Vampīru arhīvi._1

Priekšvārdi grāmatai "The Vampire Archives". Iepriekšējo lasiet šeit.

Nils Geimans. Tā vai citādi, mēs saņemam tos vampīrus, kādus esam pelnījuši.

Vēl būdams bērns un vēlāk kā pusaudzis es kaislīgi aizrāvos ar vampīriem. Pirmais darbs par šo tēmu, ko man radās izdevība izlasīt, bija «Drakula» (to es atradu Kristofera Harisa mājās, starp viņa tēva grāmatām) un lasīju to ar grūtībām, kaut arī es biju visai gudrs astoņus gadus vecs bērns. Es gribēju vairāk. Es alku vampīrus, līdzīgus tiem, kas parādās grāmatas sākuma nodaļās, nevis garlaicīgos vampīru medniekus, kas raksta viens otram bezgalīgas vēstules. Es vēlējos redzēt, kā izaug ilkņi. Es alku pēc darbības.

Pirmā šausmu filma, ko es redzēju bija «Drakulas dēls» ar Lonu Čeiniju-jaunāko grāfa lomā, kas kala ļaundarīgus plānus stāvot alā pie purvaina līča. Es vēroju to, kā viņš pārvēršas sikspārnī un guļ zārkā, un biju apburts no viņa, neskatoties uz šausmām, ko viņš iedvesa. Agrāk es domāju, ka aizvērtas durvis ir droša aizsardzība pret briesmoņiem, bet Drakula ielavās caur durvju spraugu kā dūmi un tas mani sabiedēja. Izrādījās, ka durvis neglābj pat tad, kad tās ir aizslēgtas.

Pēc septiņiem gadiem es Īstkroidonas stacijā nopirku Stīvena Kinga romāna «Sālemas liktenis» eksemplāru; uz melnas krāsas vāka bija uzzīmēta bērna seja ar sarkanu pili lūpu katiņā. Atceros to uztraukumu, ar ko es lasīju šo grāmatu, uzreiz turot aizdomās par to, ka tas ir stāsts par vampīriem — tieši tāpat kā sajūsmu, kad es sapratu, ka manas aizdomas ir pamatotas. Izrādījās, ka tas patiesi ir vampīru stāsts, viens mo lielākajiem vampīru stāstiem, ko es bērnībā biju sapņojis izlasīt. Tagad, atskatoties uz to laiku, es uzdodu sev jautājumu, cik lielā mērā manu toreizējo satraukumu izskaidro tas, ka `1975. gadā nebija romānu par vampīriem (vai arī man tie negadījās, kad biju pusaudzis?). Stāsti, kas regulāri parādījās «Šausmu panorāmā» (Pan Book of Horror Stories) un citos līdzīgos izdevumos, tikai izraisīja manu apetīti; biju pārāk mazs, lai pa vakariem skatītos «hammerfilmas», kur vampīri kož blondīnes ar lielām krūtīm, es aizpildīju šo nišu ar fantāzijām un vēlāk biju vīlies no tā, cik tās bija nabadzīgas, salīdzinājumā ar realitāti.

Man vampīri bija vajadzīgi. Man viņu nebija. Pēc dažiem gadiem, jau mēģinot sevi par rakstnieku, es sāku sacerēt vampīru stāstus, tāpēc ka man gribējās tos izlasīt, un arī tāpēc, ka neviens nerakstīja par vampīriem to, ko man gribējās izlasīt. (Tas, protams, ir ļoti labs stimuls katrai literārai darbībai.) Es rakstīju sajūsmas pilnas recenzijas draņķīgām filmām, ja tājās darbojās vampīri. Deviņdesmito gadu vidū es pārdevu vampīru teleseriāla scenāriju, bet pēc tam, kad man pateica, ka es nevarēšu kontrolēt galaproduktu, nedeva nekādas garantijas tam, ka projekts ir domāts, lai to uztvertu nopietni, bet pameta domu, ka viss tiks veidots, lai paņirgtu un tikai priekš steba, es paņēmu savus vampīrus un devos mājās. Tāpēc ka es negribēju graut viņu prestižu. Tāpēc es viņus sargāju.

Bet pēc tam, kādā jaukā dienā vampīri izrādījās visur. Nevarēja paspert ne soli, neuzduroties viņiem. Parādījās pirmās klases paranormālās vampīru melodrāmas un otrās klases paranormālās vampīru melodrāmas. Vampīri iekļuva televīzijā un kino, guļamistabās un opozīcijas forumos (kur patrāpās dīvaini, bēdīgi, vientuļi ļaudis ar zobiem, kas izveidoti pēc īpaša pasūtījuma). Visur vampīri, kas atmaskoti kā acīmredzama bezģenitāliju seksa metafora — vai, kā izteicies Stīvens Kings, izmantojot Erikas Jongas frāzi, «seksa bez bikšu priekšas atpogāšanas».

Arī nedzīvajos ir dzīvība. Kā negrozies, vampīru nevar nogalināt ar nevienu no tiem stilīgajiem, viltusvecajiem, Viktorijas laika rīkiem, ko pārdod eBay, un kuru komplektā ietilpst: miets, svaigi ķiploki un sudraba lodes, ja nu jums patiešām iznāk nejauši sastapties ar vilkaci. Savai popularitātei tiem ir jāpateicas lieliskais literatūrai par vampīriem, kas veidojusies simt gadu garumā. Vai nu tie ir metafora vai kas cits — tik un tā no viņiem asins dzīslās tit straujāk, liekot jums sapņot par nemirstību un tumsu, satraukti mīcīt segu, vai vismaz ar satraukumu pavērties uz aizslēgto durvju pusi, caur kurām viņi var iekļūt arī kā migla — vampīri vienmēr būs ar jums.

Tad nu, sagaidiet tumsu — un sāciet lasīt...

Trešais priekšvārds sekos.