Tilts, ko būvējis Rāma.

Valērija Nikolajeva raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 46. numura.

Mūsdienu zinātne arvien biežāk pārliecinās par to, ka pasaules tautu mīti un leģendas ir atbalsis reāliem senatnes notikumiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem NASA publicēja attēlus, kas izdarīti no kosmosa. Tajos skaidri redzams, Indostānas pussalu un Šrilankas salu savieno smilšainu sēkļu un koraļļu salu ķēdīte. Vietējie iedzīvotāji un daudzi zinātnieki uzskata, ka tā ir mākslīga būve, tilta paliekas, kas būvēts sensenos laikos.

Pa Ādama ceļu.

Lai cik dīvaini arī nebūtu, no Indijas uz Šrilankas salu var aiziet kājām - pa jūru kā pa sauszemi. To ar savu piemēru pierādīja krievu kinorežisors Aleksandrs Volkovs, kurš 2009. gadā uzņēma dokumentālo filmu "Rāmas tilts". Lieta tāda, ka starp Indostānas dienvidaustrumu krastu un Šrilankas ziemeļrietumu krastu ir dīvains un ģeoloģiski neizskaidrojams jūras dibena pacēlums. Tas dala Polka šaurumu uz pusēm [Pareizāk sakot, aiz pacēluma šaurumam ir cits nosaukums - t.p.], atšķeļot Bengālijas līča duļķainos, pelēkos ūdeņus no Mannaras līča tīrajiem smaragdzaļajiem ūdeņiem. Seklo ūdeņu joslas platums ir no pusotra līdz četriem kilometriem, garums - apmēram piecdesmit. Tā lokveidīgi izliecas no Indijas Pambanas (Ramešvaras) salas līdz Šrilankas Mannaras salai. Joslas abās pusēs šauruma dziļums ir 15-20 metri, bet pa smilšu sēkļiem, kas savieno 18 saliņas, var staigāt kaut kur līdz jostas vietai, kaut kur līdz ceļiem ūdenī. Šajā ceļā ir tikai viens nopietns šķērslis - Pambasas caurteka starp Ramešvaras salu un Ramnadas ragu. te ir ļoti spēcīga straume, kas var aiznest drosminieku atklātā jūrā. Taču pieredzējušam peldētājam pārpeldēt Pambasu ir pilnīgi pa spēkam. Image28129

Kādreiz te ir bijis īsts tilts, kas savienojis Indiju ar Šrilanku. Tas ir atzīmēts arābu Viduslaiku kartēs. No laika gala starp kontinentu un salu norisinājās aktīva tirdzniecība, uz abām pusēm pa tiltu virzījās tirgoņu karavānas. Taču 1480. gadā spēcīga zemestrīce un tās izsauktais cunami līdz pamatiem iznīcināja būvi. Atjaunot tiltu pat necentās, jo tas būtu pārāk sarežģīti...

Taču, kurš to bija uzcēlis? Musulmaņi to sauc par Ādama tiltu. Pēc arābu leģendām, no paradīzes padzītais Ādams nokāpa uz zemes Šrilankā. Šajā salā ir Ādama smaile, kuras virsotnē pirmais cilvēks, lai izpirktu savu grēku, esot nostāvējis uz vienas kājas tūkstoš gadu. Šajā vietā ir palicis viņa pēdas nospiedums - iedobe akmenī - apmēram 1,62x0,76 metru lielumā. Izcietis sodu, Ādams pa tiltu pārgājis uz kontinentu.

Savukārt singāļi-budisti to uzskata par Būdas pēdas nospiedumu, kurš atnācis uz Šrilanku no Indijas pa tiltu. Viņi ir uzcēluši virs tā nelielu atklātu templi. Uzskata, ka ūdens, kas sakrājas šajā iedobē, esot dziedinošs. Savukārt hinduisti ir pārliecināti, ka tas ir Višnu pēdas nospiedums, par to ne reizi vien esot stāstīts "Mahābhāratā". Šivas sekotāji uzskata, ka šīs pēdas ir atstājis dejojošais dievs, pasauli radot. Malā nepaliek arī kristieši, paziņojot, ka tas ir Svētā Toma kājas nospiedums, apustulis esot sprediķojis Indijā un arī pārgājis pa tiltu uz Šrilanku.

Tādā veidā Ādama tilts ir svēts jebkādai reliģijai. Tomēr, ne kristieši, ne musulmaņi, ne budisti nezina, kurš tiltu patiešām ir uzbūvējis. Toties hinduisti to zina.

Par ko vēsta "Rāmājana".

Notikumi, kas aprakstīti "Rāmājanā", ir notikuši Treta-jugas laikmetā, apmēram pirms diviem miljoniem gadu. Šrilankas ļaunais un cietsirdīgais dēmonu valdnieks Rāvana bija sagūstījis leģendārā Aiodhjas valdnieka, dieva Višnu zemes iemiesojuma Rāmas sievu Situ. Rākšasu pavēlnieks gribēja padarīt Situ par savu sievu, taču nevarēja izdarīt to ar varu - Rāvanam bija uzlikts lāsts, kas padarīja jebkuru vardarbību pret sievietēm neiespējamu - ja viņš centos piespiest Situ ar varu, viņš tajā pašā mirklī nomirtu. Tāpēc viņš centās panākt skaistules labvēlību gan ar pārliecināšanu, gan draudiem, taču viņa palika nelokāma. Kura tad vēlētos kļūt par sievu briesmonim ar desmit galvām un desmit rokām?!

Rāma, protams, nevarēja paciest tādu negodu. Viņš savāca daudzmiljonu armiju, tās triecienspēks bija pērtiķu karaspēks, ko vadīja pērtiķu valdnieks Hanumans, un devās uz dienvidiem. Atnācis pie līča, kas atdalīja Indostānu no Šrilankas, Rāma aizdomājās: kā forsēt šo ūdens šķērsli? Protams, ka viņa rīcībā bija vaimanu gaisa flote (lidaparāti, kas bija līdzīgi vai nu lidmašīnām, vai kosmiskajiem kuģiem-atspolēm). Vēl viņam bija Brahmas bulta – varens ierocis ar graujošo spēku, kas līdzinājās spārnotai raķetei ar kodoltermisko lādiņu. Taču gaisa operācijas bez sauszemes karaspēka atbalsta, kā likums, ir maz efektīgas. Tāpēc Rāma pavēlēja pāri šaurumam uzbūvēt platu tiltu, pa ko pārceltos viņa armija.

Rāmas karaspēkā bija divi vadoņi: Nala un Nila. Jaunībā viņi bija grēkojuši, jo zaga vientuļnieku mītnē svētās relikvijas un svieda tās upē. Tad gudrie uzlika viņiem lāstu, un no tā laika jebkādi priekšmeti, ko vadoņi svieda ūdenī, negrima dziļumā, bet palika uz vietas pat tad, ja ūdenī bija stipra straume. Nala un Nila arī kļuva par galvenajiem celtniekiem. Pērtiķi un varenie karavīri nesa viņiem milzīgus akmeņus, simtgadīgus kokus, izrautus ar visām saknēm, tam visam virsū uzbēra zemes slāņus, kārtīgi noblietēja, turklāt tas viss palika virs jūras līmeņa. Liels skaists tilts, kuram līdzīgu nebija visā pasaulē, tika uzbūvēts piecu dienu laikā.Image28229

Daudzu miljonu lielā, Rāmas armija pārgāja otrā krastā un iesāka cīņu, ne uz dzīvību, bet nāvi ar neskaitāmajiem rākšasu pūļiem. Abās pusēs krita ļoti daudz varenu karavīru. Rāma uzsāka divcīņu ar Rāvanu. Ilgi viņi cīkstējās, jo spēki bija līdzīgi, tomēr Rāma uzveica ienaidnieku, trāpot tam ar Brahmas bultu. Viņš atbrīvoja Situ un viņi atgriezās mājās.

Rāma valdīja Aiodhjē 11 tūkstošus gadu, šajā laikā uz visas planētas bija pilnīgas laimes, miera, labklājības, taisnīguma laikmets, kas pazīstams kā Rāma-radža. Bet tilts, ko uzcēla Rāma, kalpoja cilvēkiem gandrīz divus miljonus gadu.

Vispasaules nozīmes piemineklis.

Daudzus gadus zinātnieki strīdas, vai Rāmas tilts ir dabisku apstākļu radīts, vai arī mākslīgs veidojums. Īpaši asa diskusija izvērtās 2001. gadā, kad Indijas valdība nolēma izjaukt daļu no tilta, lai izveidotu šeit kuģojamu kanālu. Lieta tāda, ka Pambasā var braukt tikai nelieli kabotāžas kuģi, bet okeāna sauskravas kuģi, tankkuģi un laineri ir spiesti braukt apkārt Šrilankai, tie ir lieki 400 kilometri, jeb 30 stundu ilgs ceļš. Kaut arī garīdznieki un ticīgie hinduisti asi kritizēja pret nacionālās svētvietas iznīcināšanu, tomēr korporācija „Sethusamudram” sāka celtniecības darbus nākamā kanāla vietā. Taču drīz vien tehnika bija spiesta atgriezties ostā ļoti daudzo tehnisko problēmu dēļ. Konkrēti, ekskavatoru kausi aplauza zobus pret tilta bluķiem. Pēc tam stipra vētra, kas iesākās pēkšņi, pretēji sinoptiķu prognozēm, izmētāja kuģus. Hinduisti tūlīt paziņoja, ka Rāma sargā savu garadarbu.

Aktīvisti izveidoja kustību Rāmas tilta aizsardzībai, tos atbalstīja ievērojama iedzīvotāju daļa, tāpēc Indijas ģeoloģiskais dienests (GSI) veica tilta struktūras pētījumus. Tika izurbti 100 urbumi, no tiem dabūtie grunts paraugi tika rūpīgi izpētīti. Pētījumu rezultātā tika noskaidrots, ka zemā, zemūdens grēda (tilts) 1,6 līdz 4 kilometru platumā ir anomālija, tāpēc ka no Bengālijas līča puses uzrodas pēkšņi. Grēda sastāv no taisnas formas klints bluķu krāvuma 1,5x2,5 m izmērā. Šie bluķi guļ uz jūras smilts, tā biezums ir trīs līdz pieci metri un tikai pēc tam sākas cieta grunts. Tāda struktūra nevarēja izveidoties dabiskā ceļā. Skaidrs, ka akmeņi ir uzlikti uz smilts spilvena tilta būves laikā.

Rezultātā Madrasas Augstākā tiesa 2007. gadā pieņēma lēmumu, ka Rāmas tilts ir mākslīga struktūra. [Jāsaka, ka arī no dabas aizsardzības viedokļa un citu iemeslu dēļ 2010. gadā projektu apstādināja jau Indijas Augstākā tiesa. Viens no iemesliem: tilts sargā Indijas piekrasti no cunami viļņiem, kas varētu pa kanālu brīvi tikt cauri – t.p.]

Taču, kad tas tika uzcelts. Te pētnieku domas stipri svārstās. Piemēram, indiešu profesors Rāmasāmi no Bharatidāsanas Universitātes Tiruči pilsētā uzskata, ka Rāmas tilta vecums ir ne lielāks par 3500 gadiem. Šrilankas arheologi pieņem, ka būve ir eksistējusi jau pirms 1-2 miljoniem gadu. Daži pētnieki uzskata, ka šis artefakts ir vēl senāks, pastāvot uz to, ka tā vecums ir 17 miljoni gadu.

Visi tilta izcelsmes mākslīguma piekritēji ir vienās domās par to, ka to ir būvējusi nezināma, augsti attīstīta civilizācija. Pilnīgi iespējams, ka tilts ir bijis liecinieks notikumiem, kas aprakstītu „Rāmājanā”. Ir versija, ka eposs ir literārs piemineklis – mitoloģizēta hronika senam karam, kas izcēlies starp āriešu, kuri kolonizēja Indostānas ziemeļus, un lemuriešu, kuri apdzīvoja pussalas dienvidus un Šrilanku, armijām.

Vēl eksistē hipotēze, ka Rāma pēc dievu uzdevuma, esot radījis dambi, lai regulētu bioloģisko klimatu uz mūsu planētas. Tieši te rodas pasaules straumju sistēma, ieskaitot Golfa straumi. Bail pat iedomāties, kādas kataklizmas gaida mūs, ja šī termoregulācijas sistēma tiks izjaukta. Labākais variants izejai no šīs situācijas – pasludināt Rāmas tiltu par UNESCO Vispasaules mantojuma daļu.