Veļu laika gudrības: kā saukt gaismu un runāt ar senčiem

 04.novembris 2012

Kad tumsa aprij sauli un dienas kļūst īsākas, Vienkoču parkā notiek Uguns nakts – gaismu un mistisku noskaņu pasākums, kas vienu tumšu rudens dienu padara garāku, gaišāku, siltāku, labāku. Jau sesto gadu pēc kārtas gaismas svētki notiek oktobra pirmajā sestdienā. Deviņos vakarā Vienkoču takās sākas tradicionālais lāpu gājiens. Kā ugunīga čūska tas izlokās pa līkumaino un reljefo mežu.

image001 

Drūmā un lietainā rudens vakarā simtiem cilvēku dodas uz Līgatni, lai piedalītos Vienkoču lāpu gājienā.

Dienu pirms iecerētās Gaismas nakts Latvijā plosās vētra, gāž lietus un visapkārt ir dubļu jūra. Sestdienas rīts ataust drūms, sabozies, ar izspūrušiem, zilganmelniem mākoņiem, kas grūstīdamies kā pasaku pūķi plivinās debesīs. Visu dienu turu īkšķus, lai vakarā nelītu. Ja mācētu, noskaitītu buramvārdus, bet pret lietu nevienu nezinu.

Par laimi, sestdienas vakarā pie Vienkoču parka valda līksme un kņada. Asfaltētais ceļš, kas ved no Augšlīgatnes uz Lejaslīgatni, ir pilns ar gaismas būtnēm – visiem rokās degošas sveces, dažiem brīnumsvecītes, pie cepurēm spuldzītes. Debess jums tik biezs kā karsta šokolāde – melnais nakts uzsvārcis ar ielāpiem, noskrandis, bet bez zvaigžņu pogām.
Smilšaino ceļu uz Vienkočiem ieskauj pļava ar dažām siena gubām, kas, lietus samērcētas, resnos vēderus ierāvušas uz iekšu, otrā pusē sveicina liels, vientuļš ozols. Pie ieejas smēdē rosās kalējs, līdzās Vienkoču parka jaunums – mākslinieka Mārtiņa Sproģa no metāllūžņiem un uzgriežņu atslēgām oriģinālā tehnikā veidotās skulptūras – kukaiņi un dīvainas būtnes, kas lieliski sasaucas ar parka zaļo ideoloģiju.

 image003Riti, riti, saulīte! Aizejot veļu valstībā, saulīte atpūšas un uzkrāj spēkus, lai atgrieztos atjaunota, spoža un stipra. Līdzīgi procesi notiek arī cilvēka dvēselē.

Tūkstošiem sveču, elfi un lāpas
Tad Vienkoču parks paver priekškaru, un mēs ieraugām gaismas un ēnu teātri. Skatam paveras brīnumu mežs – ar krēslas iestāšanos gaismas mežā ir iedegts vairāk nekā 2000 sveču, izgaismojot miniatūrās ēkas, koka skulptūras, dažnedažādus vides objektus, takas, kokus, Līgatnes upīti – visu tumsā slīgstošo pasauli. Griežas mazas ūdens dzirnavas, no visām pusēm līst silta, maģiska gaisma. Krāsainu sveču gaismā pa takām skraida elfi – dzīvespriecīgi gariņi mazu cilvēku izskatā ar melnām, baltām, sudrabainām sejām.

Nu, bet protams… Šeit taču aktivitātes norisinājās visas dienas garumā. Siguldas viduslaiku pils sardzes vīri stāstīja par bruņinieku laikiem un ļāva ievingrināt roku kara mākslā. Darbnīcā nepaguris koka karotes un šūpulīti greba prasmīgs amatnieks, darbojās dabas rotu darbnīca, kurā no zīlēm, maziem vienkočiem, kafijas pupiņām un Gaujā lasītiem gliemežvākiem tika darinātas brīnumjaukas krelles, rokassprādzes, auskari. Bija arī tāšu un aušanas darbnīca.

Bērni apgleznoja vaigus un degunus, pārtopot par meža gariem, spokiem, raganiņām. Piebalgas porcelāna fabrika demonstrēja caurspīdīgu, gaismām rotātu porcelānu, vietējās raganas zīlēja nākotni, senos latvju dančus, rotaļas vadīja folkloras kopa „Ore”. Viesi varēja baudīt Līgatnes vīna darītavas nepārspējamo ceriņu, pieneņu, aveņu, aroniju, rabarberu un citus vīnus. Valmiermuižas alus darītava bija sarūpējusi īpašo, uz dzīvas uguns vārīto karstalu.

Vienā elpas rāvienā izskrienam caur karstvīna, alus, desiņu un kūpošas kafijas aromātu sajaukumu, lai nonāktu pļaviņā ar filozofiski mūsdienīgiem vides objektiem, kur pulcējas lāpu gājiena dalībnieki. Ir sajūta, ka esam kino – iekāpuši viduslaiku karagājienu uzņemšanas ainā. Cilvēki ar degošām lāpām rokās veras augšup, uz Vienkoču saimnieku Rihardu Vidzicki, kas ar skaļruni rokās sēž mākslinieka Jāņa Straupes sarkano trepju „Augšup, lejup” skulptūras augšgalā un saka, ka esam te sanākuši, lai gaidītu vasaru. Lai top gaisma!
Lāpu gājiens kā jāņtārpiņš lēni ielokās 10 hektāru lielā parka dzīlēs. Ejot gar strautu, jūtos kā Gulivers liliputu zemē, jo no tumsas iznirst pēc analoģijas ar vēsturiskās celtnēm veidoti maketi – viens no Līgatnes papīrfabrikas korpusiem, tā sauktā Beiverka, mazītiņa Paltmales muiža, no kuras dabā pāri palicis nav pilnīgi nekas, un pirmās, 1825. gadā celtā papīra fabrikas dzirnavas. Pa ziemu Rihards grasoties rekonstruēt 1816. gadā būvēto Ānfabriku, Ramas muižu un krogu, kas līdz Otrā pasaules kara sākumam atradies tur, kur tagad ir strūklaka un ieeja Līgatnes kultūras namā.
Rihards stāsta, ka gaismas naktis Vienkočos tiek rīkotas kopš 2003. gada novembra, kad notika amatnieku plenērs un visiem sakārojās vienu rudens dienu padarīt garāku. Gaismas nakts visiem ļoti patika, tomēr novembrī bija pārāk auksti, tāpēc pasākums tika pārcelts uz oktobri. Interese par pasākumu pieaugot, atzīst Rihards. No vienas puses, labi, no otras – nopietnāk jādomā par organizatoriskiem jautājumiem un drošību.
Darvas pilienu medus mucā ienes tie, kas īsti nezina, uz kurieni atbraukuši, sadzeras, cenšas tikt iekšā bez maksas. “Mēs esam ļoti demokrātiski, bet pasākums tomēr nerodas no zila gaisa. Meitenēm pie kases brīžiem pacietība ir galā, skaidrojot, ka parasta „ploška” nav ne lāpa, ne dārza svece un ar tādu par pusvelti iekšā tikt nevar.” Iekasētā nauda domāta Vienkočos iecerētā Kokamatniecības muzeja celtniecības līdzfinansēšanai.
Vai kaut kur citur Eiropā notiek līdzīgi pasākumi, Rihards nav pētījis, bet pieļauj, ka gaisā virmojošo ideju par uguns enerģiju noteikti ir noķērusi vēl kāda garus mēnešus tumsā grimstoša ziemeļu tauta.

 image004Uguns rituāls un ziedošanas ceremonija ir svarīga dažādu tautu garīgās prakses sastāvdaļa. Senie latvieši dzīvoja daudzu Dievu vidū. Uguns māte bija jāpierunā un jāpabaro.

Vienkoči, raganas un sniega kurpes
Gar aizaugušu gravu dodamies pa tumsā grimstošu zinību taku, kur ik pa laikam lāpu gaismā iznirst pa vienkocī izgrebtam aizsargājamam dzīvniekam no Sarkanās grāmatas. Re, cirslis, purva bruņrupucis, dižā briežvabole. Uz šaurās takas cilvēki ar lāpām rokās šūpojas kā niedres, piestāj, klūp, ķeras viens otram elkonī. Rudens brīzes darījušas savu – zeme ir izlijusi, dubļaina un slidena, saknes kā glumas čūskas izlocījušās virspusē. Romantiskais ekstrēmisms!
Tomēr, kad paceļu acis un paskatos uz vienu, otru pusi, visiem acis priecīgi mirdz. Līņā, gaiss no lāpu dūmiem sabiezē, kāds noķēpājas ar sodrējiem, bet nav neviena neapmierināta skatiena. Dzīvai ugunij piemīt pozitīva, vienojoša enerģētika, kas samierina, satuvina laikus un pasaules. Mūsdienīga performance sasaistās ar pagāniskiem rituāliem, gaismas gaidīšana sasaucas ar tumsas laiku un veļu pasauli. Lāpu gājiens pa gaismas ceļu dodas tālāk, koki met savādas ēnas, un, šķiet, tuvumā jābūt gravai, kurā starp koku zariem var saskatīt baltus galvaskausus.
Tur ir arī šamaņu noburtie skumjie koka stabi, tālāk – lielais akmens un raganu pirts. Akmeni raganas izmanto kā beržamo vīkšķi, jo lidojot ir pamatīgi nokvēpušas, bet tām jāsapošas uz sabatu Zvārtes iezī, kur pie vecajiem ozoliem savu stundu gaida raganu aplis. Palūkojos atpakaļ un ieraugu jāņtārpiņu rindu, gaismas pūķa asti, kas nāk lejā pa kalna līkločiem. Skaisti. Maģiski!

 image005Tumsa ir vilka laiks, bet cilvēks ir būtne, kurai no tumsas nav jābaidās, jo viņā deg maza gaismiņa – dvēseles ugunskurs.

Līgatnes upē atmirdz lāpu ugunis un krastos saliktās sveces. Rihards paskaidro, ka sveces kārtojot paši, neļaujot to darīt publikai, lai neveidotos haoss. Ir noteikta sistēma, kas un kā tiek izgaismots, kur jāatrodas lielākām, mazākām, sarkanām vai zaļām svecēm. Pēc pasākuma tajā pašā naktī sveces tiek nopūstas un novāktas. Ar uguns drošību – ptfu, ptfu, ptfu – vienmēr viss bijis kārtībā.
Ejam gar melno pirti, kas celta no sakritušiem zariem un melnzemes. Tā grimst aizvien dziļāk, laukā rēgojas vienīgi jumts. Gājiena priekšgalā vairākas balsis sparīgi dzied: “Strauja, strauja upe tecēj...” Virs galvas karājas koka zivis plakaniem vēderiem, bet mēs, ar deguniem dubļos atspērušies, rāpjamies stāvā uzkalnā. Netālu no manis teciņiem vien soļo sagumusi večiņa. Ik pa brīdim no krūmiem iznirst bērni – priecīgi, sārtiem vaigiem, apgleznotiem deguniem. Viens pavisam mazs cilvēciņš ar knupi mutē šūpojas taciņas vidū.
Vai ziemā Vienkoču parks dosies ziemas guļā? Kur nu! Rihardam ir 50 paštaisītas sniega kurpes, konstruētas pēc senām ziemeļu tautu metodēm. Tās līdzinās mazām laiviņām. Pa dziļu sniegu ar tām var viegli un ātri pārvietoties. Sniega kurpes valkā eskimosi, tādas bija arī Skandināvijā. Vēl Rihards pastāsta, ka Vienkoču banda – studiju biedri, radi, draugi un līdzīgi domājoši cilvēki, kas saistīti ar mākslu, dizainu, vēsturisko amatniecību, katrs ar savu vienkoča (no viena koka ar rokām grebtu) laivu dodas tematiskos izbraukumos. Šovasar vienkoču laivinieki mērojuši ceļu no Līgatnes līdz Brīvdabas muzejam.

 image006

 

 

 

 

 

 

 

 

No nekurienes parādās divi bruņinieki zobeniem rokās, viņi izdejo cīņu, zobeni šķind.

Vilka laiks
Kad nonākam Vienkoču spēka vietā, no kuras netālu nokaunējies stāv vienīgais parka rūķis, folkloras kopas „Delve” vadītais gaismas rituāls ir tikko sācies. „Delve” ir viena no retajām grupām, kas nopietni pievērsusies seno, pagānisko rituālu izpētei, rekonstrukcijai, atjaunošanai un veikšanai. Dalībniekiem ir skaisti 9.–10. gadsimta seno līvu tērpi.
Šis ir sievišķais jeb mātišķais ugunskurs, jo malka sakrauta horizontāli vairākās kārtās, vidū skaidas. Ritmiskas bungu skaņas, seni buramvārdi, dejas soļi, un manī kaut kas salecas, atdzīvojas. Senas, arhetipiskas, šūnu līmenī atpazīstamas zīmes darbojas, gadu simteņi neko nav izdzēsuši, tās uzrunā cilvēka dziļāko, dabisko būtību. No tumsas dzimst uguns – siltums, gaisma, dzīvība; bungu ritms – sirds puksti. Ne velti uguns rituāli ir visās kultūrās, tie ir ļoti svarīga garīgās prakses sastāvdaļa. Uguns attīra, bet dūmi nogādā lūgšanas un pateicību augstākajiem spēkiem.
Apaļas, pītas klūgu lodes vidū deg maza uguns sirds. Rituāla dalībnieki no rokas rokā nodod bumbu un atkārto vienu un to pašu rindiņu: “Riti, riti saulīte.” „Delves” vadītāja Aina Tobe vēlāk skaidros: “Ir tumsas laiks, saulīte dodas veļu valstībā, tāpēc tā jādaudzina, lai nepamet mūs pavisam.” Pēc tam senie līvi ņem rokās brīnumsvecītes, virpina tās uz augšu, uz leju un skandē: “Ritenis pagriežas, spēks atgriežas, ritenis pagriežas, spēks atgriežas.”
Aina stāsta: “Mēs domājām par dvēselēm, par mazajiem bērniņiem, kam vajadzētu atgriezties latviešu tautā un atgriezt atpakaļ zudušās gudrības, padomu, zināšanas, spēku – visu, kas mūsos reiz bija, kam vajadzētu mūs izvest no ķibelēm un krīzēm. Šī ir rituālā rotaļa, ko parasti izpilda, ejot cits citam garām divos apļos un uz īsu brīdi sadodoties rokās.”
No nekurienes parādās divi bruņinieki zobeniem rokās, viņi izdejo cīņu, zobeni šķind. Uzvarētais paliek guļot zemē, otrs viņam uzliek kāju uz krūtīm, cērt abus zobenus zemē un gaudo kā vilks. Vouu, ouu! Tumsa uzvar Gaismu. Ir pienācis tumsas – vilka ¬– laiks. Tuk, tuk naksnīgo gaisu piepilda pieaugoša, šamaniska dunoņa. Instruments Ainas rokās saucas balbens – aļņa āda uzstiepta uz apses koka stīpas. Tas ir viegls, ar to var dejot, saukt garus, tikties ar veļiem un pierunāt sevi VARĒT. Bum, bum – visu varēt, visu spēt!
Smaržo pēc spirgtuma, rudens lapām, skujām, zemes un dūmiem. Uguns spēku pazīst visi – indiāņi Dienvidamerikā, eskimosi ziemeļos, tuksnešu un kalnu ļaudis. Arhetipiskie simboli aizved gadu tūkstošiem tālā pagātnē, paņem aiz rokas un ieved nenotikušā nākotnē. “Viss ir vienots, viss ir brīvs,” Aina saka buramvārdus. Tie nozīmē: mēs varam saliedēties, bet viens otru nepakļaujam, nepieķeramies.

 image007Uguns liesma ir spēcīgs simbols, ko atpazīstam šūnu līmenī. Tā ir gaisma, siltums, ēdiens, tīrība un arī iznīcinoša enerģija.

Īstā reize parunāties ar uguni

Ejam pie otra ugunskura, kas sakrauts vertikāli. Tam ir falliska, vīrišķa forma, paskaidro Aina. Dziesmu pavadīts, ugunskurs gaiši iedegas. Rihards saka, ka oficiālā daļa esot beigusies, tagad var pakavēties parkā, pasēdēt pie ugunskura. Mazliet tālāk kā lieli lukturi tumsā vīd Vienkoču bandas veidotā instalācija no vecām eļļas mucām, kādas izmanto auto servisos. To saturs ir kokrūpniecības pārpalikumi, skaidas, sajauktas ar eļļu, kas palikusi pāri vietējam krodziniekam pēc frī kartupeļu cepšanas.
Aina stāsta, ka uguns naktī viesojas pirmo reizi, bet jau sen gribējusi atbraukt un ir ļoti priecīga, ka Rihards uzaicinājis „Delvi” vadīt pagānisko uguns rituālu. „Delve” ir pagāni, kas nāk no Limbažu novada – senajām lībiešu teritorijām, Metsapoles. Pagāni atzīst daudzdievību. Dievs ir zemē, debesīs, ūdenī, vējā. Aina saka, ka tā ir ļoti laba sajūta – dzīvot daudzu Dievu vidū. Abas atzīstam, ka šī vieta ir mistiska, enerģētiski uzlādēta, stipra.
“Kopš neatminamiem laikiem cilvēks mijiedarbojas ar uguni. Vai es to varu valdīt, vai bijāju, pielūdzu, izprotu, baidos? Te visur ir uguns – svecēs, lukturos, lāpās, mucās, tāpēc ir īstā reize ar uguni parunāties. Tagad ir laiks, kad gaisma aiziet uz veļu pasauli, uzvar tumsa, kas gaudo kā vilks. Saulītei savs laiks jāatpūšas, jāatjaunojas, pavadot veļu valstībā, lai varētu Ziemassvētkos atgriezties. Dabā nav nekā nepareiza, visi cikli ir dabiski gudri. Cilvēkam jādzīvo kopā ar lielo, kosmisko kārtību.”
Aina pastāsta, ka drīz „Delve” dosies uz Somiju, kur rādīs veļu daudzināšanas rituālu. Grupa no pieciem cilvēkiem izveidota 2001. gadā. “Mēs esam maza, kompakta kopa. Visi sasēžamies mašīnā un dodamies uz pasākumiem. Tērpus noskatām vēstures grāmatās, ņemam rokā adatu, diegu un darinām paši.”
Ko nozīmē delve? “Tas ir senvārds, kas nozīmē – lāča ķepa. Visi droši vien zinās vārdu delverēties. Kad mazi lācēni ķepojas, sasit plaukstas, viņi delverējas. Tas mīkstumiņš rokā mums ir delna, lācim delve,” skaidro Aina. Lūdzu, lai iemāca man kādus senus buramvārdus. Aina aizdomājas. “Neesmu tā raganiņa, kas apzināti lieto buramvārdus, lai kaut ko sasniegtu, panāktu. Domāju, ka jebkuri vārdi, kuros ir tīrība, gudrība, labestība un spēks, izteikti pareizajā vietā un laikā, darbojas kā buramvārdi.”
Veļu rinda aiz muguras
Ļaudis pamazām izklīst, sveču gaismiņas deg noslēpumaini un silti. Mēs atgriežamies pie otra – vīrišķā – ugunskura, kas uzņēmis spēku un nu, degdams varenām liesmām, tiecas debesīs. Runājam par veļu laiku, kas sāksies tad, kad lapas būs nobrūnējušas, un iestāsies sals.
“Veļu laiks ir no rudenājiem jeb Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kā nu kuro reizi. Senatnē tas bija laiks, kad visi lauku darbi apdarīti, rijas izkultas, raža savākta apcirkņos un zemnieks varēja atvilkt elpu. Tad iestājās brīdis, kad pateicībā par to, ko esi saņēmis, tika svinētas apkūlības. Viens no būtiskākajiem aspektiem latviešu tradīcijās ir apziņa, ka palīdzība nāk ne tikai no dabas enerģijām, bet arī no senčiem, jo vecaistēvs vai vecāmāte mina to pašu zemīti un apstrādāja to pašu tīrumu. Viņi nav pazuduši pavisam, bet turpina dzīvot veļos un palīdz šīs pasaules ļaudīm. Oktobrī mūsu senči rīkoja bagātīgus mielastus, vārīja putru, labāko nolika galda galā, atvēra logus, durvis un aicināja senčus baudīt ēdienus un dzērienus.
Ir īpašas veļu rotaļas, kas stāsta par dzīvību un nāvi. Mūsu senči to uztvēra trīsdaļīgi – kā dzīvību, nāvi un atkal dzīvību. Kristietībā ir izteikts vienas dzīves cikls, bet pagānismā nāvei seko aizkapa dzīve. No veļu valstības mazā dvēselīte var iemiesoties mātes miesās un piedzimt vēlreiz, tā atgriežoties dzimtā. Nāve ir vārti, durvis, kurām tu izej cauri, tās nav beigas, bet jauns sākums. Izejot pa nāves vārtiem, dvēsele izvelējas. Velēties nozīmē netīru padarīt par tīru, nomazgāties, atjaunoties.
Veļu pasaulē laiks rit uz otru pusi – sirmie mati pamazām atgūst krāsu, krunkas izlīdzinās, vecs kļūst aizvien jaunāks, kļūst par pusaudzi, bērnu, līdz pārtop mazā gaišā dzirkstelītē, dzīvības kodoliņā, kas piesaistās nabas galiņā un piedzimst šajā pasaulē no jauna. Veļos mēs visu neizvelējam, neaizmirstam, daļu pieredzes mēs saglabājam. Veļi ir gudri. Vai esi mēģinājusi paaicināt un pabarot savus senčus? To var izdarīt pavisam vienkārši. Izvāri ēdienu, atrodi tukšu telpu, uzklāj galdu, aizdedzini sveci, atver logus un, nosaucot vārdā, aicini iekšā. Es esmu Aina, Mirdzas meita, Marijas mazmeita.
Kas esi tu?” “Hmm, es esmu Evija, Ineses meita, Ausmas mazmeita.” “Vai tu zini tālāk?” “Zinu. Mīlas mazmazmeita, Marijas mazmazmazmeita.” “Nu, redzi, tu jau zini četras stipras sievas, kas stāv tev aiz muguras. Veļus mēs varam iztēloties kā gaišu tēlu rindu, kas stāv aiz mums. Aiz tevis ir sieviešu līnija, priekšā meita, mazmeita, vīrietim aizmugurē ir vīru rinda. Spēks cilvēkam nāk no aizmugures, no senmāmiņām un sentēviem.”
Pienāk kāda meitene un jautā, kāpēc rituāls tika veikts, ejot pret sauli. Tas esot bijis ļoti uzkrītoši. “Lībieši, Ziemeļvidzemes, jūrmalas cilvēki soļo tieši tā – pret Sauli. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka viena kāja ir laba, otra slikta. Mēs sākam ar labo kāju.” Meitene smejas: “Man abas kājas labas!”
“Redzi, cilvēkam ir divas enerģijas – sievišķā kreisajā un vīrišķā labajā pusē. Lībiešu sievas vienmēr bijušas stipras, spēka pilnas, vīrišķīgas, pat runā nav sieviešu dzimtes. Saka: “Es i, viņš i, mums i saul debesīs.” Visam ir vīrišķīga iedaba, tāpēc pilnīgi viss tiek darīts, akcentējot stiprāko labo roku un labo kāju. Kas palaidis pīli, ka kaut ko nedrīkst pret sauli darīt, kas no tā baidās? Kādi dziednieki, vai? Kad tu kul ķīseli vai putru, vai kaut kas slikts notiek? Nekas nenotiek. Līvi ir tādi ļaudis, ka ir pretī, viņi nebaidās.” Aina te pazaudējusi, te atkal atradusi savējos – pārējos kopas ļaudis, un nu visi ciešā bariņā dodas meklēt izeju. Vakars vēls, bet priekšā tāls ceļš. Lai viss izdodas!
Vēl brīdi uzkavējamies maģiskajā gaismas, cerīgu domu, pozitīva spēka piepildītajā mežā. Tuk, tuk… Kā šamaņu bungas sitas sirds: mēs esam stipri, mēs varam. Kad ienirstam saltajā rudens naktī, nodomāju, ka tieši tā kā šonakt – ar domu enerģiju un rituāliem – tālā senatnē tika radītas un piepildītas kulta vietas.

Oriģinālu lasiet šeit