Tas, ko nezina pašnāvnieki.

Fragments no žurnālīša "Tajni i zagadki" 2014. gada 20. numura.

Viens no pašām šausminošākajām parādībām mūsdienu Krievijā ir pašnāvības. Pēc starptautiskās statistikas datiem Krievija ieņem 2. vietu pasaulē pēc pašnāvību skaita kopumā un 1. vietu pēc pašnāvību skaita pusaudžu vidū un 1. vietu pasaulē pēc pašnāvību skaita vecu cilvēku vidū.

Būt vai nebūt.

Pēc oficiālās statistikas datiem (reālie skaitļi var būt daudz lielāki), laika periodā no 1990. gada līdz 2010. gadam Krievijā pašnāvību ir izdarījuši apmēram 800 000 cilvēku... Tas skaits, kas atbilst lielas pilsētas iedzīvotāju skaitam! [Piemēram, Rīgai - t.p.] Pašnāvnieku vidū ir daudzi, kas tikko sākuši savu apzināto dzīvi, kas vēl nav kļuvis pastāvīgs, ieguvis procesiju un iemīlotu nodarbošanos - bērni, pusaudži.

Protams, cilvēks ir brīvs savā izvēlē: "Būt vai nebūt". Taču viņpasaulē neviens neatbrīvos cilvēku, kas vēlējies izdarīt pašnāvību no nepareizās izvēles smagajām sekām.

Cilvēks, kas izdara pašnāvību, ir pārliecināts par vienu - beidzot viņš tiks vaļā no visām savām problēmām un mokām. Nāve, no vairums šādu cilvēku redzes punkta, ir pilnīgs saprātīgas dzīves gals, apziņas izdzišana, nebūtība. Taču vai šāda iedomāta nebūtība patiešām eksistē? Kas īstenībā ir nāve?

Ko pateica mirušais.

"Taini un zagadki" jau ne reizi vien ir rakstījuši par mēdiju vārdā Luka. Viņa sazinās ar mirušām būtībām un tās ir pārliecinātas, ka nāve neeksistē. Nesen mēdijs Luka sakontaktējās ar diviem pašnāvniekiem: angļu dizaineri Makvīnu, kas pakārās depresijas dēļ pēc mātes nāves un Dmitriju kanarikovu, kas nogrūda savu 3 gadus veco bērnu no 52 stāvu augstas mājas Manhetenā un pēc tam nolēca pats. Abi aizgāja bojā. Tālāk tekstā ir sarunu pieraksts ar abiem gariem. [Pārstāstu īsumā - t.p.]

Makvīna gars atrodas absolūti tukšā vietā, kājas ir piesaistītas kaut kādai pelēkai vielai. Apkārt tumsa un neviena cita. Viņu te atveda kāds cilvēks melnās drēbēs, neko neteica, atstāja un pazuda. Izturēt ir neizsakāmi grūti, jo apkārt nenotiek absolūti nekas.

Kanarikovs pašnāvību esot izdarījis tāpēc, ka viņam gribēja atņemt bērnu un viņš cerējis, ka tādā veidā abi būs kopā. Taču tagad viņš stāv iestidzis tādā kā purvā, arī tukšumā. Itkā esot rezējis, ka reizēm garām paslīd viņa bērna gars, taču - nepievēršot nekādu uzmanību viņam. Pakustēties un iet tālāk viņš nevar, jo kājas stieg iekšā. Nodarīto viņš nožēlo, viņam ir viena vēlēšanās atrast dēlu un palūgt piedošanu. Mēdijs ieteica viņam kā mantru atkārtot lūgšanu, ka vēlas tikt no šejienes laukā.

Doktora Moudija eksperimenti.

Par to, ka viņpasaulē pašnāvnieku gaida sods, sprieda jau agrāk. Runa nav pat par reliģiskiem uzstādījumiem - par to, ka pašnāvība atnes ciešanas viņpus dzīves, pārliecinoši liecina nāves un pēcnāves apziņas esības pētījumi, ko veikuši doktors R. Moudijs un citi pētnieki.

Dzīvība ir Dieva dāvana un tās atmešana ir tas pats, kas nogalināt citu cilvēku, tāds pats Dieva baušļa pārkāpums. Cilvēki, kas palikuši dzīvi pēc pašnāvības mēģinājumiem un izglābti, visi kā viens stāsta, ka jūtas, kā izdarījuši kaut ko ļoti sliktu, par ko varējuši tikt sodīti.

Rezumējot to visu, var teikt, ka cilvēki, kas pārkāpuši viņpasaules slieksni un atgriezušies, ir pārliecināti, ka mēģinājuši izdarīt vislielāko muļķību savā dzīvē.

[Šajā sakarā vēlos piebilst, kāpēc tieši Krievijā šie rādītāji ir tik lieli. Tās gan būs tikai manas domas. Pašnāvību izdara cilvēki, kas nonākuši bezcerībā. Tieši Krievijā šāda bezcerība ir sevišķi augsta divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir PSRS sabrukums. Lai cik šausmīga bija šī valsts, liels skaits tās iedzīvotāju izjuta lepnumu, ka dzīvo pasaules lielākajā valstī (1/6 daļa no visas pasaules!), kas likās arī pati spēcīgākā pasaulē. Mēs nezinām, kāds bija pašnāvību līmenis PSRS, domāju, ka tā ir slepena informācija (varbūt kļūdos?). Toties, brīvā sabiedrība, kas sākās ar "mežonīgo kapitālismu", arī bija milzīgs šoks, vēl lielāks, jo vairums cilvēku nebija gatavi tam, ka tagad pilnā mērā ir jāsāk rūpēties pašiem par sevi. Es to parasti salīdzinu ar to, kas notiktu, ja pēkšņi visus zoodārza zvērus palaistu brīvībā. Cik no viņiem izdzīvotu brīvā dabā? Cilvēks ir saprātīga būtne, iespēju izdzīvot ir daudz vairāk, taču arī tādu, kas nespēja piemēroties jauniem apstākļiem ir milzums, tāpat kā to, kas ļoti labi piemērojās un kļuva stāvus bagāti. Starpība starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir milzīga, tās rada problēmu, ka tautas dusmas varētu noslaucīt valsts eliti. Izeja tika atrasta jaunā diktatūrā un tautas dusmu novirzīšanā uz "ārējiem ienaidniekiem": rietumu kaitīgo ietekmi (liberālismu), tautiešu apspiešanu ārzemēs. Rezultātā, realizējas kāda paruna: "Izvelc suni no ūdens, bet viņš tev iekož rokā". Taču, cik ilgi šāda tautas mānīšana var turpināties? Jo vairāk upuru būs, jo smagāka būs tautas atmoda esošai varai. Diemžēl pārējā pasaule pret Krievijas agresiju atbild ļoti maigi. Tam ir daudz iemeslu, galvenais - ekonomiskā atkarība no Krievijas un tas, ka daudziem miljoniem tā sauktās "progesīvās cilvēces" kādreiz PSRS bija piemērs cīņai pret kapitālismu. Šī cilvēce jau nekur nav pazudusi, tādu cilvēku rietumos ir pa pilnam, un ne jau tikai zemākajos slāņos. Vē arī tas, ka rietumi ir kļuvuši "naivāki" savā ticībā, ka cilvēks savā būtībā ir labs, pat ja dara sliktas lietas, tad vienkārši nesaprot, ko dara, un viņu iespējams pāraudzināt ar sarunām. Domāju, ka piedzimstot, cilvēks, nav ne labs, ne slikts, par tādu to padara vecāki un apkārtējā pasaule. Pasaule jau kopumā ir visai vienadzīga. Īpaši, ja palīdzība citiem, var radīt problēmas sev. Vai to nepierāda visai niecīgais Latvijas tautas protests pret Krievijas rīcību Ukrainā? Un daudz kas cits? - t.p.]