Troņu spēles pusaudžiem

Bottom of Form

image001Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Pēc tik daudzu slavinošu atsauksmju lasīšanas biju gaidījis ko krietni vien iespaidīgāku, bet arī man jāatzīst, ka Aberkrombijs radījis patiešām spraigu un aizraujošu literāro darbu jauniešiem. Lai arī “Pusķēniņu” izdevniecība pieteikusi kā fantāzijas žanra romānu, nākas secināt, ka fantāzijas žanra elementu šajā darbā ir gaužām maz – tik tāda piegarša, bez kuras “Pusķēniņš” savu vērtību nebūtu zaudējis. Iespējams, ar daudzo dievību piesaukšanu un pielūgšanu Aberkrombijs bija vēlējies radīt mistiskāku atmosfēru, bet man neskaitāmo dievību pielūgšana šķita kaitinoša un traucējoša.

Grāmatā nav izteiktu labo un slikto varoņu, jo, ja grāmata būtu sarakstīta no cita varoņa skatpunkta, tad Jārvi tikpat labi varētu būt arī sliktais varonis, jo bieži vien viņa lēmumi ir egoistiski un neapdomīgi. Šī neskaidrā robeža starp balto un melno, manuprāt, ir viens no grāmatas lielākajiem plusiem, jo arī jebkurā reālā karā “ļaunā” varoņa vārds atkarīgs no tā, kurā ierakumu pusē tu atrodies. Mani absolūti neizbrīna tas, ka par “Sašķeltās jūras” triloģiju sajūsmā ir rakstnieks Dž. R. R. Mārtins, jo Aberkrombijs piekopj labākās “Troņu spēļu” tradīcijas, nogalinot varoņus, kurus lasītāji tikko sākuši iemīļot.

“Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.”

Pāris notikumi grāmatā ir baltiem diegiem šūti, dažbrīd zūd ticamības moments, bet vairāki sižeta pavērsieni ir kā no meksikāņu seriāliem – autors izvēlējies šķietami šokējošākos, bet vienlaicīgi arī banālākos sižeta pavērsienus, lai sagrieztu visu kājām gaisā. Lasīšanas procesu nedaudz pabojāja arī latviskais tulkojums, kas vietām ir diezgan samocīs, kā arī pavirši izrediģēts.

Noteikti lasīšu arī grāmatas turpinājumus un centīšos atrast sevī simpātijas pret grāmatas galveno varoni, jo pēc pirmās grāmatas izlasīšanas man Jārvi nešķiet pārāk patīkams.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

https://dgpyfrom.wordpress.com/2016/11/27/tronu-speles-pusaudziem/