Turpinājums rakstam par grifoniem

3.   turpinājums.

Triste...

Mihaila Mihailoviča piemiņai.

Jā, mistiku noliedza principā.

Un atrastu apmierinošu izskaidrojumu! Arī par kaut kādiem tur grifiem un par kaut kādu tur magisteriumu.

Citādi jau šo izmestu un vairs tālāk par ārdurvīm netiktu. Iedomāties vien – ierodas izmeklētājs pie priekšniecības, kaut vai ar lamatās noķertu spārnotu, spirinošos ķēmu kopā ar azotē iebāztu, visās varavīksnes krāsās zaigojošu akmentiņu... laukā pa durvīm!

Tautai nav vajadzīgas neveselīgas sensācijas, tautai ir vajadzīgas veselīgas sensācijas!

 

 

Taču... Vai tā nav mistika?

Gļancera-Gļanca lietu līdz galam nenoveda. Tajā pat gadā (1898.), akurāt pirms Jaungada, kaismīgo mednieku Hudjakovu saplēsa lācis... Dziļajos mežos, simt verstis no Sanktpēterburgas, pie sādžas Kaļišče (tagad pilsēta Sosnovijbora, atomstacija)...

Ķepainis, kuru no migas izcēla suņi, bruka virsū medniekam, kājās sacēlies un ierocis neizšāva, iesprūda. Un mežsargam, kas sargāja – tieši tāpat. Gadās, ka sagadās!

Cik skumji...

Saplosīts, kā runāja, bija briesmīgi. Nomira uzreiz, no pirmā ķepas trieciena, kaut tas labi. Citādi būtu mocījies. Ķepainis pēc tam plosīja jau mirušu.

Ievainojumu raksturs gan, tāds savāds.

Un mežsargs dievojās, ka bijis skaidrā, ka ierocis daudzreiz pārbaudīts, ka lācis esot bijis vilkatis.

Nu, tas jau nevienos vārtos!

Vienkārši drāma medībās.

Kas triste, tas triste...

Bet Gļancera-Gļanca lieta tika nodota arhīvā. (tagad teiktu: gluharj, visjak). Eh, būtu Mihails Mihailovičs dzīvs – viņš tad!...

Taču nākas samierināties ar mazumiņu.

Pasakas, leģendas, tosti...

Ar dažādiem nostāstiem Peļa aptieka sāka apaugt jau Vilhelma Erdenfrīda laikā.

XVIII gadsimtā aptiekas darbinieku bieži dēvēja par “alķīmiķi” vai “alhimistu”, kas radīja daudz maz izglītotu cilvēku prātos asociācijas par Viduslaiku burvjiem.

Vai brīnums, ka apkārtējo māju iemītnieki izplatīja baumas, ka tajā pašā tornīdoktors Peļs izgatavo velna zelta stieņus. Tāpēc tornim nav, ne logu, ne durvju. Lai sveši, ziņkārīgi ļaudis neko neuzzinātu. Tālāk – vairāk. Tautas domāšana loģiski attīstījās. Ja jau ir zelts, tad jau kādam tas ir jāsargā. Kam citam, ja ne grifiem?! Tikai viņi! Atkal par nakts ēnām, par atspīdumiem logos... katrs, kas drosmīgāks, redzējis! Un apstiprinās kaut vai pie Pastarās tiesas!

Ko apstiprinās?! Ej, tu! Drosmīgais lieciniek! Vai tu redzēji? Apraksti!

Ehm...khm... ēēē...

Un nekā!

Pēc bestiārija – lauvas ķermenis un plēsējputna galva.

Bet, ja ej pa Bankas tiltiņu, kuru viņi tur... Un kur tur ir plēsējputna galva? Kaut pieļausim, lauvas ķermenis ir.

Vai arī, ja apskatām krievu caru Romanovu dinastijas ģērboni – kur, starp citu, tas ir attēlots... Atkal nekā kopēja ar kanonu!

Vai vispār, senajos gadsimtos, vecā Ēģipte (XVII dinastija), freskas – tur tas vispār bez spārniem!

Vai...

Ko tur skaitīt!

Lūk, Mikēnas!

Lūk, Sv. Mihaila baznīcas rietumu portāls Lukā (XIII gs.)!

Lūk, zīmogs no Sūzām (III tūkst. Gadu pirms mūsu ēras)!

Atrodiet septiņas atšķirības!

Vienā mierā!

Hm. Cik aculiecinieku, tik arī liecību. Turklāt, viena otru izslēdzošas.

Te jāpaslavē ambivalentos pēterburdziešus, izgrozījās: šie esot neredzami! Taču “daudzi tic”. Katram savs priekšstats par... Tipisks eksistenciālisms, Dievs, piedod! Taču visai pārliecinoši, vai ne?

Mazāk ticamas ir baumas, ka profesors Peļs esot radījis grifus. Kaut kā sāk pēc Frankenšteina ost. Profesors, protams, bija ar daudziem talantiem, taču ģenētiski eksperimenti ar putniem... Tas – diez vai.

Bet, vai šī nebūtu pieņemama versija. Grifi, kā visi gājputni, veic sezonas (rudens-pavasaris) pārlidojumus. No kurienes, uz kurieni – nav tik svarīgi, kas aizved sāņus.

Iespējams, noklīduši (Pītera migla, negaiss, vēji, elektromagnētisko lauku izmaiņas), grifu pāris uzrodas Sanktpēterburgā. No Somu jūras līča, kur iet viņu trase, viņus aiznes sāņus, līdz Vasīlija salai. Bez spēka aizkūlušies līdz Peļa aptiekai, viņi nolaižas uz Torņa.

Kāpēc tieši tur? Pirmkārt, tornis. Putni izsenis cenšas nolaisties uz kaut kā augstāka un atsevišķi stāvoša. Otrkārt, viņam (skat. Augstāk) – grifonam, ir zināms, kur var atrast zeltu.

Tālāk – vienkārši. Profesors Peļs un dēli izārstē savādos “putniņus” - aptiekāri taču! Par balvu viņiem paliek tas pats kauss no naga (atkal, skat. Augstāk). Pie viena aptieka iegūst (un atkal, skat. Augstāk) lieliskus sargus. Atrada zeltu, sajuta? Tepat arī apmetās? Tagad jāsargā. Kā jau liktenis tiem lēmis...

Bet, no kurienes Profesoram Peļam – zelts?! Tik daudz zelta, ka pat grifi noreaģēja?!

Atkal ir atbilde! Runājām taču par magistēriumu! Citiem vārdiem, filozofu akmeni!

Atklāj tā noslēpumu un – uz priekšu! Pārvērt un pārvērt: svinu – zeltā, svinu – zeltā... Zinātne, kā sacīt jāsaka!

No seniem laikiem alķīmiķi ap magistēriumu iegūšanu ir klājuši noslēpumainības plīvuru. Neizzināma māksla! Darbība, kas nav tikai ķīmiska, bet arī mistiska! Magistēriums pārvērš metālus zeltā. Taču tas vēl garīgi pārveido cilvēku – no zemes netīrības uz debesu pilnību.

Tie, kas skurpulozi darbojās pie krāsnīm un atanariem, uzskatīja, ka magistēriums var tikt radīts (tam vajag tikt radītam!) tikai sasniedzot dziļu sapratni par Visums lielākajiem noslēpumiem. Šie noslēpumi, skaidra lieta, nav izsakāmi ar vienkāršu valodu. Un ne jau tāpēc, ka noslēpumi atklāsies necienīgiem. Tie var tikt nodoti tikai simbolu un alegoriju veidā, un pilnā apjomā to jēga ir saprotama tikai mistiska pārdzīvojuma veidā.

Jā, bieži alķīmija tiek uztverta tikai kā pārlieku ievilkusies ķīmijas šarlatāniska prelūdija. Taču tāds skats uz lietām līdzinās postulātam “es nesapratu, tātad tas neeksistē”.

Raksturīgi, ka Krievijā alķīmija neguva plašu izplatību. Alķīmiķiem neticēja, ne varas pārstāvji, ne vienkāršā tauta. Aptiekās bija alhimisti. Līdzīgi, bet ne tas. Pēc būtības: ķīmiķi-laboranti, kas gatavoja parastās zāles, ieguva un attīrīja dažādas vielas, sajauca tās pēc aptiekāra norādījumiem, ņēma dalību jauno zāļu  analīzē un ekspertīzē (“iekošanā”).

Bet magistēriums principā ir pilnīgi iespējams. Kāpēc nē?! Starp citu, tas joprojām nav augsto pieru ievietots “melnajā sarakstā”, kā principā neiespējams – kā tā pati perpetuum mobile...

Tikai kāds ļoti spēcīgs katalizators.

Turpinājums sekos.