VDK pret Kremļa mafiju.

Par to kā ģenerālsekretārs Andropovs pieteica karu korupcijai. Arī par to, cik sapuvusi bija sabiedrība Padomju Savienībā. Šī valsts vienkārši nevarēja nesabrukt. Tās ir sekas arī visām nebūšanām, kas smacē pēcpadomju valstis. Skaidrs, ka raksts būtu savādāks, ja to rakstītu pie mums, taču tik un tā ir vērts ar to iepazīties. Tātad...

Mihaila Ļebedeva raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 13. numura.

Kā zināms, Padomju Savienībā daudz kas "neeksistēja". Pie mums attīstīta sociālisma laikos "nebija" seksa, mafijas, rokmūzikas, sērijveida slepkavu un daudz kā vēl cita. Tajā skatā, nebija korupcija. Taču tieši cīņā ar to, kā atceramies, pagāja pēdējais stagnācijas periods.

Pretkorupcijas cīņu iesāka 1982. gadā par PSKP CK ģenerālsekretāru kļuvušais Jurijs Andropovs. Kas tad virzīja Andropovu: politiskā cīņa vai reāla vēlēšanās izbeigt totālo kukuļņemšanu valstī?

Vai tā bija cīņa par varu?

Vēl līdz šim speciālisti strīdas, kas bīdīja PSRS VDK priekšsēdētāju un nākošo PSKP CK ģenerālsekretāru, kad viņš 80. gadu sākumā uzsāka "krusta karu" pret korupciju un vispārējo kukuļdošanu Padomju Savienībā. Pati populārākā versija bija - pieteicis karu korupcijai, Andropovs nevēlējās atveseļot kukuļņemšanā iestigušos partijas orgānus. Karam esot bijis tikai viens mērķis - tikt vaļā no konkurentiem uz augstāko posteni valstī.

Versijai ir labs pamats. 1982. gadā pat pašam Leonīdam Brežņevam kļuva skaidrs, ka viņš vairs nespēj vadīt valsti, ka viņš to faktiski sen jau vairs nedara. Novecojusī gvarde, Brežņeva tuvākie līdzgaitnieki, jau sen bija zaudējusi interesi par valsts vadīšanu. Daudzi no augstākajiem partijas darbiniekiem nesaprata, ka valsts ripo bezdibenī. PSRS ekonomika juka laukā pa visām šuvēm, to vienlaikus ietekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, bruņošanās sacensība, daudzu miljonu maksājumi draudzīgajām kompartijām visā pasaulē, karš Afganistānā, krass darba ražīguma kritums, kas īpaši bija manāms lauksaimniecībā. Kā sekas, totāls visa nepieciešamā deficīts, padomju pilsoņu kurnēšana, kas arvien pastiprinājās un varēja novest pie negatīvām sekām.

Viens no tiem, kurš adekvāti novērtēja situāciju, bija Jurijs Andropovs, Kā VDK priekšsēdētājs viņš saņēma vispatiesāko informāciju par to, kas notiek valstī. Taču lielā mērā Andropovam bija sasietas rokas. Lai kaut ko mainītu, viņam bija jākļūst par ģenseku.

1982. gada vasarā Brežņevs negaidot paziņoja (ne publiski, bet šaurajā Politbiroja locekļu lokā), ka grasās atiet no lietām, ieņemt kaut kādu mazāk svarīgu amatu, bet ģenerālsekretāra amatu nodot savam pēctecim. Vārdu viņš toreiz nenosauca, taču saprātīgi kandidāti varēja būt pieci. Pirmkārt, Konstantīns Čerņenko, ļoti vecs un slims Politbiroja loceklis, aiz kura stāvēja visi vecie "cekašņiki". Viņus esošais stāvoklis pilnībā apmierināja, nekādas pārmaiņas viņi nevēlējās, bet uz pārmaiņām iet Čerņenko - skaidra lieta - nebija spējīgs. Taču bija arī jaunāki un enerģiskāki pretendenti uz ģenerālsekretāra posteni: PSKP Ļeņingradas apgabala komitejas 1. sekretārs Grigorijs Romanovs, bijušais Ukrainas CK 1. sekretārs Andrejs Kiriļenko, PSKP Maskavas pilsētas komitejas 1. sekretārs un Brežņeva mīlulis Viktors Grišins, un protams, Jurijs Andropovs.

Vēl esot PSRS VDK priekšsēdētāja amatā (taču jau tajā pašā laikā esot CK Politbiroja loceklis), Andropovs nolemj pacīnīties par augstāko varu. Viņam izdodas iebīdīt PSKP CK jaunus "reģionāļus": Mihailu Gorbačovu, Jegoru Ļigačovu, Nikolaju Rižkovu, Geidaru Alijevu, Vitāliju Vorotņikovu. "Reģionāļi" kļūst par konkurentiem vecajai gvardei - un Čerņenko pozīcijas jūtami sašūpojas.

Par nākošajiem kļūst Romanovs un Kiriļenko. Te Andropovs izmanto tehnoloģiju, ko 90. gados nosauks par "kompromatu karu". Vispirms VDK darbinieki veikli palaida baumas, kas "aptraipīja" Romanovu. 1982. gadā valstī klīda nopietnas baumas, ka Ļeņingradas apgabala komitejas 1. sekretārs sarīkoja meitas kāzas Taurijas pilī, kur viesi ēda no servīzēm, kas tikušas atvestas no Ermitāžas. Un, ka sadzērušies sasita šos vērtīgos priekšmetus "uz laimi". Nav svarīgi, ka informācija neapstiprinājās: galvenais tika izdarīts, ar tādu "bagāžu" Romanovs vairs nevarēja pretendēt uz augstāko posteni valstī.

Ar Kiriļenko sanāca vēl vienkāršāk. Viņa radiniekus tūrisma brauciena laikā VFR VDK darbinieki "pieķēra" Hamburgā, apmeklējot publisko namu. Skandālu, protams, apklusināja, taču arī Kiriļenko izstājās no cīņas par ģenseka amatu. Bija palicis tikai Grišins. Ar viņu Andropovs nolēma cīnīties ar kara pret korupciju palīdzību.

Tīrīšana, lai glābtu PSKP.

Pēc citas versijas, uz ko uzstāj tie, kuri personīgi pazina Juriju Andropovu (to skaitā arī - Aleksandrs Solžeņicins, kuru tikai ar Andropova pūlēm vienkārši izsūtīja no valsts, nevis arestēja un ievietoja psihenē, kā to uzstāja Brežņevs, Kosigins, Podgornijs un Gromiko), ir pārliecināti, ka viņa karam ar korupciju bija daudz nopietnāki mērķi, nekā triviāla cīņa par varu. Pēc viņu domām, Andropovs patiesi pārdzīvoja to, kas notiek valstī, mēģināja to noturēt no kraha, uz ko veda Brežņeva valdīšana. Vēl pēc to cilvēku atmiņām, kuri personīgi pazina Andropovu, viņš ĻOTI negatīvi attiecās pret korupciju un kukuļdošanu, un uzskatīja cīņu pret šīm parādībām kā vienīgo iespēju, lai izvestu PSRS no stagnācijas strupceļa. Pirmkārt, viņš nevēlējās dzīvot siltumnīcas planktona dzīvi, neuztraucoties, galvenais, lai nebūtu nekādu pārmaiņu nemainīgajā un mierīgajā dzīvē ar specproduktu paciņām un citām privilēģijām. Andropovs uzskatīja par savu pienākumu cīnīties par to, kam patiesi ticēja.

Ja atceramies tos 15 mēnešus, ko PSRS aizvadīja Andropova vadībā, jāatzīst, ka versija par cīņu par varu, kuras dēļ arī tika izvērsta cīņa pret korupciju, nedaudz klibo. Vislielākā cīņa ar korupciju sākās tikai tad, kad Andropovs jau bija sasniedzis augstāko posteni valstī (1982. gada rudenī). Tāpēc Andropova "krusta karš" nevarēja būt tikai aizkulišu cīņa ar konkurentiem, bet cilvēka rūpīgi izsvēta pozīcija, vēloties ieviest vismaz kaut kādu kārtību sastingušajā un kukuļos iestigušajā valstī.

"Krusta kara" sākums.

Nav daudz, kuri zina, ka pirmo mēģinājumu cīnīties ar korupciju PSRS Jurijs Andropovs izdarīja jau 70. gadu sākumā. Tajā laikā viņš jau bija pilnībā iejuties PSRS VDK priekšsēdētāja krēslā (kļuva 1967. gadā), veica Komitejas reorganizāciju, padzina no turienes "komjauniešus", kurus VDK bija iepludinājuši iepriekšējie vadītāji Aleksandrs Šeļepins un Vladimirs Semičastnijs. Kādreiz mēs jau stāstījām par to, ka Ņikita Hruščovs, ieguvis varu, mēģināja nopietni vājināt specorgānus, mēģinot no tiem izdabūt ārā "Staļina garu". Specdienestu vadībā nostājās Hruščovam personīgi uzticīgais Aleksands Šeļepins, kas karjeru bija uzsācis komjaunatnē un ne velna nesaprata no darba drošības orgānos. 1961. gadā Šeļepinu nomainīja tāds pat "komjaunietis" Semičastnijs. No orgāniem bez žēlastības atvaļināja "staļiniskos kadrus", neskatoties ne uz kādiem nopelniem vai to, ka represijās viņi nebija piedalījušies. Tika atvaļināti (nodoti tiesai, pārvesti uz citām struktūrām, aizsūtīti pensijā, pēkšņi nomira) tādi profesionāļi, kā Sudoplatovs, Eitingtons, Starinovs, Korotkovs, vīrs un sieva Zarubini un daudzi citi. 60. gadi vidū VDK pārvērtās par skumju, pelēku viduvējību baru, kas nekādi nespēja kontrolēt un izpildīt savu funkciju: kontrolēt iekšējos politisko procesus, vēl vairāk - kaut kā ietekmēt valsts ārpolitisko darbību.

PSKP CK atmodās tikai 1967. gadā, kad Brežņevs un viņam tuvākie pēkšņi atskarta, ka viņi vairs nekādi nekontrolē sabiedrisko dzīvi valstī. Lai labotu situāciju un no jauna radītu VDK tika sūtīts Andropovs. Labi parādījis sevi ungāru sacelšanās laikā 1956. gadā (tad viņš bija PSKP CK nodaļas sakariem ar socvalstīm priekšnieks) un pēc tam, paņēmis kontrolē Varšavas līguma valstu drošības orgānus, Andropovs uzsvaru lika uz profesionāļiem un guva ar to nopietnus panākumus. 70. gados VDK ieguva to veidolu, kas vēlāk ar saviem taustekļiem appina visas darbības sfēras valstī.

Pēc VDK mūsdienu darbinieku un veterānu atmiņām Andropovs panāca viņiem nopietnas privilēģijas. Viņiem bija ievērojami lielākas algas par armijniekiem un miličiem, regulāras prēmijas, "savas" rindas uz dzīvokļiem un mašīnām, īpaša deficītu produktu sadale, pašiem savi medicīnas centri ar labākajiem ārstiem utt. Taču tajā pašā laikā viņi atzīmē, ka Andropovs ļoti slimīgi attiecās pret jebkādām korupcijas parādībām VDK. Ne velti Solžeņicins nosauca Komiteju par "pašu nekorumpētāko struktūru PSRS". Tas patiešām tā bija. Andropovs skatījās vēl tālāk un beigās iesēdies PSRS VDK priekšsēdētāja krēslā, skatu vērsa uz tautas saimniecību. Te korupcija un kukuļdošana bija uzplaukusi krāšņos ziedos.

1972. gadā Andropovs atbalstīja Eduardu Ševardnadzi, kurš kļuva par Gruzijas KP CK pirmo sekretāru, un uzsāka mēģinājumus atbrīvot Gruzijas partijas orgānus un korumpantiem un kukuļņēmējiem. Kaukāzā tajos laikos jau pilnā sparā notika tirgošanās ar amatiem, bet zemākstāvošie vadītāji bija spiesti katru mēnesi nosūtīt augstākstāvošajiem "aplokšņu naudu", lai saglabātu savu amatu. Tāds pat stāvoklis (ja ne vēl daudz ciniskāks) eksistēja arī PSRS Āzijas republikās. Andropovs centās situāciju iespaidot. Taču izmeklēšanas pavedieni vijās uz Kremli un Maskavā sāka uztraukties. Brežņevs izsauca Andropovu un stingrā formā pavēlēja pārtraukt izmeklēšanu savienoto republiku partijas darbinieku lietās. "Jūsu uzdevums ir aizsargāt partijas vadītājus, nevis vākt par viņiem kompromātu!" - ģenseks pavēlēja Andropovam. Un VDK priekšsēdētājs bija spiests pārtraukt partijas rindu tīrīšanu. Taču informācija bija savākta un iegrāmatota. Andropovs bija pārliecināts, ka tā viņam vēl noderēs...