Templiešu ordeņa vēsture II

Vai templieši zināja par gaidāmo akciju? Jau 1307.gada jūlijā kāda kardinālu frakcija bez pāvesta ziņas tikās ar Filipu, lai apspriestu ordeņa iznīcināšanu.

24.augustā paši templieši pieprasīja pāvestam veikt izmeklēšanu sakarā ar apsūdzībām pret viņiem.
Lai gan akcija tika gatavota slepus, gandrīz vai neiespējami, ka templieši par to nebūtu iepriekš tomēr zinājuši. Filips IV pavēli par uzbrukumu izsūtīja uz dažādām valsts vietām aizzīmogotās aploksnēs jau 14.septembrī - t.i. veselu mēnesi iepriekš.
23.septembrī no amata atteicās lielā zīmoga glabātājs Narbonnas arhibīskaps Žils Esklēns, jo nespēja pildīt Filipa14.septembra rīkojumus. Nu no viņa jau templieši pavisam droši uzzināja par plānoto uzbrukumu.
Tā visdrīzāk templieši noslēpa savus arhīvus, jo Molē neilgi pirms aresta esot savācis visas ordeņa grāmatas un dokumentus, lai tos sadedzinātu. Viņu flote devās nezināmā virzienā, arī elks Bafometstika nogādāts drošā vietā.
Kāds no bruņiniekiem, kas pameta Ordeni īsi pirms tā gala, atcerējās, ka Parīzes mantzinis viņa rīcību nosaucis par "ļoti saprātīgu" un teicis, ka krahs esot neizbēgams.
Bez tam ap šo pašu laiku visām komturijām tika izdota pavēle, kas aizliedza sniegt jebkādas ziņas par templiešu paražām un rituāliem.

 

 

Tempļa ordeņa sagrāve Francijā. Dienu iepriekš - 1307.gada 12.oktobrī lielmestrs Žaks de Molē ar svītu ņēma dalību Karla de Valuā sievas Katrīnas de Kurtēnes bērēs.
Un tā 1307.gada naktī no 12.uz 13.oktobri Filips IV lika ieņemt savas zemes templiešu komturijas un apcietināt  visus ordeņa biedrus. Tādējādi karaļa sardze un tiesu izpildītāji rītausmā ielauzās simtiem māju un arestēja gandrīz visus templiešus. Tika veikts uzbrukums 15 000 Tempļa bruņinieku, tie tika piecelti no guļvietām agrā rītā un arestēti.
Pašu Parīzes Tempļa sagrābšanu vēroja karalis Fīlips IV personīgi un apmeklēja to pēc operācijas beigām.
Vakarā jau ķēdēs bija sakalti ap 15 000 cilvēku. Tiek izteikta versija, ka paglābās tikai 24 bruņinieki. Templieši augstasinīgi ļāva sevi arestēt, jo viņiem bija aizliegts pacelt zobenu pret citu kristieti. Pie kam viņi droši vien arī paļāvās uz pāvesta aizsardzību, bet, kā zināms velti.
Piektdiena, 13. tautas apziņā uz ilgiem laikiem kļuva nelaimīgs datums.

Apsūdzības pret templiešiem. Jau divas dienas vēlāk notika pirmās ordeņa lielmestra un augstākās vadības nopratināšana. Sagatavotajā apsūdzībā viņi tika apvainoti ķecerībā, Kristusizsmiešanā, homoseksualitātes grēkā un dēmona Bafometapielūgšanā. Citāts no apsūdzības: "...viņi piespieda katru jauniesaukto spļaut uz svēto krustu un spārdīt to ar kājām." Apsūdzība pilnīgi sadomāta, jo ir nebeidzami daudz liecību par to cik augstu un nopietni templieši vērtēja kristīgo simboliku.
Pēc neskaitāmām pratināšanām ar spīdzināšanu krājās fakti. No 19.oktobra līdz 24.novembrim tika nopratināti 138 templieši. Viens no templiešiem - Joans Foliņjī spīdzināšanās visai ātri atzinās, ka templiešu slepenie rituāli norisinājušies nelielā Parīzes Tempļa zvanu tornī, kas atradās iekš galvenā torņa, kur tika glabāti dārgumi. Viņš šo zvanu torni nosauca par "slepeno istabu."
Templiešus pratināt tiesības bija tikai pāvestam vai tā ieceltai institūcijai. Karaļa Filipa IV ieceltais izmeklētās Parīzes Gijoms varāja tikai uzdot jautājumus un ne vairāk. Karalis gan Gijomam uzstāja, ka kā monarham tam ir tiesības likt spīdzināt templiešus, jo tādējādi tiek pildīta pāvesta bulla, kas visiem kristiešu monarhiem uzliek par pienākumu "izradīt visu iespējamo sadarbību svētajai inkvizīcijai."
Tādējādi Gijoms atļāvās pratināt un spīdzināt pašu lielmestru. Darbība notika Parīzes Templī, taču tajā nebija moku istabas. Iesākumā lielmestru sasēja un nopēra ar daudzsaru pletni, kuras galos bija iestiprinātas kaula šķembas. Galvā tika uzvilkts vainags ar asiem ērkšķiem. Tad viņu sita krustā uz paša ķelles durvīm. Visas šīs mocības Molē izturēja godam un savu vainu inkriminētajos noziegumos neatzina.
Tad sekoja pratināšanas otrais cēliens. Tajā parādījās jau zināmais Nogare. Nopratināšanas protokoli ir saglabājušies līdz mūsdienām. Pratināšanas sākumā Molē vēl joprojām visu noliedza, bet tad sāka uzņemties vainu dažādos ticības jautājumos. Tā piemēram, Molē izbrīnītajiem un sadusmotajiem inkvizitoriem pavēstīja, ka Kristus bijis tikai žīdu mesija un cilvēks, tamdēļ viņš to noliedzis un pielūdzis Jāni Kristītāju. Šī liecība varētu būt arī patiesa, jo ir saglabājies kāda angļu templieša Džona de Stoka stāsts par to kā Molē mācījis to atzīt vienu lielu Dievu-Radītāju, bet ne krucifiksu. Abi tajā nebija saskatījuši nekā slikta.
Molē visai pamatīgi inkvizitoriem pratināšanā izskaidroja neticību Jēzum kā Dieva dēlam, līdz ar to neatzina krucifiksu par godājamu. Nogare priekā berzēja rokas. Taču tādas apsūdzības kā sodomiju ( pederastiju ) un citas „pārmērības” Molē kategoriski noliedza.
Protams, ka Nogarem tas viss bija pie kājas. Savam karalim viņš rakstīja: „Filipam, Francijas karalim Dieva mīlestībā, novadu līdz ausīm, ka templieši – kā avis aitu ādās – pieņemot ordenī trīsreiz atteicās no Jēzus Kristus un, pilnīgi kaili, skūpstīja viņu pieņēmēju gurnos, nabā un uz lūpām.” Protams, ka tie bija salti meli, jo uzņemšanas rituāls ir visai labi zināms un nekā tāda tur nav.
Tieši tāpat bija ar apvainojumiem sodomijā/pederastijā. Šis paņēmiens tika pārņemts no kampaņas pret iepriekšējo pāvestu Bonifāciju VIII.
Garā izmeklēšana pret pēdējo ordeņa lielmestru vilkās vēl 7 garus gadus. Domājams, visus šos gadus lielmestrs un brāļi-templieši saglabāja cerību, ka pāvests tomēr Ordeni attaisnos un taisnība triumfēs.
Pāvests jutās apmānīts un protestēja pret šīm pratināšanām un jau 1307.gada 27.oktobrī Filipam IV nosūtīja visai asā tonī rakstītu vēstuli, kurā to vainoja prettiesiskā rīcībā un necieņas izrādīšanā Svētajam krēslam. Taču tas neatstāja iespaidu uz Francijas karali. Arī pāvesta pieprasījums izdot ieslodzītos un atgriezt konfiscētos ordeņa īpašumus neatrada dzirdīgas ausis. Pāvests nespēja izvēlēties starp divām iespējām - aizsargāt templiešus un iemantot bīstamu ienaidnieku Francijas karaļa personā vai ļauties notikumu gaitai, kas nebija labvēlīga templiešiem. Tādējādi Klements V izšķīrās par nebijušu lietu - viņš pats personīgi nopratināja Žaku de Molē un tā bruņiniekus. Filips IV nesaskatīja tajā draudus un ļāva atvest Molē, Normandijas un Akvitānijas priorus uz Šinonu audiencē pie pāvesta. Taču notika pretējais - vēstulē pēc pratināšanas pāvests Filipam IV pavēstīja, ka neuzskata templiešus par vainīgiem.
Karalis par to bija saniknots ne pa jokam un ķērās pie pāvesta šantāžas - pāvestam bija bērni.
Pēc tak pāvests nolēma nepretoties karaļa nodomiem un 1307.gada 22.novembra bullā Pastoralis prae-eminentiae viņš jau aicināja sekot Filipa Skaistā piemēram. 1312.gada 3.aprīlī  ( 22.martā - ? ) Klēments Voficiāli likvidēja ordeni ar bullu Vox in Excelso. Taču ar to ir interesanti. Pēdējā laikā dzirdama ziņa, ka k`das vēsturnieks Vatikāna arhīvā ir uzgājis īsto bullu, kurā Ordenis tiek attaisnots, bet līdz šim zināmo ir viltojis Filips IV.
Tādējādi ordeņa liktenis bija izlemts, pāvests nespēja iebilst karalim un nemainīja vēstures gaitu. 1308.gada janvārī un februārī viņš vēlreiz mēģināja apturēt Filipuanulējot inkvizitoru pilnvaras, taču arī nesekmīgi.
1308.gada jūnijā un jūlijā Puatjē notika turpmākās nopratināšanas ar spīdzināšanu, un tika savākti dažādi diezgan apšaubāmi pierādījumi. Augstāko amatpersonu nopratināšana notikusi 1308.gadā no 17. - 20.augustam, un to vadīja kardināli Berengārs, Stefans un Lendalfs. Tika nopratināti četri ordeņa preceptori, pat lielmestrs un, pēc viņa pieprasījuma, kāds kalpotājs. Viņu liecības jau tika izdabūtas ar spīdzināšanu. 26.novembrī lielmestram uzrādīja šīs liecības, viņš apņēmīgi protestēja. Tāpat darīja arī Pajēnas  preceptors Ponsārs de Žizī, taču uz inkvizitoriem tas neatstāja lielu iespaidu.
Tikai Parīzē vien spīdzināšanā gāja bojā 36 templieši. Ar ieslodzītajiem apgājās slikti, tiem liedza sakramentu un neļāva līķus apbedīt svētītā zemē. Bruņinieki pārsvarā noliedza savu un ordeņa vainu, gāja līdz galam – nāvei.  310.gada 12.maijā 54 templieši kā atkritēji tika publiski sadedzināti. Lietas izskatīšana beidzās 1311.gada 26.maijā.
1312.gada 3.aprīlī ( 22.martā - ? ) Klēments V ar oficiālu bullu Vox in Excelso likvidēja ordeni. Iesākumā lielmestra un Normandijas preceptora Gotfrīda de Šarnē likteni gribēja izlemt pāvests pats, taču padevās FilipaIV spiedienam un tiesu uzticēja triju kardinālu veidotai komisijai. Komisija Parīzes Dievmātes katedrāles portāla priekšā piesprieda viņiem mūža ieslodzījumu. Tad runāja pats lielmestrs Žaks de Molē, kurš uzstāja, ka apsūdzības ordenim ir nepamatotas un vēlas tikt sodīts ar nāvi, jo spīdzināšanā sniedzis melīgas, ordeni pulgojošas liecības. Līdzīgi izteicās arī Normandijas preceptors.
Tās pašas dienas vakarā 1314.gada 14.martā ( 11. vai 18.martā - ? minēti visdažādākie datumi! ) karalis steidza visu pabeigt. Molē un Žofruā de Šarnē tika atvesti uz Parīzi no cietuma Žizorā. Pie Parīzes Dievmātes katedrāles savācās milzīgs pūlis un noklausījās spriedumu. Lielmestrs vērsās pie pūļa un skaļā balsī sauca, ka tas viss ir meli, ka viņš nav atzinies nekā no tā. Apsardzes seržants par to viņam iesita pa muti, lai Molē nevarētu vairs neko pateikt. Abus stingri sargāja, kamēr izklīda pūlis.
Filips IV bija par to nikns kā vells un pavēlēja sadedzināt abus kā grēkus nenožēlojušus ķecerus. Sārtu sakrāva uz Niedru salas – tā atradās starp karaļa dārzu un augustīņu baznīcu. Soda laikā klāt bijis arī dzejnieks-hronists Parīzes Godfruā. Līdz ar nakts iestāšanos pie sārta nogādāja abus notiesātos. Molē izturējās nosvērti un ar cieņu, pirms sodīšanas izprasīja lūgšanu. Tā pēdējais lūgums bija piesiet viņu ar seju pret Dievmātes katedrāli.
Stāsta, ka degot tie nolādējuši karali un pāvestu, kas abi nomiruši tai pašā gadā.
Lielākā daļa mantas tika johanniešu ordenim, daudz kas nonāca karaļa Filiparokās, taču mazāk kā viņš bija vēlējies. Vēl tas tika citiem karaļiem un firstiem.

Templiešu vajāšana citās valstīs. 1307.gada 16.oktobrī Filipsgriezās pie Vācijas, Anglijas, Sicīlijas un Aragonas karaļiem, Brabantes un Flandrijas hercogiem, kā arī citiem Eiropas karaļiem un firstiem ar aicinājumu sekot viņa piemēram - arestēt un nopratināt templiešus.

Taču svešzemju valdnieki nesteidzās ar represijām un ieturēja nogaidīšanas taktiku. Piemēram Anglijas karalis Edvarts II ( starp citu Filipa IV nākamais svainis! ) savā 1307.gada 30.oktobra vēstulē izteica šaubas par apvainojumu patiesumu. Represijas pret templiešiem ārzemēs tika sāktas tikai pēc 22.novembrī izdotās pāvesta bullas – Pastoralis praeeminentiae solio.
Anglijā Edvarts II joprojām izvairījās paklausīt šim aicinājumam. Vispirms viņš no sava senešala Vilhelma de Denē pieprasīja sniegt ziņas. 4.decembrī savās vēstulēs viņš vērsās pie Portugāles, Kastīlijas, Aragonas un Sicīlijas karaļiem. Viņš aicināja neticēt šiem apmelojumiem un aizsargāt templiešus un viņu īpašumus līdz tiks pierādīta viņu vaina. 15.decembrī Edvarts II tomēr bija spiests arestēt templiešus un attiecīgas pavēles nosūtīt arī uz Velsu, Skotiju un Īriju. Tomēr reāli aresti sekoja tikai nākamajā gadā starp 7. un 10.janvāri.
Provansā, kurā tajos laikos vēl nebija Filipa IV varas – pēc Neapoles karaļa un Provansas grāfa Kārļa II pavēles templieši tika arestēti tikai 1308.gada 24.janvārī.
Flandrijā neviens pat netaisījās arestēt templiešus.
Bretaņā ( tajā arī nebija franču karaļa varas ) franču karaļa emisārus vienkārši izmeta pa durvīm.
Monkonā, kas atradās Spānijā, Aragonas templieši aizstāvēja savu cietoksni pret karali Haimi( Žemi? )līdz pat 1309.gada 17.maijam. Helmera padevās tikai 1309.gada jūlijā. Arī Aragonas karalis ilgi nevēlējās arestēt templiešus, bet savās atbildes vēstulēs pieminēja templiešu ilggadējos nopelnus kristietības aizstāvēšanā. Smagu sirdi arestiem piekrita tikai pēc vairākkārtējiem pāvesta brīdinājumiem un bullām. Maljorkā lieta nonāca tikai līdz nopratināšanām un tur viss beidzās ar to, ka pats Kastīlijas karalis personīgi iestājās kā templiešu aizstāvis.
Kipras templieši padevās tikai 1309.gada 27.maijā. Templiešu īpašumi gan nonāca Kipras karaļa rokās, kas tiem simpatizēja, bet viņi paši palika uz brīvām kājām, un drīkstēja saņemt sakramentu. Citos avotos minēts, ka templieši gan tika arestēti, taču ļoti ātri atbrīvoti. Nopratināšanas sākās tikai 1310.gadā un apsūdzības liecinieki pavisam negaidīti paziņoja, ka var pateikt par templiešiem tikai to pašu labāko.
Tikmēr Portugālē un Skotijā situācija templiešiem veidojās pavisam labvēlīga un ordenis šajās zemēs izdzīvoja. Portugālē nodibināja "Kristusordeni," kas bija templiešu ideoloģijas un mantas pārņēmējs.
Arī Vācijā visi apcietinātie templieši tika atbrīvoti. Trīrā templieši tika attaisnoti. Maincā 20 templieši pilnā apbruņojumā Reinzemes komtura grāfa Igo vadībā ieadās pie arhibīskapa Pētera Aihšpaltera un noliedza ordenim izvirzītos apvainojumus. Otrajā reizē pie Pētera ieradās jau 38 templieši un 11 citas augstas kārtas personas, un arhibīskaps viņus attaisnoja.
Arī Austrijā hercogi novilcināja procesus.
Ungārjas, Slovēnijas un Horvātijas teritorijās templiešu rīcībā palika visi cietokšņi. Austrijas Lokenhauzas pils kļuva par visu templiešu glābiņa vietu.

 Ordenis Britu salās. Skotu monarhs Roberts Brjūss bija aizņemts ar cīņu pret angļu invāziju un ignorēja pāvesta bullu par templiešu iznīcināšanu: arestēja tikai divus bruņiniekus, bet pārējiem pavēlēja sēdēt klusu un nepiesaistīt uzmanību. Kā nekā viņš bija izslēgts no Baznīcas un tam bija nepieciešami sabiedrotie. Bez tam, domājams, ka Īrijas templieši apgādāja tā armiju ar ieročiem. Templiešu lietas izmeklētājs bija Sentendrjū bīskaps Lambertons, kas vienlaikus arī rekrutēja karavīrus Brjūsa armijai. ar viņa palīdzību ne viens vien templietis pievienojās skotu armijai Argailā. Tikmēr citi Eiropas monarhi un pāvests par templiešu klātbūtni Skotijā varēja pat nezināt, jo teritoriju kontrolēja skotu karalis Brjūss.

Daži nostāsti vēsta, ka pēc ordeņa likvidēšanas 1312.gadā templieši esot aizbēguši uz Mallas salu Skotijā, un tur pat nodibinājuši jaunu slepenu ordeni. Šādu uzdevumu savam ordeņa brālim Pjēram d’Omonam esot devis pats Žaks de Molē. Šo versiju 18.gs. pavēstīja vācu brīvmūrnieks barons Karls fon Hunds. Šī paša teorija radusies arī Francijā ap 1804.gadu ( Napoleona Bonoparta laikā ).Kāds bernārs Raimons Fabrs Palapra publicēja dokumentu no it kā 1324.gada. Tajā esot teksts, kas apliecina, ka neilgi pirms savas nāves lielmestrs Žaks de Molē nodevis instrukcijas ordeņa saglabāšanai. Tajā ir kāds interesants teikums: "Un visbeidzot, es... saku: lai top nolādēti skotu templieši, kas pametuši ordeņa rindas." Tātad, ja dokuments ir autentisks, sanāk, ka Skotijā patiesi bijuši templiešu bēgļi?
Daudzi no templiešiem cīnījās skotu pusē slavenajā 1314.gada 25.jūnija kaujā pie Banokbērnas, kad pilnīgi tika sagrauts angļu karaspēks. Skoti bijuši jau sakāves priekšā, kad pēkšņi parādījusies nezināma kaujas grupa zem karoga ar sarkano templiešu krustu, un kauja tika vinnēta. Skoti kaujā esot gājuši  aiz Šķirsta veida relikvijas karaspēka priekšgalā.
Tā ordenis nobāzējās pagrīdē Skotijā, uzņemdams arī no Anglijas un Francijas atbēgušos biedrus. Gadsimtiem ilgi klīda valodas, ka ordenis kļuvis par pamatu masonu organizācijai. Nostāsts vēsta, ka vecāko skotu masonu ložu Kilvinning dibinājis Roberts Brjūss pēc slavenās kaujas, un pieņēmis tajā no Francijas atbēgušos templiešus. Pēcāk šo saikni izpētījis un apstiprinājis arī pazīstamais skotu masons un 18.gs.vēsturnieks Endrjū Ramsejs.
Par templiešu galveno mītni kļuva Belentro doha pie Edinburgas Skotijas dienvidos. Te netālu atrodas arī slavenā Roslinas kapela. Par templiešu klātbūtni Skotijā liecina arī tādi nosaukumi kā Templhausa, Templrašīna, Templkarna, Templduglasa.
Īrijā templiešiem bija vismaz 60 preceptorijas. Te tika arestēti ap 30 ordeņa brāļiem un nogādāti Dublinā. Lielāko daļu no tiem atbrīvoja pēc nopratināšanas, Īrijas maģistru atbrīvoja pret ķīlu. Nav saglabājušas nekādas ziņa par sārtiem vai sodīšanu. Ordenim Īrijā tika dots ilgs laiks, lai sagatavotos represijām. īpatnēji, ka komturiju kratīšanas rezultātā neatrada ieročus. Centrālajā Klontarfas īpašumā uzgāja tikai 3 zobenus! Kilkloganā - 2 šķēpus, dzelzs bruņucepuri un loku! Tieši tolaik angļu karalis sāka žēloties, ka kāds no Īrijas sākot apbruņot skotu dumpiniekus to karaļa Roberta Brjūsa vadībā.

 Ordenis Portugālē. Te viņus nopratināja, bet atzina par nevainīgiem. Portugāļu monarhs Dinišs Iskata pēc brīvlaida ordeni 1312.gadā. Taču pēc 6 gadiem ordenis atdzima kā Jēzus Kristus brālība vai vienkāršāk – "Kristus ordenis" 1318.gadā, saglabājot savu naudu un īpašumus. Vēl vairāk – 1319.gada 14.martā jauno organizāciju atzina pāvests Jānis XXII. Pie šī ordeņa piederēja izcilais portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama, kas atrada jūrasceļu apkārt Āfrikai uz Indiju, kā arī viņa dēls Kristofers da Gama, kas vadīja portugāļu militāro vienību Etiopijā cīņā pret islāmistu vadoni Ahmedu Greinu ( Kreili ) un nosargāja pareizticību šai zemē.

Templieši Latvijā. Pēdējā laikā izplatījušās kādas grūti pārbaudāmas baumas par kādu krievu, kas apbedīts Rīgā Pokrova kapos un esot bijis "pēdējais" templietis.

Templieši Šveicē. Vajātie templieši paslēpušies Šveices teritorijā un dibinājuši šo valsti. Ir dzirdēta arī tāda teorija, un par to liecinot kaut vai krusts Šveices karogā un bagātās šveiciešu bankas. Krusts tomēr nav templiešiem raksturīgais Maltas krusts, bet gan Grieķu krusts.

Kopš tiem laikiem daudz organizācijas ir uzdevušās par Templiešu ordeņa mantiniekiem, tiesa, vēsturiskā pamatojuma tam trūkst.