Vampīru arhīvi.

Priekšvārdi grāmatai "The Vampire Archives"

Kims Ņumens. Tātad, kāpēc vampīri?

Teorētiski, vēstījumi par vampīriem — vai tie būtu romāni, filmas, teleseriāli, stāsti, operas, dziesmas vai anekdotes — ir šausmu kultūras paveids. Ilgu laiku vampīrs bija tikai viens no pamatpersonāžiem vai viena no galvenajām tēmām šajā kultūrā, kuras tumsas panteonā kopā ar vilkaci (tā metamorfozes skar arī viņa pilsētas radinieku doktoru Džekilu), Frankenšteina briesmoni (ar plašu radu saimi, sākot no golema un beidzot ar kiborgiem), spokiem (kopā ar mājām, kurās spoki dzīvo), mūmiju, zombiju, slepkavu-maniaku un dažiem citiem katram no tiem ir savas pasugas un viņiem ir veltītas savas antoloģijas — ja nu vienīgi «Lielā kalpu-kupraiņu grāmata» vēl nav izdota un gaida, kad varēs parādīties uz veikalu plauktiem.

Stīvens Kings uzskata šīs noteicošās figūras par simboliem no Taro kārtīm, taču eksistē arī citi metaforiski formulējumi. Mana vecuma cilvēkam šie personāži liekas kā kompānijas «Aurora» monstri — tās fosforiscējošās, saliekamās rotaļlietas, kuras bērni līmēja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. «Auroras» vampīrs, protams, bija Bela Lugoši Drakulas lomā, kura tēlu studija «Universal Pictures» faktiski bija padarījusi par savu firmas zīmi.Šajā tēlā efektīgi apvienojās operas apmetnis, fraka, medaljons, balta kaklasaite — tērps, kas vēlāk rosināja Džordžu Hamiltonu «Mīlestībā no pirmā kodiena» jautāt: «Vai tu gribētu pavadīt piecsimt gadus tērpies kā metrdotelis?» Ja neskaita interesantas balss modulācijas («Es... Draaakulaaa») un apvilktās acis, Lugoši ienesa lomā hipnotizējošas roku kustības, par kurām Mārtins Landavs «Edā Vudā» saka: «Lai tā darītu ir vajadzīgi ļoti lokani locekļi un vēl jāpiedzimst par ungāru».

Lai rastos tāds vampīra tēls, bija jāpaiet gadsimtiem. Tā folkloras saknes ir dziļas un daudzveidīgas — te ir gan asinssūcēji miroņi, gan dēmoni, gan vilkači, kas atrodami gandrīz katrā kultūrā. Astoņpadsmitā gadsimta beigās vampīrs iesoļoja no leģendu pasaules romantiskajā literatūrā, atstājot iespaidu uz gotiskās prozas un poēzijas liktenīgajiem varoņiem un varonēm. Šie pievilcīgie ļaundari bieži vien parādās situācijās, ko mēs šodien asociējam ar vampīriem (pat tajos gadījumos, kad tos pie vampīriem nevar pieskaitīt). Viņi mīt apdrupušās pilīs, vērpj intrigas, lai pazudinātu jaunas, nevainīgas dvēseles, viņiem ir hipnotiska vara pār saviem upuriem un kalpiem, viņi parasti tērpjas melnā (ar retiem baltā iestarpinājumiem); viņi ir bāli un kalsni, viņa mitekļu interjēri elementus ir aizņēmušies no kapličām un katakombām, viņus saista ģimenes lāsts, viņi slēdz līgumus ar sātanu, reliģiskā simbolika viņiem nepatīk, viņi cenšas to apgānīt, no savām paslēptuvēm viņi iznāk laukā galvenokārt naktīs utt.

Džona Polidori «Vampīra» tēls — lords Rutvens ir tipisks gotiskais ļaundaris, tomēr viņš ir pelnījis godu būt nosauktam par pirmo vampīru. Variet izmest kā nevajadzīgus: visu folkloras tradīciju, sievietes-čūskas, kas dzer asinis, Pēteri Blagojeviču, Vladu Uz Mieta Sēdinātāju un slavenos Dienvidamerikas sikspārņus. Tie, iespējams, savā veidā ir nozīmīgi un interesanti, taču viņi nav vampīri tajā ziņā, par ko es domāju. Toties lords Rutvens tāds ir. No viņa savu izcelsmi ved neskaitāmie vampīru pūļi no sekojošās beletristikas — varbūt tikai izņemot asinssūcējus augus, kas attēloti Herberta Džordža Velsa «Dīvainās orhidejas ziedēšanā», vai «Mazo šausmu veikaliņu», tāpat arī automašīnu, kas darbojas ar asinīm Jozefa Nesvadbas «Korporācijā Vampīrs». Līdz Rutvenam vampīrisms bija kaut kas, ko slikts cilvēks vai monstrs veica vai vēlējās veikt («ā, tūlīt es padzeršos karstu asiņu»); pēc Polidori garstāsta, kas tika publicēts 1819. gadā, vampīrs kļuva par īpašu būtni, gotiskā ļaundara specifisku paveidu. Viņš nav netīrs, pretīgs austrumeiropiešu zemnieks-zombijs, kas aprakstīts doma (no latīņu dominus - saimnieks) Ogistēna Kalmē traktātā, bet gan cietsirdīgs, izsmalcināts, aristokrātisks augstākās sabiedrības dendijs, kas apmierina savas vēlmes melodramatiskas ļaundarības veidā, kas jau ir anahronisms pat deviņpadsmitajam gadsimtam.

Jāpiezīmē, ka Polidori nodoms lielā mērā saturēja joka elementu. Viņa sacerētais garstāsts ir nikna satīra par viņa draugu — darba devēju lordu Baironu, kas liecina, ka dzejnieka paradumi un principi atklāj, ka viņš ir vampīrs; līdzīgā manierē vēlākie karikatūristi zīmēs, piemēram, Mārgareti Tečeri ar čūskas ilkņiem. Vairums lasītāju ironiju neuztvēra, toties uztvēra tēlu — visādā ziņā, Bairona «pieķeršana», ka viņš dzer augstdzimušu dāmu asinis (un pamet viņas tik ātri, cik vien ātri atļauj viņa traumētā kāja), tikai veicināja viņa slavu. Astoņdesmit gadu pirms Brema Stokera «Drakulas» parādīšanās Rutvens kļuva par personāžu-zīmolu — viņš pārcēlās uz turpinājumiem, ko rakstīja citi autori, un daudziem teatrālajiem iestudējumiem (muzikāliem un dramatiskiem), kā arī inspirēja zemas raudzes aizguvumus, līdzīgus bulvārpreses seriālam «Vampīrs Varni». Rutvenam ir barbariski ārzemnieciskas manieres (kā Bairons, vampīri ir saistīt ar Grieķiju), taču viņš ir anglis (dažās lugās — skots rūtotā kiltā), tieši tāpēc īsts brita iemiesojums Kristofers Lī, kura Drakulam ir visādā ziņā jābūt pateicīgam Rutvenam, ir tikpat pārliecinošs vampīra lomā, kā ungārs Lugoši. Stokera vampīrs ģērbjas bezgaumīgi (viņu redz «salmu cepurē, kas viņam nepiestāv»), toties Drakulas tēls, ko uz skatuves un kino veido Lugoši, ir apveltīts ar šiku, kas caur Rutvenu ir aizņemts no Bairona. Vēl vairāk, pati vampīra iekļūšana augstākajā sabiedrībā (Stokeram Drakula tur iekļūst caur logu, bet Lugoši Drakula ierodas viesistabā, parādījis vizītkarti) arī nāk no Polidori — kaut satīriskais «Vampīra» zemteksts slēpjas apstāklī, ka plēsonīgā asinsdzeršana ir nevis pretrunā ar sabiedrībā pieņemto «labo toni», bet gan atbilst tās noteikumiem.

Protams, aina nebūtu pilnīga bez vampīra tēla sieviešu variācijas un tā beidzot parādās Šeridana Le Fanī «Karmillā» (1871), kur vampīrs ir parasta, neaicināta viešņa, kas iemāna savus upurus ar valšķību. Vispār jau Le Fanī ir labāks rakstnieks par citiem — viņš rada sarežģītāku tēlu par dominējošo «belle dame sans merci» (fr. - skaisto, nežēlīgo dāmu), kādas vampireses parasti tiek rādītas uz ekrāna: Karmilla ir pasīvi-agresīvs monstrs, neatgrūžams un neprātīgs, slimīgi-bezpalīdzīgs un tajā pašā laikā atņemošs dzīvību tiem, kas neapdomīgi izrāda pret viņu līdzcietību (pretēji tam kā misis Emvorte Edvarda Frederika Bensona tāda paša nosaukuma stāstā pati kopj pacientus, tāpēc viņi ar katru dienu savārgst ar vien vairāk). Le Fanī pirmais sāk nopietni domāt par jautājumu, kas vēlāk kļūs par galveno stāstos par vampīriem, tieši: kā atbrīvoties no šīm radībām. Viņa dotā recepte (miets sirdī), kas ņemta no Kalmē sankcionētās eiropiešu folkloras tradīcijas, ar laiku kļūst arvien vairāk izplatīta, nekā izeja, ko atrada sev Varni (pašnāvniecisks lēciens vulkāna krāterī). Stokers «Drakulā» (1897) ienes dažādus vampīru tēlus, kas aug no Polidorī un Le Fanī, un atzīmē viņa ļaundara ierašanos. Vīriešu kārtas monstru — grāfu Drakulu aplido līgavu un kalpu bars.

Iespējams, ja nebūtu Stokera grāmatas, tad vampīri nekad neiekarotu līdera pozīcijas tajā teritorijā, kur viņi valda. Tajā gadījumā gorgonas, vurdalaki vai himēras, iespējams, izceltos pārējo monstru vidū, savairotos un aizņemtu tukšo nišu. «Drakula» uzreiz nekļuva par sensāciju: tā pirmie pārdošanas rādītāji nav salīdzināmi, ar to kā tika pirkts Roberta Lūisa Stīvensona «Dīvainais stāsts par doktoru Džekilu un misteru Haidu» vai Henrija Raidera Hagarda romāns «Viņa» un pats Stokers neieguva tādu literāta reputāciju kādu radīja Oskars Vailds ar «Doriana Greja portretu», nemaz jau nerunājot par to, cik lielu lasītāju atsaucību radīja Artūra Konana Doila stāsti par Šerloku Holmsu. 1898. gadā par vissekmīgāko vampīrromānu kļuva Velsa «Pasauļu karš», kur, atgādinu, uz Zemes ieradušies marsieši pumpē no cilvēkiem asinis. Pakāpeniski, pateicoties teātra un vēlāk — kinoadaptāciju — reputācijai «Drakula» kļūst par visiem zināmu, pēc tam klasisku, bet vēlāk — visaptverošu kultūras fenomenu.

Šodienas Drakula, ja vērtē stingri, nav Stokera Drakula, bet jauktenis no lorda Rutvena, Varni, Stokera varoņa, Nosferatu, ko tēloja Makss Šreks, Lugoši, Kristofera Lī, Gerija Oldmena, Džeka Pelansa, Frenka Landžellas, grāfa Šokulas, Džeimija Gillisa «Drakula sūc», Freda Saberhagena Drakulas, Džina Kolana komiksu sērijas «Drakulas kaps», Ennas Raisas Lestata, Vlada Uz Mieta Sēdinātāja no Floresku un Maknellija grāmatas, Stīvena Kinga Bārlova, Hitklifa, Bairona kā tāda, Henrija Īrvinga, Džeka Uzšķērdēja, iepriekš minētām kompānijas «Aurora» grāmatām (kopā ar citiem suvenieriem no «Universal Pictures») un daudzām citām sīpola kārtām.

Kad es pats kā rakstnieks pieskāros šai tēmai (grāmatā «Anno Dracula» un ar to saistītiem romāniem un stāstiem), es biju spiests pieņemt, ka Drakula nav viens vesels un nemainīgs radījums, bet konglomerāts no visiem iepriekš minētiem radījumiem, cilvēkiem un tēliem. Pēc Stokera Drakula var pārvērsties par vilku, sikspārni vai miglu — viņa turpinātāji pierādīja, ka Drakula spēj būt vienlaicīgi vecs jautrs vectētiņš Minsters, slimīgs romantisks subjekts Klausa Kinska izpildījumā un absolūta ļaunuma iemiesojums. Šī priekšvārda sarakstīšanas brīdī pēdējās tēla izmaiņas saitās ar naftinieku Denielu Pleinvjū, ko tēloja Deniels Dejs-Lūiss Pola Tomasa Andersona filmā «Un būs asinis» [Krievijā filma tika rādīta ar nosaukumu «Nafta». Tā sauca 1927. gada romānu, pēc kura filma ir veidota — izdevniecības piez.], kas uzņemta pēc Eptona Sinklera romāna; Deja-Lūisa un Andersona traktējumā Pleinvjū ir kā mironis guļošs uz dēļu grīdas un sakošs: «Es dzeru tavu piena kokteili!» ar baudu, kas ir Lugoši cienīga — tas ir Džona Hjūstona un grāfa Drakulas apvienojums (kaut es skaidri izšķiru Deja-Lūisa, kas vēlas izsūkt dzīvības spēkus no pārkaltušās zemes, pierunājoši-draudošajos čukstos grāfa čīkstošo balsi, kad viņu tēloja Džeks Pelanss).

Fridriha Vilhelma Mūrnava «Nosferatu» (1922) bija komerciālā ziņā margināls projekts (pat uz tā laika Vācijas kinoindustrijas fona) un ieguva bēdīgu slavu, konkrēti pateicoties Brēma Stokera atraitnes cītīgajām pūlēm aizliegt filmas uzņemšanu vai nopelnīt uz tās rēķina. Karla Teodora Dreijera «Vampīrs» (1932), kas formāli bija «Karmillas» kinoadaptācija, izrādījās vēl tālāk no meinstrīma. Toda Brauninga «Drakula» (1931) bija lielākais gadsimta pirmās puses sasniegums vampīru kino jomā, taču neradīja tik lielu efektu kā tā paša gada beigās iznākušais Džeimsa Veila «Frankenšteins». Nākošajās šī žanra filmās «Universal» viennozīmīgi pasniedza Frankenšteina briesmoni kā savu galveno monstru, Drakula ieņēma pakārtotu lomu (kā piemēram divās četrdesmito gadu kinolentēs, kurās piedalījās dažādi kinomonstri un kur Džonu Keradainu grāfa lomā aizēnoja slavenais briesmonis, cilvēks-vilks, neprātīgs zinātnieks un pat kalpi-kupraiņi); tas atspoguļojās arī studijas šausmu filmu zvaigžņu attiecībās — Borisam Karlofam, kas uzstājās zem briesmoņa maskas, vienmēr tika krējums, ko neizdevās nosmelt Lugoši. Tikai pašā pēdējā etapā, ar Lugoši atgriešanos ierindā filmā «Ebots un Kostello satiek Frankenšteinu» (1948), grāfam radās iespēja ieņemt pirmo vietu, kaut arī atzīmēsim, ka viņa vārds filmas nosaukumā nemaz neparādās.

Kad studija «Hammer Films» sāka atjaunot monstru filmu žanru, tā izmainīja pēctecību, kādu uzdeva «Universal» un sāka ar «Frankenšteina lāstu» (1957), aiz kura pēc gada sekoja «Drakula». Taču, tajā laikā, kad Frensiss Fords Kopola radīja «Brēma Stokera Drakulu» (1992), kas neizbēgami noveda pie Keneta Branas «Mērijas Šellijas Frankenšteina» (1994), neoficiālā hierarhija mainījās atkal. Starp piecdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem filmas par vampīriem pārspēja kinovariācijas par Frankenšteina tēmu pēc skaita un kases ienākumiem apmēram desmit reizes. Sausuma sezona, kas iestājās vampīru romānu teritorijā pēc «Drakulas» iznākšanas un kas tikai reizēm samazinājās, parādoties tādiem nozīmīgiem darbiem kā Ričarda Matesona «Es — leģenda» (1954), Saimona Reivena «Dakteri tērpjas sārtā» (1960) un Teodora Stārdžona «Nedaudz tavu asiņu» (1961), galu galā pārvērtās īstos plūdos, kas sākās septiņdesmito gadu vidū, kad tika publicētas trīs svarīgākās grāmatas, kas ievadīja šī žanra atdzimšanu. Tās bija Stīvena Kinga «Sālemas liktenis» (1975), kas apvienoja «Drakulas» sižeta shēmu ar Greisa Metaliusa «Peitonpleisas» anturāžu; Freda Saberhagena «Drakulas ieraksts» (1975) — romāns, kas pārstāsta Stokera grāmatas notikumus no grāfa viedokļa (un paliek joprojām labākais no visiem daudzajiem darbiem, kas meklē Stokera stāstā jaunu jēgu); un beidzot, Ennas Raisas «Intervija ar vampīru» (1976), kur darbība gandrīz pilnīgi notiek tikai vampīru vidū (viena no autores novācijām bija doma par to, ka vampīriem piemīt radnieciskas jūtas, viedokļu plurālisms un raksturu daudzveidība).

Visas šīs nozīmīgās grāmatas ir «Drakulas» reinkarnācijas, taču novirza tēmu negaidītos virzienos, atklājot ceļu vampīru melodrāmām un romantiskām komēdijām, vampīru alternatīvai vēsturei, vampīru detektīvam, «mikšiem» ar citiem pazīstamiem sižetiem (Saberhagenam pieder arī «Holmsa/Drakulas lieta», 1978), mājas mīluļiem-vampīriem, vampīrismam kā metaforai par atkarību no narkotikām, seksuālai brīvībai vai venēriskajām slimībām (Stokers garāmejot aizskāra visas šīs tēmas), vampīru jokiem, vampīru kunfu, vampīru postapokaliptiskajai zinātniskajai fantastikai, vampīru erotikai (un jāatzīst — arī porno), vampīriem — pankiem, vampīriem — gotiem (kas pats par sevi saprotams), vampīrēm-lezbietēm, ironiski postmodernistiskiem vampīriem, vampīriem-uzdzīvotājiem, vampīriem-republikāņiem, vampīru lomu spēlēm, vampīru modei un pat dažiem tradicionāliem vampīriem, kas nedaudz atpalikuši no šī raibā bara. Nav izslēgts, ka pašlaik vampīru stāsti aizņem lielāku tirgus segmenta daļu nekā viss pārējais šausmu žanrs kopā; un patiesību sakot, daudzi mūsdienu romāni, komiksi un filmas nemaz nevēlas veikt vampīru stāstu pirmatnējo funkciju — nobiedēt auditoriju, bet tikai izsaukt dzīvē vajadzību pēc sublimācijas, kuras dažādos veidus apmierina melodrāmu, grāvēju un supervaroņu komiksu nodaļas grāmatu veikalos un videonomās.

Vampīri atrodas pie labas veselības (kaut arī retais no viņiem to atzīs) — par spīti modes paisumiem un bēgumiem uz citiem monstriem (tagad favorīti ir zombiji, totie sērijveida slepkavas ir palikuši bez darba) [Grāmata iznāca 2009. gadā — t.p.] viņi vienmēr ir kopā ar mums, mūžīgi jauni kā Lestats vai Karmilla, vai arī mūžīgi veci kā Nosferatu. Šis iespaidīgais vampīru stāstu krājums sīki paskaidros, kāpēc tas ir tā.

Otrais priekšvārds sekos.