Tā ir fantastika!

Tulkojums no žurnāla „Mir fantastiki”, 2006. gada janvāra numura. www.mirf.ru/Articles/art1082.htm

Šo tulkojumu 12.02.2007. ievietoja vecajā lffb lapā.

Laikam jau sanāk, ka Ila tulkojums. Pēc tulkošanas stila arī tā rādās.

Es nekad nedomāju par nākotni – tā pienāk pārāk ātri. (Alberts Einšteins)

No savām pirmajām dienām kino ir bijis brīnums, īsta fantastika. Iesākumos filmas saucās „Skati” vai „Izrādes” un ilga mazāk kā minūti, tomēr arī ar to pilnībā pietika, lai cilvēki panikā bēgtu no „Vilciena pienākšanas” (1895) pirmizrādes, ieraugot sev virsū traucošos lokomotīvi. Šodien kino mums rāda tādus brīnumus, no kā viktoriānisma laikmeta skatītāji dabūtu vismaz infarktu. Tomēr „sapņu fabrikas” neticamie brīnumi nekur nav pazuduši – tie vienkārši ir kļuvuši pierastāki un sarežģītāki, radot īpašu žanru, kuru mēs visi tik ļoti mīlam – fantastisko kino.

 

 

Piedāvājam īsu pagājušā gadsimta fantastiskā kino vēsturi. Jūs uzzināsiet, kādas tēmas un motīvi ir bijuši aktuāli katras 20. gadsimta desmitgades kinofantastikā. Rakstā nav aplūkotas filmas, kurās fantāzija, šausmas, mistika vai, piemēram, piedzīvojumi acīmredzami dominē pār fantastiku. Tie ir citi žanri. Fantastikas filmās galvenā sižeta slodze gulstas uz zinātni, kas tad arī formē apkārtējās pasaules ainavu, lai arī šī pasaule ir izdomāta.

Gaisma, kamera, motoru!

Iesākumā visās filmās ar fantastikas elementiem uzsvars tika likts nevis uz sižetu vai personāžiem, bet vienkārši uz kādu augsto tehnoloģiju (pēc tā laika standartiem). Tās ilga ne vairāk, kā pāris minūtes, bija melnbaltas, mēmas un, būtībā, bija īpašs komēdijas paveids.

Gadsimta sākums

Runājot par kaut cik garākām fantastikas filmām, pirmā vieta būtu jāpiešķir Žorža Meljesa 14 minūtes garajai filmai „Ceļojums uz Mēnesi” (1902), kas tika uzņemta pēc Žila Verna romāna „No Zemes uz Mēnesi taisnā ceļā 97 stundās un 20 minūtēs” (1865) motīviem. Drosmīgie amerikāņi atlido uz mēnesi lādiņā, kurš ir izšauts no lielgabala – tieši tāds bija „Zvaigžņu karu” vecvectētiņa sižets. Interesanti, ka šajā – pašā pirmajā – fantastiskās filmas radīšanas gadījumā jau tika izmantoti „specefekti” vienkāršākās animācijas veidolā.

1910. gadā tika ekranizēta Mērijas Šellijas grāmata „Frankenšteins jeb modernais Prometejs” – gotiskais romāns, kurš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem fantastikas darbiem. Šis sešpadsmit minūtes ilgais stāsts par cilvēku, kurš ir izveidots no mirušas miesas gabaliem un atdzīvināts ar elektrību, kļuva par „nuār” stila vizuālo klasiku, pēc tam atverot pilnīgi jaunu lappusi kinematogrāfā – šausmu filmas.

Žila Verna grāmatas kino baudīja stabilu popularitāti. Pirmās – visveiksmīgākās 20. gadsimta sākuma fantastikas filmas bija to ekranizācijas. Bez „Ceļojuma uz Mēnesi” var pieminēt divas „2000 ljē pa jūras dzelmi” kinoversijas (franču 1907. gadā, amerikāņu – 1916).

Ceļš līdz Saturnam

Viena no visprestižākajām balvām par sasniegumiem kinofantastikas jomā ir amerikāņu prēmija „Saturns”. Tā ir dibināta 1972 gadā un izskatās kā minētās planētas statuete, ko iever kinolentes gredzens. „Saturns” tiek piešķirts ar autoritatīvas žūrijas balsojumu.

Fantastikas filmas, kuras ir saņēmušas augstākās „Saturns”:

„Lopkautuve numur pieci” (1972), „Zaļais soilents” (1973), „Rollerbols” (1974/75), „Logana bēgšana” (1976), „Zvaigžņu kari” (1977), „Supermens” (1978), „Svešais” (1979), „Zvaigžņu kari: Impērija dod atbildes triecienu” (1980), „Supermens 2” (1981), „E.T.” (1982), „Zvaigžņu kari: džedaja atgriešanās” (1983), „Terminators” (1984), „Atpakaļ nākotnē” (1985), „Svešie” (1986), „Robokops” (1987), „Svešā nācija” (1988), „Atcerēties visu” (1989/90), „Terminators 2” (1991), „Zvaigžņu ceļš VI” (1992), „Juras perioda parks” (1993), „Zvaigžņu vārti” (1994), „12 pērtiķi” (1995), „Neatkarības diena” (1996), „Cilvēki melnā” (1997), „Armagedons”, „Tumšā pilsēta” (1998), „Matrica” (1999), „X-cilvēki” (2000), „Mākslīgais intelekts” (2001), „Īpašais viedoklis” (2002), „X-cilvēki 2” (2003), „Tīrā prāta mūžīgais starojums” (2004).

Divdesmitie

Gadsimta otrās dekādes sākumā vācieši uzņēma tādus pasaules klases šedevrus, kā „Golems” (1920) — klasisko versiju par atdzīvojušos Golemu no Parīzes geto, un „Nosferatu, šausmu simfonija” – pirmo filmu par Drakulu, kurā problēmu ar autortiesībām dēļ grāfs saucās nevis Drakula, bet Orloks. Šis filmas nebija zinātniskā fantastika šī vārda klasiskajā nozīmē, tomēr tās kļuva par svarīgu augsni, no kuras vēlāk izauga mūsdienu mistiskās fantastikas filmas.

Divdesmito gadu beigās fantastikas filmu žanrs sāka dalīties. Eiropas filmas – piemēram, slavenā antiutopija „Metropole” (1927) vai „Sieviete uz Mēness” (1929), ko uzņēma Fricis Langs – bija filozofiskas, pravietiskas un balstījās to autoru fantāzijā.

„Metropole” bija viens no pirmajiem „superblokbāsteriem”. Tā budžets bija 7 miljoni marku, kas šodien līdzinās apmēram 200 miljoniem dolāru.

Atšķirībā no Eiropas kino Holivudas fantastika koncentrēja uzmanību uz piedzīvojumiem, melodrāmām un plaša spektra augsto tehnoloģiju ierīču demonstrāciju. Tas bija īpaši raksturīgi trīsdesmito gadu seriāliem un beidzot radīja jaunu pseidofantastikas, avantūristiskā kino žanru, par kura visspilgtāko piemēru kļuva filmas par Džeimsu Bondu.

Trīsdesmitie

Par pasaules kino industrijas galvaspilsētu pamazām kļūst Holivuda. Lielās Depresijas laikā kino galvenais uzdevums bija sniegt cilvēkiem atelpu citā – veiksmīgākā pasaulē. Skaņu kino izspieda mēmo, tādēļ aktieru izteiksmīgā mīmika un žesti deva vietu piesātinātiem dialogiem.

Specefekti attīstījās lēni – par vislielāko izrāvienu kļuva 1933. gada „Kingkongs”, kur bija ar gigantiskā gorillas cīņas aina ar biplāniem uz debesskrāpja jumta.

Tā laika fantastikas filmas parasti fokusējās uz cilvēka drāmu, neviz uz lidojumiem kosmosā vai citplanētiešiem.

Visredzamākie fantastikas kino pagrieziena punkti bija dārgais, bet neveiksmīgais 1930. gada mūzikls „Tikai iedomājieties” (Kurš tēloja labklājības pilno ASV 1980. gadā) un īsta himna tehnokrātiskajai nākotnei – angļu „Nākamība” («Things to come», 1936), pie kura strādāja pats Herberts Velss.

Tad pat parādījās arī pilnvērtīgie fantastikas kinoseriāli „kosmiskais” Flešs Gordons (1936—1940) un “detektīvs” Diks Treisijs. Tieši tie kļuva par ideju krātuvi, kas ir kļuvušas par mūsdienu šāda veida filmu hrestomātiju: trakie zinātnieki, centieni sagrābt varu visā pasaulē, varoņu vientuļnieku augsto tehnoloģiju ekipējums...

Netika aizmirsta arī klasika – klajā nāca „Neredzamais cilvēks” (uzņemta kā šausmu filma), Marka Tvena „Konektikutas jeņķis”, „Frankenšteina” rimeiks, „Frankenšteina līgava”, „Frankenšteina dēls”, „Doktors Džekils un misters Haids” - Stīvensona grāmatas ekranizācija. Padomju fantastikas kinematogrāfija nebija tik bagāta, tomēr šeit varētu pieminēt filmu „Kosmiskais reiss” par akadēmiķa Sediha, aspirantes Marinas un jaunā izgudrotāja Andreja ceļojumu uz Mēnesi.

Četrdesmitie

Otrā Pasaules kara laikā fantastikas filmas nevienu neinteresēja – aiz loga notika vēl trakākas lietas. Kino kļuva par propagandas instrumentu, tādēļ kultūras ziņā kaut cik nozīmīgas filmas vienkārši netika uzņemtas. Varbūt varētu atcerēties vienīgi īsmetrāžas multfilmiņas par Supermenu, kurš ne tika izcīnījās ar gigantiskiem robotiem, bet reizēm arī izspiegoja imperiālistisko Japānu ASV labā.

Piecdesmitie

Gadsimta vidus kļuva par robežšķirtni kino par monstriem, īpaši citplanētiešiem, attīstībā. Pirmā bezdelīga bija filma „Kaut kas no citas pasaules” (1951, Džona Kembrela romāna „Kas nāk?” ekranizācija) par pētnieku grupu, kuri Antarktīdas ledājos atrod citplanētiešu kuģi un tā naidīgos iemītniekus. Mūsdienās vispazīstamākā šī stāsta adaptācija ir Džona Kārpentera darbs „Kaut kas” (1982).

Pie šīs pašas kategorijas var pieskaitīt filmas „Diena, kad Zeme pamira”, „Briesmonis no 20000 fatomiem” (amerikāņu Godzillas versija) „Pasauļu karš” pēc Velsa, „Viņi!” (monstru lomās uzstājas mutējušas skudras), „Aizliegtā planēta”, „Ķermeņu laupītāju iebrukums”.

Desmitgades beigās īpaši populāra kļuva kosmosa apgūšanas un tā seku tēma. Vispazīstamākās bija „Kad pasaules sadursies” – katastrofu filma par Zemes sadursmi ar zvaigzni – kā arī pseidodokumentālās „Nosūtījuma vieta – Mēness” un „Kosmosa pakļaušana”, „Ļaunā sarkanā planēta” un „Tas! Šausmas no kosmosa” par marsiešu vampīru, kurš terorizē kosmosa kuģa ekipāžu (filmu uzskata par „Svešā” priekšvēstnesi).

Specefektu jomā īpaši jāizceļ filma „Zeme pret lidojošajiem šķīvīšiem” (1956),pie kuras strādāja slavenais mākslinieks Rejs Harihauzens.

Sešdesmitie

Šajā desmitgadē visu kinofantastiku aizēnoja viena vienīga filma – Stendlija Kubrika „2001: Kosmiskā odiseja” (pēc Artura Klārka stāsta „Sargs” motīviem). Tas bija īsts izrāviens vizuālo efektu, episkā vēriena, ticama kosmosa attēlojuma un sižeta psihodēliskās noslodzes jomā. 1968. gada 6. aprīlī uz ekrāniem iznākušās filmas budžets bija 10,5 miljoni dolāru – tiem laikiem tā bija ļoti pieklājīga summa.

Kubrika filma noteica kinofantastikas turpmāko attīstību. Studijas sāka labprātāk ieguldīt naudu šāda veida filmās – tātad, uzlabojās to kvalitāte, īpaši specefekti. „Kosmiskās odisejas” vizuālais risinājums izrādījās tik veiksmīgs, ka līdz pat mūsu dienām Kubrika režisora paņēmieni veiksmīgi strādā vairumā „kosmisko” filmu.

Septiņdesmitie

Septiņdesmitie gadi bija slaveni ar to, ka kinofantastikā mundrā solī iesoļoja mistika un visīstākā paranoja. Kā pēdējās piemēru varētu minēt tādas filmas, kā „Klusais skrējiens” (kosmiski ekoloģiskā antiutopija), „Pērtiķu planēta” (evolucionārā antiutopija ar daudziem turpinājumiem), „Rietumu pasaule” (sarežģītās cilvēku un robotu attiecības), kā arī padrūmais Džordža Lūkasa „THX 1138”. Viegla maģija un mistika it kā pārceļoja no „Kosmiskās odisejas” uz Tarkovska „Solāris” un futūristisko „Zvaigžņu karu” pasaku.

12 Klārka filmas

Vēstulē režisoram un scenāriju autoram Pīteram Hajamsam 1983. gada 29. novembrī Arturs Klārks uzskaitīja, viņaprāt, 12 labākās fantastikas filmas visā kinematogrāfijas vēsturē. Rakstnieks atzinās, ka tradicionālajā „desmitniekā” visi kandidāti neietilpst – reitingu nācās sastādīt no duča. Lūk, kur tas ir – no pirmās vietas līdz divpadsmitajai:

„Metropole” (1927), „Nākamība” (1936), „Frankenšteins” (1931), „Kingkongs” (1933), „Aizliegtā planēta” (1956), „Kaut kas” (1982), „Diena, kad Zeme pamira” (1951), „2001: Kosmiskā odiseja” (1968), Zvaigžņu kari” (1977), „Trešās dzimtes tuvie kontakti” (1980),

”Svešais” (1979), „Pa asmeni skrejošais” (1982).

Astoņdesmitie

Desmitgades sākumā orķestri diriģēja „Zvaigžņu kari”. Tie pabeidza to, ko bija iesākusi „Kosmiskā odiseja” – galīgi pārliecināja producentus ieguldīt daudz naudas vērienīgās „kosmiskās” filmās. Tieši tādēļ 1987. gadā tika atjaunots „Zvaigžņu ceļš” (”Star Trek”), bet 1979. gadā uz ekrāniem iznāca vēl viena kulta filma – Ridlija Skota „Svešais”, pasaulē vispazīstamākā „kosmiskā šausmene”.

Tajā pat laikā uzplaukumu piedzīvoja tīri „zemes” fantastika, kas fokusējās uz robotiem. Uz mūsu planētas ir palicis ļoti maz cilvēku, kuri nebūtu redzējuši Džeimsa Kamerūna „Terminatoru” (1984) un Pola Verhovena „Robokopu” – filmas, kas pierādīja, ka labs sižets un apstulbinoši specefekti būtībā parastu fantastiku pārvērš šedevrā.

Runājot par robotiem, nevar nenosaukt mūsdienu fantastikas ikonu – Ridlija Skota „Pa asmeni skrejošais” (1982), kas tika uzņemta pēc Filipa K. Dika romāna motīviem un iezīmēja kiberpanka ēras sākumu kino.

Tomēr viss negāja tik gludi. Izcili populārā Frenka Herberta romāna „Dune” ekranizācija, ko uzņēma Deivds Linčs, un kas bija sākotnēji nolemta panākumiem, negaidīti izgāzās – turklāt ar blīkšķi.

UN, visbeidzot, nevar neatzīmēt anime – košās un pašpietiekamās japāņu multiplikācijas – uzplaukumu, kas bieži vien pievērsās fantastiskām tēmām, un kam bija milzīgs pielūdzēju skaits visā pasaulē.

Deviņdesmitie

Augošā kiberpanka un interneta popularitāte izraisīja īpaša „datoru” kinofantastikas paveida rašanos – tas ir „Zāles pļāvējs” (1992), „Džonijs Mnemoniks” (1995), un, protams, žanra apogeja – „Matrica” (1999).

Specifiskie dzīves apstākļi – piemēram, neapzinātās bailes no draudiem no kosmosa un jaunās tūkstošgades iestāšanās, kļuva par auglīgu augsni tāda tipa lielbudžeta filmām, kā „Neatkarības diena” (1996), „Armagedons” (1998), „Sadursme ar bezdibeni” (1999), „Pasaules gals” ar Arnoldu Švarcenegeru (1999).

Žanrs „Filmas par monstriem” apbruņojās ar ģenētiku un kļuva bagātāks ar megapopulāro Spīlberga garadarbu „Juras perioda parks” (1993, ar daudziem turpinājumiem) un tik pat populāro filmu „Gataka” (1997).

 

 

* * *

Uz 20. gadsimta beigām fantastikas kinematogrāfa attīstībā iezīmējās vairākas likumsakarības, kas tad arī noteica to, ko mēs skatīsimies nākotnē.

Pirmkārt, krasi palielinājās kinoindustrijas izdevumi „blokbasteru” ražošanai – visbiežāk par tādiem kļūst tieši fantastikas filmas. Diemžēl, vispārējā plūsmā sāka pagadīties dārgi, skaisti, bet absolūti idiotiski „čiki”. Un tomēr ir patīkami, ka dažkārt to vidū patrāpās īsti kinofantastikas šedevri, kas ir uzņemti, burtiski, „par piecām kapeikām” – piemēram, „Kubs” (1997) vai „Ekvilibriums” (2002).

Otrkārt, kinofantastika vairs nav izklaide bērniem un elitāriem estētiem. Tā ir kļuvusi universālāka – galvenokārt, sava krāšņuma dēļ, kas tiek panākts, izmantojot citos žanros neiedomājamu specefektu daudzumu.

Tiek uzskatīts, ka vētrainais datortehnoloģiju progress, kas ir pilnībā pārveidojis moderno kino, agri vai vēlu novedīs pie pilnībā digitālu filmu rašanās bez dzīviem aktieriem un īstām dekorācijām. Vai tas ir labi vai slikti – tas ir diskutējams jautājums. Bet skaidrs ir viens – kino „jaunās ēras” pionieris būs tieši fantastikas kino.