Viduslaiku eiropiešu karavīru kostīmi, pirmā daļa

Ievads

Vikinga apģērba rekonstrukcija
Vikinga apģērba rekonstrukcija, IX gs. Patiesībā precīzi nav zināms, ko konkrēti valkāja tā laika skandināvu karotāji.

Kaut arī vēsturnieki – speciālisti viebsies, bet mēs esam sev definējuši jēdzienu „viduslaiki” ar laika periodu no 1000 līdz 1500 gadiem. Paliekot šajos laika rāmjos, mēs vispirms apskatīsim tērpus periodā, kas seko normaņu iekarojumiem, bet pēc tam sīkāk pastāstīsim par Eiropas vienkāršā karavīra ietērpu mūs interesējošā perioda otrajā pusē. Bez tam, mēs nedaudz atspoguļosim sieviešu apģērba jautājumu. Mūs interesē pirmkārt jau ierindas karavīru ikdienas apģērbs, ne augstmaņu parādes tērpi.

Jo tālāk iedziļināmies gadsimtu dzīlēs, jo mazāk mūsu rīcībā ir pārbaudīta informācija. Īpaši pieticīga kļūst informācija par to cilvēku ikdienas apģērbu, kuri devās kalpot armijā par ierindas karavīriem. Visas datu druskas kļuva par pamatu veiktajām rekonstrukcijām. Lai neatstātu vietu pieņēmumiem un spekulācijām, mēs rūpīgi izpētījām visas pieejamās hronikas un ilustrācijas, apskatījām līdz mūsu dienām saglabājušos apģērbu un ekipējumu, ņēmām vērā vēstules, zīmējumus, skulptūras un arheoloģiskos atradumus.

Mūsu rīcībā ir daudzi dati par pārgājienu dzīves ietekmi uz vilnas un linu apģērbu, augu krāsvielām, ādu, ieročiem un bruņām pateicoties tiešajiem eksperimentiem šo priekšmetu nēsāšanā dažādos laika apstākļos. Mēs konsultējāmies ar daudzu muzeju darbiniekiem, arheologiem, ieročkaļiem, kalējiem, audējiem un citiem speciālistiem, kas nodarbojas ar „dzīvo vēsturi”. Rezultātā mēs secinājām, ka vispārpieņemtie priekšstati pēc būtības ir māņticība.

 

 

bruņucepure ar pusmasku

 
Vikingiem raksturīga bruņucepure ar pusmasku. Tiek uzskatīts, ka šādas bruņucepures raksturīgas IX gadsimta skandināvu karotājiem, kaut arī ir iespējams, ka tās tika izmantotas vēl arī divus gadsimtus vēlāk. Arheoloģiskie atradumi un senās sāgas pamatā stāsta par vikingu ikdienas dzīvi, par ieročiem un ekipējumu ziņas ir ļoti fragmentāras.

XI gadsimta sākumā visu sociālo slāņu pārstāvji nēsāja brīva piegriezuma apģērbu. Uz to brīdi apģērba piegriezums praktiski nemainījās triju gadsimtu garumā. Ja cilvēkam nācās veikt aktīvu darbību, medīt vai karot, viņš valkāja nedaudz saīsinātu ikdienas apģērba variantu. Piedurknes garums, piegriezuma pilnīgums un rotājumu daudzums laika gaitā svārstījās. Šeit atkal pasvītrosim, ka mēs ļoti maz zinām par to sakšu un skandināvu apģērbu, kas veidoja apdzīvotas vietas Eiropas piekrastēs, bet par kontinenta iekšienē dzīvojošo ģermāņu cilšu apģērbu mēs zinām vēl mazāk.

Mūsu skatījums ir izkropļots ar tēliem, ko radījusi folklora, literatūra, tēlotājmāksla, kā arī iepriekš radītās rekonstrukcijas. Iepriekšējo desmitgadu vēsturnieku mērķis bija parādīt, cik ļoti rupja un primitīva bija viduslaiku pasaule, lai pasvītrotu progresa sasniegumus, par kuriem runāt tolaik bija modē. Cilvēkiem patika domāt par saviem senčiem kā par piedzērušamies mežoņiem, kas dzīvoja primitīvās ēkās ģērbti rupja auduma un ādas drēbēs, kājās ietinot audumā. Taču jaunākie arheoloģiskie atradumi pārvelk svītru tamlīdzīgiem priekšstatiem. Tagad skatāma pavisam cita aina. Mūsu priekšteči bija daudz civilizētāki, viņu kultūra raksturojama ar lietu zināmu sarežģītību.

Daudzskaitlīgie priekšmeti, kas saglabājušies Skandināvijas un Vācijas kūdrājos, tērpi un apmetņi no Herjeļfsnessas Grenlandē, kā arī virkne karalisko apbedījumu padara vēl vairāk neskaidru visu kopainu. Mēs nezinām, cik tieši tipiskas bija visas šīs lietas savā laikā. Šīs lietas neierakstās vispārpieņemtajā skatījumā, tās rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Atrodot vienu – divas bruņucepures, mums jāatceras, ka bruņucepures bija tūkstošiem. Atrodot auduma fragmentu, mēs nevaram atbildēt uz jautājumu, cik izplatīts bijā šāda tipa audums, neko nevaram teikt par krāsu, izšuvumu un citiem rotājumiem.

Palūkojieties uz skaistajiem vikingu kokgriezumiem un dārglietām. Lai viņu apģērbs nebija tik pat ekstravagants? Mēs vienkārši par to neko nezinām un varam tikai izteikt pieņēmums. Cilvēciskā mīlestība pret krāsām, rotājumiem un emblēmām ir raksturīga visām tautām, pat pašām „primitīvākajām”, kā šodien, tā arī pagātnē. Veselais saprāts saka priekšā, ka tā ir bijis vienmēr, taču apstiprinājumam mēs varam uzrādīt tikai dažus rokrakstus un skulptūras un tos nedaudzos priekšmetus, kas saglabājušies zemē. Taču viss tas interpretācijai padodas ar lielām grūtībām.

Iepriekšējās spekulācijas biežās atkārtošanas rezultātā tiek uztvertas kā vispārpieņemts fakts. Mēs nekad patiesi neuzzināsim, ko nozīmē daudzās metāla sprādzes, kuras atrastas uz skeleta. Vai bija šīs sprādzes uz vienas jostas, vai gadsimtu gaitā saglabājusies to savstarpējā saistība, vai arī to novietojumam ir gadījuma raksturs. Mēs gandrīz neko nezinām par tā laika apbedīšanas tradīcijām. Mēs nezinām, vai karavīru glabāja viņa ierastajā ekipējumā, vai arī bērēm tika izmantoti speciāli priekšmeti. XVIII gadsimtā virsnieku varēja glabāt kopā ar zobenu, bet ierindas karavīru nekad neglabāja kopā ar musketi, tādēļ nedaudzie atradumi neļauj izdarīt nekādus secinājumus attiecībā par to izplatību tajā laikā.

Viduslaiku ierindas kājnieks tā arī paliek mums neskaidra figūra. Mēs zinām par to, cik maksāja viņa bruņas un ieroči, bet mēs gandrīz neko nezinām, ko no apģērba karavīrs valkāja, kas bija viņa somā, ko viņš domāja par visu notiekošo. Gleznotāji un rakstnieki bija aizņemti ar karavadoņu darbošanās aprakstīšanu; tie viņiem maksāja algu. Mūsu rīcībā nav ierindas alebardjeru dienasgrāmatas, mēs neesam dzirdējuši viņu ierindas skaņu.

Pirmie karavīru kara apraksti attiecas uz XIX gadsimta sākumu. Kājnieku vienības, komplektētas no zemniekiem, grūti pārgājieni, sausiņi un puvusi sālītā gaļa, triecienuzbrukumā ieņemtas pilsētas, kas nolemtas pilnīgai izputināšanai, cietsirdīgi sodi, lai atjaunotu disciplīnu, rupji, izturīgi, reizēm ļoti cietsirdīgi vīrieši un sievietes – tā bija pirms 200 gadiem, drīzāk, tā bija arī pirms 700 gadiem. Var stādīties priekšā dzīvi, kas sastāv no dzīšanos pēc pajumtes, pārtikas, trofejām un alkoholu, dzīvi, pilnīgi atšķirīgu komandieriem un ierindniekiem, dzīvi, kuru apdraud zobens vai bulta. Ierindnieks Uillers no Velingtonas 51-mā kājnieku pulka, pārmeklējot nogalinātu francūzi naudas un tabakas meklējumos, un izsalkušais 1415. gada angļu loka strēlnieks, kurš klīst lietū pa franču dubļiem un sapņo par sausu šķūni, kurā varētu noslēpties no negaisa, un sudraba monētām, kuras šķind viņa makā.

Normaņi: jauns skatījums uz Baijē gobelēnu

Gobelēns no Baijē ir izšuvums, kas radies dažus gadus pēc normaņu veiksmīgā Anglijas iekarojuma. Gobelēns izgatavots pēc Odo bīskapa, Vilhelma brālēna, pasūtījuma Baijē katedrālei Normandijā. Gobelēns – mūsu informācijas pamata avots par XI gadsimta otrās puses bruņām un ieročiem. Tādēļ gobelēns jāaplūko īpaši rūpīgi.

Gobelēnu bieži citē. Faktiski tas ir „komikss”, kas veltīts Vilhelma Iekarotāja iebrukuma Anglijā vēsturei. Gobelēns ir izpētīts ļoti rūpīgi, par cik tā laika liecību ir saglabājušās ļoti maz. Var pat teikt, ka gobelēns ir izpētīts krustām šķērsām.

Gobelēnā redzami sarkani, zaļi un zili zirgi, kāpostiem līdzīgi koki, rūpīgi izzīmēti mītiski dzīvnieki, kā arī daudz apbruņotu karotāju. Viņu bruņas, ieroči, kuģi un nometnes attēloti stilizēti. Mēs varam spriest par priekšmetu izmēriem vispārīgi, kaut arī to mērogs nav izturēts. Visas izšūtās virspuses apskatāmas kā dekoratīvie elementi. Dūrieni izvietoti dažādi, pievienota dažādība un rotājumi.

Bruņucepures un pīķi ir dzelteni, sarkani, zili un gaiši zili, kā arī zaļi. Tāpat zaļi ir dekoratīvie gredzeni un svītrinājumi, ar kuriem nosacīti tiek apzīmēti bruņukrekli. Reizēm svītrinājumi taisnā leņķī virzās viens pie otra, reizēm veido apakštasīšu veida gredzenus. Dažos gadījumos uz viena bruņukrekla varam vērot abus svītrinājuma veidus. Citos gadījumos svītrinājumi izliecas tā, ka drīzāk atgādina zvīņas, nevis gredzenus. Mēs uzskatām, ka visas šīs atšķirības nevajag uztvert pārāk nopietni, visus svītrinājumu tipus bar traktēt kā „bruņukreklu”.

1931. gada novembrī F. M. Kellijs rakstīja „Apollo Magazine”:

„Vispirms vienosimies par jēdzienu „bruņukrekls” (mail). Es uzskatu, ka visā Viduslaiku posmā, un vispār visā bruņu pielietošanas periodā, ar bruņukrekliem saprata tieši bruņas, kas sastāvēja no savstarpēji saistītiem gredzeniem. Tikai jaunākajā laikā no poētiskās valodas praktiskajā apritē iekļuva tāds pleonastisks termins kā chain-mail, un tādi nejēdzīgi vārdi kā scalemail un platemail. Meirika klasifikāciju ar tās daudzskaitlīgiem bruņukreklu paveidiem var droši atmest. Biss, ko viņš min savas klasifikācijas atbalstam, patiesībā apstiprina tikai to faktu, ka eksistēja tikai viens bruņukrekla paveids – bruņukrekls kā tāds, vienkāršs bruņukrekls”. Analoģiskus uzskatus pauž arī Klods Blērs savā grāmatā European Armour.

No vēstulēm un citiem avotiem mēs uzzinām, ka zvīņotie bruņukrekli zināmā mērā bija izplatīti XI gadsimtā.

 

Bruņukrekls ar pītu kapuci

 
 

karavīra rekonstrukcija

 
 

jātnieka rekonstrukcija

 
 

Bruņukrekls ar pītu kapuci bija galvenais bruņu tipa XII – XIII gadsimtu garumā. Kaklu un sejas lejas daļu nosedza bruņu atloks. XII gadsimta otrajā pusē bruņu cimdi kļuva par piedurkņu turpinājumu. Cimdiem bija ādas plaukstas ar šķēlumiem, caur kuriem karavīrs varēja izlaist ārpusē roku locītavas. Bruņu šosses (chausses) aizsargāja kājas. Zem bruņukrekliem valkāja stepētu, dažādi piegrieztu apģērbu. Mēs nezinām, vai tai no sākuma bija pastiprinoši uzliktņi bruņukrekla fragmentu veidā, metāla plākšņu veidā, vai arī ādas vai raga joslas.

 
XI gadsimta normaņu karavīra – jātnieka rekonstrukcija. Šāds apģērbs un bruņojums bija raksturīgs visai tā laika Rietumeiropai. Garais vairogs aizsedz karavīra ķermeni un kājas, kad viņš sēž zirga mugurā. Segmentētā karkasa koniskās formas aizsargķivere (spangenhelm) sastāv no četrām segmentētām plāksnēm, kas nostiprinātas uz karkasa, kurš pāriet platā nazālā plāksnē. Bruņukrekls ar pītu metālisku kapuci. Bruņukreklam šķēlumi priekšpusē un mugurpusē, kas ir ļoti ērti jājot zirgā. Bruņukrekls uzvilkts virs stepēta gambezona. Jātnieka aprīkojums sastāv no pīķa (attēlā nav parādīts) un zobena. Zobenu vienmēr apvija misticisma aura. Sakši un vikingu saviem zobeniem vienmēr deva īpašvārdus: Greyflank, Byrinebiter, Long and Sharp. Iesaukas pārgāja no tēviem pie dēliem un beidza savu dzīvi varoņu kapos. Krusta karu laikos zobens bija bruņinieka simbols. Mantojot pagāniskās maģijas elementus, zobens skaitījās arī kristietisma simbols. Vēlāk, parādoties profesionāliem kājniekiem – algotņiem, zobens kļuva par parastu viduslaiku karavīra ieroci. Viens no XV gadsimta franču algotņiem nosauca savu zobenu par Gaine-Pain – „maizes ieguvējs”.

Protams, šajā pat periodā bija sastopami arī stepētie gambezini. Stepējums uz gambezoniem noturēja uz vietas iekšējo slāni. Ļoti iespējams, ka svītrinājumu dažādība uz gobelēna ataino tieši šo dalījumu bruņukreklos, zvīņveida bruņās un gambezonos.

Bruņukrekls cilvēka ķermenim pieguļ diezgan stingri neradot sāpīgas sajūtas. Gredzeni attiecībā viens pret otru brīvi kustas, to berze neļauj viņiem izirt. Tomēr, zem bruņukrekla labāk pavilkt stepētu apģērbu, kurš uztvertu sitienus un neļautu sarautiem gredzeniem iedurties ķermenī.

Nav skaidrs, cik plaši vikingi izmantoja zirgus savos uzlidojumos kontinenta iekšienei, bet tas, ka viņi tos izmantoja – neapstrīdams fakts. Vēlāk, kad vikingi kļuva par vietsēžiem, viņu pēcteči prata iegūt spēcīgu un agresīvu kavalēriju. Uzlidojumu gadsimtu izplatīja skandināvu kultūru visā Eiropā, no Krievzemes līdz Vidusjūrai. Holfa Kājāmgājēja vienība izveidoja apmetni Francijas ziemeļos, normaņi kļuva par normandiešiem, bet saglabāja savu kareivīgumu. Skopie un kauslīgie bruņinieki, kas tiecās pēc varas un bagātības, devās kalpot ikvienam, kas solīja apmierināt viņu vēlmes. 1066. gadā, vēlmes iegūt zemi un zeltu vadīti, hercoga Vilhelma bruņinieki iebruka Anglijā.

 

aube no bieza auduma, zīda, ādas vai liniem

 
 

Garo vairogu

 
 

Agrīnais bruņinieks "mails" (mailse)

 
 

Vispirms galvā uzlika aubi no bieza auduma, zīda, ādas vai liniem. Ar oderi un stepējumu tā deva zināmu aizsardzību galvai no sitieniem, bet galvenais – neļāva karavīra matiem sapīties dzelzs gredzenos, kad tika uzvilkta bruņukrekla kapuce.

 
 

Garo vairogu nēsāja ar dažu siksnu palīdzību, kas ļāva dažādos veidos noturēt un kustināt vairogu. Vairoga masa centrējās uz pleciem pateicoties pleca siksnai. Kaujā vairogu visbiežāk turēja vertikāli, taču ir attēli, kuros vairogs tiek turēts horizontāli. Pie vairoga iekšējās puses tiek stiprināts amortizators, kas padarīja vairoga lietošanu ērtāku.

 
 

Agrīnais bruņinieks "mails" (mailse). Bruņas sastāvēja no bruņucepures, gara bruņukrekla un lāsveidīga vairoga, kurš gandrīz pilnībā nosedz karabīra kreiso pusi. Attēlam uz ģerboņa bija tīri dekoratīva nozīme. Sarežģītā dzimtu ģerboņu viduslaiku sistēma vēl nebija noformējusies. Kaujā karavīrs zirgu vadīja turot kreisajā rokā grožus, kā arī izmantojot piešus. Parādītas iemauktu detaļas. Ādas kausiņš uz iemauktiem kalpoja pīķa pamatnes ievietošanai. Vienkāršie dzelzs pieši rekonstruēti vadoties pēc atradumiem, kurus savākuši arheologi

 
 

Normāņu strēlnieks 1

 
 

loka strēlnieks

 
 

bultas

 
 

Normāņu strēlnieks. Strēlnieki reti piedalījās tuvcīņās, tādēļ, ka bez loka strēlnieks ir apbruņots vēl tikai ar nazi un valkā tā laika parasto apģērbu. Loks izgatavots vienā gabalā no īves vai gobas un piesūcināts ar vasku. Loku nedrīkst ļoti ilgi turēt saules staros un jāsargā no mitruma, to izmantojot lielā salā loks var salūzt. Pie garuma 1,5-2 m loks svēra līdz 6 kg. Stiegru gatavoja vai nu no augu šķiedrām vai arī no dzīslām. Loka uzvilkums sastādīja aptuveni 40 kilogramus, kas ļāva izšaut bultu 200 soļu attālumā, kaut arī bultas efektīvais attālums nepārsniedza 60 metrus. Dotajā uzbrukuma distancē bulta viennozīmīgi caursita vienkāršu bruņukreklu.

bultas 1

 

Bruņukrekli un bruņucepures, 1050.-1250. gadi.

(A) Praktiski tas pats ekipējums, kas attēlots uz Baijē gobelēna. Vienkāršais krustu – šķērsu štrihējums neseko ķermeņa formām. Acīmredzot, mākslinieks tā iztēlojies bruņukreklu vai arī „bruņas vispār”. Kaklasegs ar „bruņu” veido vienu veselumu, iespējams, tas ir dēļ kopējā zīmējuma primitīvisma.

(B) Taisnleņķa paneļi krūšu augšdaļā var nozīmēt apģērb piegriezuma detaļas vai kaklasega fragmentu. Baijē gobelēna detaļām nav jāpiedod pārāk liela nozīme.

(C) Šīs akmens figūras detaļas izskatās ļoti pārliecinoši. Uzreiz var noteikt bruņukrekla atloku ar audekla vai ādas oderi, kas nosedz kaklu. Atloka attēlojums sasaucas ar analogām detaļām, atainotām uz Baijē gobelēna.

(D un Е) Divi piemēri zem ķiveres velkamajām aubēm, bet faktiski bruņukreklu kapuces, kas savienotas ar pašu bruņukreklu.

(F) Koniska ķivere ar uzmavu, tipiska vkingiem un normāņiem, bet XI gadsimtā izplatījusies visā Eiropā. Kaklasegs ar atloku, sasienamu ar striķi. Bija svarģi, lai ķivere stabili gulētu uz galvas un nekristu nost sitiena rezultātā. Priekš tā zem kaklasega parasti atradās stepēts amortizators.

(G un Н) Audekla materiāli, ko vilka zem bruņucepurēm, bija aubes, kuras parasti zem zoda sasēja. Tādas aubes nēsāja ne tikai karavīri, bet arī civilpersonas darba laikā. Dažos gadījumos aubes stepēja.

Tā pat aube neļāva gariem matiem krist uz seju. Frizūras mode nepārtraukti mainījās, apmēram tā pat, kā mūsu dienās. 1095. gadā Ruānas padome pieņēma dekrētu, ar kuru aizliedza nēsāt garus matus, analoģisks likums Anglijā tika pieņemts karaļa Henrija I laikā. Leģenda vēsta, ka kāds jauns kareivis nosapņoja, ka viņu nožņaudz ar viņa paša garajiem matiem. Pamodies, viņš tūlīt pat īsi apgrieza matus, viņa piemēram sekoja viņa biedri, radot sākumu īso matu modei. XII gadsimta beigās izplatījās galma mode lokot matus, taču karavīriem tāda tipa rotājumiem laika nebija. Apģērba mode pastāvīgi svārstījās no īsas uz garu, piegulošu un brīvu. Taču ne karavīri, ne strādnieki gandrīz nemaz nesekoja modei, par cik deva priekšroku valkāt vienkāršu un ērtu apģērbu. Šiem iedzīvotāju slāņiem modernie trendi varēja atspoguļoties vienīgi detaļās.

(I) Dzelzs cepure (chapel de fer) ar pazodes siksnu. Dzelzs cepuri valkāja virs bruņukrekla paoderes. Vēlreiz pasvītrosim prasību bruņucepurei stingri turēties uz galvas. Daudzos avotos atrodami dažādi dzelzs cepures atainojumi, reizēm pat krāsaini..

(J) XIII gadsimta vidus manuskripti un skulptūras norāda, ka bruņukrekla paoderi parasti valkāja virs cepures – amortizatora. Bruņucepuru iekšpusē bija odere, kas atbilda amortizatoram.

(L, M un N) Dažas Velsas katedrāles fasādes skulptūras (apm. 1230-1240 gadi). Parādītas kā piemēri sarežģītajām cepurēm – amortizatoriem, kas bija sastopamas XIII gadsimtā. Tādas cepures nēsāja ar lielām bruņucepurēm. Pievērsiet uzmanību, ka N ir cieta stepēta apkale, kura notur bruņucepures apakšējo daļu.

(О) Tampliera kapakmens. Cepure – amortizators, kas nosedz vaigus un muti. Cepure ir no auduma, nav nekādu norāžu, ka tā būtu bruņukrekla paodere, nav. Iespējams, cepure pašūta no biezas ādas.

(Р) Žoffrua de Mandevila, Eseksas grāfa (1238) kapa plāksne no tamplieru baznīcas. Kapa plāksne bojāta vācu aviācijas uzlidojuma laikā 2-rā Pasaules kara gados. Skulpyurālajam veidojumam ir izstiepta forma, cepures – amortizatora tips ir unikāls. Iespējams, tāda cepure tika izmantota kopā ar augstu, lielu bruņucepuri.

(Q) Pāreja no bruņukrekla apakšcepures uz slēgtu bruņucepuri. Ilustrācija ir krāsaina, iespējams labās puses figūra sasaucas ar figūru (Р). Mēs varam tikai iedomāties materiālu, no kura izgatavots zem ķiveres velkamais apģērba gabals. Iespējams, tā ir āda?

(R) Miniatūra no Mateja Bībeles (apmēram 1250). Ilustrācijās attēloti daži atklāto un slēgto ķiveru varianti. Šeit attēlota slēgta ķivere. Ķiverei ir jābūt ļoti cietai, savādāk pats mazākais sitiens sejā radīs skata spraugas izkrišanu un acs ievainojumu.

(S) Daudz dziļāka ķivere ar pastiprinātu skata spraugu. Ķiveres lejas daļā izveidotas ventilācijas atveres. XIV gadsimtā šādu ķiveri nomainīja pārgājienu ķivere, bet ne ar plakanu, bet gan ar ieapaļu dibenu.

 

Bruņukrekli un bruņucepures

 
 

Lūgsnas Dievam viņu lūpās,
Abpusgriezīgi zobeni viņu rokās

Nes sodu tautām

Un pārmetumu ļaudīm.

Lai karaļus saistītu ķēdēm
Ar viņu dižciltīgajiem,
saistīt dzelžotiem posmiem

Solsberijas Ioans XII gs.

 

Bruņas, 1250-1360 gadi.

XIII gadsimta garumā bruņas kļuva arvien smagākas uz raga, vaļa ūsu, ādas un dzelzs uzlikumu rēķina. Šajā periodā bieži tiek pieminēti curie vai paires de cuiraces no franču vārda cuire - «āda». Atklātās ķermeņa daļas: ceļi, potītes, elkoņi un priekšpleci – sāka aizsargāt ar stepētām vai plākšņveida bruņām. Bruņas uz zīmējumiem parasti nav redzamas, tās noslēptas zem bruņukrekliem vai sjurko. Mēs nezinām par to, kā veidojās bruņu attīstība, varam tikai minēt par procesiem, balstoties uz atsevišķiem fragmentiem, kā arī kontūrām, kuras var redzēt uz kapu akmens plāksnēm.

Pakāpeniski plāksnes sāka nosegt ar vien lielāku ķermeņa daļu. Bruņukrekls „noslēpās” zem plāksnēm, bet jau uz XV gadsimtu bruņukrekla funkcija novirzījās jau uz to ķermeņa daļu aizsardzību, kuras nebija iespējams nosegt ar plāksnēm

(A) Iepriekš rādītie „plākšņu pāri”, spāņu manuskripts („Komentāri Apokalipsei”, Parīzes Beatrise, ap1250. gadu).

(B) Guļošais sargs. Redzamas vertikālo plākšņu kontūras, ar saspraudēm sastiprinātas sjurko otrajā pusē. Bruņas uz audekla pamatnes ar nostiprinātām uz tā dzelzs plāksnēm bija jūtami lētas, to izgatavošanai varēja izmantot vecus dzelzs gabalus. Kājnieki nēsāja daudzslāņainas bruņas: plāksnes un stepētie gambezoni – praktiski līdz laikmeta beigām.

(C) Franču bruņinieks Brokarduss de Šarpiņji (ap 1270. gadu). Viņam uz pleciem ir kaut kas, kas atgādina plākšņveida bruņu pinumu. Neparasta ķivere ar nelielu pakauša aizsegu. Precīzāk, mēs domājam, ka bruņucepure ir neparasta, tā principā varēja būt ar vispārīgu izplatību, taču līdz mums nonākuši citi tās attēlojumi.

(D) Nenoskaidrota bruņinieka kapakmens. Skaidri redzami pinumi zem sjurko.

(E) Nila Ionssona monumentāls kapakmens (ap 1315. – 1319. g). Redzams sjurko ar aizdarēm. Drāšu cimdi pagriezti pret plaukstas locītavām. Ierindas karavīri nēsāja dūraiņus un cimdus, kuri, acīmredzot, bija populāri visiem viduslaiku sabiedrības slāņiem.

(F) Bruņinieks, kas attēlots uz baznīvas sienas Rjēdas dienviduos. Šveice (ap 1323. g.). neparasts saīsināts un pastiprināts sjurko un pilnas drāšu šosses. Kaujā pie Buvenas (1214) Buloņas Redžinalds saņēma sitienu ar kindžalu zem drāšu bruņukrekla. Taču viņa dzīvību izglāba tas apstāklis, ka zem bruņukrekla buja apsaitētas drāšu šosses, kuras uzņēma sitienu.

(G un Н) Brigantīnas rekonstrukcija (coat-of-plate), uzstādīta pie Sv. Maurīkija skulptūras Magdeburgas katedrālē, XIII gs. beigas.

(I) Brigantīna, kas rekonstruēta uz 30 atradumu pamata, kuri atrasti kaujas vietā pir Visbo Gotlandē (1361). Vairums brigantūnu savāktas no liela daudzuma nelielu plākšņu, taču trijām ir pietiekami garas vertikālās plāksnes, kas piestiprinātas pie linaudekla ”pončo”, kas varēja būt vai nu daudzslāņaini vai stepēti. Plāksnes, kas redzamas zīmējumā, patiesībā bija apslēptas zem auduma slāņa.

Nevajag domāt, ka brigantīnas plāksnēm bija kāds īpašs piegriezums. Pirmsidustriālajā laikmetā katrs priekšmets tapa veidots individuāli, tādēļ valdīja daudzveidība, kuru tagad nav iespējams iedomāties.

 

Bruņas

 
Brigantīnas, 13.-14. gs.
 

Krustnesis, XII gsKrustnesis, XII gs. otrā puse. Līdz mūsu dienām ir saglabājies diezgan daudz šī perioda skulpturālo kapakmeņu, kas liecina par to, ka virs bruņām karavīri parasti nēsāja audekla mantiju. Mantijas piegriezums svārstās, tā varēja būt garāka vai īsāka, bet tai gandrīz vienmēr bija šķēlumi priekšpusē un mugurpusē, kuru esamība noderēja sēžot zirgā. Pirmssākumā mantija bija domāta aizsardzībai no lietus, taču Palestīnas karstajā klimatā mantija arī noderēja, apsedzot metāla bruņas un neļaujot tām saulē sakarst. No sākuma mantijas bija vienkārši uzmetņi no balta vai krāsota linu auduma, vēlāk uz mantijām sāka uzšūt dažādus heraldiskus motīvus. Mīksit zābaki un paklājs zirgu segas vietā – citas ekipējuma detaļas, kas izrādījās noderīgas Palestīnā. Jāatzīmē tāpat arī blašķe, kas izgatavota no ķirbja, virves ritulis un katliņš. Uz jātnieka krūtīm redzama šalle, ar kuru aptina galvu un seju, lai aizsargātos no saules un putekļiem.

 
 

 

Brigantīnas un vienkāršas dzelzs cepures

Brigantīnas un vienkāršas dzelzs cepures 1

Brigantīnas un vienkāršas dzelzs cepures rekonstrukcija. Bikses no atsevišķām, kopā nesašūtām starām. Melnā prinča armijas artilērists, apm. 1350. gads

 
 

abpusgriezīgs normāņu zobens

Smags,bet labi sabalansēts abpusgriezīgs normāņu zobens.Pretēji populāram priekšstatam, zobenus nēsāja ne jau katru dienu.Oficiālas personas varēja nēsāt zobenus ceremoniālos nolūkos, taču auksto ieroču ikdienas nēsāšana netapa atbalstīta.

 

XIII gadsimta zaldāti.

Mūsu zināšanas par karavīru ekipējumu ir visai pieticīgas, taču mēs varam atrast kādas nebūt interesantas detaļas templiešu statūtos, kas sarakstīti XIII gs. Statūtos tika minēts, ka brāļiem – templiešiem – profesionālo karavīru augstākai kastai – bez parastajām bruņām un ieročiem vēl ir jābūt šaiku-amortizatoru, kinžalu, lielu un mazu nazi, divus kreklus, braiesh pāri un divus pārus stepētu chausses, šauru siksnu, divus nelielus maisus nektskrekliem, stepētu jaku utt. Bruņukreklu templieši glabāja ādas vai audekla somā. Platā jostas siksna kalpoja par vietu, kur piekārt šauro siksnu. Galvu aizsargāja filca cepure.

Brāļiem – seržantiem, kas atradāspakāpi zemāk ordeņa hierarhijā, bija bruņukrekls, ķēžu šosses un bruņucepure. Templiešu arsenālā bija turku loki, galvenokārt trofeju. Tepmpliešu apģērbs un ekipējums, piemērots Palestīnas karstajam klimatam, daudzējādā ziņā atgādināja austrumu paraugus.

 

XIV gs. kājnieks

 
 

zemnieks (villein)

 
 

XIII gs. ciema karavīrs

 
 

Līdz XIV gs. kājniekus vervēja zemnieku (villein) vidū. Šie zemessargi kalpoja feodāļa armijas sastāvā. Līdzi dienestā viņī ņēma pašu izturīgāko un siltāko apģērbu, piemēram apmetņus vai pončo (huke). Maiņas apģērbu un personiskās mantas nēsāja maisā. Zemessargam jāapbruņojas bija pašam, retos gadījumos viņu apbruņoja feodālis. Ja zemessargs nevarēja doties kalpot karaspēkā, viņam bija jāmaksā sods. Dāsna lorda zemessardze varēja būt neslikti ekipēta. Zemessargs valkāja īsu kamzoli, kapuci un zeķes, kuras nolocīja līdz ceļiem. Kapuce rotāta ar vienkāršu rūtainu zīmējumu. Naudas maks uz jostas rotāts lēytiem metāla uzliktņiem. Šādu zemessargu neliela vienība virzās uz mērķi pārtiekot no tā, ko izdodas nopirkt pa ceļam. Ir zināms, ka kataloniešu un aragoniešu karavīri 1302. gadā ieradās Mesīnā no Palermo sievu un bernu pavadībā. Par pārbraucienu viņi maksāja ar sudrabu, ko sanēma no karaļa. Viņu pārtika ceļā sastāvēja no sausiņiem, siera, sālītas gaļas, ķiplokiem un sīpoliem.

 
 

Labi ekipēts un apbruņots XIII gs. ciema karavīrs. Viņš valkā kapuci, kas ir viņa kapteiņa heraldiskajās krāsās. Zem gambezona pavilkts bruņukrekls, apbruņojums sastāv no gara šķēpa un lēta, bet samērā droša zobena. Mēs nezinām, kādā mērā bruņukrekls bija izplatīts XIII gs. karavīru vidū. Vispār, bruņukreklam ir ļoti ilgs kalpošanas laiks. Nepieciešamības gadījumā viņu varēja ļoti viegli salabot vai pārtaisīt. Tadēļ Eiropā bruņukreklu skaits strauji auga, dažas no tām bija saglabājušās vēl no Romas impērijas laikiem. No karavīra virsdrēbēm īpaši jāatzīmē getru pāris, kuras tika valkātas, lai aizsargātos no vēja un krūmu zariem.

 

Ap 1300. gadu kājnieka alga Anglijā, Francijā un Florencē bija aptuveni vienāda ar algota strādnieka algu. Zemes nomnieki devās karaklausībā apbruņojušies un ekipējušies vadoties no savas turības. 1284. gadā Sen-Mor-de-Fosse abats Francijā iesauca 12 nomniekus, katram no viņiem bija bruņukrekls, bruņucepure, zobens un kinžals. Nabadzīgo nomnieku vidū daļai bija tikai bruņucepure, zobens un kinžals, bet pašiem nabadzīgākajiem bija tikai loks un bultas un kinžals. Zemniekiem bija jānosūta kalpošanai zemessardzē iepriekš noteikts karavīru skaits, bieži notika zemessardzes skates, kuru gaitā parasti tika atzīmēts sliktais bruņojums.

 

XIII gs. karavīrs

 
 

XIII gs. karavīrs 1

 
 

XIII gs. karavīrs no bagāta ciemata vai arī kalpojošs bagātam lordam. Jauns gambezons un audekla jaka, zeķes un kapuce. Bruņucepure no pulētas dzelzs, bija sastopamas arī krāsotas bruņucepures. Karavīrs bruņots ar vieglu pīķi un nazi. Biezs stepēts aketons vai gambezons boja parasts kājnieka bruņu veids. Garā jaka parasti tika piepildīta ar vilnu, kokvilnu vai drānas atgriezumiem, pēc tam tika cauršūta, lai oderējums paliktu vietā. Brigantīni un bruņukrekli bija sastopami arī parastiem karavīriem.

 

XIV gadsimta strēlnieks

1326. gadā Florences pilsētas padome nozīmēja divus ierēdņus kontrolēt lielgabalu un lielgabalu ložu izgatavošanu. Tas neabšaubāmi nozīmē to, ka ugunsieroči uz to brīdi jau ilgi tika pielietoti kaujaslaukos. Pirmais lielgabala attēlojums, kas attiecas uz šo periodu, ataino īsstobra, pudeles veida stobra zīmējumu, kas paredzēts šaušanai ar metāla bultām.

Pirmie rokas ugunsieroču pielietojuma pieminējumi Anglijā attiecas uz 1338. gadu, kad roķenes (un handgonne) tiek pieminētas uzskaitot ieročus uz viena no Eduarda III kuģiem. Drīzumā mēs sastopam minējumus par sešām roķniecēm, kas glabājas Londonas ģildes telpās. Pirmais līdz mūsu dienām saglabājušajies paraugs ir neliels bronzas stobrs, kas atrasts pie Los-hultas Šveicē un datēts ar 1350. – 1400. gadiem. Ērtībai šo stobru stiprināja pie īsa un resna koka paliktņa. Ja bronzas stobri tika lieti, tad čuguna stobrus kala no loksnēm, izmantojot apmēram to pašu tehnoloģiju, ko izmantoja mucu pagatavošanai. Šī iemesla dēļ lielgabala vai šautenes stobrs angliski tiek saukts tādā pat vārdā, kā muca – barrel. Stobra slēgtajā galā tika izurbts caurums deglim. Šāviens tika izdarīts pienesot degļa caurumam nokaitētu dzelzs stieni vai gruzdošu virves degli. Vienlaicīgi tēmēt un šaut bija ļoti grūti.

 

XIV gadsimta strēlnieks

 
 

XIV gadsimta mednieks

 
 

valliešu strēlnieki

 
 

Šis strēlnieks kalpoja Edvardam, Velsas princim, kurš bija pazīstams ar iesauku „Melnais Princis”. Princis Edvards karoja ar Franciju XIV gadsimta trešās ceturtdaļas laikā. Strēlnieks tērpts garā jakā no nebalināta audekla. Viņš ir apbruņots ar vienkāršu roķeni, kas jāatbalsta uz gara paliktņa.

 
 

XIV gadsimta mednieks raksturīgā tērpā. Kara laikā mednieku prasmes bija pieprasītas armijā. Viņiem nenācās neko mainīt savā ekipējumā un darbības veidā.

 
 

1346. gada 14. septembrī Džons de Brunhema kungs, prinča Edvarda sekretārs, saņēma pavēli nopirkt baltu un zaļu audeklu, lai uzšūtu (courtepye) un kapuces (chaperon) Flinta vienības valliešu strēlniekiem. Abiem priekšmetiem bija jābūt pa pusei baltiem, pa pusei zaļiem. Nav iespējams precīzi noteikt jakas piegriezumu, iespējams, ar courtepye tika saprasts īss krekls (cote). Terminam cote bija plašs pielietojums, ar to apzīmēja visdažādākās virzdrēbes, tai skaitā arī sieviešu.

 

Nākošās simtgades laikā stobri kļuva garāki, bet to paliktņ ieguva daudz sarežģītāku formu. Uz 1460. gadu parādījās pirmie pieliktņi. Pirmais degļa atslēgs, kas izskatījās kā vienkāršs S-veida serprntīns, datēts ar 1411. gadu. Turpmāko 50 gadu laikā slēdža konstrukcija kļuva sarežģītāka, parādūjās dažādi slēdžu veisdu mehānismi, kas vienkāršoja vienlaicīgo tēmēšanu un šāvienu.

 

XIV gs. beigu strēlnieks ar roķeni

 
 

pielādēta trebjušē (trebushet)

 
 

lādiņš no klūdziņām un degmaisījuma

 
 

XIV gs. beigu strēlnieks ar roķeni. Tur ieroci uz pleca līdzīgi mūsdienu bazukai vai granātmetējam.

 
 

Tiek pielādēta trebjušē (trebushet)

 
 

Trebjušē izlaida savu lādiņu no klūdziņām un degmaisījuma, šāds lādiņš krītot uz koka nostiprinājumiem izraisa uzgunsgrēku.

 

Ir izplatīts viedoklis, ka pirmās roķenes bija mazefektīvs ierocis, vairāk bīstams pašam īpašniekam, nevis pretiniekam. Uz kā balstīts šis viedoklis, nav skaidrs, par cik roķenes un musketes uzreiz pēc savas parādīšanās sāka mērķtiecīgi izspiest arbaletus. Mūsdienu eksperimenti pierāda, ka roķene prasmīga strēlnieka rokās ir diezgan bštams ierocis. Profesionāls karavīrs neies kaujā ar ieroci, kuram netic.

 

aplenkuma mašīnas

 
 

Lielgabala apkalpe

 
 

Ādas aizsargā koka konstrukcijas

 
 

 

 
Lielgabala apkalpe veic šaušanu piesedzoties ar ādām apšūtu materiālu. Ādas aizsargā koka konstrukcijas no aizdedzinošajām bultām. Apkalpes dzelzs cepures izrādījās ļoti praktiskas aplenkumam, par cik neaizsedza skatu un labi aizsargāja no mūru augšas lidojošajām bultām un arbaletu akmeņiem. Šāvienu troksnis un pulvera dūmu rūgtais smārds biedēja ne tikai zirgus. No lielgabalu šāviņiem cietukšņu mūri bruka. Mūsdienu eksperimenti pierādījuši, ka metamās aplenkuma mašīnas, līdzīgas trebjušē, atšķīrās ar daudzskaitlīgumu un efektivitāti, pretēji tam, kā tika uzskatīts, taču ugunsradošā artilērija viennozīmīgi uzvarēja strīdā ar metamām ierīcēm. Atklātā kaujā lokšāvēju pielietojums lika pārskatīt iepriekšējo gadu bruņinieku jātnieku kavalērijas pielietojuma prioritāti. Nākošā gadsimta garumā citu kājnieku ieroču tipu parādīšanās galīgi lika pārskatīt iepriekšējos priekšstatus par kaujas taktiku, piespieda meklēt jaunus ceļus uzvaras sasniegšanai.

XIV gadsimta lokstrēlnieks

Viduslaiku Eiropas armijās galvenais triecienspēks bija bruņinieku kavalērija. Kājnieku zemessardze sastādīja daudzskaitlīgo rezervi, kuras galvenais uzdevums bija sargāt vezumus, kā arī nepieciešamības gadījumā kalpot par dzīvu vairogu bruņinieku kavalērijai. Pie ērta gadījuma kājnieki varēja piedalīties sakautā pretinieka izgriešanā, taču patstāvīgu taktisku lomu tā ieguva tikai kopš XIV gadsimta vidus, kad kājnieku apbruņojumā parādījās koka ieroči un loki.

Bagātu neatkarīgu pilsētu, kuras pieprasīja aizsardzību, parādīšanās un, atbilstoši, britu garā loka attīstība noveda pie tā, ka lokšāvēji ieguva lielu nozīmi viduslaiku armijas sastāvā. Angļu lokšāvēji, kas piedalījās Simtgadu karā, bija nevis dzimtļaudis, bet brīvie jomeni. Miera laikā viņi strādāja savās fermās vai arī nodarbojās ar amatu vai sīktirdzniecību. Šiem turīgiem cilvēkiem bija nozīme sabiedrībā, karaklausību viņi uztvēra kā līdzekli, ar kura palīdzību vēl vairāk pacelt savu autoritāti.

Kontinenta plsētas gatavoja pilsētu zemessardzi, dažos gadījumos nolīga algotņus. Zemessardzē iestājās daudz noziedznieku, kuri saņēma piedošanu apmaiņā pret karaklausību. Dažādi algotņi bija jebkuras armijas sastāvā.

 

lokšāvēja rekonstrukcija

 
 

lokšāvēja rekonstrukcija 1

 
 

Falšions – zobens ar platu, masīvu un īsu spalu

 
 

Šī vienkāršā lokšāvēja rekonstrukcija veikta balstoties uz nopietnu pētniecisku darbu. Par pamatu kalpoja lokšāvēja attēlojums Laptrellas psalmu grāmatā (1320-1340) un apģērba paliekas, kas tika atrastas Grenlandē un Zviedrijā. Detaļas aizgūtas no citiem tā laika avotiem.

 
 

Falšions – zobens ar platu, masīvu un īsu spalu. Tas plaši sastopams līdz pat XV gadsimta beigām. Mūsu rekonstrukcija balstīta uz Konjesu ģimenes falšionu un dažiem tā laika zīmējumiem.

 

Daži devās karaklausībā brīvprātīgi kalpot pazīstamiem komandieriem, dažus nācās pievērst karaklausībai gandrīz vai ar varu. Daži algotņi atšķīras ar sava komandiera lojalitāti, citi kalpoja tika naudas un trofeju daļas dēļ, tādēļ viņiem biha vienalga, kurā pusē karot. Algotņu biogrāfija un viņu panākumi atspoguļojās viņu apģērbā, ekipējumā un apbruņojumā. Kaut arī apģērbs visā Rietumeiropā bija apmēram vienāds, algotņi atšķīrās ar savu, neatkārtojamu stilu. 1350-to gadu sākumā itāļu algotājus šokēja kataloniešu bārdas, bet simt gadus vēlāk – vāciešu garie mati.

1340-tajos gados franču galmā notika strauja modes maiņa. Garš un brīvs apģērbs deva vietu īsam un apkļaujošam. Šis savam laikam skandalozais stils ātri izplatījās Anglijā, Itālijā un Vacijā. Franti matus grieza īsus un audzēja garas ūsas „spāņu manierē”. Francijas karalis Filips VI mēģināja cīnīties ar šo tikumu pagrimumu. Musu dienās ar izmaiņām modē diez’ vai kādu var pārsteigt, bet tolaik jauais apģērbs izskatījās vienkārši šokējošs. Baznīca nosodīja jauno modi kā grēcīgu. Mēs nezinām, cik stipri galma mode ietekmēja ierindas karavīru apģērbu, taču XIV gadsimta hroniķis Naitons rakstīja: „vienkāršo ļaužu tiekšanās pēc jaunās modes ir tik spēcīga, ka tagad jau grūti atšķirt pēc apģērbs – kurš nabags, kurš bagāts.”

ierindas karavīru apģērbs

Lāsumains balts audekls, lai tas iegūtu zaļu krāsu, tajā laikā tika krāsots dzeltekā krāsā ar kārklu krūma (Sarothamnus Scoparius) palīdzību un zilā ar vaidu vai indigo (Isatis Tinctoria). Ar izmēģinājumiem mēs noteikcām, ka vaidas vai indigo vietā var izmantot mūsdienu krāsvielas, kas dod audekla zilumu, rezultāts ir identisks. Džūlija duglasa rakstīja: „Es izmantoju sīpolu mizas (Allium Cepa) ar krāsojošo vaidu. Sīpoli sastādīja viduslaiku diētas neatņemamu sastāvdaļu, bet sīpolu mizas bija noderīga, gaiša un ātra krāsviela, ar kuras palīdzību audeklu varēja krāsot dzeltenā krāsā. Krāsošana ar augu pigmentu palīdzību prasa, lai augu krāsvielas izejvielas masa būtu vienāda ar krāsojamā audekla masu. Dzelteno pigmentu var atrast daudzos augos, iespējams, viduslaikos gatavoja dažādu krāsvielu maisījumu.”

Apakšveļa un zem bruņu cepures velkamā aube pašūti no rupja linaudekla. Reitūžu pašūšanai izmantots dabisks audekls no brūnu mapks-laftonas sugas aitu vilnas. Tika izmantoti visi dūrienu veidi: savienojošie, zigzagveida, līnijveida, malu un cilpu apmētāšanai, sašujošie. Kakla izgriezums apstrādāts ar rullīti. Šūšanai izmantoja nebalināta lina diegs, vienīgi jaka un kapuce šūtas ar krāsotiem diegiem. Kopš Vilhelma Iekarotāja laikiem līdz XVI gadsimtam kapuces bija izplatīys garderobes priekšmets visiem anglījas iedzīvotāju slāņiem. Sliktos laika apstākļos kapuce aizsargāja galvu un plecus, viņa bija praktiska un labi sag;abāja siltumu. Viņu varēja valkāt arī kā šalli. Salocīta kapuce pārvērtās par cepuri vai somu. No XIII gs. kapuce kļuva par zemnieku, strādnieku un ceļotāju ikdienas apģērbu. Kapuces krāsa varēja norādīt par tās valkātāja politisko piederību, piederīgu ģildei vai karaspēka vienībai. Mežā kapuce slēpa mednieku, bet parkā – algotu slepkavu. Karavīru vidū bija izplatīta spēle „aklais bullis” vai „aklā kapuce”. Vadošais uzvilka kapuci otrādi, bet citi spēlētāji sita viņam ar kokiem. Mūsu fotogrāfijām izvēlējāmies divus kapuču uzņēmumus. Viena ir parasta, otra ar bārkšainu malu. Bārkstis apģērbā kā dekoratīvs elements parādījās Henrija I (1100-1135) laikā. Neskatoties uz to, ka šādu rotājumu mēģināja aizliegt ar likumu, festonus turpināja nēsāt līdz pat XV gadsimtam. Visi valkāja vienkāršus festonus, bet daudzslāņainu festonu rožu lapiņu, ziedu vai laputu veidā varēja atļauties ne visi.

Links uz orģināla tekstu.