Trīspusējā komisija: globālās klaušas.

Mūsu žurnāls jau visai sīki ir stāstījis par vienu no pašām ietekmīgākajām pasaules politikas aizkulišu struktūrām - Bilderbergas klubu. Šodien runa būs par tam radniecīgo Trīspusējo komisiju, ko sauc arī par "Trilaterāli".

Andreja Činajeva raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 5. numura - specizdevuma "Sazvērestības teorijas".

Idejas un nauda.

Minētā struktūra lielā ziņā par savu rašanos 1973. gadā ir pateicīga Rietumu vadošo elitu konkurences pastiprināšanās tendencei un Japānas ekonomiskās varenības pieaugumam 1960. gadu otrajā pusē. Tieši tajā laikā atsevišķā Starptautisko attiecību padomē sēdē - tas ir Bilderbergas kluba "vecākais brālis" - tika uzaicināti japāņu politiķi un baņķieri, kuri paziņoja, ka arī viņu interesēm ir jābūt pārstāvētām pasaules aizkulisēs. Un tā, ASV politikas dziļās ēnas pusē radās organizācija, kam būtu jāsabalansē ASV, Rietumeiropas un Japānas augstāko šķiru intereses.

Viens no galvenajiem ceļvežiem šai idejai kļuva politologs, sociologs un valstsvīrs Zbigņevs Kazimežs Bžezinskis, kurš piedzima 1928. gadā, Varšavā, poļu diplomāta ģimenē. 1950. gados viņš ieguva amerikāņu pilsonību un taisīja sekmīgu akadēmisku karjeru: ar maģistra grādu pabeidza Makgila Universitāti (Kanādā), pēc tam ieguva politisko zinātņu doktora grādu Hārvardā (ASV), lasīja tur lekcijas, 1961. gadā strādāja Kolumbijas Universitātē (ASV). Kad 1960. gada vidū Bžežinskis sāka strādāt Valsts departamenta Plānošanas padomē, tad viens no pirmajiem piedāvāja izskaidrot visu notiekošo sociālistiskajās valstīs no totalitārisma koncepcijas pozīcijām. Viņš arī kļuva par globālās antikomunisma stratēģijas, konverģences teorijas, tehnotronās ēras teorijas un jauna tipa amerikāņu hegemonijas koncepcijas autoru.

1971. gadā Bžezinskis organizēja "Trīspusējos pētījumus" Brukingsas Universitātē Vašingtonā. Darbā piedalījās japāņu Ekonomikas pētniecības centrs, kā arī Eiropas Universitāšu pētniecības kopienas institūts. Šos materiālus izdevās izlasīt labi zināmajam miljardierim Dēvidam Rokfelleram. Viņš šajā laikā bija stipri noraizējies par attiecību pasliktināšanos starp ASV, Japānu un Rietumeiropu, kas varēja slikti iespaidot viņa daudzu miljardu ieguldījumu likteni, tajā skaitā - trešās pasaules valstīs. Rokfellers ieinteresējās par projektu un nolēma nodrošināt tā finansēšanu sākuma etapā.

"Jaunākās globālās klaušas".

1973. gada pavasarī, lai izzondētu augsni, uz Rietumeiropu devās Dēvida Rokfellera pilnvarotā persona - Džordžs Franklins. Pēc tam viņi kopā pabija Japānā. Jau 23.-24. jūlijā 17 cilvēku grupa ieradās uz sapulci Rokfelleru respektablajā dzimtas muižā Pokantikohilā - Ņujorkas pavalsts pilsētas Teritaunas tuvumā. Astoņi no atbraukušajiem pārstāvēja ASV, pieci - Rietumeiropu, vēl četri - Uzlecošās saules zemi. Visi - no finanšu un politiskās pasaules smagsvariem. Pēc vairākām konsultācijām Trīspusējā komisija tika izveidota oficiāli. Tās dibināšanas kongress notika 1973. gada 20.-23. oktobrī, Tokijā.

Komisija sastāvēja no trīs daļām: Rietumeiropas, Ziemeļamerikas (ASV un Kanāda) un Japānas. Protams, ka visvairāk tur bija ASV pārstāvju - 117 cilvēki, lielākā daļa no amerikāņiem nāca no korporācijām un bankām. Komisijas japāņu daļas locekļi bija vadošo japāņu korporāciju: "Mitsubishi", "Toyota", "Toshiba", "Sony" un citu vadītāji, kā arī banku struktūru vadītāji. No Eiropas nesamērīgi daudz pārstāvju bija no mazās Beļģijas - 26 cilvēki, tikpat daudz, cik no Itālijas. Vāciešu, francūžu un angļu sākumā bija vēl mazāk. Saprātīgi izskaidrot šo paradoksu var tikai ar to, ka tieši Beļģijā bāzējās masonu struktūras, kas nodarbojās ar vienotās Eiropas būvēšanu. Eksperti pievērsa uzmanību arī faktam, ka ne mazāk kā 30% no Trīspusējās komisijas biedriem bija ebreji.

Saskaņā ar trīspusējās komisijas noteikumiem, katrs tās dalībnieks, kas ieņemtu kādu vadošu posteni savas valsts valdībās, oficiāli izstājas no organizācijas. Realitātē viņš, protams, nepārtrauca sakarus ar domubiedriem un turpināja iedzīvināt Rokfellera un Bžežinska garabērna uzstādījumus. Tas tika darīts, lai izbēgtu no apvainojumiem par piederību kaut kādās slepenās biedrībās. Aizkulišu lēmumi, ko pieņēma Trīspusējā komisija, tādā veidā kļuva daudziem Rietumu valstu politiķiem par sava veida likumu. Amerikāņu senators Barijs Goldvoters rakstīja, ka Dēvida Rokfellera "Trilaterāle" ir - "jaunākās starptautiskās klaušas", mehānisms, kā pakļaut Savienoto Valstu politiku starptautisko baņķieru interesēm.

1975. gadā Zbigņevs Bžezinskis žurnāla „New York Magazine” lappusēs uzstājās ar programmas rakstu, kur atklāti izklāstīja savus uzskatus par jaunās pasaules kārtības nodibināšanu. Politologs sludināja: „Mums ir jāatzīst, ka pasaule šodien tiecas uz vienotību, ko mēs tik ilgi esam gaidījuši... Jaunā pasaule iegūst globālas kopības formu... Sākumā tas skars pasaules ekonomisko kārtību”. Bžežinskis pamatoja pasaules aizkulišu līderības nepieciešamību, kas ar Pasaules valūtas fonda un Vispasaules bankas palīdzību iedarbosies uz planētas ekonomiku, radot globālas plānošanas mehānismu un ilglaicīgu resursu pārdali. Protams, par labu Rietumu pasaulei. Tas arī kļuva par galveno virzienu Trīspusējās komisijas darbībā.

No nepazīšanas – par prezidentu.

Jau savas eksistences pirmajos gados komisija demonstrēja politisku varenību, izvirzot kādā no sēdēm par kandidātu uz ASV prezidenta posteni Džimiju Kārteru. Jau 1973. gadā Kārters, kurš tolaik bija Džordžijas štata gubernators, tika uzaicināts uz vakariņām agrāk minētajā Rokfelleru muižā. Viesu vidū atradās arī Bžežinskis. Kārters iepatikās Rokfelleram ar to, ka bija atklājis savas pavalsts tirdzniecības pārstāvniecības Briselē un Tokijā. Te miljardieris saskatīja sapratni par Trīspusējās komisijas pamatideju un lika priekšā gubernatoram kļūt par vienu no tās oficiālajiem dibinātājiem.

Jāsaka, ka kopumā pa valsti Kārteru gandrīz neviens nepazina, arī savā pavalstī viņam nekāda liela popularitāte nebija. Taču, kad viņa kandidatūras atbalstā iesaistījās MIL, ko kontrolēja Starptautisko attiecību padome un „Trilaterāle”, viņš ātri vien kļuva par sabiedriskā viedokļa mīluli. Pārspējot prezidentu sacensībās Džeraldu Fordu un iegūstot uzvari 1976. gada vēlēšanās, Kārters uzreiz ieveda varas augstākajos ešelonos veselu virkni Trīspusējās komisijas biedru: Sairusu Vensu, Volteru Mondeilu, Haroldu Braunu, Zbigņevi Bžezinski, Maiklu Blūmentālu, Ričardu Kūperu un citus. Tieši Kārtera prezidentūras laikā par ASV valdības darbības punktiem tika pieņemta dokumentu virkne, ko izstrādāja aizkulisēs, tādi kā „Atskaite Global 2000”, kas paredzēja jūtami samazināt Zemes iedzīvotāju skaitu ar kariem un epidēmijām. [Sīkāk ar plānu var iepazīties te: http://www.geraldbarney.com/G2000Page.html Vai tā ir taisnība, var pārliecināties katrs - t.p.]

Ledainā valstība.

1993. gadā „Trilaterālē” ietilpa 325 „izcilākie pasaules pilsoņi”. Vēlāk skaits paplašinājās līdz 376 cilvēkiem. Komisija joprojām pozicionē sevi kā privāta grupa, ko dibinājusi privātpersona – Dēvids Rokfellers. Taču tās darbība ir orientēta uz noteiktu politisku un ekonomisku mērķu realizāciju pasaules mērogā. Spilgts piemērs tās darba rezultātam ir 1995. gadā radītā Vispasaules tirdzniecības organizācija, kas nāca vietā Ģenerālajam līgumam par tarifiem un tirdzniecību. Pašreiz VTO kontrolē līdz 90% no visas pasaules tirdzniecības. Piekritēji tam, lai arī Krievija iestātos VTO, runāja par to, ka šis solis dos tai vislielāko labvēlības statusu, ieejot pasaules tirgū. Tomēr cilvēki kaut kā aizmirst, ka viena no galvenajām VTO prasībām ir – nodot visas ekonomikas vadības sviras valstī ārzemju transnacionālo korporāciju rokās. To piespieda izdarīt pat Japānu – valsti ar vienu no pašiem augstākajiem tirgus attiecību līmeņiem. Prakse redzami pierāda: valsts ar mazāk attīstītu ekonomiku, atverot savu vietējo tirgu ekonomiskā ziņā spēcīgām lielvalstīm, iekrīt pilnīgā atkarībā no tām un praktiski zaudē suverenitāti.

Trīspusējās komisijas štābs atrodas turpat, kur arī Bilderbergas kluba štābs – Kārnegi Fonda telpās Vašingtonā. 1996. gadā šajā ēkā pabija krievu filozofs un konspirologs Oļegs Platonovs. Viņu pārsteidza tur valdošā ledainā atmosfēra, dzelzs, necilvēcīgā kārtība, skaita ziņā lielā, izskolotā apsardze, kas neļāva ieiet dziļāk pasaules aizkulišu svētākajā vietā. Platonova lūgumi dot kaut kādus izskaidrojumus, ko tad īsti te dara, atdūrās pret neskaidrām brašuļu ar īsi nogrieztiem matiem atbildēm. Tie viņam esot atgādinājuši Trešā reiha kaujiniekus.