Tur, kur dzīvo pūķi.

Mihaila Jeršova raksts no avīzes "Sekretnije materiali XX veka" 2009. gada 14. numura.

Nesen dabaspētnieks van Strātens uzstājās ar paziņojumu: kosmoss ir apdzīvots! Tādus paziņojumus jau mēs esam dzirdējuši ne reizi vien. Kādus argumentus liek priekšā zinātnieks no Holandes?

Var dzīvot.

Labi pazīstami kadri no populārzinātniskas films: barokamerā atrodas izmēģinātājs skafandrā; uz galda - glāze ar ūdeni. Eksperiments sākas, tiek pazemināts gaisa spiediens. Drīz ūdens glāzē sāk vārīties. Tiek paskaidrots, ka pie tāda spiediena uzvārītos cilvēka asinis, taču skafandrs izglābj viņam dzīvību...

Van Strātens nekādi nešaubās par filmā redzēto. taču atspēko mītu par nāvīgām briesmām bezgaisa telpā. Galvenais zinātnieka arguments ir tas, ka cilvēks nav ūdens glāze. Āda, asinsvadu sieniņas, muskuļi, mezenhimālie audi spēj pretoties ārējam nulles spiedienam. Piemēram, alpīnisti, kas kāpj pasaulē augstākajās virsotnēs, atrodas sešas reizes mazāk blīvā atmosfērā, nekā tā ir jūras līmenī. Turklāt viņi izpilda smagu fizisku darbu - kāpj kalnā ar lielu kravu uz pleciem.

Vēl pagājušā gadsimta vidū augstkalnēs izmantoja skābekļa balonus. taču vēlāk izrādījās, ka var iztikt arī bez tiem. jau ne reizi vien alpīnisti ir kāpuši astoņtūkstošniekos bez rezerves skābekļa. Kā pierādījumu holandiešu zinātnieks min arī... sevi. Van Strātens pats ir uzturējies barokamerā bez skafandra.

Kamerā tika radīta retināta atmosfēra - 1% no Zemes atmosfēras. Nekādu plīsušu asinsvadu, nekāda ļaunuma veselībai, pašsajūta lieliska. Protams, minētais retinājums tika radīts pakāpeniski, divu stundu laikā, lai nerastos kesona slimība.

Eksperimenta laikā pētnieks elpoja mitrināta skābekļa maisījumu ar ogļskābo gāzi, to padeva no balona caur plastikāta zondi, tieši deguna dobumā.

Aukstums un karstums.

Protams, skābeklis cilvēkam ir vajadzīgs. Taču kosmosā, ne tādos daudzumos kā uz Zemes. Uz Zemes cilvēks lielāko enerģijas daudzumu patērē, lai pārvarētu gravitāciju, tāpēc arī skābekļa viņam ir vajadzīgs vairāk.

Kosmosā vai arī uz asteroīdu virsmas, kur gravitācija, salīdzinot ar Zemes gravitāciju, ir niecīga, enerģija būs vajadzīga daudzas reizes mazāka. Tātad, mazāk vajadzēs arī skābekli. Van Strātens secina, ka balons, kuru akvalangists izlieto stundā, kosmosā pie attiecīga treniņa pietiks vairākām dienām...

Holandiešu zinātnieks atsaucas uz jogiem.

Dokumentāli ir pierādīts, ka jogi vairākas diennaktis ir pavadījuši mazās, hermētiski slēgtās telpās. Viņi spēj krasi palēlināt organisma vielmaiņas procesus. samazinās arī patēriņš pēc skābekļa. Katrs no mums zina, ka spēcīgu salu bezvējā paciest vieglāk, nekā vāju, bet dregnā vējā. Atmosfēras trūkums pasargā no apsaldējumiem pat pie absolūtās nulles - ar noteikumu, ka asins cirkulācija ir normāla. Mēreni apģērbtais van Srātens barokamerā izvairījās no apsaldēšanās pat pie mīnus 40.

[Principā cilvēks var izturēt, teorētiski pat līdz 5-10 sekundēm, arī kosmisko vakuumu, tikai viņam vispirms ir jāizelpo. Kādā nesenā fantastiskā filmā redzēta aina, kur cilvēki pārlido bez skafandra no viena kuģa uz otru, īstenībā ir reāla, kaut izskatās pēc fantāzijas. - tulk. piez.]

Daudz lielākas briesmas draud no kosmiskā karstuma. Saules stari nes kolosālu enerģiju. Utilizēt to pa taisno cilvēks nespēj, tāpēc Saules apdegumi ir nopietns drauds dzīvībai. Tāpēc ir nepieciešams apģērbs no atstarojoša materiāla.

Tumēr, holandiešu pētnieks secina, ka cilvēka uzturēšanās kosmiskajā telpā prasīs daudz mazāk līdzekļu, kā tiek uzskatīts šodien. Tātad, jaunās kosmiskās kolonijas izmaksās daudz mazāk, nekā tagad tērē NASA.

Citplanētieši Antarktīdā.

Van Strātens uzskata, ka kosmiskie objekti, kas tradicionāli tiek uzskatīti par nedzīviem (Mēness, asteroīdi), īstenībā ir dzīvības rezervāti. Turklāt, ne vien elementāru tās formu - mikrobu, ķērpju utt., bet gan augsti attīstītu formu, kas tuvas mugurkaulniekiem vai pat augstākas par tiem. Ja jau kā izrādās, kosmoss un cilvēks nav nemaz tik nedraudzīgi, tad citām bioloģiskām sugām tas var būt visai patīkams, kā dzīves vide.

Kā zināms, Saules enerģija ir bīstama Zemes iemītniekiem, taču tā dod organismam visu nepieciešamo, ja vien tas spēs šo enerģiju utilizēt, pa tiešo vai pakārtoti.

Mēness virsmu klāj oksīdi - ķīmisko elementu savienojumi ar skābekli. Iedomāsimies, ka Saules enerģija ļauj augiem sadalīt tos sastāvdaļās (gluži kā fotosintēze ogļskābo gāzi sašķeļ ogleklī un skābeklī). Skābeklis tad izdalītos, nevis brīvā, bet gan saistītā veidā. Zālēdāji, apēdot Mēness ķērpi dabūtu dzīvei nepieciešamo elementu. Savukārt, plēsoņas, ēdot zālēdājus, skābekļa krājumus papildinātu, nevis caur plaušām, kas var arī nebūt, bet gan caur kuņģa-zarnu traktu...

Van Strātens gan atzīst, ka viņa pieņēmumi ir tīri teorētiski. Iepriekšējās ekspedīcijas nav atradušas ne dzīvniekus, ne augus (varbūt, ka tas ir pat labi). Taču viņi nezināja, kur meklēt un kā meklēt. Hipotētiskais citplanētietis, izsēdies Antarktīdā, arī nodomātu, ka Zeme nav apdzīvota. Van Strātens jokojot piezīmē: "Uz kosmisko objektu kartēm vajadzētu rakstīt: te varētu dzīvot tīģeri un pūķi."