Vampīrisma apslēptā bioloģija 3.

Turpinu tulkot saīsinātā pārstāstā "Vampīru grāmatu". Pareizāk sakot, tās nelielu fragmentu.

Ūdens.

Tradicionāli vampīra asins veida izdalījumus pieraksta upura asinīm. Cerams, mums ir izdevies pierādīt, ka tā nav. Vai šī parādība būtu jāsaista ar citu parādību - poltergeista ūdeni.

Domājot par poltergeistu, es atzīmēju to apstākli, ka poltergeists dotajā vietā nerada nevienu jaunu vielu, izņemot ūdeni, kas bagātīgi līst no visurienes un pēc tam arī uguni, kas nav viela, bet tikai oksidēšanās. Var iedomāties, ka šis ūdens rodas, spokam ejot cauri sienām, taču tas šķērso arī gaisu un vēl vampīram vajag veikt attālumu līdz mājām. Vai nu "ugunīgas čūskas jeb pūķa", vai arī "lidoņa" veidā, kā nu kur to sauc. Ielidot pa skursteni. Pēc tam iegūt spoka izskatu. [Vai nav līdzīgs stāstam par Santa Klausu? - t.p.]

Galu galā, mēs redzam divus līdzīgus procesus: mājā, kur risinās poltergeists, un vampīra kapā parādās daudz ūdens. Cik var spriest, ja fokālā persona poltergeistā ir bērns, tad ūdens nelīst. Turklāt ūdens parādās tikai poltergeista sākuma posmā, vēlāk jau uzreiz parādās vampīra spoks. Process ir nostabilizējies. Par spoka materiālu tad arī tiek izmantots šis ūdens, pareizāk sakot - ūdens spoks. Tas ir loģiski, ja atceramies, ka arī cilvēka ķermenis lielā mērā sastāv no ūdens. Interesanti, bet neviens bēl poltergeista ūdeni nav pētījis zem mikroskopa.

Agrāk es rakstīju, ka vampīrs asinis nedzer, upuriem nav rētu, bet tikai zilumi un sūkšanas asinsizplūdumi zem ādas. Tas ir pareizi, jo vampīram ir vajadzīgs ūdens, organisma "dzīvības enerģijas" nesējs. Ne jebkurš ūdens, bet ūdens, kas atrodas organisma šūnās. Turklāt, ja jau nav rētas, tad ne jau ūdeni paņem vampīrs. Vampīram darbojas saistaudu "softs", kas piesavinās cilvēka matrices ūdeni - ūdens "softu", nevis pašu molekulāro ūdeni. Neko citu jau nevar gaidīt no spoka, kas pats no molekulām nesastāv un nespēj tās iegūt. Tieši šeit sākās īstā vampīrisma bioloģija un ķīmija.

Jautājums ir, cik tālu var atšķaidīt pašu ūdeni, lai tas saglabātu ūdens īpašības.

Tas būtu homeopātisks ūdens šķīdums "hipotētiskajā smalkajā struktūrā". Var likties, ka iespēja, ka eksistē ūdens bez ūdens molekulām, ir absurda, taču homeopātija mums pierāda, ka eksistē zāļu šķīdums ūdenī bez pašu zāļu molekulām. Protams, mēs nezinām, kas var kalpot par šķīdinātāju ūdenim. Ja šo jautājumu atrisinātu, principā var iedomāties materiālus, kas radīti pēc homeopātijas principiem. Piemēram, tanka bruņas, kurām ir visas bruņu īpašības, bet nav vielu molekulu, no kā šīs bruņas sastāv. Ir tikai stiprums, bet nav: masa, degt un kust spēja, trauslums, biezums.

Es neredzu nekādas starpības starp homeopātiskām psoriāzes zālēm, ko visu laiku reklamē TV un homeopātiskām tanka bruņām. Abos variantos tā pati tehnoloģija, kas izmanto pārmateriālo "softu". Tāpat var izgatavot tēraudu, kurā nav nevienas tērauda molekulas.

Es varu pastāstīt, kā to izdarīt, taču tā jau būs cita stāsta tēma. Šī tehnoloģija var radīt principiāli jaunus ieročus, sauksim tos par "homeopātiskajiem". Šie ieroči graus pretinieka "softu". Ja vampīrs kaut ko atsūc, tad šie ieroči graus. Tie darbosies ārpus mūs telpas, graujot pretinieka programmas. Tos var padarīt arī izvēlīgākus, lai tie grauj tikai pretinieka dzīvo spēku. Visas materiālās vērtības paliks uzvarētājam. Tas ir "krutāk" par neitrona bumbu. Fantastika? Pagaidām - varbūt. Taču realitāte jau izrādās fantastiskāka par jebkuru fantastiku.

Tā arī es uzskatu, ka komā gulošais vampīrs nespēj paņemt līdzi uz mājām reālu, molekulāru ūdeni. Viņš to nedabūs cauri zārka vākam un zemei. Taču ūdens spoku, homeopātisko šķīdumu līdzi paņemt var. Un pats vampīra spoks barojas informācijas līmenī, reāla viela viņam nav vajadzīga, kaut vai tāpēc, ka gremošanas orgāni viņam nedarbojas.

Tāda ir galvenā versija.

Iespējams rezumē.

Tātad pamēģināsim salikt kopā visus faktus un radīsim vampīrisma kā parādības ainu.

Pagaidām nezināmu iemeslu dēļ cilvēks ieslīgst vampīriskajā komā. Visdrīzāk, iemesli atrodas ārējo, vadošo struktūru (matrices) sfērā. Ar gulošu apziņu viņš pāriet šo struktūru darba sfērā, spējot operēt ar tēliem kā šīs vadošās struktūras elementiem.

Šo citu komunikāciju rāmjos viņš atgriežas pie saviem radiniekiem, sākumā tikai kā tīrs apziņas fokuss. Sākumā viņš spēj tikai likt sevi just. Vampīra mērķis, kā dzīvai bioloģiskai būtnei ir tikai viens - baroties. Reti, bet dažreiz vampīrs vēlas arī ko citu, piemēram, pāroties. Vampīra reālais, pēc mūsu pasaules priekšstatiem, ķermenis pāriet uz jaunu barošanās veidu. Citas iespējas izdzīvot, kā vien baroties no "softa", vampīram nav.

Lai to iegūtu, ir vajadzīgs tā nesējs - virtuālais ūdens "softs."

Atšķirībā no elementārajiem informācijas likumiem, kur informāciju var nokopēt, pasaulē, kas veidota no tēliem, katrs tēls ir unikāls un nekopējas. Vampīriskajā kontaktā vampīrs uz sava ūdens "softa" nekopē upura informācijas datus, bet pārvieto tos, atņemot upurim dzīvību.

Rupji runājot, šie dati var saturēt arī informāciju, ko upuris ir ēdis, tā kā šos datus nav iespējams dublēt, tad vampīrs paņemot tos sev, atņem upurim atmiņu, ka tas ir ēdis. Nav brīnums, ka vampīra upuri sačākst un mirst. Liekas, ka pat notiek informācijas apmaiņa, vampīrs paņem upura informāciju sev, atstājot savējo viņam, inficējot upuri ar vampīrismu. Tas viss notiek cieši žņaudzot, piespiežoties saviem upuriem, tāpēc tiem paliek zilumi un sūkšanas pēdas.

Process sākas ar "uguns pūķiem", kas izlido no kapa un kā kursors dodas uz upuru māju, cenšoties tajā iekļūt. Šī ugunīgā struktūra parādās arī poltergeista beigās, kad vampīrs ir paēdis. Viss tātad iesākas un beidzas ar uguni. Pēc tam, bet visai reti, radi griežas pie vietējās varas, lai atļauj ekshumēt mironi. Kapā to arī atrod, visai labā kondīcijā, dzīvu, nesapuvušu, tikai gulošu komā. Seja ir sārta, sirds reti, bet tomēr sit. Zem vecās ādas veidojas jauna, ataug mati un nagi. Ja "biedrs" ir nogulējis vairākus mēnešus, tad zārkā atrodas sarkanīgs šķidrums, kurā mironis dažreiz pat peld.

Viņu cenšas nogalināt, šķīst asinis, kas liecina par dzīvu cilvēku. Jo īstiem miroņiem asinis dažu stundu laikā sadalās frakcijās, dodot caurspīdīgu šķidrumu un sarkanu nosēdumu, kas veido līķa plankumus. Hronikās ir rakstīts, ka eksekūcijas laikā dažreiz "mironis esot kliedzis". Mironis sajust sāpes nespēj, tāpēc ka viņam ir atmiruši nervu gali un viss pārējais, mironis sāpes nejūt. Sāpes un bailes spēj sajust tikai dzīvais.

Taču ar vampīrismu saslimušos turpināja nogalināt.

Viss ir prozaiski un absolūti dabiski. Dzīvās būtnes informācijas dublēšanas aizliegums, ko devusi Daba, liecina par to, ka vampīrismu var izskaidrot tikai šādā veidā. Pretējā gadījumā vampīra darbošanās nenestu nāvi upurim. Visa kodols ir informācijas dublēšanas aizliegums. Bet tas nozīmē, ka vampīrisms ir Programmas kļūda, nevis kaut kas augšā izdomāts (vai arī apakšā, jo to mēģināja izskaidrot arī ar Sātana darbiem). Viss bija izdomāts savādāk, bet kaut kas tomēr "uzkārās." Radītāju kļūda.

Tāda, lūk, hipotēze, kuru pārbaudīt ir vienkārši, vajag tikai izpētīt ūdeni, kas gāžas poltergeista laikā.

Koma un sapņošana.

Ar ko nodarbojas komā gulošais? Sapņo. Ja koma nav dziļa, cilvēks apzinās savu stāvokli. Dzird, kas notiek viņam apkārt. Taču citai komā gulošo grupai nomodas stāvoklis neiestājas, jo nervu komandas no talamusa līdz ķermenim un realitātei nenonāk.

[Talamuss ir svarīgākā smadzeņu daļa, kur pēc daudzām hipotēzēm, atrodas cilvēka "dvēsele" - t.p.]

Kas tad notiek? Formāli, miega nav, bet nav arī nomoda.

Dažreiz virs komā gulošiem var novērot tādu kā spīdumu, kas līdzīgs spīdumam virs svaigiem kapiem, kuros apglabāti viltus mirušie. Kas tur spīd, skaidrības nav. Domas, ka tā varētu būt kāda gāze, kas rodas, sadaloties ķermenim, neiztur kritiku, jo tad jau būtu jāspīd visiem kapiem un it sevišķi masu kapiem, kur NEKAD nekas nav spīdējis. Skaidrs, ka spīdēšana ir pirmais solis, ko komā gulošais vampīrs sper, lai atstātu savu ķermeni. Tieši šeit, konfliktā starp nomoda stāvokli un komas stāvokli  - es redzu fenomena būtību.

Var pieņemt, ka vampīrisms ir šizofrēnija otrādi. Šizofrēnijā sapņi parādās cilvēka realitātē, vampīriskajā komā realitāte vada komā esošā sapņus. Abas parādības liekas ļoti līdzīgas. Pēc faktūras var just, ka mums ir darīšana ar šizofrēniju. (Šizofrēnija izpaužas kā: 1) uztvers traucējumi; 2) emociju traucējumi; 3) domāšanas traucējumi. Slimība rodas, kad ir traucēta saite - tilts - starp talamusu un smadzeņu puslodēm. Šizofrēnija ir pati izplatītākā nervu slimība - vairāk kā puse no visiem slimniekiem ir šizofrēniķi, ASV katru gadu vien atklāj pusmiljonu šādu slimnieku.)

Miegā mēs katrs savā veidā esam šizofrēniķis, jo sapņojot redzam visu ko, dzirdam svešas balsis utt. Parasti cilvēki iemieg vienā momentā, taču gadās, ka sapņi parādās jau pusnomodā. Tad tu jūti it kā svešu vai savu dzīves gabalu nodzīvotu, dažreiz it kā svešā ķermenī. Šādus mirkļus ir spējis just un pat vēlāk pierakstīt ģeniālais rakstnieks Vladimirs Nabokovs. Šie pārdzīvojumi nav apziņas produkts, es domāju, ka tā ir matrices darba sfēra, kura programmā darbojas kā dators, kuram vienība ir, nevis binārā informācijas sistēma, bet gan tēls - engramma, kā to reiz nosauca rakstnieks-fantasts Klifords Saimaks.

Iespējams, tieši šo tēlu-engrammu sfērā mēs laižamies miegā, no turienes ņem tēlus rakstnieki un  mākslinieki, tur dzīvo šizofrēnijas slimnieki, šajā sfērā notiek arī, gan komas-vampīrisma darbība, gan arī klasiskais poltergeists.

Nodoms.

Kurš ir visvairāk aizsargātais un galvenākais cilvēka orgāns? Sirds? Nē. Smadzeņu puslodes? Nē. Visdziļāk starp kauliem un citiem orgāniem atrodas - talamuss. Jau tas apstiprina Leonardo da Vinči pieņēmumu, ka tas ir galvenais cilvēka orgāns - "dvēseles mītne". Protams, dvēseles tur nav, no filozofijas un reālās zinātnes viedokļa dvēsele nevar eksistēt - kā reāls esības subjekts. Taču matrice, kā dvēseles analogs ir pilnīgi prognozējama - mūsu virtualitātes rāmjos. [Nu, es gan vispār ticu, ka dvēsele tomēr ir, var būt, ne visiem - maniakāliem slepkavām un tamlīdzīgiem radījumiem dvēseles, protams, nav - viss, kas te teikts jau ir tikai hipotēzes, kas balstās uz zinātnes neatzītiem faktiem. - t.p.] Pirms dažiem gadiem, kādas baltkrievu avīzes korespondente man jautāja:

"Vai jūs pats ticat vampīriem?" Nevar ticēt vampīriem, var ticēt Jēzum Kristum vai komunismam. Taču absurdi ir ticēt vampīriem, NLO vai poltergeistam, tas nav ticības, bet pētniecības jautājums.

Vispār jau es esmu skeptiķis. Taču gribu atrast patiesību. Kaut arī ne pilnu, bet kaut vai tuvoties tai. Saprast, kāds ir bijis Nodoms, kādi ir šī Nodoma principi, kurā mēs dzīvojam. Šim Nodomam nav nekāda sakara ar reliģijām, tas ir pavisam kas cits. Domāju, ka par to lieliski zina zinātne, taču to ignorē, jo tas ir destruktīvs pašreizējam pasaules uzskatam, tātad šodien nevienam nevajadzīgs. Atliek tikai domāt, ka nākotne visu noliks savās vietās.