolūkos uzvilka ienaidnieka emblēmas. Neissas (1475) aplenkuma laikā 600 ķelnieši uzvilka apģērbu ar Andreja krustu un izlavījās starp burgundiešu līnijām, ienesot pilsētā pa 40 mārciņām pulvera katrs.

Ainas no divām šveiciešu hronikām vēsta mums par interesantām detaļām lokšāvēju apģērbā. Dibolds Šilings (1435 – 1486) kalpoja pie Gransonas un Moras 1476. gadā. Par notikumiem, kuru aculiecinieks viņš bija, viņš uzrakstīja hroniku trijos sējumos. Mēs nezinām, kas bija trīs mākslinieki, kas ilustrēja viņa rokrakstu, taču acīmredzami, ka viņi vai nu paši bija karavīri vai arī bija tieši notikumu aculiecinieki.

Pirmajā, tā saucamajā Cīrihes hronikā, Kārlis Drosmīgais parādīts uzbrukumā četru kājnieku – lokstrēlnieku pavadībā. Lokšāvējiem ir īsas jakas par piedurknēm – pufiem un sarkanu burgundiešu krustu un priekšpuses un mugurpuses. Viņu ekipējumu papildina sallete un kājām piegulošas reitūzes. Divi apbruņoti ar lokiem, divi – pīķiem. Bernes hronikā šī aina atkārtojas, lokšāvēji izskatās līdzīgi, taču bruņucepuru vietā viņiem ir nelielas cepurītes ar spalvu pušķiem, bet bikses – reitūzes uzlocītas līdz ceļiem. Visi četri apbruņoti ar pīķiem. Šie gvardes karavīri varēja būt Anglijas karaļa Kārļa lokšāvēji.

Ir saglabājušies daudz dokumentu, kas attiecas uz Burgundijas armiju. Nevas pateikt, cik lielā mērā tos var ekstrapolēt uz citām eiropiešu armijām, par cik analoģiski dokumenti, kas attiektos uz citām armijām līdz mums nav nonākuši, vai arī līdz šim nav vēsturnieku izpētīti.

 

Burgundijas hercoga lokšāvējs – miesassargs.

 

miesassargs

 
 

Lokšāvēju vienības komandieris, uz viņa krūtīm izšūts meža kuilis – Jorkas un Glosteras Ričarda ģērbonis, Ričards vēlāk kļuva par Anglijas karali Ričardu III.

 

Tajā laikā eiropas valdniekiem bija modē miesassargi – lokšāvēji. Burgundijas hercogs pacentās labi apģērbt savus miesasargus. 40 lokšāvēju vienība, kuru komandēja divi kapteiņi, parasti pavadīja hercogu, dienu un nakti aizsedzot viņu no algota slepkavas naža. Pie katras izdevības miesassargi trennējās lokšaušanā, bez tam viņiem bija šaujamieroči, par ko liecina inventāra saraksti. Praksē miesassargi pildīja mūsdienu prezidenta motociklistu eskorta lomu, vajadzības gadījumā atstumjot pārāk uzmācīgo pūli.

1416. gadā hercogs pašuva 24 uniformas komplektus. Livreju piedurknes rotāja trīs bultu somu, pilnu ar bultām, attēli. 1433. gadā miesasargi saņēma melnbaltu audumu, lai pašūtu heuques ytaiennes, izšūtus zeltā. Šīs livrejas bija sānos atvērtas, līdzīgi hercoga kamzolim. 1435. gadā miesassargiem pašuva pelēki melnus paletots ar hercoha Filipa un viņa sievas monogrammām, kuras tika izšūtas ar zelta un sudraba diegiem. 1442. gadā miesassargu komandieris „senjors de Ternans” saņēma 42 livrus apģērba remontam. 1452, gadā mēs lasām par to, ka lokstrēlnieki nomainīja jakas pret vieglākajiem purpuantiem. 1465. gadā mēs lasām par melni violetām livrejām ar balto Burgundijas krustu un izšuvumu krama pils veidā. 1467. gadā Jens de Mošo, „pušķu meistars”, izveidoja spalvu pušķus kapteinim un lokstrēlniekiem. 1471. gadā gvardes karavīri valkāja jakas ar augstu apkakli, kas tika izveidota no 12 auduma slāņiem, tai skaitā trijiem, kas bija piesūcināti ar vasku.

 

 

XV gadsimta livrejas un emblēmas

(A)Hercoga Burgundijas Kārļa heraldiskā uzmetņa rekonstrukcija. Attēloti Burgundijas sastāvā ietilpstošo īpašumu ģērboņi. Bagāts izšuvums, dārgs audums, zelta un sudraba diegi, pērles – viss tas tika izmantots apdarei. Burgundijas hercoga svīta pārgājienos bija raiba kavalkāde.

(B) Mēģinājums rekonstruēt grāfa Šarole,vēlākā Burgundijas hercoga Kārļa, heraldisko uzmetni (paletot),  kuru viņš valkāja 1465. gada kampaņas laikā. Augstākās muižniecības pārstāvji varēja atļauties šādu greznību.  
(C) Lokstrēlnieki no Luksemburgas Luija gvardes vienības, kurš bija Francijas un Burgundijas policists.  (D) Luija de Brjuža piekritēji 1466. gadā varēja valkāt balti violetus uzmetņus ar sarkano Burgundijas krustu vai bombardas attēlu.

(Е)Senjora de Ame piekritēji.

(F) Žana de Luksembruga lokšāvēji, Montlerī (1465) kampaņas dalībnieki. Dokumentālās liecības ļauj mums rekonstruēt citu Burgundijas feodāļu livrejas: senjora d’Eskera (balti zaļa ar sarkanu Andreja krustu); Žana de Rjubamire, lieliskā tiesu izpildītāja de Eno, 1466. melni violeta ar baltu Andreja krustu); Antuāna Rodēna, senjora d’Emeri, 1466. (balti zila ar sarkanu Andreja krustu); Hugo de Nevila, senešala de Sen-Pola (sarkanas bez Burgundijas krusta).

(G-L)Rožu kara laika angļu livreju piemēri.

(G) Sers Džons Vogans. Uz viņa ģērboņa ir teiksmains briesmonis, pa pusei gailis, pa pusei drakons. Devīzi garde vous var tulkot kā „esi uzmanīgs” vai „skaties abām acīm”.

(H) Anglijas karaļa Eduarda IV zili bordo krāsas livreja. Ģerbonī attēlota „spīdošā saule” un Jorku baltā roze.

(I) Ričards Nevills, Vorvikas un Solsberijas grāfs. Ģerbonī attēlota zaraina boze un uz pakaļkājām stāvošs lācis (ap 1458. gadu).

(J) Henrijs Staffords, Bekinghemas hercogs.

(К) Lords Ferrers. Viņam, tā pat kā daudziem augstdzimušiem muižniekiem, bija vairāki ģērboņi. Šeit attēlots zelta pakavs, bez tā: skrienošs kurts, zelta kronis un „franču mice”.

(L) 1475. gadā Norfolkas hercoga Tomasa Hovarda piekritēji valkāja sarkanbaltas livrejas ar baltu nozīmīti sveiciena profila veidā. Skotijas ekspedīcijas laikā viens Norfolkas karavīrs vārdā Roberts Kouks valkāja brigantīnu ar ķēžu apkakli, salletu, bultu maku, uzročus no metāla loksnēm, gambezonu un drāšu „šortus”.

(М) Kārļa Drosmīgā miesassargu izšūta emblēma. Šāda par emblēma bija uzzīmēta uz karogiem, kas tika iegūti pie Gransonē 1476. gadā.

(N) Metāla nozīmītes visu līmeņu piekrtējiem. Sudraba un zelta dižajiem prinčiem un miesassargiem, un lētās alvas vai svina parastajiem cilvēkiem. Šī nozīmīte atrasta Londonā. Uz tās attēlota Eduarda IV roze un saules stari.

(О) Hercoga Vorvika alvas nozīmīte – zaraina nūja. Analoģiska emblēma bija Anžujas Renē.
(Р) Daudzās XV gadsimta hronikas ir zīmējumi, kuros attēloti šveicieši ar baltu krustu uz apģērba. Kā likums, krusts atradās uz krūtīm, piedurknes vai gurna, retāk tas parādījās uz ķiveres vai citas galvassegas. (Q) Pārsaite bija izplatīta uniformas detaļa, kas ļāva identificēt kaujas laukā tā vai cita komandiera karavīrus.

(R) Krāsaina kapuce, nozīmīte uz krūtīm un izšūta devīze vai monogramma uz piedurknes – trīs visisplatītākie paņēmieni atzīmēt savu piederību tai vai citai vienībai.

(S) Hercoga Burgundijas Kārļa (1434 – 1356) emblēma – kvēldiegs (feu gregois).

(Т) Viena no Anžujas Renē zemēm bija Lotringija, tādēļ Lotringijas dubultais krusts bija viena no viņa emblēmām.

(U) Masu informācijas līdzekļu neesamības dēļ valdnieks varēja izcīnīt prestižu, radot iespaidu uz saviem padotajiem arī izplatot tautā stāstus par saviem varoņdarbiem. Ar šādu mērķi tika rīkotas grandiozas parādes, turnīri un triumfālas ieiešanas iekarotajās pilsētās. Ludviķis XII Francūzis (1498 – 1515) svinīgi iejāj iekarotajā itāļu pilsētā. Uz viņa sjurko un zigsegas attēlotas bites un stropi, bet gar tērpa apakšmalu izšūta devīze non vtitura cv leores.

(V) Muižnieks no karaļa personiskās gvardes. Redzami ģērbonis, kronis un dzeloņcūkas attēli, izšūti ar zelta diegiem.

 

image024

 

Meiatari – artilēristi

Visa XV gadsimta garumā nenoliedzami auga artilērijas nozīme: kā vieglās lauka, tā arī smagās aplenkuma. Sarežģīts aprīkojums un daudzskaitlīgs transports bija nepieciešami, lai apkalpotu jauno karaspēka veidu. Rezultātā radās jauna virsnieku – meistaru klase un sapieru, metālistu, pulvera un lošu izgatavotāju, dzinēju u.c. vienību. Tik liela kontingenta kvalificētu speciālistu uzturēšanai bija nepieciešamas lielas naudas summas. Francija un Burgundija saslēdzās tehnoloģiskajā sacensībā. Abās valstīs izveidojās augstmaņu slānis, kurš varēja lepoties ar dziļām zināšanām mehānikā un citās zinībās. Šos speciālistus sāka saukt par meistariem – kanonieriem.

XV gdsimtā termins „artilērija” apzīmēja ne tikai lielgabalus, bet arī mūsdienu loģistikas jēdzienu. No tā laika rakstītajiem avotiem mēs varam uzzināt, ka artilērija nodarbojās ar loku, arbaletu, munīcijas krājumu, telšu un pontonu transportēšanu. Inventāra grāmatās saglabājušies skurpulozi pieraksti par lokšāvējiem nopirktajiem cimdiem un linu auklām arbaletiem, svina gabalu ložu izliešanai un krāsas lielgabalu lafetēm.

Daži XX gadsimta vēsturnieki nenovērtēja XV gadsimta artilērijas efektivitātes nozīmi. Tomēr, mums ir zināmas daudzskaitliskas liecības par papīra maisu ar precīzi iesvērta pulvera daudzuma piemērošanas gadījumiem, kā arī dažādi lādējamu lielgabalu pielietošana. Aplenkuma artilērija šāva no pastāvīgām pozīcijām. Tas bija ļoti dārgs ierocis, kuru neviens uzbrucējs nesāktu pielietot, ja negaidītu no tā ātru un pārliecinošu efektu. Patiešām, artilērija radikāli izmainīja aplenkuma kara gaitu. Ja Itālijas pils Minte-San-Džovanni savā laikā izturēja septiņus aplenkuma gadus, tad 1494. gadā Kārļa VIII lielgabalu uguns iespaidā cietoksnis noturējās tikai astoņas stundas.

 

image025

 
 

image026

 
 

image027

 
 

Frančy inženieris vai artilērists praktiskā tērpā un zābakos. Redzama livreja valsts krāsās. Pa virsu uzmesta mantija no sarkana un zelta itāļu brokāta, kas apdarīts ar tumšu ādu. Šis ir ļoti bagāts cilvēks, spējīgs atļauties tik dārgu apģērbu. Uz galvas viņš valkā sarullētu kapuci.

 
 

Karstā laikā strādnieki nometa kamzoļus, taču tos pilnībā nenovilka, atstājot tos karājoties uz gurnem, par cik pie kamzoļa apakšmalas tika piešūtas reitūzes. Tikai XV gadsimta beigās reitūzu piegriezums izmainījās tādā mērā, lai tās pašas varētu turēties uz īpašnieka vidukļa. Piedurknes reizēsm sasēja mezglā priekšpusē. Kamzoni bez piedruknēm, šūti līdzīgi mūsdienu vestēm, parādījās tikai gadsimta beigās. Vienīgais vestes pieminējums kara kontekstā attiecas uz Francijas karaļa Ludviga XI pavēli, kura regulēja viņa armijas karavīru apģērbu.

 

Meistari, kas nepieciešami sekmīgai armijas funkcionēšanai, tika aicināti no civilo speciālistu vidus.  Viņu pakalpojumi tika labi apmaksāti. 1456. gadā Burgundijas hercogs Filips Labsirdīgais sapņoja par krusta karu pret turkiem. Viņš fiksēja savus plānus uz papīra. Pēc hercoga aplēsēm viņam bija nepieciešams 500 līdz 600 galdnieku, arbaletu, loku un bultu gatavošanas meistaru, kanonieru, akmeņkaļu, kalēju, sapieru un strādnieku. Viņiem visiem vajadzēja būt apbruņotiem ar pīķiem vai citiem „aizsardzības ieročiem”.  Bija plānots speciālistiem maksāt labu algu, kas neatpaliktu no profesionālu algotņu algas.

 

image028

 
 

lielgabals

 
 

Inženieriem un kanonieriem, meistarīgiem mehānikā un aplenkuma meistarībā, bija svarīga loma armijā. Dažas slavenas personības kalpoja armijā, tajā skaitā Leonardo da Vinči un Mikelandželo. Uzņēmumā ir XV gadsimta manuskripta rekonstrukcija, veltīta aplenkuma stratēģijai. Līdz mūsu dienām nonākušas daudz tādu viduslaiku rokasgrāmatu, daudzas bo tām joprojām nav publicētas. Bieži tās ir sastādītas ļoti augstā līmenī un prasa augstu intelekta līmeni, lai tās izprastu. Mēģinājumi rekonstruēt rokrakstos aprakstītos mehānismus bieži liek brīnīties par to, cik pareizi un detalizēti ir apraksti.

 
 

Sv. Georga rota ir artilēristu rota, kas piedalās Burgundijas karā 1476. Gadā. Eksperimenta veidā tika rekobstruēti divi dažādi lādējami lauka lielgabali. Šaušanas mēģinājumi parādūja, ka šie 250 kilogramīgie lielgabali ir ļoti manevrētspējīgi. Šaujot ar akmens un dzelzs lodēm tie atšķiras ar augstu blīvumu un tālšaušanu (distancē 300 m lielgabals aišauj trīs lodes 1 metra rādiusā). Līdzās lielgabalam guļ daži rezerves aizslēgi ar lādiņu kamerām. Katrs lielgabals nokomplektēts ar trim aizslēgiem, lielgabala apkalpe sastāv no sešiem cilvēkiem. Rekonstruētie lielgabali spēj uzturēt diezgan augstu šaušanas tempu.

 

Jebkurai viduslaiku armijai bija vajadzīgi šādi speciālisti. Kaut arī mēs precīzi nezinām, ko valkāja strādnieki, var uzskatīt, ka tie nebija skrandaiņi. Ir zināms, ka Burgundijas sapieri XV gadsimta vidū valkāja formas gambezonus ar Burgundijas krustu. Tā pat ir zināms, ka speciālisti darba laikā valkāja priekšautu.

 

dūdnieks

 
 

spēlētāji

 
 

Visi – no karaļa līdz zemniekam – mīl dziedāt, muzicēt un dejot. Karavīri izklaidējās tā pat, kā to būtu darījuši mājās. Vēl vairāk, armijā viņiem bija vairāk brīvā laika, nekā mājās. Neliela stabule, bungas, fleita un dūdas bija instrumenti, kurus spēlēja kā ciematos, tā arī karagājienos. Muzikanti spēlēja populāras tautas melodijas. Diemžēl, praktiski nekas no viduslaiku repertuāra nav saglabājies līdz mūsdienām. Šveiciešu karavīti XV gadsimtā bieži tiek attēloti soļojot aiz muzikantu grupas. Muzikanti parasti attēloti tērpti livrejās sava kantona krāsās. Karavīri, ietērpušies bruņās, attēloti dejojot satvērušies rokās. Taurētāji un  buņģieri nodeva komandas nometnē, marša laikā un kaujā, kā arī spēlēja svētku lakā. Menestreļi – akrobāti, jokdari, dejotāji, žonglieri, dziedātāji un muzikanti – bija daļa muižnieku un karaļa svītas. Daudzi no viņiem paralēli kalpoja par ziņnešiem, rakstvežiem, kompanjoniem un pat par spiegiem un ierindas karavīriem. Melnais Princis paņēma līdzi četrus franču flautistus savā „lielajā reidā” 1355. gadā, iedodot viņiem ne tikai krāsainus kostīmus, bet arī bruņukreklus un ķiveres. Cits brīvā laika pavadīšanas veids bija stāstu stāstīšana, ākstīšanās un nepieklājīgi jokot. Daudz kas no tā, kas mūsdienās tiek uzskatīts par bērnu spēlītēm, daudz rupjākā un cietsirdīgākā veidā praktizējās karavīru vidū. Ir jāpiemin tādas spēles kā akmentiņi, kauliņi, kārtis, dambrete, kā arī cīņa, zirgu skrešanās sacīkstes un futbols.

 

http://sword.org.ua/2009/10/19/srednevekovui_voenui_kostum2_1.html#comment