Stopēšana uz ventiņpusi. 3-ais brauciens

Trešais brauciens bija 2007. gada 30. decembrī.  Jau ar citu kompāniju.

Pamostoties 30. decembra rītā (ja par rītu var nosaukt plkst. 14.00), mums ar muminu ienāca prātā fiksideja – jauno gadu jāsagaida Miķeļtornī, miestiņā pie bākas Ventspils rajonā. Ātri ko sameklēju ledusskapī norijamu (mumins brokastis kā šķiru diezgan noteikti neatzīst), kamēr mumins pētīja vilcienu sarakstu Jūrmalas virzienā.

Pēc pusstundas jau sēdējām vilcienā, pat paspējuši veikalā iepirkt ēdamo līdzņemšanai uz dažām dienām.

Priedainē izkāpām, aizgājām līdz Jūrmalas apvedceļam un sākām stopēt. Kādu laiciņu mēs varējām vicināt rokas, cik vien gribējām un kā gribējām – neviena mašīna pat netaisījās apstāties. Laikam jau vadītājiem nepatika, ka mēs paralēli stopēšanai „sildījāmies” ar maziņas džintonika pudelītes saturu.

Uz mūsu stopēšanas mēģinājumu mašīna (precīzāk, tās vadītājs) noreaģēja precīzi pusminūti pēc tam, kad pudelītes saturs bija beidzis pastāvēt pudelītē un pārcēlies pilnībā mūsu vēderos, pati pudelīte – atradusi guļasvietu tuvējos krūmos.

Vadītājs bija gatavs mūs uzņemt mašīnā pa ceļam. No mūsu lūpām pat izlauzās „O! Ideāli!”, kad uzzinājām, ka mašīna savus pasažierus – vadītāju un viņa kundzi – ved uz Ventspili pie radiem. Un mūs pie Kolkas pagrieziena izlaidīšot. (Jāpiezīmē, ka biju muminam izstāstījusi, kā mēs ar Osi stopējām uz Irbeni; mēs vēl bijām veselīgi pasmaidījuši par šī brauciena piedzīvojumiem).

Brauciens notika bez starpgadījumiem. Līdz benzīntankam jau krietnu gabalu aiz pagrieziena uz Kandavu.

Benzīntankā nācās iebraukt, jo benzīns tiešām bija izdomājis tuvoties savai beigu fāzei, gribējās arī nedaudz izbaudīt visos benzīntankos esošās vientuļās telpas privilēģijas.

Benzīntankā uzkavējāmies kādu pusstundu – benzīna uzpildīšana, vientuļās telpas apmeklējums rindas kārtībā un kafijas pirkšana; mums ar muminu vēl uzpīpēšana attālāk no paša benzīntanka. Katrā gadījumā – kopaina mazliet romantiska vērojot ziemas vakara benzīntanka gaismas uz pārējās pasaules tumšā fona.

Pirmais starpgadījums „uzradās” pēc izbraukšanas no benzīntanka.

Apmēram piecas minūtes pēc izbraukšanas mumins kautri pajautāja: „Vai mēs gadījumā nebraucam atpakaļ uz Rīgu?” Pie pirmā informatīvā ceļmalas tablo mašīnas lukturu gaismā noskaidrojām, ka braucam gan uz Rīgu.

Vadītājs norija to, ko par sevi domāja – pats jau vien bija sajaucis pagrieziena virzienus izbraucot no benzīntanka – un pagriezās atpakaļ. Uz Ventspils pusi.

Pie pagrieziena uz Kolku mūs izlaida, un mēs uzsākām savu „kājošanu” uz Miķeļtorni. Gājām, gājām, gājām; labi, ka ceļš vēl bija asfaltēts un pieņemams iešanai. Un ejot vēl reizīti apsmaidījām manu un Oša „kājošanu” pa šo pašu ceļu un mierinājām mani, ka Miķeļtornis esot kādus piecus kilometrus pēc Irbenes.

Gājām ilgi. Katrā gadījumā, mobilā telefona pulkstenī neskatījāmies, lai izkontrolētu noieto laika ietvaros. Un apzinājāmies, ka uz ŠĪ ceļa jau nu nav ko gaidīt, ka parādīsies kāda mašīna, ko nostopēt. Ceļš nav galvenais, Jaungada priekšvakars; visi, kas gribējuši, jau pa dienas gaismu kur nokļuvuši.

Kaut kur pirms Irbenes mūs no laba prāta mūs savā mašīnā uzņēma divas sievietes, kuras bija tik laipnas, ka mūsu dēļ (jau kārtējo reizi un šī ceļa nogriežņa izpalīdzēšana vientuļajiem kājāmgājējiem) pabrauca garām sava maršruta pagriezienam un izlaida mūs no mašīnas piecus kilometrus aiz pagrieziena uz Irbeni – tur, kur beidzas asfaltētais ceļš. Tālāko ceļa posmu līdz Miķeļtornim mēs gājām kājām. 10 kilometrus.

Šis gājiens bija gana jautrs. „Sildīšanās” ar līdzpaņemtās pudeles saturu, mumina cimdu nozaudēšana ceļmalas tumsā, zvaigznes virs galvas un peļķes.... Peļķes, kuras „uzradās” <st1:metric2 metric_value="2" metric_text="kilometru">2 kilometru</st1:metric2> garajā nogrieznī no ceļa Ventspils šoseja – Kolka līdz mūsu galamērķim. Bija tāda sajūta, ka visa pasaule sastāv no vienām vienīgām peļķēm, kuras spītīgi vēlējās atrasties tur, kur mums jāliek kājas. Lieki pieminēt, ka nonākot galamērķī, mēs bijām izmirkuši pietiekami stipri. Pat bez visa lietus. Un nākamajā dienā, dienasgaismā pastaigājoties pa apkārtni, uz ceļa „sastapām” ļoti maz peļķu (un kur viņas visas pa nakti bija pazudušas?).

Atgriezties Rīgā jau 1. Janvāra dienā mums izdevās „nostopējot” tikai 2 mašīnas. Vienu, kura mūs izveda uz Rīgas – Ventspils šoseju, otra mašīna mūs „aizrāva” līdz pašai Rīgai.