"Titānika" bojā eja: mīti un sazvērestība, 1.

1912. gada 15. aprīlī 2:30 nelaimīgais "Titāniks" nogrima Atlantijas okeānā 400 jūdzes no Jaunās zemes. Vienīgais kuģis, kas spēja steigties palīgā saprātīgā laika periodā, "Karpatija" katastrofas vietā ieradās tikai pēc stundas un piecdesmit minūtēm. Tā apkalpe izdarīja visu iespējamo, lai izglābtu pasažierus, kas vēl izrādīja dzīvības pazīmes. taču 1489 ķermeņi, kas peldēja uz ūdens, pateicoties glābšanās jostām, rādījās miruši. Pavisam uz "Titānika" borta atradās 3560 cilvēki, tajā skaitā 2201 pasažieris. Ar 16 glābšanas laivām izdevās izglābt 712 pasažierus...

Šī traģēdija jau gandrīz simts gadu šausmina cilvēku paaudzes, interese par to nerimst, bet 1997. gadā uzņemtā filma "Titāniks" ieguva 11 Oskarus - kases ieņēmumi ASV bija 600 miljoni dolāru. Nav brīnums, ka traģēdija ir apaugusi ar saviem mītiem.

Viens no tiem ir tāds, ka kuģa sadursme ar ledus kalnu ir pareģota 14 gadus pirms katastrofas.

[Fragments, 31. nodaļa no V.V. Deružinska grāmatas “Sazvērestības teorija”, grāmatas, kuras fragmentus jau esmu tulkojis – t.p.]

Vai tika pareģota “Titānika” bojāeja?

 

 

Tātad, mīts stāsta, ka 1898. gadā dienas gaismu ierauga kāds romāns, kurā aprakstīta gigantiska kuģa “Titāns” bojāeja. Tas, kā arī “”Titāniks” tika uzskatīts par nenogremdējamu, taču arī aprīļa naktī saskrējās ar aisbergu un tieši tāpat uz tā trūka laivu. Un visi “Titāna” parametri (izmēri, tonnāža, pasažieru skaits un komanda) sakrita ar attiecīgiem “Titānika” raksturlielumiem, kurš ap to laiku pat vēl nebija sākts būvēt.

Vai tiešām autors mācēja ieskatīties nākotnē?

Vai arī ar viņa spalvu rīkojās pats liktenis?

Lūk, vēsturisko zinātņu doktora Igora Sevostjanova komentārs avīzē “Komsomoļskaja pravda”:

“1898. gadā ASV patiešām tika publicēts garstāsts “Veltīgums” (oriģinālais angļu nosaukums “Futility”). Tā autors – amerikāņu žurnālists, rakstnieks, pēc dažiem datiem, bijušais jūras virsnieks Morgans Robertsons. Tā laika avīzēs var atrast viņa rakstus, kur viņš uzstājas kā kuģniecības eksperts.

Lielu atpazīstamību Robertsonam garstāsts tolaik neatnes. Pēc 1898. gada tas netiek izdots otru reizi līdz pat lainera “Titāniks” bojāejai 1912. gadā. Taču pēc tam... Autoru sāk dēvēt gandrīz vai par Nostradamusa, grāfa Kaliostro un citu magu pēcteci. No viņa fantāzijas augļu sakritībām ar reāliem faktiem pa ķermeni pat skrien skudriņas. Tagad garstāsts “Veltīgums” angļu valodā tiek izdots gandrīz vai katru gadu, atzīmējot “Titānika” bojāeju.”

Amerikāņu izdevēji pareizi aprēķināja, ka katastrofa uzkurinās lasītāju interesi Robertsona grāmatai. “Titānika” tēma pēc tā katastrofas bija ļoti populāra – parādījās tāda paša nosaukuma tualetes ūdens, papirosi. Suvenīri ar lainera attēlu tika pirkti tūkstošiem. Un Morgans Robertsons izdod garstāstu atkārtoti ar mainītu nosaukumu “Veltīgums - “Titāna” bojā eja” (“Futility, or the Wreck of the Titan”). Un autors kļūst slavens.

Igors Sevostjanovs turpina:

“Visi tālākie “Veltīguma” izdevumi ir 1912. gada grāmatas variants. Pat 1998. gadā, “Veltīguma” izdošanas 100 gadu jubilejas gadā tiek izdots 1912. gada variants. Taču nedaudz agrāk entuziasti no amerikāņu “Titānika” piemiņas biedrības bija atraduši un mazā tirāžā publicējuši oriģinālo tekstu. Izrādījās, ka Robertsons otrajā izdevumā daudzus sava mistiskā “Titāna” tehniskos parametrus ir izmainījis tā, lai tos maksimāli tuvinātu reālajiem “Titānika” izmēriem! Piemēram, izmainījis ūdensietilpību savam kuģim, “novācis” no klāja buras, kuras ir pirmajā grāmatas variantā. Nav gan skaidrs, vai Robertsons ir šīs izmaiņas izdarījis savā garstāstā pats, vai arī to viņam ir licis izdarīt izdevējs.

“Veltīgumā” bija arī citas būtiskas atšķirības no reālā “Titānika” vēstures, par kurām mīta saglabātāji cieš klusu. Tā, garstāstā lainera sadursme ar aisbergu nav sižeta kulminācija. Neprātīgais “Titāna” kapteinis cenšas uzstādīt kuģojuma ātruma rekordu ceļā no ASV uz Eiropu. Kuģis iet pilnā gaitā, pa ceļam sašķaidot zvejnieku koka laivu (un neapstājoties, lai sniegtu palīdzību slīkstošajiem) un tikai pēc tam “uzķer” leduskalnu. Taču tās vēl nav beigas: galvenais varonis un viņa mīļotā paspēj no kuģa pārlēkt uz ledus blāķi, cieš grūtības, cīnās ar baltajiem lāčiem (!), taču beigās viss atrisinās ar hepi-endu.”

Tā kā, nekādu iepriekš pareģojumu nebija. “Titānika” ietilpība – 70 tūkstoš tonnu, bet pirmajā izdevumā, 1898. gadā “Titānam” norādītas 45 tūkstoš tonnas, otrajā izdevumā, 1912. gadā – izmainītas uz 66 tūkstoš tonnām. Citas, līdzīgas izmaiņas (kā “pazudušās” buras) tieši norāda uz mistifikāciju.

Vienīgais it kā pārsteidzošais Morgana Robertsona “paredzējums” - tas ir gandrīz vienādais kuģu nosaukums. Kā nesen noskaidrojis angļu vēsturnieks Robins Gārdners, XIX gadsimta otrajā pusē pie ASV krastiem ir nogrimuši veseli trīs britu kuģi ar nosaukumu “Titānija” (feju karaliene no Viljama Šekspīra komēdijas “Sapnis vasaras naktī” - tātad viens no visvairāk cienījamiem angļu autoriem).

1865. gads. “Britu briga “Titānija” ar ogļu kravu iekļuva spēcīgā vētrā. Tilpnē radās sūce. Pēc divām diennaktīm apkalpe uz plosta pameta kuģi. Vēl pēc diennakts to uzņēma ASV JKF kuģis.”

(Times of London, 1865. gada 2. novembrī)

1880. gads. “Vakar zvejnieku šoneris “P.L. Whitton” uzņēma Ņufaundlendas rajonā britu kuģa “Titānija” komandu. Pēc kapteiņa Loida ziņojuma, kuģis saskrējās ar aisbergu un nogrima. Vienīgais bojā gājušais – kuģa īpašnieks V. Riss. Varas iestādes ir sākušas tiesas izmeklēšanu, ir aizdomas, ka apkalpe vienkārši ir izrēķinājusies ar Risu un pametusi kuģi” (Reuters, 1880. gada 9. jūlijā). “Titāniju” tā arī neatrada, kapteini Loidu un apkalpi attaisnoja.

1882. gads. “Tvaikonis “Titānija” paspēja veikt desmit reisus no angļu Ņukāslas uz ASV un atpakaļ pirms bez pēdām pazuda nākošā brauciena laikā. Kuģa īpašnieki uzskata, ka tas varēja saskrieties ar aisbergu. Tirdzniecības ministrija ir sākusi pārbaudi, gribot noskaidrot, vai kuģis nav bijis pārslogots.” (Times, 1882. gada 5. jūlijā)

Igors Sevostjanovs uzskata, ka bez šaubām, Morgans Robertsons kā kuģniecības eksperts un jūras žurnālists lieliski zināja par šiem gadījumiem. Kuģu pazušana visos laikos tika uzskatīta par nopietnu notikumu, tāpēc tādus atgadījumus ASV prese atspoguļoja plaši. Iespējams, šie fakti arī uzvedināja rakstnieku uz domu, nosaukt savu brīnumkuģi par “Titānu”. Bet ideja, izdomāt milzīgu, ātru superlaineri nemaz nebija tik fantastiska. Tā jau lidinājās gaisā. Kuģi tolaik bija vienīgais veids, kā nogādāt cilvēkus un kravu no Eiropas uz Ameriku un atpakaļ. Preču apmaiņa starp kontinentiem strauji auga. Radās vajadzība pēc lielākas ietilpības kuģiem. Tāpēc 1898. gada Robertsona “Titāns” pagaidām bija fantastika, bet 1909. gadā Belfāstas kuģu būves dokos jau sākās reālā “Titānika” būve.

Turpinājums sekos.