Staburags un liktenis

pirmais_skan-1Novembra svētku laikā neviļus rodas pārdomas par to, kāpēc tagadējo laiku Latvijas liktenis ir tāds, kāds tas ir, un, kāds tas varēja būt.

Kāpēc stāvoklis Latvijā ir tāds, bet ne savādāks? Visi jau saka, ka esam bedrē ar krīzi vislielākā un pat pasaules eksperti atzīst, ka pārdzīvojam to vissmagāk par citiem. Kāpēc tik daudz latviešu vairs netic šīs valsts nākotnei, neko šajos gados nav darījuši, lai stāvokli mainītu, bet tikai atmetuši ar roku, bez protestiem par to, ko šeit valdošās partijas ir nodarījušas, un dodas meklēt laimi citur.

Tautas atjaunošanās stāvoklis vispār ir vairāk, nekā traģisks. Vēl vairāk, šodienas, 12. novembra "Latvijas Avīzē" vispār minēti demogrāfiskie parametri, pēc kuriem sanāk, ka 2100. gadā uz pasaules būs palikuši tikai 300 000 latviešu. Jāatgādina, ka neoficiāli uzskata, ka par nāciju var dēvēt tautu, kurai piederīgi vismaz miljons cilvēku. Nesākšu runāt par okupāciju, cittautiešiem. Viss tas ir jau bijis visus šos pāri par 700 gadus, kopš lielākā mērā par latviešiem eksistē rakstīta vēsture. Te ir bijuši vēl postošāki kari, nekā 20. gadsimtā,

Te ir bijuši vācu, dāņu, poļu, zviedru un krievu laiki, te ir bijis mēris un bads, bet tik un tā tauta ir atjaunojusies. Tagad ir pagājuši jau divdesmit gadi, kopš padomju laiku beigām, it kā pietiekošs laiks, lai sāktos uzplaukums, sava valsts, tauta brīva... tikai uzplaukuma vietā tāda sajūta, ka Atmoda ir bijusi latviešu tautas gulbja dziesma un tagad tā kā mirstošs gulbis nodejo savu pēdējo deju.

Tik neraksturīgi tautai, kas atguvusi brīvību!

Neviļus sāc domāt par iemesliem garīgās sfērās. Kaut kas ir salauzis tautas mugurkaulu. Un te neviļus rodas doma par to, kur vispār tautas smeļas savu spēka avotu. Vispirms jau vēsturē, jo tā slavenāka, jo lielāka tautai pašcieņa. Tad kāpēc pašcieņas nav tautai, kas spējusi tik daudz

pārciest šos visus gadsimtus un saglabāt sevi un savu kultūru. Kas vēl ir tautas spēka avots? Noteikti kāds simbols, kas visiem dārgs un tuvs. Kas mums tas varētu būt? Kaut kas cilvēka rokām radīts, gadsimtiem vecs, kā piramīdas Ēģiptē, kāds unikāls arhitektūras brīnums, kas

simbolizē šo valsti, kā Brīvības statuja ASV. Vai Brīvības piemineklis tāds simbols varētu būt? Bez šaubām, taču tas atklāts tikai īsi pirms Otrā pasaules kara, Padomju laikos cītīgi noklusēts, labi vēl, ka neiznīcināts, un gidu stāstos vispār pārveidota tā jēga - māte Krievija augstu

pacēlusi trīs zvaigznes - Baltijas republikas. Labi, tagad tās muļķības vairs nevienam nestāsta, bet tik un tā šis piemineklis nav gadsimtiem vecs Latvijas simbols. Tad varbūt visa Vecrīga, tikai to jau vairs nevar uztvert kā vienotu ansambli. To vecumu jau praktiski neredz.

Un tad kaut kā domas griežas pie dabas. Veidojumiem, kas būtu tādi, kas iederētos, kā tautas simbols. Latvijā daudz kalnu, kas gan nav īsti kalni un arī augstumu atšķirība tiem pāris metru, tad pāri paliek upes un ezeri, pēdējos atmetam, jo tie pārāk lokāli un arī nav neviena, kas būtu visas Latvijas mērogā slavens. Tas pats ar upēm, izņemot Daugavu, ko ne velti par Likteņupi sauc. Tik Daugava ir spēkstaciju sapurgāta un tās skaistums ir lielā mērā zudis. Tās zināmāko simbolu - Staburagu ieskaitot. Un rodas domā, nē, pat ne doma, bet pārliecība, vai neslēpjas te

avots visām likstām, ka latviešu tautas simbols Staburags zem ūdens slīcināts. Vēl atceros, kā manā bērnībā es kopā ar vecākiem braucu no Staburaga atvadīties, ne jau mēs vieni, daudzi brauca, kad tika nolemts to appludināt. tagad jau tas aizmirsts, bet tajos laikos nemaz nebija

divu domu, kas tas ir viens no Latvijas simboliem. Un simbolam nav tikai simboliska jēga un nozīme, tas kalpo arī kā tautas spēka avots.

Appludinot Staburagu, tika pārlauzts latviešu tautas mugurkauls. Vai vismaz notika mēģinājums to izdarīt, tieši tāpat kā tagad, kad oficiāli likvidēs māju nosaukumus, ja tās ciematu teritorijā atrodas. Jā, protams, neoficiāli jau drīkstēs tie nosaukumi palikt. Cilvēkiem jau arī ir iesaukas...

Tikai cilvēku, mājas, tautu sauc konkrēti, nevis ar cipariem. Tā tiek nīcināta mūsu vēsture un kāds brīnums, ka latvieši vairs neizjūt šo zemi par savu. Ja Latvijas simbols Staburags sen grimis un nav jau arī atjaunojams, pat tad, ja kādam ienāktu prātā to ūdenskrātuvi iztukšot. Kad

nekas vairs nesaista tevi pie šīs vietas, nav grūti pamest to un atrast citu. Ja grūt tev, tad dodies spēkus gūt tais vietās, kas pašas svarīgākās tautai ir. Jā, protams, arī citas vietas. Ir Sigulda, Venta, Gaiziņš,... un tomēr kaut kā lokāli. Lai neapvainojas vietējie patrioti, bet, aceroties pagātni, šajā sarakstā kā pirmais numurs tomēr bija Staburags. Pirms kādiem gadiem četrdesmit es biju Armēnijā un arī tur ir tauta, kas savu simbolu ir zaudējusi - par ko es runāju, jau sapratāt, tas - Ararats. Bet armēņu sirdīs jau paliek cerība: "Gan kādreiz Ararats būs mūsu?" Vismaz mums teica tā.

Bet latviešiem jau Staburags ir zudis un, ja nu tāpēc tauta zūd?