Vai viss ir atklāts?

Uz zemeslodes mīt bezgala daudz dzīvu būtņu. Bet vai viss jau atklāts? Vai cilvēks visu izpētījis? Nē, nebūt ne visu. Katru gadu zoologi šo sarakstu papildina ar dzīvniekiem, kas agrāk nav bijuši zināmi. Taču parasti tās ir ļoti sīkas būtnes, visbiežāk kukaiņi, par kuriem interesējas tikai speciālisti. Profesors Andrejs Baņņikovs savā nesenajā ceļojumā pa Āfriku atklāja nepazīstamu ķirzakas paveidu – geko. Par godu savam draugam zoologam profesors to nosauca par Gržimeka geko.

Profesors Gržimeks pagājušajā gadā viesojās laikraksta „Komsomoļskaja pravda” redakcijā. Uz jautājumu: „Vai ir izredzes uz zemeslodes atklāt lielus, nepazīstamus dzīvniekus?” Gržimeks atbildēja: „Diez kādu cerību nav, vienīgi okeāns var sagādāt mums pārsteigumus.” Tādas ir nenogurdināmā ceļotāja un autoritatīvā zinātnieka domas. Taču ne viss jau dabā „sanumurēts” un „salikts pa plauktiņiem”. Pārsteigumi laiku pa laikam atgadās. Minēsim dažus interesantus piemērus.

1900.gadā, kad visiem jau likās, ka nav vairs ko atklāt, Āfrikā atklāja noslēpumainu un nenotveramu radījumu, kas bija līdzīgs ēzelim un zebrai. Pēc neatlaidīgiem pētījumiem tika atklāts viens no senākajiem dzīvniekiem, Āfrikas žirafes priekštecis – okapi. Tagad okapi var sastapt vairākos pasaules zooloģiskajos dārzos. Dabā to fotografēja, filmēja, ķēra un novēroja. Tikšanās ar to gadās ļoti reti, taču sensācija tā vairs nav. Okapi ieņēmis savu vietu zooloģiskajā sarakstā.

Āfrikā, Tritopsas sālsezera apkaimē, es novēroju un man izdevās nofotografēt melno mežacūku. Šī milzīgā māju cūkas radiniece sastopama ļoti reti un zinātnei nebija pazīstama līdz 1904.gadam.

Pusgadsimta sensācija bija pūķis no Indonēzijas salas Komodo. Pastāvēja uzskati, ka tik lielas senās ķirzakas izmirušas jau ļoti sen. Un pēkšņi 1912.gadā atklājās, ka šis lielais rāpulis ir, tā teikt, spēku briedumā un nemaz netaisās izmirt.

1963.gada rudenī es vairākas stundas novēroju un fotografēju šos „pūķus” Austrālijā, uz kurieni tos kā dāvanu bija atsūtījis nelaiķis prezidents Sukarno. Divi tumšbrūni briesmoņi, katrs apmēram trīs metrus garš, gulēja saulē un laiski kustināja savas zvīņainās astes. Tie bija ļoti līdzīgi ķirzakām, tikai daudz, daudz reižu lielāki. Varaniem pameta gaļu, un tie metās tai virsū, nokoda pa gabalam ar zobiem, kas bija asi kā bārdas asmeņi. Viena varana oranžsarkanā divzaru mēle nemitīgi šaudījās un tvarstīja zemi apkārt ēsmai. Vēlāk kinokadros es redzēju, kā savā dzimtenē Komodo salā varani pa pēdām izseko laupījumu, kā ar spēcīgo asti nogāž to no kājām, kā badīgi saplosa un nemaz nebaidās no cilvēkiem, kas varanus no slēpņa novero. Pēc zinātnieku domām, mūsdienu varani ne ar ko neatšķiras no zvīņnešiem, kas dzīvojuši Austrālijā un tai tuvējās salās pirms sešdesmit miljoniem gadu.

Mūsu paaudzes atceras vēl vienu ne mazāk nozīmīgu sensāciju. Tika uzskatīts, ka bārkšspuru zivis (okeāna būtnes, kurām tagadējo četru spuru vietā bija ekstremitāšu pākstis) izmirušas pirms sešdesmit miljoniem gadu. Atrada to nospiedumus sacietējušos iežos, un tas skaidri pierādīja, ka dzīvība, ieguvusi spējas pārvietoties pa sauszemi, sākusi atstāt ūdeni. Pēkšņi pienāca ziņa: bārkšspuru zivis dzīvo! Pirmatnējo zivi noķēra Āfrikas zvejnieki. Viņiem tā likās tikai neparasta zivs, bet angļu zinātnieks Dž.Smits, uzzinājis par negaidīto trofeju, sāka ticēt, ka dzīvo arī tādas zivis, kas līdz šim atrastas tikai izrakumos. Sākās gadiem ilgas medības, kuras sagādāja vilšanos un deva cerības, līdz beidzot pienāca brīdis, kad zinātnieks tieši rokās saņēma šādu retu eksemplāru. Tagad jau noķerts vairāk nekā desmit šo brīnumaino zivju. Izbāzta latimērija (tā nosauca šo zivi) atrodas vairākos pasaules muzejos. Nesen es apskatīju latimēriju Berlīnes dabas muzejā. Zivs kā zivs, tā mazliet atgādina milzīgu sazānu. Tikai apakšējās spuras vairs nav īstas spuras, bet ekstremitāšu aizmetņi. Jau sagatavojusies izkāpt no ūdens, latimērija diez kāpēc pārdomājusi un līdz pat mūsu dienām palikusi jūras iemītniece.

Ūdens slēpj vēl daudz citu mīklu. Nesen laikrakstā „Pravda” bija ievietota informācija no Londonas. Tajā bija rakstīts par slavenajiem Skotijas ezeriem, kuros 1933.gadā pamanītas noslēpumainas būtnes, kas līdzīgas milzīgām čūskām. Līdz šim laikam daudzajos strīdos, hipotēzēs un liecībās bija runa par „čūskām”, kas dzīvo Lohnesā (trīsdesmit astoņus kilometrus plats ezers). Šoreiz tika ziņots par to zinātnieku referātiem, kas pētījuši Lohmorara ezeru. Īss citāts no referāta: „Septembrī Edinburgas universitātes darbinieks Čārlzs Fišborns, kas vakarā kopā ar draugiem iebraucis ar laivu ezerā, pamanījis trīs lielus, ciņiem līdzīgus priekšmetus, kuri ūdenī pārvietojušies ar 12 – 15 mezglu lielu ātrumu. Fišborns un viņa draugi steigušies uz krastu un devušies prom no ezera, ilgi nevarēdami atjēgties…”. Minēdami divdesmit septiņas šādas liecības, zinātnieki domā, ka ezerā dzīvo čūskveidīgas būtnes, kuru garums sasniedz trīsdesmit metru un kuru galvas ir līdzīgas zušu vai čūsku galvām.

Piebildīsim, ka šajā gadījumā ir runa par samērā nelieliem ezeriem (tiesa – dziļiem). Bet ko mums slēpj pagaidām vēl maz izpētītais okeāns? 1964.gada 12.decembrī pie barjeru rifa (netālu no Austrālijas) francūzim Robertam je Serakam izdevās izdarīt retu fotouzņēmumu. Par to viņš stāsta:

„Mēs iekārtojām savu nometni Huka koraļļu salā. Vairākas dienas plosījās ciklons. Beidzot laiks noskaidrojās. Pulkstenis bija deviņi no rīta, kad mana sieva Raimonda, mūsu austrāliešu draugs Henks de Jonks un es motorlaivā devāmies ceļā.

Raimonda pirmā TO ieraudzīja. Mēs bijām pārsteigti. TAS kustējās, un mēs sākām lēnām TAM tuvoties. Pārliecinājušies, ka dzīvnieks mūs nebija pamanījis un ieraudzījuši tam sānos dziļu brūci, nolēmām rīkoties. Sagatavojuši fotokameras, mēs piebraucām dzīvniekam pavisam tuvu, un veselu pusstundu to fotografējām. Pēc tam mēs ar Henku nolēmām izdarīt dažus zemūdens uzņēmumus. Dziļums bija metri trīs, un ūdens – duļķains. Vajadzēja piebraukt pie briesmoņa sešu metru attālumā, bet tad tas atvēra muti. Kad dzīvnieks sāka lēnām kustēties, mēs metāmies bēgt. Raimonda no laivas redzēja, ka tas pazūd dziļumā”.

Sereks domā, ka dzīvnieks izpeldējis seklumā, meklēdams patvērumu no lieliem un maziem zemūdens plēsoņām, kuri pamanījuši ievainotā milža vārgumu. Ievainojums varēja būt radies no kuģa skrūves. Ko atceras fotogrāfs, kas fotografējis nepazīstamo būtni?

„Briesmoņa garums bija 22 – 24 metri. Tas bija melns ar brūnām joslām, kuras ik pēc pusotra metra bija it kā iekrāsotas. Ķermenis pats bija metrus astoņus garš un beidzās ar garu, lokanu asti. Galva bija līdzīga čūskas galvai, taču galvaskauss – visai augsts, un tas nav raksturīgi rāpulim. Acis – bāli zaļas ar vertikāliem melniem redzokļiem. Mutes dobums – bālgans. Mēs neredzējām peldspuras, nemanījām arī kustības, kuras rodas elpojot”.

Kad 1965.gada februārī fotouzņēmums un Le Sereka ziņojums tika publicēts, zoologi par to izrādīja lielu interesi, taču arī saprotamu piesardzību. Vieni teica: „Jā, tā var būt mums nepazīstama būtne.” Otri domāja, ka tas varēja būt milzīgs zutis, kuru vēl vairāk palielinājušas ūdens optiskās īpašības. Vēl amerikāņu zoologs Ivans Zandersons, kas ir vēl piesardzīgāks, uzskata, ka tā varēja būt

plastmasas cisterna, kādas amerikāņi eksperimentālā nolūkā pārvadā degvielu;

saplīsis meteoroloģiskais balons, kas nogrimis un aplipis ar ūdensaugiem;

pārsieta auduma baķis, kas iemests ūdenī.

Zinātniekiem jāšaubās, jo arī šeit iespējama falsifikācija. Rietumu pasaulē kāre pēc popularitātes un reklāmas bieži vien pamudina cilvēkus mānīties. Taču balsu vairākums liecināja par labu tam, ka nofotografēta mums nepazīstama okeāna būtne. Lai būtu kā būdams, taču dabai vēl ir noslēpumi, kas jāatklāj.