Vējiem līdzi – karikatūrists un ilustrators Gunārs Vīndedzis.

Šoreiz pastāstīšu par latviešu mākslinieku Gunāru Vīndedzi (1918. 2.VIII Rīgā - 1991. 1.XI Rīgā, apglabāts Meža kapos) - karikatūristu, ilustratoru, gleznotāju un multiplikatoru. Protams, viņa laika cilvēki galvenokārt pazīst viņu kā karikatūru zīmētāju. Karikatūrai viņš pievērsies no 1944. gada. No 1957. gada ir žurnāla "Dadzis" ārštata autors, specializējies politiskās un sadzīves karikatūru jomā. Publicējies periodiskos izdevumos. Kāpēc rakstu par viņu? To pēc kāda brīža uzzināsiet.

Gunārs ir dzimis strādnieku ģimenē. 1933. beidzis Rīgas 15. pamatskolu, mācījies pie R. Sutas, no 1936. – 1938. mācījies pie A.Filkas un A.Zauera. 1931. sarakstījis un izdevis grāmatu "Nāves izpārdošana" (ar pseidonīmu Abe Albērs). 1937. – 1939. zīmējis rūpniecisku firmu reklāmas. Nav pārāk liels noslēpums, ka savu prasmi strādāt tā vai cita mākslinieka manierē 40. gados apliecināja arī Gunārs Vīndedzis, radot Kārļa Padega vai Sigismunda Vidberga veikumam radniecīgus darbus. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr viņš tos parakstīja īsto autoru vietā. Īpaši viņš bija aizrāvies ar Kārļa Padega tušas un spalvas zīmējumu atdarināšanu. Ja ņem vērā, ka Padegs nav bijis ražīgs mākslinieks un kārotāju pēc viņa darbiem pulks ir gana liels, tad varbūt arī atmaksātos viņa darbu viltošana. Kas zina?

 

 

Zīmēt Gunārs esot sācis no trīs gadu vecuma. Protams, kurš nav kaut ko zīmējis agrā bērnībā? Taču viņu ietekmēja tas, ka viņa māte mācījās mākslinieka Jūlija Madernieka studijā. Pašmācības ceļā iegūtās prasmes palīdz viņam tikt pieņemtam Romāna Sutas studijā, pēc tam trīs gadus viņš ir „ražošanas praksē” pie Alberta Filka un Augusta Zauera.

Pirmās ilustrācijas publicējis žurnālā "Atpūta" (1940.20.XII-1944.21.II). 2. pasaules kara laikā kā ātrzīmētājs darbojies mākslas ansamblī, sniedzot priekšnesumus vācu karavīriem un krievu kara gūstekņiem. 1940 – 1949. bijis zīmētājs Tēlotājas mākslas kooperatīvā, 1945-46. - Valsts apgādа un poligrāfijas uzņēmumu pārvaldē, 1951-56. - "Bērnībā"; 1946-51. - veidojis interjerus. 1957. apcietināts par politiskiem un erotiskiem zīmējumiem, ko zīmējis sev un konfidenciāliem pasūtītājiem. Gadu pavadījis cietumā. Viņš bija apsūdzēts par pornogrāfisku zīmējumu pagatavošanu, pavairošanu un jauniešu iepazīstināšanu ar attiecīgiem zīmējumiem citas krimināllietas ietvaros. Taču, iepazīstoties ar krimināllietai pievienotajiem lietiskajiem pierādījumiem, var konstatēt, ka par pornogrāfiju uzskatīti samērā nevainīgi sacerējumi vai attēli, no kuriem daļa ir ar politisku zemtekstu, kas ļauj secināt, ka radošās inteliģences pārstāvjus bija situatīvi neizdevīgi apsūdzēt pretpadomju rīcībā, tādēļ izvēlējās tādu apsūdzību, kas vismaz atbilstu sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par mākslinieku bohēmiskajām tieksmēm.

Tomēr - lai no 1957.gada līdz pat atmodai divas reizes mēnesī aizpildītu humora žurnālu, vajadzēja prast gandrīz neiespējamo - dzīt jokus situācijā, kad bija aizliegtas divas galvenās joku tēmas: sekss un politika. Protams, pašmāju politika. „Dadža” popularitāti noturēja visupirms karikatūras.

Tomēr, ja būtu jānosauc „Dadža” karikatūristu zelta sešnieks gan spilgtā stila un popularitātes, gan arī jokuplēša statusā pavadīto gadu ziņā, tie acīmredzot būtu Gunārs Vīndedzis, Edgars Ozoliņš, Gunārs Bērziņš, Uģis Mežavilks. Kā arī jau minētie Ēriks Ošs un Imants Melgailis - vienīgie no sešiem, kas ir sagaidījuši jauno Dadzi...

PADEGA DRAUGS.

Hruščova atkušņa garabērnā Dadzī satikās cilvēki ar dažādu likteni. Pie viena galda pirmdienas rītos tēmas kopīgi apsprieda bijušie leģionāri un kara laiku Krievijā pavadījušie, autodidakti un diplomēti mākslinieki. Gunārs Vīndedzis (1918-1991), leģendārā mākslinieka Kārļa Padega draugs, bija viens no vecākajiem un pašapzinīgākajiem zīmētājiem. Liels sieviešu mīlētājs, vienmēr un visur jokojis, Ēriku Ošu mēdzis sveicināt ar jautājumu: "Kā tad zvēru karalim klājas?" Būdams augstas klases grafiķis, Vīndedzis apzinājās savu vērtību, bet šī pašapziņa viņu mēdza arī iegāzt. Taču nepatikšanas Vīndedzim, vienam no tēvoča Sema regulāriem kariķētājiem, sagādāja nevis politika, bet otra aizliegtā tēma. Reiz Vīndedzis bija uzzīmējis karikatūru Izrāde: teātra ložā sēž kāda dāma, ļoti grezniem rotājumiem apkārta, un skatītāji neskatās uz skatuvi, bet uz to dāmu. Joks skaidrs - Dadzis karikatūru nodrukāja. Tad nāca bļāviens no Latvijas kompartijas centrālkomitejas. Tur kāds bija karikatūru izpētījis ar lupu un konstatējis, ka visi šie rotājumi ir mazi vīriešu dzimumorgāniņi. "Galveno redaktoru Igoru Palkovu izsauca uz ceku, un tur uz viņu bļāva tā, ka aizkari esot šūpojušies," atceras A.Skailis. Citi laikabiedri gan domā, ka ceka neesot tik aktīvi pie vainas: pats Vīndedzis pēc minētās karikatūras publikācijas esot kā pāvs staigājis pa Preses namu, visiem teikdams: "Tu redzēji?" Tad nav brīnums, ka ceka ķērusies pie lupas. Pēc šī gadījuma Vīndedzim uz pāris gadiem aizliedza publicēties. Šis nebija vienīgais gadījums, kad Vīndedzi pievīla interese par padomju karikatūristam aizliegto augli. Daži Dadža darbinieki zina stāstīt, ka viņš dabūjis arī pāris gadus cietumā pēc tam, kad viņam atņemti 16 kilogrami pornogrāfijas - Vīndedzis esot uzzīmējis tematisku ciklu Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Protams, ne iesniegšanai Dadzī. Taču acīmredzot arī uz Sniegbaltītes pēdām padomju tikumības sargus bija uzvedusi paša autora lielība.

No uz Vāciju kara laikā darbos aizvestā Kārļa Reimaņa atmiņām:

“Ļoti smalks kungs, inteliģents ar savu rokrakstu bija karikatūrists Gunārs Vīndedzis. Tiesa, vēlāk čeka viņu uz vienu gadu iespundēja cietumā. It kā esot zīmējis kailas sievietes, bet bildītes kāds pārdevis. To atzina par pornogrāfijas izplatīšanu. Un tā pēc padomju likumiem bija krimināli sodāma darbība”.

Pirmā izstādē Vīndedzim notika Rīgā 1943., bet piedalās karikatūru izstādēs no 1951. gada. 1-DSCN1714

Te ieskatam, 1958. gadā zīmētā ainiņa „Lidmašīna”.2-DSCN1715

No 1957. gada žurnāla "Dadzis" ārštata autors, specializējies politiskās un sadzīves karikatūru jomā. Publicējies periodiskos izdevumos "Cīņa", "Zvaigzne", "Draugs", "Liesma", "Skola un Ģimene".

Ilustrējis grāmatas. Gleznojis portretus un sieviešu aktus pasteļa un eļļas tehnikā. 3-DSCN1716

Mākslinieks leļļu filmām: “Ak, mode, mode!” (1970), “Sarkanās kurpītes” (1971), “Eža kažociņš” (1972).

1964-67. mākslinieks konstruktors Ķimizācijas konstruktoru birojā, šā biroja vadītājs.

Vīndedzis ar savām karikatūrām iekaro popularitāti visā PSRS, jo ražīgi zīmē arī Rietumu sabiedrību izsmejošus darbus. Viņš indīgi un nikni kariķē kapitālistiskās sabiedrības trūkumus, 1969. gadā, pirmajā starptautiskajā izstādē, Maskavā „Satīra cīņā par mieru” viņu apbalvo ar diplomu. Kļūst par PSRS mākslinieku savienības biedru. 4-DSCN1717Padomju laikā visdrošāk bija attēlot sadzīves traģikomiskās puses5-Image28129, gan pilsētās, gan laukos un... mežos. 6-Image28229

Vīndedzis var būt arī citāds – mīļu, apsveikuma kartiņu autors.7-Image28329 Vīndedzim izdodas piedzīvot arī jaunos laikus, mēģinot iet arī tiem līdzi. Vienu no šiem komiksiem ir zīmējis tieši viņš.8-Image28429

Tagad pastāstīšu par to, kāpēc veidoju šo rakstu fantastikas biedrībai. Mana pirmā saskaršanās ar zinātnisko fantastiku praksē iesākās ar to, ka sāku šķirstīt vecāku 1950. gados abonētos žurnālus „Zvaigzne” un tajos no 1959. gada 20. numura saīsinātā versijā sāka publicēt Ivana Jefremova romānu „Andromēdas miglājs” ar Gunāra Vīndedža zīmējumiem, kā tagad uzzināju, romānu publicēja līdz 1960. gada 8. numuram. Diemžēl, 1960. gadā vecāki žurnālu vairs nepasūtīja, romāna notikumus tālāk uzzināju, kad antikvariātā stipri vēlāk nopirku grāmatu. Droši vien tas rosināja fantāziju ar domām, kā notikumi risinājās tālāk. Romānu grāmatā biju palaidis garām, tāpēc ka biju pārāk mazs, kādi astoņi, deviņi gadi, bet mani vecāki par grāmatām neinteresējās vispār. Tomēr rosināja, lai es tās lasu. Es bērnībā nepārtraukti slimoju, mājā citu bērnu nebija, uz ielas spēlēties pie kaimiņu bērniem mani nelaida. Kad saskrējos un sasvīdu, vienmēr saslimu. 4 pamatskolas gadus pat nomācījos mājās ar mājskolotāju. Bija jau mātei draugi – Eglīšu ģimene no Stacijas ielas, kuras tagad faktiski nav. Viņu dēls Jānis Eglītis it kā bija mans labs paziņa – klasesbiedrs, taču tikāmies ļoti reti un pēc pamatskolas mūsu ceļi šķīrās. Gandrīz ar visiem skolas biedriem arī. Tā kā grāmatas faktiski bija mani vienīgie draugi. Tāpēc varu droši teikt, ka fantastiku iemīlēt man lika tieši šie divi cilvēki Ivans Jefremovs ar savu literatūru un Gunārs Vīndedzis ar zīmējumiem. Varbūt arī tāpēc, ka es ilgi nezināju, ar ko tas viss beigsies. Neaizmirstot arī žurnāla versijas tulkotāju I. Livšicu, kurš pēc tam tulkojis arī citus fantastikas darbus latviešu valodā, piemēram, R. Šeklija „Šis tas par velti”.

Te būs Gunāra Vīndedža zīmējumu sērija no „Andromēdas miglāja”. 

Diemžēl, nekur internetā neizdevās atrast kādu Vīndedža foto, lai būtu skaidrs, ka tas tiešām ir viņš, būs jāiztiek ar autoportretu. 9-Image28529

Izmantotie avoti.

Izmantotā literatūra:

“Māksla un arhitektūra biogrāfijās” Atb. red. A. Vanaga – Rīga, 2003 – 4. sēj. A. Vanaga 71.lpp.

Мастера советской карикатуры. Гунарс Виндедзис. Издательство «Советский художник», Москва, 1983.10-Image28629

Internetaresursi.

http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43405/

http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/290123-latvija_uzdarbojas_makslas_viltotaji

http://www.studija.lv/?parent=2004https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/pupi-par-lielu-12576694

https://www.vestnesis.lv/ta/id/107272

Par mākslinieka meistarību liecina viņa gleznas. 11-Image28729

Tas, ka viņš ir locījies visiem vējiem līdzi? Tā ir sāpīga pieredze, ko izgājuši vairums latviešu padomju laikos. Ja tu neliecies, tevi vienkārši salauza. Lielākā cilvēku daļa nav spējīga pret sistēmu iet mocekļu ceļu, viņi var tos apbrīnot vai dēvēt par muļķiem. Kā nu kurš to saprot. Tiem, kas šos laikus paši nav piedzīvojuši, nav arī tiesības būt par prokuroriem.