Teritoriālās reformas Latvijā.

 1772. gadā Latgali pievienoja Krievijai un 1777. gadā tur izveidoja trīs apriņķus (Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). 1783. gadā, attiecinot uz Vidzemi pārējā Krievijā realizēto guberņu pārvaldes reformu (1775), Vidzemes guberņas latviešu daļā tika radīti 4 apriņķi (Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas). Kurzemē 1819. gadā par apriņķiem pārdēvēja agrākās pilskunga tiesas (Grobiņas, Aizputes, Ventspils, Kuldīgas, Talsu, Tukuma, Dobeles, Bauskas, Jaunjelgavas un Ilūkstes).

 

Pēc neatkarības iegūšanas, 1924. gadā tika izveidots jauns administratīvi teritoriālais iedalījums, kas Latviju sadalīja 19 apriņķos.

Pēc Otrā pasaules kara LPSR apriņķu skaits tika palielināts sākumā uz 20 (1946), bet vēlāk — uz 25 (1947). 1949. gadā apriņķus likvidēja un to vietā radīja jaunu administratīvi teritoriālo iedalījumu, kas Latviju sadalīja rajonos. Tika likvidēti arī pagasti, bet to vietā izveidoti ciemi. Laika gaitā rajonu robežas tika vairākkārt mainītas. Laika posmā no 1949. gada līdz 2009. gadam Latvijā pastāvēja 59 rajoni. No 1952. līdz 1953. gadam Latvijā ir trīs apgabali: Daugavpils [apgabala sastāvā bija 2 apgabala pakļautības pilsētas (Daugavpils, Rēzekne) un 20 rajoni], Liepājas [apgabala sastāvā bija 2 apgabala pakļautības pilsētas (Liepāja, Ventspils) un 14 rajoni], Rīgas [apgabala sastāvā bija 1 republikas pakļautības pilsēta (Rīga), 1 apgabala pakļautības pilsēta (Jelgava) un 24 rajoni].

 

Laika posmā no 1949. gada līdz 2009. gadam Latvijā pastāvēja sekojoši rajoni: Abrenes (1949-1959), Aizkraukles (1967-2009, nosaukums līdz 1990. gadam - Stučkas rajons), Aizputes (1949-1962), Aknīstes (1949-1956), Alojas (1949-1956), Alsungas (1949-1956), Alūksnes (1949-1962; 1967-2009), Apes (1949-1956), Auces (1949-1959), Baldones (1949-1959), Balvu (1949-2009), Bauskas (1949-2009), Cēsu (1949-2009), Cesvaines (1949-1956), Dagdas (1949-1962), Daugavpils (1949-2009), Dobeles (1949-2009), Dundagas (1949-1956), Elejas (1949-1956), Ērgļu (1949-1959), Gaujienas (1949-1956), Grīvas (1949-1955), Gulbenes (1949-2009), Ilūkstes (1949-1962), Jaunjelgavas (1949-1956), Jēkabpils (1949-2009), Jelgavas (1949-1962; 1967-2009), Kandavas (1949-1959), Kārsavas (1949-1962), Krāslavas (1949-2009), Krustpils (1949-1962), Kuldīgas (1949-2009), Liepājas (1949-2009), Limbažu (1949-1962; 1967-2009), Līvānu (1949-1959), Ludzas (1949-2009), Madonas (1949-2009), Maltas (1949-1959), Neretas (1949-1956), Ogres (1949-2009), Pļaviņu (1949-1959), Preiļu (1949-2009),

Priekules (1949-1959), Rēzeknes (1949-2009), Rīgas (1949-2009), Rūjienas (1949-1959), Saldus (1949-2009), Saulkrastu (1949-1956), Siguldas (1949-1962), Skrundas (1949-1959), Smiltenes (1949-1959), Talsu (1949-2009), Tukuma (1949-2009), Valkas (1949-2009), Valmieras (1949-2009), Varakļānu (1949-1956), Ventspils (1949-1962; 1967-2009), Viļānu (1949-1962), Zilupes (1949-1959).

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ciemi tika likvidēti un to vietā atkal tika izveidoti pagasti, bet rajoni savu statusu saglabāja. 2009. gada 1. jūlijā, līdz ar administratīvi teritoriālās reformas noslēgšanos, rajonu padomes zaudēja savas pilnvaras.

Ārpus citām administratīvajām vienībām esošas pašvaldības ir republikas pilsētas. Rīgai speciāls statuss tika piešķirts ar Saeimas 1931. gada 3. februāra “Likuma par Latvijas galvas pilsētu” un tā bija Latvijas galvaspilsēta un neietilpa Rīgas apriņķī. 1940. gadā republikas pakļautības pilsētas statuss tika piešķirts Rīgai, Daugavpilij, Jelgavai, Liepājai un Ventspilij. 1952. gadā, iedibinot Latvijas PSR teritorijā apgabalus, Daugavpilij, Jelgavai, Liepājai, Rēzeknei un Ventspilij tika piešķirts apgabala pakļautības pilsētas statuss. 1953. gadā, likvidējot apgabalus, visām apgabala pakļautības pilsētām tika piešķirts republikas pakļautības pilsētas statuss. Jūrmalai republikas pakļautības pilsētas statuss tika piešķirts to nodibinot 1959. gadā.1992. gadā, pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, termins "republikas pakļautības pilsēta" tika nomainīts ar terminu "republikas pilsēta". 2009. gadā republikas pilsētas statuss tika piešķirts divām lielākajām rajonu pilsētām — Jēkabpilij un Valmierai.

Pašlaik Latvijā ir 9 republikas pilsētas un no 2011. gada - 110 novadi, kad esošajiem 109, sadaloties Rojas novadam, pievienojas vēl viens – Mērsraga novads.

Latvijas novadu karte ir redzama šeit:

http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/3/3c/Latvijas_novadi_(kr%C4%81s%C4%81s).png

Tomēr, tas vēl nav viss. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs trešdien, 6. martā, iepazīstināja partijas „Vienotība” Saeimas frakciju ar iecerēm administratīvi teritoriālās reformas turpināšanai un deputāti pauda atbalstu viedoklim, ka pamazām ir jāvirzās uz attīstībā un iespējās līdzvērtīgiem novadiem. Spriežot pēc plāniem, izskatās, ka novadu skaitu grib samazināt kaut kur līdzīgu pēc skaita bijušajiem rajoniem.

Neviļus rodas jautājums: kāda jēga bija veidot daudzos novadus? Lai paskatītos, ka Latvijas karte tagad izskatās ka lupatu deķis? Un tad atkal atgrieztos pie pāris desmit teritoriālām vienībām.

Nav grūti sarēķināt, ka pirmskara neatkarīgās Latvijas laikā ir notikusi tikai viena liela teritoriālā reforma. Pēckara Latvijā reformu skaitu padomju laikos uzreiz nevar pat apjaust. Varbūt toreiz nemitīgas teritoriālas izmaiņas bija vajadzīgas, lai nemitīgi dalītu, jauktu un šķaidītu latviešus. Ja tu cilvēks ik pēc nedaudz gadiem dzīvo citā rajonā vai vietā, tad grūti ko nodibināt, lai pretotos jaunajai varai. Varbūt tāpēc?

Šodien laikam citi iemesli?

Ķīniešiem esot tāds lāsts: “Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!” Grūti dzīvot, ja nav stabilitātes. Kad tāda beidzot būs Latvijā?

Izmantoti Vikipēdijas materiāli un raksts “Dienas” portālā.

http://www.diena.lv/latvija/politika/vienotiba-pauz-atbalstu-sprudzam-administrativi-teritorialas-reformas-turpinasanai-13997209