Tev nesaprast

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

Bija tumšs, es nejutu neko. Ne gaiss sitās manās nāsīs, ne es jutu skudras, lienam pa manu ķermeni. Tur es gulēju. Viena pati un gaidīju brīnumu. Manas acis vērās debesīs pie kurām bija viss parastais – zvaigznes, mēness, bet ne tas ko es vēlējos.

Es gaidīju viņus – svešos, mazos zaļos. Kaut ko iespaidīgu pie debess juma. Kaut ko, kas liktu manām asinīm vēnās pulsēt kā putraimiem asinsdesās. Manas acis sāka asarot, jo nebiju tās mirkšķinājusi jau vairāk kā stundu. Es tā centos, tik ļoti centos viņus saskatīt. Viņiem bija jājūt mana milzīgā vēlme viņus sastapt.

Pēc brītiņa es pavēru acis. Nemaz nebiju manījusi, ka tās biju aizvērusi. Visapkārt tas pats klusums, tikai gaiss bija kļuvis mitrāks un pie debess juma parādījās tumši zila, elektro zila līnija. Viņi nāca. Es to jutu. Viņi bija uztvēruši manus smadzeņu viļņus. un viņi nāca. Es slēpu acis, sniegdams iesvīdušu roku. Viņi izstaroja zilu, kodīgu gaismu, ko cilvēka acs nedrīkst skatīt. Sajūtot svešā ķermeni, es biju pavisam pārsteigta – viņi bija želejveidīgi – mīksti un ļengani. Nespēju vien nobrīnīties, kā viņi spēja noturēties kājās.

Viņš pieskārās manām acīm un es tās atvēru. Zilā gaisma tās nekairināja. Atverot acis es redzēju viņa seju. Tā nebija elektro zila, kā viņa želejas apvalks, tā bija skaista. Viņam bija ovālveidīga galva – līdzīga cilvēciskajai galvas formai, taču viņš bija perfekts. Viņa āda bija pasakaini brūna, viņa acis bija izteikti zilas, viņa lūpas – tik pilnīgas un sārtas. Viņš glāstīja manu seju, kura bija rētaina no pumpu spaidīšanas un sadziedēja to. Viņš bija brīnums, pat labāks nekā es varēju vēlēties.

Viņš ievīstīja mani savā zilajā apvalkā un pa debesu zilo staru mēs lidojām debesīs. Es nesapratu vai biju pie eņģeļiem vai tomēr es esmu atradusi to ko meklēju. Vienu brīdi šķita, ka esmu mirusi un manu dvēseli nes eņģelis uz debesu valstību, taču es kļūdījos. To es sapratu, kad nonācu gala punktā. Nemaz nezinu kur tas bija, taču tur bija brīnišķīgi. Viss bija gaišs un zaļš – nudien zaļš, kā zāle, tikai bez kukaiņiem. Gaiss bija svaigs, un saule arī spīdēja. Viss līdzinājās zemei, tikai šeit nebija nekā, kas cilvēkam varētu kaitēt. Nebija insektu, mušu, odu. Nebija putnu, kas pārnēsā slimības, vienīgās dzīvās būtnes bija cilvēki, ja viņus tā varētu dēvēt. Viņi bija pārāk perfekti, pārāk skaisti.

Viņu ādas bija maigas un rētu neskartas. Viņu augumi bija visiem vienādi. Atšķīrās tikai dzimums. Sievietes bija slaidas un garas, vīrieši muskuļoti un glīti. Lai gan sejas viņiem atšķīrās, viņi visi bija ļoti skaisti.

Es jutos kā neglītais pīlēns starp gulbjiem. Lai gan šie cilvēki šeit nebija daudz, viņi visi bija īpaši, nepārspējami. Es vēlējos viņiem līdzināties. Vīrietis mani iznesa cauri visai šai brīnumu pilsētiņai un es redzēju visu un visus. Zilais apvalks bija zudis no brīža, kad mēs saskārāmies ar šo sapņu pasauli. Viņš nesa mani savās spēcīgajās rokās un es jutos kā pasaku princese.

Viņš ar mani runājās un stāstīja par šo nereālo pasauli un es vēlējos, kaut viņš mani šeit atstātu. Viss bija pārāk fantastiski, lai ko tādu pamestu. Tā nu viņš mani aprecēja. Lai gan šeit nebija atļauts ievest cilvēkus no zemes, es biju pārāk sajūsmināta un iemīlējusies, lai mani dzītu prom, un viņi nolēma mani šeit atstāt.

Mana laulības dzīve bija kas nepārspējams. Vīrs mani mīlēja un loloja. Es jutos kā septītajās debesīs. Viņš mani skūpstīja un mani jutekļi visu uztvēra daudz jūtīgāk kā uz zemes.. Es sasniedzu nebijušas baudas virsotnes un tas man šķita ideāli.

Kādu dienu viņš lūdza man bērniņu. Es biju pret. Man nepatika bērni un es nevēlējos ciest dzemdību sāpes. Viņš sāka smieties, kad es viņam to atklāju. Viņš man izstāstīja, ka šeit bērni aug inkubatoros. Ir nepieciešama vīrieša sperma un sievietes olšūna. Par pārējo parūpējas laboratorija. Un tad man nāca apskaidrība, kāpēc viņi visi bija tik simpātiski. Bērniem nedeva visu no vecākiem, deva tikai labās īpašības, lai varētu pastāvēt skaistuma harmonija. Lai cik jocīgi tas šķistu, man tas patika. Fakts, ka viņi mani pieņēmuši savās aprindās lika man justies līdzvērtīgai viņiem. Es jutos skaista.

Šajā pasaulē nebija tikai prieki, nācās ievērot arī dažus noteikumus. Bija aizliegts krāpt savas otrās pusītes. Nebija visatļautība. Ja tu biji kopā ar kādu, tad tā tam bija jābūt mūžīgi.

Man laulības dzīve šķita garlaicīga un es vēlējos padraiskoties ar citiem vīriešiem. Viņi bija tik daudz un tik glīti. Lielākā daļa no viņiem bija brīvi. Es biju zemes sieviete un nespēju savaldīt savas iegribas, man bija jāiemēģina arī citi vīrieši.

Es uzskatīju, ka neviens krāpšanu nespēs atklāt, jo es domāju, ka esmu ļoti gudra. Tā nu kādu vakaru pastaigājos pa mīlnieku dārzu viena pati. Mīlnieku dārzs bija paredzēts tiem, kas nebija atraduši savu laulāto draugu. Es zināju, ka spēšu atrast sev dēku un es, protams, nebiju kļūdījusies.

Mēs mīlējāmies, mēs izbaudījām viens otru un mums nudien bija labi. Mēs glabājām šo noslēpumu apmēram mēnesi un grimām kaisles viļņos aizvien dziļāk, līdz viņš atklāja, ka vēloties mani precēt. Es to nespēju, jo biju jau aizņemta un mīlēju savu laulāto. Šis puisis bija jauks, taču nekas vairāk, tikai dēka lai uzsistu asinis, taču viņš to nesaprata un nodeva mūsu dēku visiem.

Es tiku izraidīta no brīnumainās zemes debess jumā un mani nometa kā nekam nederīgu lietu atpakaļ zālē no kurienes tiku pacelta. Man vīrs mani ienīda, taču viņiem pastāvēja pavisam laba lieta, atmiņas dzēšana, kas viņam tika veikta. Viņš atrada sev citu un mani atstāja, nemaz neatceroties laulību, kuru baudīja ar mani. Es visu atceros. Nez kāpēc viņi man bija atstājuši atmiņu. Visdrīzāk viņi vēlējās lai es ciestu.

Tā nu es te guļu un nespēju vien beigt lūgties viņiem, lai ņem mani atpakaļ, taču nevienam mani vairs nevajadzēja.

Nodevība sāp, it īpaši nodevējam.