Valam Olum. Sena indiāņu teiksma "Sārtā svītra jeb Sarkanais iecirtums

1981.-82. gadā iztulkoju no krievu valodas. (ils)

1

Un sākumā, kad pasauli vēl neredzēja,

Kad nekustīgs bij' arī laiks,

Visur tik miglas vāli bezgalīgi,

Un šajā miglā slēpās Manito:

Viņš iesākuma nezinošs, viņš mūžīgs, visvarens,

It visur viņš, šis lielais Manito.

Viņš zemi radīja un debesis,

Viņš sauli radīja un mēnesi, un zvaigznes,

Viņš iemācīja mēnesi, ir sauli

Pa ceļu pareizu tiem doties,

Bet zvaigznes - debess milzu armiju -

Viņš spieda draugu saimē kustēties.

Un taisnīgi bij' tajos laikos ļaudis,

Tie labos garus klausīja un cieņā cēla.

Un labie gari palīdzēja tiem.

Kā tiklīdz badu juta cilvēki,

Tiem deva ēdienu šie labie gari,

Kā tikko bērnus iegribēja cilvēki,

Tiem deva sievas labo garu pulks,

Un bija katram saprāts gaišs,

Un labas medības, un bagāts paēdiens,

It mierīgs miegs, it patīkamas domas.

Bet ļoti ļauns un ļoti viltīgs,

Viens varens burvis ieradās šaj' zemē.

Sev līdz viņš atnesa gan strīdus, nelaimes,

Gan negaisus un nesa slimības,

Un pirmo reiz viņš nāvi atnesa uz zemi,

Un viss tas bija ļoti senos laikos -

Pirms lieliem plūdiem bija tas.

2

Taj's laikos ieradās uz zemes

Milzu Pūķis, varens, baisms

Un visus ļaudis zemē dzīvojošos

Viņš ļaunais ienīda jo stipri.

Bet tos, kas nepatika Pūķim šim,

Viņš vajāja un nežēlīgi trieca -

Pār viņu galvām tikai nelaimes,

Tiem zuda mitekļi un beidzās ēdamais.

Un nelaimīgos dzenāja, tiem mājas nerodot,

Kā sausas lapas dzenā vējš.

Tad izmisušie ļaudis,

Bez pajumtes un badā palikušie,

Tie centās cīnīties ar briesmām,

Bet bija satriekti un atkāpās

Un Pūķis sadusmots par viņu uzbrukumu,

Ciet-sirdīgu un šausmu darbu izdomāja -

Uz zemes dzīvi nīcināt viņš iedomāja.

Bij' ļaunais Pūķis varens, ļoti liels -

Viņš dzīvā lokā zemi aptvēra,

Un rīkli izplēta no debesīm līdz zemei

No tās tad ūdens straumes cēlās;

Dārdot, vāroties no rīkles drakonam

Tad gāzās nikni ūdens kritumi,

Tad gāzās nāvējošas straumes,

It visu nīcinot tās savā ceļā.

Uz ziemeļiem, uz dienvidiem, uz rītiem, vakariem,

Uz visām zemes malām satriektām.

Un ātri viļņi aiznesās

Kā satrakoti bizoni,

Tie nesās, visus šķēršļus noslaukot,

Gan laužot kraujas, kokus izgāžot,

Un ļaužu mājas plūdos iedzenot.

3

Taj’s gados varens Manobozo dzīvoja,

Ko citi par Nanabušu sauca,

Un bija Nanabušs tik ļoti gudrs, labs,

Bij’ ļaužu vectēvs, vectēvs dzīvniekiem.

Viņš ieraudzīja, ļaunās straumes virzās,

It visu ceļā nāvējot un nesot,

Un radīja tad bruņrupuci Nanabušs

Tik stipru, milzīgu kā salu.

Un gāja vēstneši starp cilvēkiem,

Ka radīta ir sala peldoša –

Uz kuras glābties plūdos iespējams.

Un sapulcējās dzīvi palikušie ļaudis

Uz stingrās salas Bruņurupuča,

Un sāka tie par glābiņu savu

Tā slavēt lielo Bruņu-rupuci,

To pielūdzot un upurus tam nesot,

Tad dodot svētu zvērestu,

Ka tad, kad niknie plūdi beigsies,

Kļūs labāki tie, arī taisnīgāki,

Ka visas ciltis, draudzīgas kā brāļi,

Sāks dzīvot saskaņā it stiprā,

Ka naidu aizmirsīs un asinsstrīdus;

Kaut beigtos tikai plūdi!

Lūk, arī straumes pieklusa,

Tās cietsirdīgās straumes nāvējošās,

Ko ļaunais Pūķis sūtīja uz zemi,

It visu dzīvi gribot nīcināt,

Tad ūdens kritās, zemāks kļuva,

Un zeme pacēlās un krasti žuva,

Mierīgi gulēja ezeri lielie,

Mierīgi tecēja upes platās,

Mierīgi zaļoja meži biezie,

Mierīgi gaismu deva debesis tīrās,

Atkal bij’ pasaule skaista un devīga,

Atkal bij’ priecīga, brīva,

Un izšķīrās cilvēku ciltis

Pa ceļiem jauniem, pa zemēm jaunām

Un izplatījās zvēri brīvie –

Vieni pa mežiem, pa klajumiem citi,

Un dzīve jauna uz zemes sākās.

Ar dzīvi rēķinus nespējis slēgt,

Kaut kur atkāpās nāvnesis Pūķis,

Aizgāja prom un vairāk nav bijis.

4

Beidzās šausmīgie plūdi –

Noklusa straumes, aizplūda ūdeņi,

Tiem, kas dzīvi, secen gāja pazušana.

Miers un klusums iestājās zemē,

Bet cilvēki daudzie – tie, kas no nāves

Glābās uz Bruņrupučsalas,

Atpakaļ netika vairs – palika

Tālajā ziemeļu krastā.

Tur dzīvoja viņi starp lediem un sniegu,

Mītot austajās, lielajās salās,

Ciešot no bada, tumsas un sala,

Ciešot no bailēm un kaitēm,

Nerodot spēkus uz dienvidiem doties.

Tur upes bij’ nekustīgas no sala,

Malā, kur mita šie ļaudis,

Kā zvērs ievainots kliedza tur puten’s,

Malā, kur mocījās ļaudis,

Tur lidojot, nosala putni,

Kur dzīvoja pusbadā ļaudis,

Mirdami viens pakaļ otram.

Un, cik neparasti bij’ dzirdēt

Vakaros aukstajos, melnajos

Sirmajo vecļaužu atmiņās

Par dienvidu zemēm, brīnišķām zemēm,

Par tālo, atstāto lielplūdu dienās

Brīvo, bagāto novadu dzīvpilno,

Kur siltās upes neaizsalst,

Pilnas zivju bariem garšīgiem,

Kur par smaržīgām un maigām pļavām

Klejo nebaidīt brieži,

Un, kur bizoņbari kuprainie

Skrien, tik skrien tie, zemi tricinot,

Pa zāļu pilniem līdzenumiem, nepārskatāmiem.

Un lūk, neizturot rūgto dzīvi

Šajās drūmās alās aukstajās,

Tie, kas drošāks bij’ un jauns

Ziemeļkrastus pameta –

Un tie, mazās grupās pulcēti,

Klaiņāt sāka tie kā mednieki.

Gāja viņi, jaunu dzīvi meklējot –

Vieni uz rītiem, otri uz vakariem,

Bet trešie tieši uz dienvidiem,

Sapņojot par siltām, zaļām zemēm.

Grūti bija viņu garie klejojumi,

Bet visgrūtāk – ceļš uz dienvidiem –

Ceļš caur džungļiem biezajiem,

Pār stāviem klinšu kalniem,

Pār straujām upju straumēm.

5

Un apbalvoja tos par draudzību un godu

Lielais debessvaldnieks – Manito;

Viņš palīdzēja drosmīgajiem klejotājiem,

Tiem spēku sūtīja, tiem veiksmi sūtīja,

Tiem ceļu rādīja uz dienvidpusi,

Pie auglīgā un zaļām zemēm ceļu.

Un savu tie virsaišu vadīti,

Svēto pīpju sargu

Un apburto rotu glabātāju

Plikgalvja Ērgļa un Jautrā Vilka vadīti

Arvien tālāk un tālāk tie gāja

Pa drosmes un cerību taku,

Arvien tālāk un tālāk tie gāja

No mežoņu, ziemeļu krasta

Uz dienvidu pusi – caur džungļiem biezajiem,

Pār stāviem klinšu kalniem,

Pār straujām upju straumēm.

Daudzi no jaunajiem, drosmīgiem

Gāja bojā gan mežos, gan nepārejamās slīkšņās,

Daudzi badīgos viļņos slīka,

Daudzi drūmās aizās savas gaitas beidza,

Bet palikušie tuk tālāk un tālāk

Gāja caur džungļiem, straumēm un kalniem

Pa drosmes un cerību taku.

Bet lūk – viņi pārgāja kalnus,

Pār pēdējo klinšu grēdu

Un uz divām ciltīm dalījās,

Tie, kas virsaiti savu

Par Plikgalvi Ērgli sauca, uz rietumiem griezās

Un drīz smilšainā krastā tie nāca,

Lielās jūras saulainā krastā.

Bija karsta un laipna šī jūra.

Tur šalca koku biezbiezas audzes,

Un nebij’ piekrastes smiltīs

Pat cilvēka pēdas nospiedums bass,

Te apmesties nolēma viņi –

Blakus plašajai, laipnajai jūrai,

Kur zivju ir daudz, ir ēdami gliemji,

Kur siltajās smiltīs ir rupuču olas,

Kur mīlīga saule un ēnainas birzis.

Bet tie, kas virsaiti savu

Par Jautro Vilku sauca, uz austrumiem gāja

Un caur krācēm vieglajās kanoe

Nolaidās tieši pie Lielajiem Ezeriem.

Te apmesties nolēma viņi –

Starp ezeriem, priedāju mežiem,

Kur daudz zivis ir caurteku ūdeņos,

Kur daudz medījumu ir varenos biezokņos,

Kur aiz augstas priežu sienas

Plešas stepju zaļās jūras

Un, kur kupraino bizoņu bari

Skrien, skrien, tricinot zemi,

Pa zāļu pilniem klajumiem nepārskatāmiem.

6

Bet tie, kas palika alās aukstajās,

Mežonīgajā ziemeļu krastā,

Vairāk arvien tie strīdēties sāka.

Niknumā viens otru vainojot, -

Pildoties naidā un niknumā,

Sašķēlās klanos karojošos,

Sāka zākāt tie svētnīcas svešās

Un apvainot pavardus svešos,

Un sāka vien biežāk sniegi sārtoties

Karstajām asinīm niknumā izlietām

Brāļu karā paceltām rokām,

Bija jau tā barga un rūgta

Dzīve ziemeļu krastā –

Tagad tā kļuva jau galīgi smaga.

„Aiziesim projām!... Iesim no šejienes!

Iesim – citādi nāve mūs skars!” –

Tā, griežoties pie virsaišiem cienīgiem,

Lielās padomes vietā pulcēti,

Kliedza ļaudis jau izmisušie.

Viņu mājas bij’ laupītas,

Viņu svētnīcas postītas,

Izmocītas dvēseles un cerības grautas.

Tad no vecajiem gudrākie –

Skaistais Bebrs un Sirmais Putns

Meklēt austrumos brīnumu salu

Saviem cilts biedriem lika.

Un lūk, ko lielās padomes vietā

Šie abi vecajie gudrie

Ļaudīm izmisumā pārņemtiem teica:

„Ir austrumos brīnumu sala –

Par čūsku salu to sauc,

No seniem laikiem taj’ dzīvo

Čūsku pielūdzēju savādā cilts,

Bet sala ir brīnišķa, auglīga:

Tur laipna saule ir ziemā un vasarā,

Tur nemēdz būt varenu salu,

Ne sniegotu vēju, ne gargaru nakšu.

Tur siltās upes neaizsalst,

To krastos zaļo birzis,

Bet birzīs daudz ir laba medījuma,

Bet upēs daudz ir zivju garšīgu.

Un laimīgi tie, kuru drosmīgiem senčiem,

Kā balvu par skaidrību, drosmi

Debesu valdnieks – lielais Manito –

Ir ceļu rādījis uz brīnumu salu.

Bet, ja arī mēs drosmīgi būsim,

Draudzīgi būsim un taisnīgi būsim,

Mēs arī nokļūt tur spēsim –

Mēs iegūsim brīnumu salu!”

Un, sēžot lielās padomes vietā,

Pat baidoties mirkšķināt acis un aizturēt elpu,

Ļaudis uztraukti klausījos viņos.

7

Jau rītā pulcējās cilvēki visi,

Visa cilts – no maza līdz lielam –

Ledainās piekrastes kraujās,

Kur sākas jūra, par Cieto saukta,

Atnāca brālībai neticošie,

Atnāca viens otru ienīstošie,

Atnāca ciešanās izmocītie,

Slimībās, badā, bailēs un niknumā,

Atnāca, lai tālajam ceļam ļautos,

Pārdrošam ceļam – meklējot laimi

Pār milzīgo jūru Cieto.

Pie citiem krastiem nezināmiem.

Ar sievām un bērniem ieradās,

Ar večiem, ar māju suņiem,

Ar lokiem, šķēpiem un cirvjiem,

Ar visu nabaga mantību savu.

Atnāca un milzīgā pūlī šausmīgā,

Sastingušā trauksmē un gaidās,

Gar kailo krastu izvietojās.

Kāds bija gan bēdīgs un šausmīgs apveids

Šiem cilvēkiem, taisnību aizmirsušiem,

Šiem cilvēkiem, brālību nodevušiem,

Šiem cilvēkiem, laimi zaudējušiem!

Un klaiņoja to skati

Pilni neticības un baiļu.

Bija kalsnas un melnas to sejas,

It kā apogļotas virs uguns,

Ķermeņi kroplīgi un kaulaini,

It kā zvēri apgrauzuši tos būtu,

Bet no skrandām nožēlojamām, satrupējušām

Kā skeletiem vīdēja ribas.

Visdrausmīgākās gan acis to bija, -

Vāras kā oglītes zem pelniem,

Ar kāru cerību spīdēja tās,

Mirgoja no zvērīgās nepacietības,

Kā vilkiem, gataviem saplēst

Gandrīz kā sadzītu medījumu.

Bet lūk, ugunskurs uz svētā akmens

Dziest izdegot un dūmi augsti

No upurim atnestā brieža

Sajaucās ar zemajiem mākoņiem,

Pabeidza ar debesīm sarunu svēto

Skaistais Bebrs un Sirmais Putns

Un deva zīmi, lai ceļā dotos.

Un devās cilts, saviem vadoņiem sekojot,

Sāka kustēties pārceļotāju pūļi

Ar bērniem un sievām, ar večiem,

Ar visu nabaga mantību savu –

Devās ceļā pa jūru Cieto,

Pa neparasto, kā akmens stingušo,

Slideno ūdeni – nedrošo ūdeni,

Gatavu salūzt mirklī jebkurā.

Un šausmīgi kļūst reizēm ļaudīm –

Tie zina: zem ledus segas

Melna ūdeņu dzelme slēpjas.

Bezdibenīgas, postošas dzīles,

Mirklis – un salūzīs ledi,

Badīgā rīklē atpletīsies ledi

Un - apglabās pārdošos ceļiniekus.

Bet atcerējās cilvēki, ko apsolīja tiem

Debesu valdnieks – lielais Manito,

Atcerējās cilvēki par svinīgo zvērestu,

Iziešanas dienā izsacīto, -

Atkal taisnīgi būt centās,

Atkal saliedēti būt centās,

Centās ne reizi ceļā neatcerēties

Par bijušām vainām, ķildām un strīdiem,

Un slepkavībām cietsirdīgām.

Un palīdzēja tiem lielais Manito,

Deva tiem spēku, veiksmi deva,

Un nelūza zem tiem ledi,

Un gāja vien tālāk pārceļotāji,

Gāja uz austrumiem – laimi meklējot,

Gāja, lai no mūžīgā sniega krasta

Pārceltos uz ziedošo krastu –

Uz bagāto Čūsku salu,

Un pēc mokošiem gadu desmitiem,

Pilniem izmisuma, baiļu, ļaunuma,

Pirmoreiz šajās sirdīs nomelnojušās,

Pirmoreiz šajās acīs izbalējušās

Cerība no jauna iedegās.

8

Bet ar katru dienu grūtāk bija

Ļaudīm soļot pāri jūrai Cietajai.

Pieauga saltums, svilpoja vēji

Virs ledainā, nepārskatāmā klaida.

Putenis darīja aklus, no kājām gāza –

Kur nebija slēpties no tā,

Sals dūra kā ar nazi zem ribām –

Ar ko lai cīnās pret to.

Jau beidzās līdzņemtie krājumi,

Un daudzus bads nežēlīgs mocīja,

Jau ceļā kļuva apavi diluši,

Un daudzi kājām basām gāja,

Jau spēkus pazaudēja sievas

Tā bērnus pusmirušus uz sevis stiepjot,

Jau vīri soļoja ar pūlēm,

Liecoties zem nastām nepanesamām,

Pusbalsī lāstus murminot.

Jau pagājušas dienas trīsdesmit

Šajā grūtajā ceļā, un trīsdesmit ir pirmā,

Kad ļaudis pārņem izmisums.

Nelaime! Ir aizmirsuši nabaga ļaudis

Par savām labām, izlolotām cerībām!

Nelaime! Ir aizmirsuši nabaga ļaudis

Par virsaišu gudriem padomiem!

Un no noguruma, žēlabām un bailēm,

No ciešanām mokošā gaitā,

No jauna dvēselēs izmocītajās

Ķildas un ienaids ir modušies.

Nelaime! Ir aizmirsuši cietsirdīgie ļaudis

Par draudzības zvērestu – svēto zvērestu.

Atcerējās atkal šie trulie ļaudis

Par senajām vainām, ķildām un strīdiem,

Un veltīgi gudrākie no virsaišiem

Skaistais Bebrs un Sirmais Putns

Centās savas ciltsļaudis - trakgalvjus

Ar prāta runām nomierināt, -

Viss bija veltīgi! No salta ļaunuma

It kā patiesi prātu zaudējuši cilvēki –

Sāka kliegt, viens otru apvainot,

Niknumā lamāt viens otru,

Un sārtojās aukstie ledi

Ar karstām asinīm, izlietām niknumā

Ar brāļu slepkavniecisko roku.

Bet tāpēc pēc īsas, nesaudzīgas cīņas

Atpakaļ uz atstātajiem krastiem,

Uz rietumiem, pa līdzenumiem ledainiem

Trīs ceturtdaļas cilts pagriezās –

Tie, kas aizmirsa svēto zvērestu,

Tie, kas brālības likumus noliedza,

Tie, kas ienaida un niknuma trauksmē

Nolēma briesmīgu ļaundarību veikt –

Uz cilts brāļiem pacēla roku!

Tad sadusmojās uz nikno cilti

Debesu valdnieks – lielais Manito,

Uz šiem nodevējiem sadusmojās,

Kas lēmuši bij’ griezties atpakaļ, -

Viņš lika mosties jūrai Cietajai,

Un modās tā, un iedunējās,

Un sāka ledi pēkšņi plaisāt.

Zem tiem, kas pagriezās uz rietumiem

Šai dienā šausmīgā un nežēlīgā

Tā noslīka trīs ceturtdaļas cilts –

Tie, kas svēto zvērestu bij’ aizmirsuši,

Tie, kas brālības likumu bij’ nodevuši,

Bet pārējie visi tālāk uz austrumiem

Gāja, turot pēdējo cerību klāt,

Gāja aiz virsaišiem pārbaudītiem:

Skaistā Bebra un Sirmā Putna,

Gāja neaizmirsuši zvērestu svēto,

Gāja brālības likumus paturējuši.

Gāja četrdesmit dienas caur salu un puteni,

Pa Cietās jūras līdzenumu balto,

Un tikai četrdesmit pirmajā rītā,

Kā bija gudro pareģots,

Ļaudis zaļo zemi ieraudzīja,

Izgāja tie Krāšņo Priežu Krastā,

Šajā ziedošā novadā dzīvot tie sāka.

Tā sodīja cilvēkus necienīgos

Debesu vadonis – lielais Manito:

Tos ledainās dzīlēs nogremdēja.

Tā apdāvāja cilvēkus cienīgos,

Pār Cietajo jūru iet palīdzot,

Uz krastu auglīgu izvedot tos.

Bet kā uz brīnumaino Čūsku salu

To mazmazbērni drosmīgie pārcēlās,

Par to tiek dziesmās citās izdziedāts.

9

Nomira abi virsaiši slavenie –

Skaistais Bebrs un Sirmais Putns,

Un karavīrs, saukts Ūdrs Sarkanais

Par virsaiti tika,

Bet pēc viņa Mednieks Ar Lielo Pieri,

Kas iemācīja ļaudis slazdus likt,

Par virsaiti tika,

Bet pēc viņa Vienmēr Nesteidzīgais,

Ļaudis iemācījušais, kā graudus sēt,

Kā tos samalt un plāceņus taisīt,

Par virsaiti tika.

Bet pēc viņa Ar Cirvi pie Jostas

Par virsaiti tika.

Bet pēc viņa Trīs Lāčus Pieveikušais

Par virsaiti tika.

Bet pēc viņa Tālē Skatošais

Par virsaiti tika.

Jūru vēroja Tālē Skatošais:

Katru rītu no piekrastes radzēm

Skatījās, skatījās atklātā jūrā.

It kā nezināmu gaidot tikšanos.

Un lūk, reiz pavasara rītā

Tālumā, mākonīt’s ievērots tika.

Šis mākonīt’s auga un auga

Līdz pārvērtās kuģī ar burām, -

Piestāja krastā kuģis liels

Un svešinieku simts tad izkāpa krastā.

Bija tie apģērbā neparastā,

Tumšām sejām un bārdām bālām,

Bija daudziem acis līdzīgas

Ziliem ledus gabaliem.

Un garas vāles no dzelzs

Stingri turēja tie rokās.

Miermīlīgi izturējās atnācēji,

Ar virsaiti dāvanām mijās,

Bet sāka medīt, uz izrādījās,

Ka garajās vālēs no dzelzs

Bij’ paslēpta burvju liesma

Un no tāluma galinošs pērkons.

„Saki, Manito, mūsu debesu valdniek:

Kas vajadzīgs šiem nācējiem dīvainiem

Mūsu piekrastes zemēs?

Saki, Manito, mūsu debesu valdniek:

Ko sola svešnieku nākšana mums,

Labu vai sliktu tie nesuši ir?”