"Titānika" bojā eja: mīti un sazvērestība, 2.

Iepriekšējo lasiet šeit

1912. gada 15. aprīlī 2:30 nelaimīgais "Titāniks" nogrima Atlantijas okeānā 400 jūdzes no Jaunās zemes. Vienīgais kuģis, kas spēja steigties palīgā saprātīgā laika periodā, "Karpatija" katastrofas vietā ieradās tikai pēc stundas un piecdesmit minūtēm. Tā apkalpe izdarīja visu iespējamo, lai izglābtu pasažierus, kas vēl izrādīja dzīvības pazīmes...

[Fragments, 31. nodaļa no V.V. Deružinska grāmatas “Sazvērestības teorija” -t.p.]

Leģenda par SOS no “Titānika”.

Vēl viena leģenda vēsta, ka līdz pat šim laikam “Titānika” bojā ejas dienā ēterā var dzirdēt tā izmisīgos SOS saucienus pēc palīdzības. No zinātnes viedokļa tas ir absurds, taču mistikas mīļotāji uzskata, ka radiosignāli no lainera ir spējuši “caursist” laiku, pateicoties kaut kādai “psihofiziskai enerģijai, kas koncentrējusies no no vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku uz kuģa borta, kuri gaidīja savu nāvi”. Leģendas klasiskā versija, kas iekļuvusi visās rokasgrāmatās par anomālajām parādībām, skan tā:

“1972. gada 15. aprīlī amerikāņu aviācijas bāzes kuģa “Teodors Rūzvelts” radists uztvēra vāju signālu: “SOS... Titāniks... slīkstu... vajadzīga palīdzība... manas koordinātes...” Kartē norādītā vieta atbilda vietai, kur patiešām nogrima leģendārais laineris. Detmers sazinājās ar krastu, bet no turienes atbildēja, ka neko nav dzirdējuši. Tomēr radistu lieta ieinteresēja un un vēlāk Jūras Kara flotes arhīvos atklāja, ka tādus pat signālus ir uztvēruši 1924., 1930., 1936. un 1942. gadā – tie atkārtojās ik pēc sešiem gadiem. Detmers pieņēma, ka tos no jauna varēs dzirdēt 1978. gada 15. aprīlī. Un vēlāk pat liecināja, ka viņam tos ir izdevies sadzirdēt. Taču jūrniekam retais vairs ticēja, jo drīz pēc tam viņš nokļuva Baltimoras nervu klīnikā. Taču baumas par SOS no “Titānika” turpina regulāri uzpeldēt.”

Kā uzskata Igors Sevostjanovs, šis mīts eksistē tik ilgi tāpēc, ka vairums cilvēku neko nezina par radiosakaru noteikumiem XX gadsimta sākumā:

“Kuģis sadūrās ar aisbergu divdesmit minūtes pirms pusnakts. Pirmo ziņojumu pēc palīdzības “Titānika” radisti nosūtīja ēterā 0:15, pēdējo 1:45. taču nevienu reizi šajos ziņojumos netika pieminēts vārds “Titāniks”! Vispārzināmā kuģa izsaukšanas zīme bija MGY. Tas ir loģiski – vienkāršāk Morzes ābecē uzsist šos trīs burtus, nekā garāku vārdu “Titāniks”.”

Vēl vairāk, tajā laikā signāla SOS vietā ēterā gāja tagadējiem jūrniekiem nepazīstamie CQD (6 reizes) DE (radioslengā nozīmē vārdu “tas”) MGY (6 reizes), tālāk kuģa koordinātes. Visai maz mūsdienu cilvēku saprastu, ko šis vēstījums Morzes ābecē nozīmē.

XX gadsimta sākumā, kad radiosakari tikai sāka attīstīties, radistu kabīnes uz kuģiem iekārtoja vairākas telegrāfa kompānijas, pati lielākā no tām bija firma “Markoni”. Kompānija atveda uz kuģa savu aparatūru un kuģojuma laikā to apkalpoja firmas radists. Katrai kompānijai bija sava nosacīto radiosignālu sistēma. “Markoni”, kuras aparatūra atradās uz “Titānika”, briesmu signāls uz jūras bija tieši CQD (Come Quick, Danger – no angļu “Nāciet ātrāk, briesmas”).

Jā, starptautiskais signāls SOS tajā laikā jau eksistēja. Taču “Markoni” deva priekšroku savai sistēmai un atteicās no tās tikai pēc “Titānika” katastrofas. Kaut gan kompānijas vainas pie kuģa bojāejas nav. Signāls CQD bija labi zināms visiem tā laika radistiem. Pilnīgi iespējams, ka drīz parādīsies cilvēki, kas būs dzirdējuši signālu CQD no “Titānika”. Vai, kas vēl sliktāk, jokdari sāks to pārraidīt ēterā. Taču, kā atzīmē “Komsomoļskaja pravda”, ir vēl viens fakts, kas apliecina, ka leģenda par noslēpumainajiem signāliem ir viltojums.

It kā pirmo tādu signālu izdzirdēja aviācijas bāzes kuģa “Teodors Rūzvelts” radists 1972. gadā. Taču šo kuģi ASV JKF saņēma tikai 1986. gadā, kad to beidza būvēt un ielaida ūdenī.

Īstais pareģojums.

Īsts, pārsteidzošs “Titānika”bojā ejas paredzējums nav vis Morgana Robertsona grāmata, bet viena kuģa pasažiera vēstule, kas sajuta tuvojošos katastrofu.

59 gadus vecais Alfrēds Rojs, britu biznesmenis kuģoja uz savu rančo Teksasā. Savai sievai adresētā vēstulē no lainera borta viņš raksta, ka uzskata kuģi par nedrošu. Kamēr vairums pirmās klases pasažieri sajūsminājās par bagātīgo kuģa aprīkojumu, viņš sēžas rakstīt vēstuli savai sievai Konstancei. “Iespējams mans sliktais garastāvoklis ir no saaukstēšanās,” - viņš raksta, taču pēc viņa domām “kuģis ir pārāk liels” un tas “radot būtiskas briesmas”.

Vēstule uz “Titānika” veidlapas, kuru viņš uzrakstīja ne vēlāk kā diennakti pēc ierašanās uz kuģa, tikai pēc 95 gadiem kļuva zināma plašai sabiedrībai. Vēstulē viņš apraksta gadījumu, kad “Titāniks” tik tikko nesaduras ar kuģi “Ņujorka” un atzīstas, ka vēlētos braukt uz kāda cita kuģa. “Derētu pietiekami lielās “Mauritānija” vai “Luizitānija”,” - viņš piebilst.

Savā elegantajā, kaligrāfiskajā rokrakstā Rojs apraksta, kā “Titāniks”, braucot garām, sarāva “Ņujorkas” enkura ķēdi. Viņš raksta:

“Ja mums paveiktos mazāk, tad “Ņujorka” būtu varējusi izsist mums bortā caurumu. Abi kuģi pat saskārās un, ja velkonis nedaudz nepieturētu “Ņujorku”, mēs būtu dabūjuši sūci”.

Vēstule tika nosūtīta 1912. gada 11. aprīlī, kad “Titāniks” pēdējo reizi pa ceļam piestāj krastā Kvīnstaunā, Kobhā, kas atrodas Korkas tuvumā, Īrijā. 14. aprīlī kuģis uzduras aisbergam un pēc pusnakts nogrimst. Pēc aculiecinieku liecībām, Rojs esot aizpeldējis līdz ledus kalnam, kur pēc tam tika atrasts viņa nosalušais ķermenis. Bojā gājušo atrada kabeļlicējs-kuģis “Makejs-Bennets” un atveda viņu uz dzimto Liverpūli, kur viņu arī apglabāja.

Kā 2007. gada 30. martā ziņoja “Times” savā rakstā “Titānika” pasažierim bija priekšnojauta par katastrofu”, uz četrām lapām rakstītā vēstule pirmo reizi nonāca atklātībā, kad Roja ģimene nolēma to iesniegt izsolei:

“Var gaidīt, ka kopā ar viņa atraitnes Konstances dienasgrāmatu un vēstuli brālim dokuments maksās 60 tūkstošus sterliņu mārciņu”.

Endrū Oldridžs no Viltšīras izsoles nama Henry Aldridge and Sons of Devizes saka, ka vēstule ir unikāls dokuments:

“Vairums “Titānika” pasažieru rakstīja par to, ka kuģis ir lielisks un brīnišķīgs, aprakstot to kā peldošu pili. Bet Alfrēds Rojs acīmredzami nebija iespaidots un uzskatīja, ka kuģis ir bīstams. Iespējams, ka viņam patiesi bija kāda priekšnojauta, ka ar viņu kaut kas notiks.”

Tomēr, Rojs izmantoja kuģa sniegtās ērtības. Viņš Konstancei raksta:

“mana saaukstēšanās pāriet un balss atgriežas. Es vakar apmeklēju lielisku turku pirti, un tas man palīdzēja.”

Viņš arī žēlojas:

“Kuģis ir pārāk liels. Nekādi nespēju uz tā atrast ceļu un nokļūt kaut kur ir pārāk apgrūtinoši.”

Rojs pārcēlās uz Teksasu 1879. gadā. Viņš bija tik ietekmīgs, ka viņa vārdā ir pat nosaukta Teksasas pilsēta Roja. 1910. gadā viņš atgriezās Liverpūlē, taču divas reizes gadā brauca uz savu rančo.

Viņa atraitnes dienasgrāmata atspoguļo viņas samulsumu, kad viņa gaida vēstis. 16. aprīlī viņa raksta:

“Skatījos avīzi, jaunumu nav, visas manas cerības, ka Alfrēds ir izglābies, ir sagrautas.”

Pēc trīs dienām viņa raksta:

“Pulksten divos atnāca dr. Sjūels, lai paziņotu man, ka mans dārgais Alfrēds ir gājis bojā”.

Turpinājums sekos.