Tundras rūķi.

Laikam katrai tautai ir savas pasakas un teiksmas par maziem cilvēciņiem - rūķiem vai gnomiem. Protams, katrai tautai ir arī savi nosaukumi šīm radībām. Klasika ir tā, ka Ziemassvētku vecītim rūķīši palīdz taisīt bērniem dāvanas. Citās pasakās minēti elfi, taču arī tad tie nav tādi elfi kā Tolkinam, bet visai mazi cilvēciņi. Zviedrijā Santas rūķīšus attēlo šādi: http://www.swedart.com/santas_gnomes.htm Tomēr nav jādomā, rūķīši tur ir tikai tādi.

Sāmu rūķīši.

Sāmu teiksmas šajā sakarā stāsta daudz interesanta. Tur atrodami tādi personāži kā čakli jeb čahkli. Mazi tundras rūķīši, kuri dzīvo zem zemes, viņiem pieder pazemes bagātības un viņi mīl braukt starp pundurbērziem ar saviem pundurbriedīšiem. Vienās teiksmās viņi mīl kaitināt cilvēkus un modina viņus naktīs, citās - viņi ir ļoti labi radījumi, tikai viegli apvainojās, ja viņus piemāna. Starp citu, Kolas un Tulomas ūdensšķirtnē ir augstiene Čahklivida, tulkojumā "Mazo pazemes cilvēku augstiene".

Lai nu kā, bet somiem ir izdevies visus pārliecināt, ka viens no šiem tundras rūķīšiem kaut kādā brīnumainā veidā ir izaudzis liels kā cilvēks, uzģērbis sarkanu tērpu un sāmu spico mici, paņēmis maisu ar dāvanām, kas pirktas par pazemes dārgumiem, un - pārvērties par Santa Klausu.

http://www.vokrugsveta.ru/telegraph/globe/518/

Spriežot pēc pasakām čahklus var sastapt arī visā Kolas pussalā: Hibīnu kalnos un Barenca jūras krastos. Taču visbiežāk viņi parādās Tulomas upes ielejā, precīzāk - tās labajā iztekā Notā. Tur, kur Nota savienojas ar Lotu, agrāk atradās Notas ezers un Notezera ciems, tagad tas viss ir zem ūdens Augštulomas ūdenskrātuves dēļ, kas appludinājusi ieleju līdz 30 m augstumam. Arī citas ar čahkliem saistītas vietas ir zem ūdens.

Čahkli mīl rotaļāties smilšainajos upes krastos, te pazūdod smiltīs, te parādoties pavisam citās vietās. Ja ieskatās kādās klinšu plaisās, tad varot ieraudzīt šo radījumu, kas parasti skraida apkārt pliki, mājokļus ar sīkām lietiņām un sīkiem briežu ganāmpulkiem.

Vikipēdijā sacīts, ka uz tagadējās Krievijas - Somijas robežas atrodas 486 m augstā Korvatunturi sopka jeb fjelds. Folklorā teikts, ka tieši tur dzīvo īstais somu Ziemassvētku vecītis Joulupukki, netālu sopkas ir uzcelts viņa ciemats.

http://skazmurman.narod.ru/gnomes/chahkli/chahkli.htm

Izdevumā "Taini XX veka", 2016. gada 45. numurā rakstīts, ka tundras rūķīši ir ļoti labvēlīgi, kaut mīl izgokot un baidīt cilvēkus, taču nav ieteicams viņus nokaitināt, jo tad savam ienaidniekam viņi var uzsūtīt visādas nelaimes. Ja gadās uzcelt māju tieši virs rūķu mitekļa, tad viņi naktī neliks mieru, prasot, lai cilvēki dodas projām, ja cilvēki to nedara, tad viņi var aizdzīt pazemē visus saimnieka briežus, pēc tam nolaupīt visu viņa ģimeni un beigās pat pašu.

Ņencu sirtja.

Arī ņenciem ir savi tundras rūķīši - sirtja (arī siirtja, sihirtja) - ņencu mitoloģijā: mītiska tauta, kas tagad dzīvo zem zemes, baidās no dienas gaismas, taču dzīvojuši tundrā aiz polārā loka, pirms uz turieni atnākuši "īstie cilvēki" - ņenci.

Pēc Jamalas leģendām aizlaikos sihirtja ir ieradušies Jamalā no jūras otrās puses. Sākumā viņi esot apmetušies uz salas, taču, kad salai pēc vētrām sākuši brukt krasti, pārcēlušies uz pussalu.

Viņu dzīves veids stipri atšķīries no ņencu dzīves veida: viņi neaudzēja briežus, tikai medīja tos, kas dzīvoja savvaļā, viņiem bija skaists apģērbs ar metāla piekari'[niem. Dažās teiksmās sirtja ir attēloti kā sudraba un zelta glabātāji, vai kā kalēji, pēc kuriem zemē var atrast "dzelžus", viņu mājas-sopkas mūžīgajā sasalumā esot piestiprinātas ar dzelzs virvēm.

Kādā reizē sirtja pārcēlās uz sopkām un kļuva par pazemes iemītniekiem un virspusē, tundrā izgāja tikai naktīs vai tumsā. Savā pazemes valstībā viņiem pieder mamutu ganāmpulki (ja-hora - "zemes brieži").

Tikšanās ar sirtjiem vieniem nes nelaimi, citiem - laimi. Ir zināmi gadījumi, kad ņenci esot apprecējušies ar sirtju sievietēm. tajā pašā laikā sirtja varēja nolaupīt bērnus (ja tiem pārāk vēlu turpina spēlēties ārpus čuma), uzzsūtīt cilvēkam kādu nelaimi vai sabaidot viņu.

Ir ziņas, par karu starp ņenciem un sirtja, turklāt, pēdējie kā īsti izlūki spēja negaidot pazust un negaidot parādīties atkal.

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%B8%D1%80%D1%82%D1%8F

Par ņencu mitoloģiju var izlasīt šeit: http://culturemap.ru/?region=104&topic=13&subtopic=46&id=2676

Pēc ņencu uzskatiem Visums sastāv no trīs lielām Pasaulēm: augšējās, vidējās un apakšējās.

Augšējā pasaule atridas virs zemes un sastāv no septiņām debesīm, ko apdzīvo dievi. Vidējā pasaule ir pati Zeme: neskaitot cilvēkus, to apdzīvo dažādi gari - saimnieki visam tam, kas ir apkārt cilvēkam viņa zemes dzīvē. Apakšējā pasaule atrodas zem zemes un arī sastāv no septiņām joslām, te mīt ļaunie gari, kas atnes slimības un nāvi. Zemei tuvākajā joslā mīt sirtja.

Debesis apņem izliekto zemi kā apgāzts kauss. Pie tās joslām ir piestiprināta saule un mēness, kas kustās kopā ar joslu svārstībām. Zvaigznes ir citu joslu ezeri. Saules gaisma iespīdot arī pazemē caur ūdeņiem un pašai zemei, tāpēc sirtja to var izmantot, lai gan dziļāk dzīvo tādi sirtja, kas no gaismas ļoti baidās.

Par visa veida rūķiem un citām mitoloģiskām būtnēm iespējams izlasīt šeit.

http://www.dopotopa.com/syrtja_skrelingery_tsvergi_i_dr.html

Arī te.

http://paranormal-news.ru/news/podzemnye_gnomu_chuchki_iz_sibiri/2012-04-28-4659