"Tu noteikti nebūsi mūķene!" Dziednieces Anitas Kaneles dzīvesstāsts

19.oktobris 2014  

Kad pēc dziednieces un gaišreģes Anitas Kaneles daudzfunkcionālā salona iepazīšanas jokojot uzdodu jautājumu kā jūs tik tālu nonācāt?, viņa atbild, ka nekur citur nonākt nemaz neesot varējusi. Anitas dzīves peripetijas ir elpu aizraujošas – kaislību, traģēdiju, veiksmju un neveiksmju sēriju pietiktu vairākām caurmēra dzīvēm. Tāpēc vēl jo vairāk apbrīnas cienīga ir viņas koncentrētā un neatlaidīgā sava ceļa iešana – neraugoties ne uz ko, viņa ir tur, kur viņai lemts būt.

image001

“Man bija pieci gadi, kad reiz, spēlējoties ar draudzeni, teicu – tev mājās piens iet pāri! Vēlāk izrādījās – tiešām... Nesapratu, kāpēc bērni no manis vairās. Pati domāju, ka šī redzēšana ir norma, nevis kaut kas īpašs,” atceras Anita. Savu pašreizējo darbības jomu viņa salīdzina ar mozaīkas bumbu, kas sastāv no visa, bet agrā bērnībā visa sākums bijusi gaišredzība. “Nezināju, ko var teikt, ko – ne, kas būs labi, kas – slikti. Pārvērtos par vienpati. Tad sapratu, ka jūtu kokus. Man šķita, ka tie mani sauc. Esmu ar kokiem daudz runājusi, bet tā laikam bijis gandrīz ar visiem. Protams, ļoti mīlēju dzīvniekus. Te ir paradokss, jo biju alerģiska, man bija astma, un, kolīdz kādu dzīvnieku atstiepu uz mājām, tā mani veda uz slimnīcu. Vārdu sakot, koki un dzīvnieki bija mani bērnības draugi. Eglei sūdzēju bēdas un stāstīju fantāzijas, un tā man pat atbildēja – pavisam konkrēti! Tu vari mīlēt kaķus, bet nenes tos uz mājām, teica egle, kad sūdzējos, ka mamma astmas dēļ nav ļāvusi paturēt kārtējo kaķi.”
Ceļa sākums
“Vēlāk jau nāca apzinātākas darbības. Manai auklītei bieži sāpēja galva. Man patika ķemmēt auklītes matus (viņai bija tāda copīte), un viņa sāka teikt, ka pēc manas ķemmēšanas galvassāpes pārejot. Sāku to pārbaudīt – ja kādam kur sāpēja, teicu – ļauj, es pieskaršos! Astmas dēļ ļoti ilgus laika posmus pavadīju slimnīcā, ko, jāteic, pati arī provocēju, jo darīju visu, ko nedrīkstēja. Nedrīkstēja skriet – es skrēju, nedrīkstēja peldēt – es peldēju... Droši vien tāpēc arī izārstējos! Toreiz vēl nemācēju definēt, ko īsti gribu, bet viens bija skaidrs – man patika citiem palīdzēt. Patika arī rakstīt – rakstīju pasakas, un draudzenes nevarēja vien sagaidīt turpinājumus. Jā, man ir teikts, ka man esot talants žurnālistikā, esmu sarakstījusi grāmatas (Cilvēka noslēpumainās spējas 1999. gadā un Divi tuksnesī 2001. gadā), tapuši arī dzejoļi. Bet! To var darīt paralēli, kā hobiju, tā nav mana būtība. Skolā izkristalizējās, ka gribu mācīties medicīnu. Kad gāju 7. klasē, krievu valodā parādījās literatūra par ekstrasensoriku un ezoteriku. Izlasīju Klizovska sējumus un citu līdzīgu literatūru. Lasīju visu pēc kārtas. Vēlāk, mācoties medicīnas skolā, kur man viss patika, visu laiku nepameta sajūta, ka ir vēl kaut kas cits. Starp citu, pirms stāšanās medicīnas skolā konkrēts gadījums apstiprināja, ka gaišredzība man tiešām piemīt. Mēs dzīvojām diezgan nabadzīgi un televizora mums nebija, bet es skaidri zināju, ka man dzimšanas dienā uzdāvinās televizoru, ka tas būs krāsains un ka tad, kad to ieslēgšu, rādīs peldēšanas sacīkstes. Tieši tā arī notika, un es nespēju saprast, kā es to zināju. Labi, par televizoru varēja nojaust, bet tās sacīkstes...
Aizsteidzoties notikumiem priekšā – vēlāk dzīve saveda mani kopā ar profesoru Nikolajevu un ārstu Juri Vecvagaru, pie viņiem apguvu akupunktūru. Bija tieši tas gads, kad dziedniekiem notika pirmā sertifikācija; tika nolemts visas tās tantiņas kaut kā sagrupēt, noskaidrojot, ko viņas īsti zina un ko – nezina. Man bija interesanti pamēģināt, uzzināt, kā tas notiek. Pārbaude notika tā: no nodaļas paņēma pacientu, kuram jau bija noteikta diagnoze, un tev bija jāpasaka, kas viņam vainas. Tām tantiņām, kuras nebija mediķi, bija jāspēj tautas valodā aprakstīt simptomātiku. Man gadījās jauns vīrietis ar smadzeņu satricinājumu, ko arī noteicu. Otrajā pārbaudes posmā uz galda atradās septiņas aploksnes, un no aptuveni divu metru attāluma bija jāparāda aploksne, kurā bija rentgena uzņēmums, un aploksne, kurā bija sagrieztas avīzes. Kas atradās pārējās, pat nezinu. Tas bija ļoti interesanti – es paskatījos uz galdu un redzēju, pilnīgi fiziski redzēju, ka no divām aploksnēm nāk gaismas stars! Tās abas man arī nolika priekšā, un tālāk, jau darbojoties ar rokām, es ieraudzīju, kurā ir plaušu rentgens, kurā – sagrieztas avīzes. Biju pirmā vai otrā no desmit cilvēkiem, kas šo sertifikātu vispār dabūja (pretendentu bija simtiem, un vairāki tagad plaši pazīstami darboņi pārbaudījumus neizturēja).
Skarbā mīlestības mācība
Skolā satiku savu pirmo mīlestību, un, protams, tūlīt par katru cenu bija jāprecas! Mums vēl nebija astoņpadsmit, vajadzēja vecāku atļauju, bet mūsu mammas par šādu plānu nepavisam nepriecājās. Ar motociklu devāmies pie mana tēva (mani vecāki bija šķīrušies), aizgājām uz vietējo klubiņu uz dejām, nācām atpakaļ, un... jāsaka, nostrādāja mana gaišredzība vai intuīcija. Man ļoti spieda kurpe, viņš paņēma mani uz rokām, un tad izdzirdēju, ka brauc mašīna. Mēs bijām uz trotuāra. Tas bija viens būkšķis. Atveseļošanās posms bija ilgs abiem. Kad puisim jau bija labāk un viņš staigāja, bet es pēc diviem gadiem vēl arvien biju uz kruķiem, sapratu, ka man viņš jāpamet, jo ar prātu izsecināju, ka agri vai vēlu viņš tik un tā no manis aizies. Puisis bija ļoti smuks, meitenes vienmēr vijās apkārt. Tas nebija viegli, jo viņš jau neklausīja – nāca, kā nācis. Man pat likās, ka mūsu attiecības traucē man izveseļoties – nemitīgi jādomā, kur viņš ir, vai nav kopā ar kādu meiteni. Kaut gan tam nebija nekāda pamata. Bet reiz (periodiski mani laida ārā no slimnīcas) mājā bija ballīte. Un tad man bija jušana. Lai gan man tur neko nevajadzēja, iegāju vannas istabā, kur viņš tobrīd skūpstījās ar kādu meiteni. Tad jau bija viss.
Pēc tam, jāteic, diezgan ātri apprecējos. Pabeidzu mācības, kļuvu par feldšeri, iestājos augstskolā, mediķos. Piedzima dēls, Nauris. Mācības vedās raiti (nez kāpēc biju nolēmusi kļūt par anesteziologu), bet jau tad mani vairāk interesēja alternatīvā medicīna. Un, ja tevi kas interesē, tad veicas sastapt pareizos cilvēkus. Reizēm arī – nepareizos. Viens varbūt ir šamanis, otrs – burvis, trešais vēl kaut kas. Sākot nodarboties ar netradicionālo medicīnu, ļoti palīdzēja apstāklis, ka esmu mediķe. Tolaik nebija problēmu atvērt privātpraksi, ko arī izdarīju, vienlaikus turpinot mācīties visu iespējamo – pie Babajeva astroloģiju, pie arheoloģijas profesora Ivana Petrova litoterapiju (par akmeņiem), pie Kārkliņas – par laukakmeņiem un pirti, mācījos vārdošanu (joprojām vārdoju rozi), arī meditāciju. Daudz ko citu. Visā mācīšanās procesā, atsijājot sev vajadzīgo, meklēju, kur esmu es.
Tātad – bija vīrs, bija dēls, bija privātprakse. Un tad nāca jauns dzīves pavērsiens. Es satiku īsto un liktenīgo. Stāvēju ar savu mazo puiku uz ielas un – kā ar āmuru pa pieri! – jutu, ka uz mani skatās. Palūkojos pretī – jā, ir! Jāsaka, tā bija mana mūža vienīgā mīlestība. Ir bijušas iemīlēšanās un draudzības, ir bijis sekss, bet tik spēcīgas jūtas – nekad. Sekoja ļoti smaga šķiršanās, jo mana vīra ģimenē šķirties nav pieņemts. Viss bija smagi. Un tad, neilgi pirms mūsu kāzām, mans liktenīgais vīrietis nositās.
Mēs nodzīvojām kopā piecus gadus. Tā bija tāda mīlestība, ka viens bez otra nevarējām, mēs no darba viens otram pretī nevis gājām, bet skrējām! Absolūta intelektuālā un garīgā saskaņa, viņš saprata visas manas jušanas, viņš mani zaga un būdiņas mežā cēla...
Vai man nebija priekšnojauta... Man bija cita sajūta – ka tas ir pārāk skaisti, lai turpinātos visu mūžu. Tas šķita nereāli. Ja par mums lasītu romānā, šķistu par saldu, par pārspīlētu. Bija sajūta, ka tas beigsies, bet – kā gan lai tas varētu beigties, es taču viņu tik bezgalīgi mīlu... Tas bija mans mīlestības laiks bez apstājas un robežām.
Vienīgais iemesls, kas varēja darīt uzmanīgu, – pret mani viņš izturējās fantastiski, bet vispār bija stiprs un skarbs cilvēks, varēja gan uzbļaut, gan pa muti iešaut; viņš bija vīrietis. Un brīžam piezagās doma – ja nu viņš man kaut ko pateiktu tādā tonī, kā es justos? Man bija nevis bail zaudēt cilvēku, bet bail ieraudzīt viņa otru pusi, kuru gan neizjutu pret sevi, bet redzēju attiecībās ar citiem. Bet līdz tam nenonāca.
Tajā dienā priekšnojauta bija izteikta. Un tad tas notika. Kad viņa vairs nebija, mana pasaule sagriezās šķērsām, es atstāju dēlu pie mātes un pametu Latviju.
Aizbraucu uz Šrilanku, uz klosteri.
image003
Šrilanka. Klosteris
Ielidojot Kolombo, mani sagaidīja sens paziņa budistu mūks, diplomāts, krievu zinātņu doktors Palekande Rathanasara Maha Thero. Viņš, neko nejautājot, mani aizveda uz klosteri. Jaunatnācēju sākumā uz nedēļu atstāj vienu – pārējos redzi tikai ēdienreizēs –, lai tu saprastu, vai tev vispār to vajag. Tas ir kā mācekļa sagatavošanas posms (jāteic, lielākā daļa tās septiņas dienas neiztur). Kad esi gatavs, tu ej pie skolotāja un izrunājies. Ja neproti valodu – domās.
Pēc tam jau tev iedalīs darbus, būs kopīgas meditācijas un citas lietas. Tur nav nedz naudas, nedz laika ierobežojuma. Dod naudu, cik tev ir vai cik tu gribi, bet, ja tev naudas nav nemaz, dzīvo tāpat – cik ilgi vajag. Jā, tu vari kaut šodien aizbraukt bez nekā un palikt tur uz visu atlikušo mūžu. Ir cilvēki, kas tā arī dara. Ne ticība, ne dzimums, ne rase, ne vecums nekrīt svarā.
Pēc ierašanās man izsniedza mūku baltās drēbes (tas bija sieviešu klosteris, katram dzimumam ir savs) un aizveda uz istabu. Pašai savu, ar smuku gultu ar baldahīnu, lai netiek klāt moskīti, bet citādi ļoti askētisku. Reiz, staigājot pa dārzu (laika izjūta man bija pazudusi), atnāca redzējums. Ļoti spilgts, tāpat kā ar televizoru. Mans mīļotais vīrietis teica, ka man viņš jāatlaiž un jāatgriežas dzīvē, jo es esot pārāk vitāla – man jādzīvo un jāmīl. Turklāt es esot vajadzīga cilvēkiem, savukārt viņš neatradīšot sev mieru, ja viņu neatlaidīšu. Tas bija ārkārtīgi skaidri un spilgti. Pirmajā brīdī gribējās kliegt – nē!, tad pēkšņi manī iestājās neizsakāms miers, kā mēdz teikt – svēts miers. Atvēru acis, sadzirdēju putnus un nedomājot gāju uz celli pie skolotāja. Viņš, uz mani paskatījies, noteica – tagad tu esi gatava atgriezties dzīvē. Brīnījos – kā...? Es to redzu, viņš teica, tu noteikti nebūsi mūķene, bet tev vajadzēja to saprast pašai – ja tev to desmit reižu teiktu citi, tu nepieņemtu. Pavaicāju, vai varu vēl te palikt. Palikt jau tu vari, bet diez vai gribēsi te mazgāt traukus – tev vajadzētu mācīties ājurvēdu. Bet galvenais, ko mūks man pateica (ļoti līdzīgi, kad mācījos astroloģiju, man teica Babajevs, tikai toreiz viņa teikto nesapratu) – man esot paredzēta liela nākotne, bet nākotnei esot divas versijas. Pirmā, ka varu kļūt ļoti svarīga un ļoti bagāta; otrā – ka man būs ļoti grūti, bet pie manis nāks daudz cilvēku, kuriem es palīdzēšu, un tas dos manai dvēselei mieru un gandarījumu.
Tad saadu (tā sauc skolotājus mūkus) sazinājās ar ājurvēdas ministru, un manā dzīvē iestājās nākamais posms. Mani vadāja pa ājurvēdas slimnīcām, zāļu gatavošanas rūpnīcām, ājurvēdas augu dārziem, iepazīstināja ar augiem un visu pārējo. Bet, lai dzīvotu ārpus klostera, vajadzēja naudu, turklāt biju sailgojusies pēc sava dēla, tāpēc atgriezos mājās. Kopumā biju prom aptuveni trīs mēnešus.
Cilvēks ar pitona smaidu
Senču ielā noīrēju mazu istabiņu privātpraksei. Sākumā cilvēki pie manis nāca kā pie gaišreģes, bet... Ājurvēda, adatas, dziedniecība, akmeņi – tam vajadzēja telpas, taču naudas nebija. Tomēr, ja tas, ko dari, ir tavs, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pie manis sāka nākt bagāti cilvēki, kuri piedāvājās man izveidot salonu. Uzreiz sapratu, ka tas ir pilnīgi garām. Protams, tie bija vīrieši (tolaik es labi izskatījos). Tomēr uz vienu kungu iekritu. Tas bija ļoti simpātisks vīrietis ar pitona smaidu. Viņš piedāvāja īstenot lielu projektu – izbūvēt pirmo alternatīvās medicīnas centru. Un reāli ķērās pie lietas. Tika pierakstītas visas manas fantāzijas, nodibināta firma, veselības salons Anita. Viss tika projektēts, darbojās brīnišķīgs arhitekts, sākās darba intervijas, lai atlasītu speciālistus. Aizbraucām uz Šrilanku. Mans saadu paskatījās uz šo vīrieti, un man momentā bija skaidrs – viņam viņš nepatīk. Tieši tāpat kā man, bet... man nebija, kur piesieties! Viss notika kā uz burvja mājienu. Un tad, uzkāpusi Ādama smailē (tagad tā vairāk domāta tūristiem, agrāk tur kāpa tikai svētceļnieki), piepeši atskārtu – viņš smailē neuzkāpa, bet pusceļā devās atpakaļ. Sapratu, ka viņš tūlīt, tūlīt projektu pametīs, bet visas ziepes paliks man. Sāku drudžaini domāt, kur esmu likusi savus parakstus. Par laimi, tikai uz reģistrācijas dokumentiem. Neiedziļināšos visos sīkumos, bet bija skaidrs, ka viss viņa darītais ir butaforija. Nevarēju tikai saprast iemeslu – par mīļāko viņš man netaisās, pašam ļoti skaista sieva, viss viņam ir...
Vēlāk kļuva zināms, ka tā apriori bijusi šmaukšana. Viņš gan projekta apstāšanos pamatoja ar naudas trūkumu, bet es, pateicoties nejaušībai, uzzināju, ka uz manu biznesa plānu bija dabūta liela nauda, ar kuru tika atdoti kunga parādi un vēl mazliet ieguldīts citā biznesā. Respektīvi, es biju vajadzīga labam biznesa plānam, lai dabūtu līdzekļus. Protams, biju šokā. Tikvien kā pateicu – ar tevi vai bez tevis, man tas salons būs! Bet, kā klāsies tev, es nezinu.
Vēlāk noīrēju telpas Brīvības ielā, kur uzreiz sajutu labu enerģiju. Dabūju hipotekāro kredītu, uztaisīju salonu un... Jutos kā savās septītajās debesīs – laimīga... Sākās nākamās traģēdijas. Izrādījās, tur pie šprices bija kārtējie bandīti. Kad salons bija gatavs (es plikus, caurus bēniņus izbūvēju par divstāvu salonu), man noslēdza ūdeni un elektrību. Biju spiesta visu aiztaisīt ciet. Tiesājāmies, bet viss velti. Bankai kredīts jāatdod, bet, no kā atdot, nav. Mētājos no vienas vietas uz otru, tomēr, lai maksātu tādas summas, kādas ik mēnesi bija jāmaksā bankai, manu spēku bija par maz. Tad tiku pie brīnišķīgām telpām Bruņinieku ielā, kur mani vajāja gan veiksmes, gan neveiksmes, bet tur izcēlās ugunsgrēks, un viss nodega. Atkal viss bija jāsāk no nulles. Tagad jau divus gadus esmu šeit – Lāčplēša ielā. Telpas izvēlos pēc diviem rādītājiem – pirmkārt, vai man patīk enerģija, kas tajās valda, otrkārt, vai spēju par tām samaksāt. Šīs telpas ir enerģētiski atbilstošas, es te jūtos labi. Klienti arī.
image004
Kas notiek šeit un tagad
Kad sākam apspriest Anitas darbības aspektus, viņa teic, ka atkāpšoties soli atpakaļ, lai atgādinātu par ravēšanu un atsijāšanu. “Vēl bez visa iepriekšminētā divus gadus parapsiholoģijas institūtā Vācijā mācījos litoterapiju, pabeidzu arī psihologus, un man ir sertifikāts psihoterapijā. No visa apgūtā esmu atsijājusi to, ko vislabāk protu, jūtu un ar ko varu palīdzēt. Un tā ir diagnosticēšana. Cilvēki saka, ka tā man esot ļoti augstā līmenī, es saku – diezgan augstā. Diagnosticēšana notiek vairākos posmos. Pirmkārt, jau tas, ko uzzinu un sajūtu runājoties; otrkārt, man ir speciāla zemapziņas testēšana ar zīmējumiem; treškārt, lieku uz kušetes, izpētu akupunktūras punktus un to, ko stāsta mēle, acis un nagi, un tas jau ir pēc ājurvēdas. Tad nosaku diagnozi un skatos, vai varu piedāvāt savu ārstēšanu, vai arī papildus vajadzīgi medicīniski izmeklējumi.
Ja ir vajadzīgi, cilvēks veic izmeklējumus un atgriežas pie manis. Ja nesaprotu, kas īsti viņam ir vainas, sūtu pie kolēģiem, jo man cilvēkam jādod alternatīva. Tātad viena manas darbības joma ir diagnostika. Tālāk. Adatas viennozīmīgi ir mans zelta pamats – ar adatām esmu pacēlusi ļoti daudz cilvēku. Vēl man šeit ir biorezonanse, tā darbojas līdzīgi homeopātijai – sabalansē un uzlabo. Sauksim to par mikrodatoriņu, kur iekšā ir shēma. Patiesībā viss sastāv no frekvencēm un vibrācijām, un vairāki zinātnieki, savstarpēji apvienojoties, šīs frekvences ir izmērījuši un noteikuši, kāda ir plus mīnus norma vīriešiem, sievietēm un bērniem konkrētā vecumā. Ir žurnāls, kurā sarakstītas slimību frekvences. Ja atnāk cilvēks ar diagnozi, pieņemsim, gastrīts, skatāmies, kādas frekvences atbilst gastrītam, un sākam tās pamazām dzēst. Jaunās paaudzes biorezonanse vairāk ir orientēta uz locītavām un acīm.”
Kad lūdzu aprakstīt ārstēšanas procesu, kā hipotētisko piemēru minot kaut ko tik konkrētu kā ceļa locītavas artroze, Anita teic, ka biorezonanse vairāk strādā enerģijas līmenī, savukārt enerģija ietekmē fizisko stāvokli. “Runājot par artrozi, ja noņem negatīvo enerģētisko faktoru, kas stimulē dilšanu un iekaisumu, process viennozīmīgi piebremzējas un apstājas. Tālāk ar adatām noņemu iekaisumu, kas ir tur apkārt, un, ja vajadzīgs, lieku arī dēles. Pirmkārt, esam piebremzējuši (protams, to, kas nodilis, atpakaļ uzaudzēt nevar), otrkārt, esam likvidējuši iekaisumu un sāpes, bet tālāk iet dabiskā homeopātija, lai locītavai būtu pietiekama smērviela.”
Dziedniece uzsver, ka sava frekvence ir arī prieka trūkumam un nomāktībai. Varbūt ne izārstēt, bet uzlabot varot arī depresīvu stāvokli, jo frekvences var pastiprināt prieka hormona ražošanu. Ja nu kāds ir ārkārtīgi neirotisks, viegli aizkaitināms, niķīgs – vai arī tādam var līdzēt? “Protams, bet te jārunā par dažādām metodēm, nevis tikai par šo aparātu. Un atkal – viss atkarīgs no diagnosticēšanas. Vispirms noskaidrosim, vai šis neirotiskais cilvēks ģērbjas pareizos toņos atbilstoši vecumam (piemēram, ja cilvēkam ir 20 gadu, kad vairāk vajadzētu ģērbties sārtos, oranžīgos toņos, bet viņš pastāvīgi staigā melnā, kas izraisa iekšējās bailes, aktivizē ginekoloģiju un uroloģiju), kādas lietas viņam mājās ir apkārt, kas viņu uzbudina, nosakām enerģētisko līmeni pēc viņa vecuma un gadalaika. To uzzinot, vispirms novēršu blakus faktorus – pastāstu, ka ģērbties vajadzētu tā, ēst – tā, mājās pārkārtot to un to. Un tad pēc dienām desmit atnāc vēlreiz. Varu teikt par simts procentiem, ka, atnākot pēc desmit dienām, viņam jau ir labāk! Tad skatos reālās fiziskā līmeņa problēmas un nosaku, kādā veidā viņš būtu ārstējams – vai jāizvēlas litoterpija (akmeņi), akupunktūra, biorezonanse, dēles, kāds no masāžu veidiem, vai ar viņu jāstrādā ar bioenerģētiku vai arī kā psihoterapeitam.”
Onkoloģijas sakarā (uzsverot, ka ļaundabīgu audzēju gadījumā viennozīmīgi jāstrādā tandēmā ar ārstu) Anita izšķir divu veidu palīdzību. Pirmā, kad vēzis jau ir izoperēts, bijusi ķīmija vai starošana un cilvēkam jāatjauno spēki un jātiek uz kājām gan psiholoģiski, gan fiziski. “Jā, to es daru, tikai jāzina, ka tajos gadījumos nedrīkst lietot adatu terapiju. Otrs – uzlabojumiem padodas tautā par vīrišķo sauktais audzējs. Ir tādi, kas neaug lielumā, bet ātri dalās un dod metastāzes, un tādi, kas aug lielumā, bet metastāzes drīzāk dos tad, ja sāks aiztikt. Tāpēc arī tos onkologi parasti (ja vien tie nav dzīvībai svarīgos orgānos) cenšas aiztikt pēc iespējas mazāk. Man ar tādiem ir izdevies tikt galā – piemēram, izdevās pilnībā likvidēt audzēju plaušās (ir medicīniski apstiprināts, kā bijis pirms un kā – pēc). Jāuzsver, ka cilvēks apzinīgi pildīja visu nepieciešamo, turklāt viņam bija absolūta ticība man, sev un tam, ko mēs darām. Vēl man ir ļoti labi gājis ar olnīcām un dzemdi, nerunājot par labdabīgajiem audzējiem – ar tiem sokas pavisam labi. Miomas, ja vien nav pārmēru milzīgas, ar ļoti izteiktu asiņošanu, ārstēšanai pakļaujas – labi der homeopātija, ideāli – biorezonanse. Sliktāk noteikti nebūs, būs labāk vai pavisam labi.”
Raibu raibais kontingents
“Pie manis nāk pārsvarā slimnieki ar dažādām locītavu un muguras sāpēm. Sportisti, dejotāji – teju visas Dzirnas. Šī grupa saprot, ka daudz vajadzēs darīt pašiem, ko arī dara, un rezultāts ir! Cilvēkiem, kam jau vajadzīga endoprotezēšana, atviegloju sāpes, kamēr viņi gaida operāciju, jo nedz ar akupunktūru, nedz enerģētiku jaunu gūžas locītavu ielikt nevar. Nāk sēdētāji – šoferi, piemēram. Vai varu līdzēt tik delikātā lietā kā slimi hemoroīdi? Jā, protams! Labi der biorezonanse, palīdz homeopātija. Nākamā grupa ir psiholoģiskie – pāri, kuri viens otru krāpj, šķiras. Vieni nāk samierināties (tie, kas nevar sadzīvot, bet nav gatavi šķirties), citi – lai remdētu šķiršanās sāpes. Ir bērnu fobijas – suns iekodis, vēl kaut kas. Te labi iedarbojas neirolingvistiskā programmēšana. Un tad ir tie, ko saucu par jauktajiem, – kuņģis, migrēna, bezmiegs, šad tad – labdabīgie audzēji, arī onkoloģija. Vēl ir grupiņa, kas meklē, ko dzīvē darīt, – jaunieši. Un visbeidzot tie (viņu kļūst arvien vairāk), kas met nost smēķēšanu. Nāk arī tādi, kas grib atmest dzeršanu, bet negrib kodēties. Vai ir labi panākumi? Tiem, kas grib atmest paši, simtprocentīgi! Savukārt tie, kurus atvelk, kādu brīdi nedzer, bet tad atkal atsāk. Kuriozi? Jā, gadās. Piemēram, kāda dāma nez kur saklausījusies, ka esmu teju vai brīnumdaktere. Ne viņa zina, kas viņai kaiš, ne – ko viņai vajag. Apsēžas un pasludina – gribu, lai man būtu labi! Nekādu veselības problēmu viņai nav, nekādas drāmas – arī ne. Bet viņa prasa daudz laika un daudz enerģijas. Tie ir visnepateicīgākie klienti, kas nereti aiziet neapmierināti (daļa gan ir apmierināti). Un tad sapratu, kā ar viņiem apieties – mēs dodam viņiem to, ko viņi vēlas. Nāk arī tādi, kas staigā visur pašas staigāšanas pēc. Bet – ja tādai visurstaigātājai nav žēl naudas, ja viņai tas ir nepieciešams, ja viņai vajadzīgs vēl viens ķeksītis – nu, labi!
Vēl ir cilvēki, kas atnāk ar veselu maisu zāļu. Viņi to visu ir dzēruši, tas ir ārprāts! Nāk cilvēki, viscaur nokārušies ar dažnedažādiem akmeņiem, un tad brīnās, ka sāp galva. Kad noņem akmeņus, viss pāriet. Tomēr pamatā ir tā: ja cilvēks nāk, viņam ir vajadzība, un man ir jāpalīdz.
Jo smagāks pacients, jo lielāks gandarījums, ka esmu palīdzējusi.”
image005
Par zīlēšanu pilnmēnesī, lāstiem un akmeņiem
“Zīlēju – gan ar kārtīm, gan pēc rokas, gan ar bumbu – tikai pilnmēnesī. Pārzinu arī hiromantiju (ko, tāpat kā astroloģiju, uzskatu par prognotisku, nevis fatālu). Arī kārtīm ir sava interpretācija, kuru pasniedzu kā prognozi, nevis kā kaut ko neizbēgamu. Ja redzu, ka var notikt kaut kas nelabs, saku – nu, nebrauc tajā mēnesī uz turieni, vienkārši – nebrauc! Arī tā sauktos lāstus vai to, ko es saucu par enerģētiskajiem blokiem, ņemu nost pilnmēnesī. Kāpēc pilnmēnesī? Tā nav medicīna, kamēr viss pārējais, ko es šeit daru, tomēr ir dziedniecība un netradicionālā medicīna. Es nejaucu visu kopā, jo pie manis nāk diezgan slimi cilvēki, un pēc katras enerģētikas salons ir drusku jāpatīra.
Protams, ja runa ir par lāstiem, cilvēkam pēc tam ir jātīra arī sava māja.”
Kad ieminos par populāro viedoklineviens neko nevienam nevar uzlikt, un, ja tu neticēsi, nekāda lāsta nebūs –, Anita atbild, ka tie ir tikai viedokļi. “Saprotiet, ja cilvēkam ir stipra enerģija un viņš nav darījis ļoti sliktas lietas, tad viņa enerģiju tik viegli pāršaut nevar. Bet! Ir speciālas tantiņas un onkulīši, kas strādā ar tādām melnām lietiņām... Viņiem ir speciāli vārdi, ar kuriem novārdot cilvēka foto, piedevām vēl var novārdot kādu produktu, gādājot, lai cilvēks to ieēstu, un arī šim stiprajam cilvēkam, tikai lēnāk nekā vājākam, var sākties problēmas. Ar veselību, ar ģimeni, ar darbuatkarībā notā, uz koir vārdots. Un, ja ar kādu tas ir darīts, es to redzu – to nevar neredzēt! Tomēr ne katru reizi ir jāpalīdz. Ja cilvēkam uzlikts lāsts, lai viņš lēnām izdiltu, loģiski, ir jāpalīdz – esmu devusi Hipokrata zvērestu. Bet ja viņam kaut kas dzīvē jāsaprot – nu, tad viņam tas ir jāsaprot! Visbiežāk jau sievietes piebur tos vīriešus. Atnāk vīrietis, kurš saka – ar prātu es viņu negribu; es viņu vispār negribu, es gribu mājās, bet kājas pašas nes pie viņas; jūtos slikti, arī mīlēties negribas, nezinu, kas tas ir, bet man tur jāiet... Nu ja, tur ir iebarotas mēnešreižu asinis, un vajadzīgs vesels rituāls, lai to visu dabūtu nost.”
Cik taisnības ir ieteikumā uzkārt kaklā turmalīnu, jo tas aizsargāšot saules pinumu, lai neviens nevarētu zagt tavu enerģiju, uzlikt lāstu un tamlīdzīgi? Te nu Anita uzjautrinās no visas sirds. “Litoterapija ir zinātne! Tā ir gan ārstnieciska, gan mistiska un pavisam nedaudz saskaras ar astroloģiju. Cilvēkam piedzimstot, stundas laikā tiek doti pieci akmeņi. Pirmais ir tieši pret ļaunu aci, un par to jāzina visprecīzāk, līdz piecām minūtēm. Ja jūsu gadījumā tas ir bijis melnais turmalīns, tas jums tiešām palīdzēs. Nākamais ir veselības akmens, trešais – amulets (mēneša akmens, kas saiet kopā ar astroloģiju), tad nāk veiksmes akmens un pēdējais – mīlestības akmens. Pareizi piemeklēts, maz apstrādāts, pareizi lietots un periodiski tīrīts akmens savu darbu dara! Tam ir sava enerģija, un, ja tas ir jūsu akmens, tad, savijoties ar jūsu enerģiju, tas tiešām atsist nevēlamo, veicina vēlamo utt. Viss pārējais nav sevišķi nopietni, bet – ja cilvēks tic, lai viņš tic, varbūt palīdzēs.”
Sevi lauzt nav iespējams
Ne mazums cilvēku, cerot sevi mainīt, apmeklē arvien jaunus kursus, mēģina izaugt pēc dažādām mācībām dažādos veidos, lasa visu izdotās ezoteriskās literatūras klāstu... Ko par to saka Anita – vai cilvēka dabu vispār ir iespējams mainīt? “Ja tu zini savu būtību, tu tai seko – kā notika ar mani. Ir cilvēki, kas varbūt labi dara savu darbu, taču jūt diskomfortu. Tad sevi jāmeklē, jā! Bet, vai sevi var atrast, staigājot no vienas jogas uz otru, diez vai. Tas pats attiecas uz mēģinājumiem sevi lauzt – nu nevar sevi lauzt! Pati ļoti daudz lasīju ezoterisko literatūru, var teikt, es tās grāmatas burtiski ēdu. Bet ko no tā visa patiesībā esmu ieguvusi? Vai tāpēc kļuvu gudrāka vai citādāka? Nē. Vienīgi sapratu, cik daudz ir lieka, tas palīdzēja ravēšanā. Es būtu nonākusi pie tā paša, izlasot vienu labu austrumu filozofijas grāmatu un izejot kursus, kurus esmu pabeigusi. Pārējā laikā mierīgi varēju lasīt, piemēram, vēsturiskas vai ceļojumu grāmatas, kas man ļoti patīk.”
Acīmredzot ravēšana bijusi auglīga, jo ar neapbruņotu aci redzams, ka Anita savā jomā jūtas kā zivs ūdenī. “Jā, tas ir mans, tā esmu es! Vai pietiek pacietības... Atbildēšu tā – es esmu ļoti pacietīga darbā, bet nepacietīga dzīvē. Kad man jautā, kā jūtos pēc visa, kas noticis, neķeros pie vecā teiciena par grūtībām, kas padara stiprāku. Pavisam nesen, pēc pēdējās traģēdijas ar ugunsgrēku, secināju, ka patiesībā, neraugoties uz visām nelaimēm, traģēdijām un draudiem, visu laiku esmu bijusi laimīga. Bet, runājot par cilvēka dabu, esmu sapratusi, ka vislielākais dārgums un retums ir patiesa labestība.
Tagad mans dēls ir Anglijā, mans vīrs ir miris, un blakus neviena nav. No vienas puses, man patīk būt vienai, jo darbā nemitīgi apkārt ir cilvēki. No otras puses, dzīvē ļoti maz esmu bijusi viena, vienmēr blakus bijis kāds cilvēks. Es esmu tango cilvēks – man vajag cieši, cieši un tad atiet tālāk... Pretējam dzimumam ar mani nemaz tik viegli nav. Es saņemos daudz enerģijas, un man vajag pabūt vienai. Eju ar fotoaparātu pie dabas un jūtos vienkārši brīnišķīgi. Bet pēc laiciņa man atkal ļoti vajag to otru cilvēku. Vīrietis, ar kuru ļoti ilgi nodzīvoju kopā (tā nebija mana lielā mīlestība), šajā ziņā man bija ļoti atbilstošs – fotogrāfs, kura hobijs bija seno motociklu restaurācija. Tas bija fantastisks cilvēks, ļoti gudrs un reti – ko ir grūti atrast! – godīgs, viņš nemeloja. Un mums bija tango, jo viņam vajadzēja to pašu. Bet viņš nevarēja sadzīvot ar mūsu ekonomisko situāciju un aizbrauca prom.
Tagad nezinu, vai vispār tāds cilvēks ir... Protams, ļoti gribētos kā kaķenītei ieritināties un kādā skaistā brīdī, kad skan kāda kolosāla mūzika un līst lietus, sajust, ka otrs jūt to pašu. Sajust enerģētisku tuvību. Kaut vai reizi mēnesī. Tā man šobrīd nav, tāpēc atbildu – esmu laimīga, bet vientuļa. Tāds vientuļais vilks

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/168367/tu-noteikti-nebusi-mukene-dziednieces-anitas-kaneles-parsteidzosais-dzivesstasts