Vampīru arhīvi. The Vampire Archives

Andreja Zilberšteina raksts no žurnāla ''Mir fantastiki'' 2011. gada aprīļa numura. Žurnāla vērtējums grāmatai – 9 no 10 punktiem.

Krievu valodā iznākusi pirmā daļa antoloģijai, kuras apakšvirsraksts ir “Vispilnīgākais vampīru stāstu krājums, kāds jebkad ir ticis izdots''. Sastādītājs tiešām ir paveicis milzu darbu , lai demonstrētu visas vampīrisma šķautnes, kas pārstāvētas literatūrā. Pats agrākais darbs antoloģijā ir datēts ar 1813. gadu, pats jaunākais ar 2001. gadu. Pārstāvēta gan proza, gan poēzija, bet žanru daudzveidība ļauj bez jebkāda pārspīlējuma nosaukt šo izlasi par unikālu.

Oto Penclers ir piegājis pie savas vampīru antoloģijas sastādīšanas ļoti nopietni. Nav runa tikai par to, ka kādi ir tikuši atlasīti darbi. Burtiski no pirmās lapaspuses jūti, ka tas nav mēģinājums spēlēt uz pašreizējo modi, kas dievina labos vampīriņus. Nē, “Vampīru arhīvi'' ir īsts pētījums par asinssūcēju tēmu divu gadsimtu laikā. Pat veseli trīs priekšvārdi – to autori ir Kims Ņūmens, Nils Geimans un pats Oto Penclers - atklāj lasītājiem vampīru panorāmu tās vēsturiskajā attīstībā. Taču lietās, kas attiecas uz antoloģijas māksliniecisko daļu, sastādītājs nepieturas pie hronoloģijas principiem. Tā vietā visi darbi ir apvienoti tēmatiskās grupās. Cita lieta, ka pirmajā sējumā ir iegājuši vairums stāstu, kas radīti XIX gadsimtā, un visai daudz no tiem, kas ir uzrakstīti XX gadsimta pirmajā pusē.

Pirmā nodaļa ir eskurss vēsturē – kādi bija vampīri pirms romāna ”Drakula'' iznākšanas. Vairums darbu šajā daļā izskatās visai vienkārši sižetiskā plānā – bez negaidīta atrisinājuma, viss ierasti, izņemot pašus vampīrus. Nekādu vēlāko ''drakulisko'' atribūtu te vēl nav, bet paši stāsti ir variācijas leģendām par pārdabiskām tēmām. Samaini vampīrus ar spokiem vai zombijiem – nekas nemainīsies. Izņēmums, varbūt, ir tikai klasiskais Le Fanū stāsts “Karmilla” (1872.), kur skaistules-vampīreses tēls ir identisks mūsdienu tēliem. Taču arī tajā nav nekā negaidīta finālā.

Vispār jau nobeigumi ir visvājākās vietas vampīru stāstos. Vairums tā laika autoriem varianti bija tikai divi: vai nu vampīram iedūra mietu sirdī (vai nomierināja viņu kādā citā veidā), vai arī viņš nogalināja kādu (tikai ne stāstnieku!), un tas arī viss. Pēc piektā, tāda paša stāsta kļūst nedaudz garlaicīgi, taču Oto Penclers ne jau velti ir ieslēdzis antoloģijā vairākus viena veida stāstus – jo lielāks kontrasts ar stāstiem, kuros autori ir atgājuši no līdzīgas shēmas (kā tas pats Lavkrafts).

XX gadsimta otrās puses autoriem līdzīgu problēmu nav vispār – viņi vampīru problēmu risina ironiskā veidā (Frederiks Brauns, Rodžers Želaznijs, Čārlzs Bomonts), citi pārvērš stāstus par baismiem vurdalakiem  skaistos poētiskos stāstījumos, no kuriem nav iespējams atrauties (Enna Raisa, Tanita Lī), trešie – ieved vampīrus mūsdienu pilsētu ikdienas dzīvē. Katrā gadījumā, no vecām pilīm, kapenēm, kapsētām un citām neatņemamām agrīno darbu detaļām par Drakulas radiniekiem, nekas nav palicis pāri.

Jāatzīmē nelielā, tikai trīs stāsti, nodaļa par ''enerģētiskajiem'', citiem vārdiem, ''psihiskajiem'' vampīriem. Trīs autori – D. H. Lourens, Artūrs Konans Doils un Hārlans Elisons – rāda šīs parādības dažādas šķautnes, un visos trīs gadījumos dara to žilbinoši. Saprāta hipnotiskās pakļaušanas tēma no Šerloka Holmsa radītāja izskatās visai negaidīta, bet piecas lapaspuses garais Elisona stāsts varbūt ir pats šausmīgākais krājumā.

Varētu vēl stāstīt par vampīru poēzijas izlasi, par vampīriem fantāzijas pasaulēs, analizēt to, kā mainās stāsts atkarībā no valsts, kurā dzīvo autors, par viņa uzskatiem par dzīvi un daudz ko vēl. “Vampīru arhīvi” aicina uz tādām pārdomām.

Jāizsaka arī dažas piezīmes par izdevumu krievu valodā. Vispirms antoloģija ir sadalīta divos sējumos: oriģinālā ir viens sējums ar vairāk par tūkstoš lapaspusēm. Tas novedis arī pie tā, ka nodaļu sakārtojums ir samainīts. Piemēram, nodaļa “Klasiskie stāsti” no kļuvusi otrajā sējumā, lai gan oriģinālizdevumā atrodas sākumdaļā. Vairākas nodaļas mainījušas nosaukumu un visai brīvais tulkojums izmainījis to noskaņu. Tā, pirmajā sējumā “Psychic Vampires'' kļuvusi par “Viņi izdzer dvēseli”, bet ''Something Feels Funny'' tulkots kā “Ar sarkanu uz melna”. Otrajā sējumā “Is that a Vampire?'' pazaudējis jautājuma zīmi, kļūstot par “Vampīra zīmi”, bet noteiktais “This is War” jautājuma zīmi ir ieguvis “Vai tas ir karš?''. No tulkojuma ir pazudušas vairāk nekā simts lapaspuses ar vampīru darbu bibliogrāfiju.

Visā pārējā – lieliski tulkojumi, kā darbiem, tā informācijai par autoriem. Turklāt sējumos palikuši gandrīz visi darbi no oriģinālizdevuma. Dīvaini, ka pazudis mazs Vasiles Aleksandri dzejolis “Vampīrs”.

Šo grāmatu nesanāks vienkārši pāršķirstīt – lasīt to gribas nesteidzoties, ar pārdomām, no sākuma līdz beigām, un pēc tam sagaidīt otrā sējuma iznākšanu, lai turpinātu intelektuālās dzīres.

P.S. http://www.vampires.com/
Saite.