Spēles starp skatuvi un sadzīvi

image001Sestdiena, 20.septembris, 2013

Kā tas nereti vērojams pie talantīgiem aktieriem, arī Artūra Skrastiņa garīgā pasaule ir vārdos grūti ietērpjama, tā drīzāk ir notverama attieksmē un noskaņās. Lai gan sarunā mēģinām aplūkot dzīvi tuvplānā, tā kā putns laižas pāri mūsu galvām, un rokā paliek vien raibas spalvas – daži trāpīgi teikumi, mājieni, pieredzes atspulgi.

Artūrs šobrīd jūtas līdzsvarā un pats atzīst, ka viņa dzīvē ir viss: mīlēta un mīloša sieva, jauki un gudri bērni, darbs, kas sniedz gandarījumu. Tādēļ arī pirms iestudējuma Slazdā pirmizrādes, kas šonedēļ notika Dailes teātrī, aktieris nezaudē iekšēju stabilitāti. Mēs spēlējamies ar jautājumiem, atbildēm un replikām viegli, veidojot paši savu dramaturģiju.

Viens no vadošajiem Dailes teātra aktieriem Artūrs Skrastiņš publikai parāda visus savas dvēseles kaktiņus, jo citādi nevar, ja par to maksā naudu.

Kāda ir tava loma Slazdā?

Ļoti interesanta, tāpat kā viss šis pazīstamā īru dramaturga Konora Makfērsona darbs, kas, starp citu, ieguvis prestižo Lorensa Olivjē balvu kā 1997.gada labākā ludziņa.

Jā, to es lasīju teātra mājaslapā.

Nu, lūk, un tas džeks...

Tu spēlē Džeku?

Nē, es domāju, lugas autors (Džeku patiesībā spēlē Juris Žagars – aut.), viņš ir no tās šlakas kā Mārtins Makdona (britu dramaturgs, Dailē uzvestā Spilvencilvēka autors – aut.). Viņiem abiem ļoti patīk margināli tipi, kas dzīvo nomaļās Īrijas vietās, nav uz jūs ar alkoholu un tamlīdzīgām lietām. Tādi vientuļi un izslāpuši džeki. Un vide, kurā viņi dzīvo, ir leģendām apvīta, mūsu izpratnē tie varētu būt, piemēram, Pokaiņi.

Smaržo pēc mistikas...

Protams! Es iestudējumā esmu neliela lauku krodziņa īpašnieks, kurš kopā ar zemi un mājām to mantojis no sava tēva. Krodziņā mēdz iegriezties visi mani divi draugi, un sievietes tur ir diezgan liels deficīts. Bet kādā jaukā sestdienas vakarā krodziņā ierodas sen kā uz pilsētu notinies trešais draugs, viņam līdzi ir kāda sieviete no Dublinas. Pēkšņi izrādās, ka viņš ir pārdevis savu īpašumu netālu no mana krodziņa šai sievietei X, bet jauniegūtajām mājām ir spokaina pagātne. Dzerot visiem kopā alu, atklājas, ka ikvienam ir attiecības ar citu, teiksim, paralēlo realitāti. Visiem ir savi stāsti par to, ka aiz šīs redzamās pasaules eksistē vēl kāda cita, neredzama pasaule. Un kādā brīdī tā cita pasaule sāk komunicēt ar tevi.

Vispirms parunāsim par šo realitāti. Pēc kā tu šobrīd esi izslāpis šajā pasaulē?

Godīgi sakot, nevaru uzreiz atbildēt, jo man viss ir (gara pīppauze – aut.).

Tagad tikai jāturpina tālāk, liec galdā un uzskaiti!

Nē, nu, ja tu uzdod jautājumu, pēc kā esmu izslāpis, man uzreiz jādomā, kā man trūkst.

Tā var būt problēma, ja esi dzimis laimes krekliņā.

Viss ir šobrīd... Tagad man ir tāda normāla aktiera pirmizrādes stadija, kad aizvien vairāk sāk vērties vaļā luga un parādīties mans tēls, bet es nezinu, kam tas ir interesanti...

Pajautā vēl: kam tas ir izdevīgi?

Vakar ar dēlu bijām ar riteņiem, izbraucām uz veikalu. Bija tādas puiku sarunas. Tad es bišķi pacilāju meitu, viņai patīk tā uzrāpties man uz pleciem un vingrot. Mēs ēdām vakariņas, skatījāmies multenes. Nu, katrā ziņā es nevaru atrast neko tādu, ko tev pateikt (smejas).

Tu uzbūri skaistu, mietpilsonisku idilli, kas tev nav sveša, vai ne?

Jā, jā! kā teica mans skolotājs Pēteris Krilovs – lai būtu par mietpilsoni, ir jābūt ļoti lielam talantam. Man labi padodas. Bet ko sevī ietver vārds „mietpilsonis”, es patiesībā nezinu.

Esi redzējis Bunjuela filmu Buržuāzijas diskrētais šarms?

Protams, esmu. Bunjuels to visu rāda diezgan manierīgā gaismā. Tas tomēr nav stāsts par mani.

Jo tu nenāc no tik garlaikota, pārtikuša un izlaista sabiedrības slāņa, bet pārstāvi radošo inteliģenci. Esi viens no tiem aktieriem, uz kuriem balstās Dailes teātra repertuārs. Tas ir pagodinoši, tas sniedz gandarījumu, taču tas ir arī nogurdinoši. Vai tu kontrolē savu iekšējo kvēldiegu, lai tas nepārkarstu?

Vai es kontrolēju savu kvēldiegu... Tu pats to izdomāji (smejas)?

Nepiesienies maniem verbālajiem atradumiem!

Ir jau tagad tās ekonomiskās spuldzītes.

Bet tās ir kaitīgas veselībai, jo pildītas ar dzīvsudraba gāzi, ļoti indīgas, uzmanies!

Tiešām? Bet es atkal nepratīšu interesanti atbildēt. Jāatzīstas, man tā āda ir tik bieza uzaugusi pa šiem gadiem, ka es ar nerviem vairs baigi neslimoju.

Hipohondrijai esi ticis pāri?

Vai tad man tā bija?

Jā, šī dzeltenīgā informācija ir publiskota.

Tas droši vien bija Moljēra sakarā (Bulgakova Versaļas koda iestudējumā 2010.gadā Skrastiņš spēlēja slaveno franču dramaturgu Moljēru – aut.). Redzi, es būtībā dzīvoju un slimoju, mana diagnoze vienmēr ir attiecīgā brīža loma. Tā tiešām ir. Tāpēc arī šobrīd jūtos iekšēji līdzsvarots, jo mans varonis Brendans jaunajā ludziņā ir harmonisks cilvēks. Viņš ir mierā ar to, ka visu laiku jāsarunājas ar spokiem un mirušām dvēselēm. Viņu tas vienkārši nerausta. Pārējos lugas varoņus gan rausta.

Vai pats dzīvē esi sajutis pieskārienus no paralēlās pasaules?

Jā, man bijuši tādi sapņi, ļoti reāli. Bet sveši sapņi ir pats garlaicīgākais, par ko varētu runāt.

Tu uzaugi pie vecmāmiņas, bet vecmāmiņu audzināti zēni parasti ir emocionāli un izlutināti.

Tā gluži nav. Mamma man nomira agri, bet tad es dzīvoju pie patēva. Protams, daudz ko ietekmējusi arī mana vecmāmiņa.

Viņa tev bija mammas vietā.

Es ļoti agri uzsāku patstāvīgu dzīvi. Manuprāt, cilvēks jau piedzimst ar gatavu nervu sistēmu un iztēles iespējām. Vecāki var ietekmēt, ietīt bērnus tādā kā kokonā, bet būtībā neko izmainīt otrā cilvēkā nevar. Domāju, ka cilvēks šai pasaulē ienāk gatavs. Es to pēc saviem bērniem redzu.

Tu tur redzi arī sevi?

Jā, protams. Ne vienmēr tas ir man glaimojoši, piemēram, egocentrisms un spītība. Vienalga mēs jau instinktīvi meklējam kaut ko no sevis bērnos. Mums gribas, lai tie bērni mūsos spoguļojas. Bet lielākais izaicinājums ir tas, ka tev jāspēj skatīties uz bērnu kā autonomu personību. Mēs ar Ilzi kaut kā viņus ļoti respektējam un klausām. No pirmās dienas.

Esi spēlējis tik daudz absolūti atšķirīgu lomu, ka varētu domāt – esi skatītāju priekšā novilcis ādu. Vai tev ir palicis pāri kāds neaizskarts dvēseles kaktiņš?

Es varu bišķi padomāt?

Laiks mums ir.

Redzi, man valsts maksā par to, lai es rādītu savas dvēseles kaktiņus. Citādi es nebūtu izvēlējies šo profesiju. Būtu pilnīgi idiotiski strādāt par aktieri un visu laiku slēpties no tā, kas tu esi. Aktiera darbs jau ir atvērt arvien jaunus un jaunus dvēseles kaktiņus. Esmu pārliecināts – lai arī šķietami lomām un arvien atšķirīgajiem tēliem, ko tu radi, ar tevi nav nekāda sakara, tajā pašā laikā tu to atšķirīgo cilvēku tomēr uzbur no sev vien pieejamiem resursiem, sava intelekta, jūtām, iztēles un tā tālāk.

Aktieris ir ierosinātājs, viņš rotaļājas gan pats ar savām, gan partnera, gan publikas emocijām un prātu.

Jā, piekrītu. Bet nevaru neviena paša cilvēka dvēseli iekustināt, ja man pašam tā dvēsele nekustas. Tas var notikt tikai mijiedarbībā. Es teikšu tā: vismaz vienā mēģinājumā man tas ir jāizdara, man ir jāievibrē. Pēc tam jau es to varu ar tehniku trīsdesmit reizes nomānīt. Bet, ja ir runa par emociju, tad tai dvēselei vienā brīdī jānotrīs.

Rezultātā neaizskarts tevī nekas nevar palikt, vai ne?

Ja es par to sākšu domāt, man jāiet prom no teātra. Vai, vai, ko es te sevi tērēju, ko es te rādu... Aktieris jau citādi nevar. Tur ir tas skaistums.

Jauniestudējuma nosaukums ir simbolisks, cilvēka dzīve var pārtapt slazdā, kad viņš arvien vairāk apzinās savu spēju robežas. Kādas ir tavas sajūtas pirms četrdesmitās jubilejas?

Kad? Vai tad ne nākošgad?

Jā, pēc gada 18.septembrī.

Es jau domāju, vai tiešām...

Pameditēsim, lūdzu, tagad par dzīves slazdu, tajā taču var būt arī ļoti patīkami, nezinu...

Varbūt. Es to drīzāk redzu tā: okei, es atrodos slazdā, tas ir repertuāra teātris, sēžu tur, graužu ļoti garšīgu sieriņu un jūtos labi.

Izklausās pēc pelītes.

Nuja. Es mierīgi ar nadziņiem knibinu to sieriņu, un tas ir garšīgs, smaržīgs. Te ir silti, un kaķis pie manis netiek.

Kas tavā gadījumā būtu kaķis, no kā tu baidies?

Es baidos, ka tā pasaule, sabiedrība vai iedzīvotāji var kaut kādā veidā kļūt ļauni pret mani. Izdarīt tā, ka es nokļūstu, piemēram, Ziemeļkorejas cietumā. Es baidos, ka pasaulē var sākties karš.

Internetā lasīju baumas, ka mūs var okupēt Krievija...

Es negribu otrreiz Padomju Savienību, negribu kolhozu. Es gribu privātīpašumu. Man šķiet, ka viss iet uz to, ka karš būs. Un visai globāls. Šodien, protams, nevar runāt par tādu karu, kāds risinājās pagājušajā gadsimtā. Būs citādi, jo mūsdienās ir tādi ieroči, ka viss notiks ātri, mērķtiecīgi un, vēlams, nesāpīgi. Katrā ziņā es izjūtu kara bailes.

Imants Ziedonis pēc Dvīņu torņu sabrukuma man intervijā teica, ka atvērušies vārti reliģiju un pasaules uzskatu karam. Vai arī tu izjūti, ka garīgā konfrontācija turpinās?

Tu domā, ka es lidinos gaisā un skaitu dzejolīšus? Esmu sociāla būtne.

Domāju, ka esi depresiju cilvēks.

Nopietni?! Protams, bet es kaut kā to....

Negribu piesaukt pusmūža krīzi, bet domājošiem cilvēkiem šaubas ir dzīves pavadoņi.

Es tev pateikšu, kas ir mainījies: jūtos tā, kā Likteņdzirnu un Meža gulbju laikā. Mainījies ir tas, ka, satiekoties draugiem, sarunu tēmas ir citas – par slimībām, kas kuram sācis sāpēt, par bērniem. Agrāk mēs par to vispār nerunājām. Vienmēr esmu dzīvojis ilūzijās par pasauli, sevi un cilvēkiem, bet tagad lēnām saprotu, ka tās ilūzijas pamazām izplēn.

Bet tas atkal dod tādu, es nezinu, aukstasinību.

Tu jūties spēcīgāks, apzinoties, ka ilūzijas tevi atstāj, jo es tās identificējis?

Varbūt. Kad tu man prasi par tiem nerviem un dvēseles kaktiem, depresijām un profesiju, tā tas vienkārši ir. Es par to negruzos. Agrāk tas viss mani uztrauca, no sērijas: ārprāts, kas ar mani notiek! Vai, strādājot pie lomas, tu domā: nu ir pasaules gals. Bet tagad tu saproti, ka tā tam arī ir jābūt, jo pēc tam sekos atvilnis. No paisuma un bēguma tā dzīve sastāv. Un tu vairs netrako par to, ka jūties sūdīgi. Un tā ir mana priekšrocība salīdzinājumā ar jauniem cilvēkiem, kuri nesaprot, kas ar viņiem notiek. Bērni arī nesaprot un diskomfortā raud.

Mēdz runāt par mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem un kases gabaliem. Viens otru jau neizslēdz, un tomēr – kas tavās acīs ir mākslinieciski augstvērtīga izrāde?

Grūti atbildēt īsi (pauze). Es vienkārši mēģinu atcerēties kādu mākslinieciski augstvērtīgu izrādi (smejas).

Un nekas nenāk prātā?

Redzi, problēma ir tā... Esmu redzējis dažas mākslinieciski augstvērtīgas izrādes un dažās arī piedalījies. Mēģinu tagad tās nošķirt. Īsajā atbildes versijā jāsaka, ka ļoti skaidri izstāstītā stāstā ir vēl kāda pievienotā vērtība metafiziskā līmenī, kas nāk paralēli un atstāj sajūtu, ko nevaru noformulēt, nezinu, no kā tā rodas. Tas notiek iracionālā līmenī. Un tad ir izrādes, kuras tiešā vārdā ir būvētas tā, lai blieztu man pa aknām, piemēram, valmieriešu Raudupiete, kas ir mans pēdējā laika spēcīgākais pārdzīvojums teātrī. Ceru, ka Seņkovs (režisors Elmārs Seņkovs – aut.) mani uzaicinās kādreiz spēlēt pie sevis. Es vispār negribu saukt konkrētus piemērus, bet man tuvākās izrādes ir tās, kuras atstāj to vārdos nepasakāmo sajūtu.

Banāli sakot pēcgaršu?

Tas ir par maz, jo pēcgaršu ļoti daudz kas atstāj. Pēc ļoti saštukotas, sadomātas izrādes arī var būt pēcgarša.

Teātris ir tik ārkārtīgi daudzveidīgs un īstenībā unikāls. Tas notiek tajā vakarā un tikai ar tiem skatītājiem, kuri atrodas zālē. Gaistoša māksla. Tas ir skaudri, traģiski un vienlaikus tajā slēpjas mirkļa skaistums. Kaut kāds nežēlīgais skaistums. Mums ir bijušas pāris tādu Vējiem līdzi izrāžu (Artūram ir Reta Batlera loma – aut.). Tā nav kritiķu mīlētā izrāde un droši vien netiks ierakstīta vēsturē kā viena no mākslinieciski augstvērtīgajām, bet es pilnīgi nopietni to saku: tas, kas tai vakarā notiek ar tiem skatītājiem un mums kopējā piedzīvojumā, ir vārdiem neaprakstāmi. Tu tiešām fiziski jūti, ka skatītājs finālā klausās katru vārdu, ko pasaki. Viņos iekrīt katrs vārds. Redzi, un tur ir tas jautājums: vai tā ir māksla vai nav? Kurā brīdī tad rodas tas mākslas fakts, un kas vispār ir māksla, kāds ir teātra uzdevums? Tā nav ne stājmāksla, ne rakstniecība, pat ne kino. Teātra uzdevums ir runāt ar skatītāju, pareizi? Izmainīt viņu.

Pianiste Jautrīte Putniņa teikusi apmēram tā: mūzika vai nu ir, vai nav. Ja izjūtu katarsi, tātad bija māksla.

Ja izrādes beigās skatītājs piedzīvo katarsi, tad tā ir māksla? Tad jau mēs varam runāt par daudzām izrādēm, kas attiecīgajā vakarā kļūst par mākslas faktu. Ar Oņeginu (Artūrs šai mūziklā ir titullomā – aut.) arī bija līdzīgi. Bet ne ģenerālmēģinājumā, ne pirmizrādē vēl izrāde nepiedzima, mazliet vēlā, un ar Vējiem līdzi arī tā notika. Tāpēc teātris ir tik amorfa un efemena lieta, kuru nevar īsti satvert. Viens ir tas aspekts, ka kritiķi, teātra zinātnieki izrādi apraksta un ieliek mākslinieciski augstvērtīgo iestudējumu plauktiņā, otrs – izrāde dzīvo savu dzīvi kopā ar skatītāju un ik pa brīdim kļūst par mākslas faktu.

Ko tu parasti dari pēc nospēlētas izrādes?

Ļoti vienkārši: pēc labas, notikušas izrādes mēs sēžam ar partneriem un partnerēm. Par laimi, šajā teātrī vēl strādā aktieri, kas te nav tikai sevis, bet mākslas pēc un kuriem ir ārkārtīgi liels kaifs pārrunāt, kas tikko uz skatuves notika, kāpēc notika un kāpēc vakar nenotika. Tas ir milzīgs gandarījums.

Uz mājām tu nesteidzies?

Kā nu kuru reizi, viss notiek organiski.

Vai mājās ar sievu (aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu) mēdzat pārrunāt teātra lietas?

Tas ir neizbēgami. Šķiet, mums abiem, bet jo īpaši Ilzei, ir veselīga attieksme pret dzīvi un šīm lietām. Varb`tu tā ir, pateicoties bērniem. Būtībā mēs esam iemācījušies pasmieties paši par sevi.

Esi kādreiz kādam režisoram teicis: nē, to es nedarīšu?

Esmu teicis tā: nē, šo lomu un pie šī režisora es negribu spēlēt vispār. Bet manā atmiņā nav situāciju, kurās režisors kaut ko liktu darīt un es atteiktos.

Tu esi ne tikai teātra, bet arī kino aktieris.

Divus gadus filmējos UgunsGrēkā, bet tas bija sen, un pagaidām latviešu seriālos neangažējos. Tikko beidzu lielu darbu krievu astoņu sēriju filmā, kas tika uzņemta Rīgā un Osetijā.

Tad tu vari salīdzināt kino virtuvi Latvijā un Krievijā.

Mēle neceļas salīdzināt. Bet tas astoņu sēriju formāts mūsdienās ir visejošākais pasaulē. Principā tas nav seriāls, bet filma, ko uzņēma ar vienu kameru. Nekādu paviljonu un dekorāciju nebija, viss tika inscenēts īstā vidē.

Tā nav tava pirmā saskare ar Krievijas kinematogrāfu, spēlēju taču arī Kirila Serebreņņikova filmā Neuzticība, ko rādīja Venēcijā. Tātad zini kā Krievijā tas notiek.

Tur bija maza lomiņa, bet vispār krieviem šeit ļoti patīk filmēt tāpēc, ka viss ir ļoti organizēts. Un man patīk pie viņiem filmēties. Šis būtībā bija pirmais tik liela mēroga darbs, viena no galvenajām vīriešu lomām. Man tā bija liela atbildība.

Kā filmu sauc?

Darba nosaukums ir Nasledije (Mantojums), bet es nezinu, kad to rādīs. Ceru, ka ilgi viņi nemarinēs, varbūt pavasarī vai pat agrāk to varēs redzēt Maskavas Pirmajā televīzijas kanālā.

Latvieši krievu filmās daudz spēlējuši nacistus...

Es tur spēlēju vācu žurnālistu, kurš braukā pa pasaules karstajiem punktiem. Filmas scenārijs ir ļoti nopietns un aptver milzīgu laika posmu no 1914.gada līdz mūsdienām. Vispār stāsts ir par krievu baletdejotāju Veru Oļšansku. Viņas vecmāmiņas, slavenas dejotājas, mīļotais, respektīvi, vectētiņš, noguldījis Šveices bankā milzīgu naudas summu. Filmas darbībai turpinoties 1992.gadā, kad mazmeitiņa ir slavena balerīna, viņa Suhumi lidostā iepazīstas ar vācu žurnālistu. Vera ved savu divgadīgo meitiņu uz Kaukāzu ārstēt astmu. Viņa atstāj bērnu pie māsas un aizbrauc uz Sočiem dejot izrādi, bet ciematā iebrūk abhāzieši. Sākas karš, bet šie notikumi ir tikai fons, bez politiskiem zemtekstiem. Filmā es šo balerīnu pierunāju palikt Sočos. Žurnālists viņā, protams, ir iemīlējies.

Bet kopumā tas ir ļoti humāns stāsts. Piedzīvoju arī ļoti interesantu filmēšanās nedēļu Osetijā, kur biju ar visu savu ģimeni. Ilze arī filmējās.

Tava sieva arī tēloja vācietu?

Nē, tieši otrādi – krievieti, viņa spēlēja filmas galvenās varones māsu. Mums tas bija brīnišķīgs kultūrvēsturisks piedzīvojums, pirmoreiz redzēju Kaukāzu. Dzīvojām ārkārtīgi skaistā vietā, kalnu aizā, bet filmēšana notika mazos kalnu ciematiņos. Tas bija ļoti, ļoti interesanti.

Vai mazā Emīlija un Marats visur jums gāja līdzi?

Protams! Mēs bijām vienīgie ar bērniem, līdz ar to vietējie kaukāzieši viņus burtiski nēsāja uz rokām. Vispār Kaukāza reģions ir neparasti interesants, iesaku aizbraukt uz Ziemeļosetiju. Dzīvojām apmēram trīs tūkstošu metru augstumā, baudījām brīnišķīgu gaisu un ēdienu. Mēs atradāmies pavisam netālu no vietas kalnos, kur 2002.gadā gigantiska ledāja nobrukumā bojā aizgāja pazīstamais krievu aktieris un režisors Sergejs Bodrovs ar savu piecdesmit cilvēku filmēšanas grupu. Tu taču esi redzējis viņa filmas Brat un Brat2? Viņš bija absolūts meiteņu elks. Viņus brīdināja, lai neizmanto pirotehniku filmēšanā un nespridzina, diemžēl viņi nepaklausīja....

Vai tu arī piedzīvoji riskantas situācijas uzņemšanas laukumā?

Jā, tur gāja diezgan ekstrēmi. Bija dažādi triki ar mašīnām, kurus izpildīja kaskadieri, un arī man bija jābrauc pie stūres pa stāviem kalnu neceļiem. Bet visriskantākais pasākums bija straujas kalnu upes šķērsošana. Kūstošo ledāju ūdens tajā bija tikai apmēram plus piecus grādus silts un straume tik mutuļojoša, ka gribēdams nevari nostāvēt. Pāri upei tika pārvilkta trose, pa priekšu gāja kaskadieris, la parādītu mums to trasīti, kā pareizi iet, kur mazāk zemūdens akmeņu. Bet to kaskadieri divas reizes straume vienkārši nonesa, viņš tikai ar rokām spēja turēties pie troses, kājas kuļājās ūdenī. Nu, tad gājām mēs, protams, hidrokostīmos, gandrīz līdz upes vidum tikām, bet tad sapratām, ka turpināt būtu pārāk liels risks. Epizodes filmēšana tika apturēta. Sajūtas, ko piedzīvoju, šķērsojot upi, nav vispār aprakstāmas. Tu no visa spēka turies pie troses, kas nepārtraukti šūpojas, tavs ķermenis iegremdēts ledainā ūdenī, un straume tāda, ka kāju nevar pacelt.

Un Ilze ar bērniem krastā nervozē...

Ilze tobrīd neatradās uzņemšanas laukumā un nezināja, cik riskantā pasākumā esmu iekūlies. Katrā ziņā, man tas bija neaizmirstams mirklis.

Kaut kur lasīju, ka tev vārds dots, sajūsminoties par Voiničas romānu Dundurs, kur galveno varoni sauc par Artūru. Vai tiesa?

Jā, tā bija izdomājis mans tētis. Viņam vienu brīdi Dundurs bija kulta grāmata. Kad tētis uzzināja, ka gaidāms dēls, viņš saprata – Artūrs.

Tevī ir kaut kas dundurisks?

Jā! es mīlu nostāties pret pastāvošo iekārtu, riskēt brīžos, kad veselais saprāts saka: varbūt to nevajag darīt.

Daudzi psihologi apgalvo, ka vīrieši sievietēs meklē māti.

Domāju, ka visi vīrieši tā dara. Viņi meklē māti, bet sievietes – tēvu. Nu, vismaz salīdzina viņu ar savu vīru.

Tad tev nākas konkurēt ar sievastēvu Jāni Ķuzuli, kādreizējo Literatūras fonda vadītāju, tagad Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņa vadītāju, rokasbumbas tiesnesi.

Protams un tā ir diezgan sīva konkurence. Viņš ir tik... Nē, nu man vispār ar sievas vecākiem tā paveicies, ka es par to kādreiz grāmatu uzrakstīšu. Tās ir ārkārtīgi spēcīgas personības, un mums ir tāda sava lieta, laukos, mežā, garas sarunas vasaras vakaros. Ar Māru (dzejniece, dramaturģe Māra Zālīte – aut.) mēs varam stundām runāt par visdažādākajām tēmām, jo abi kaut kur esam ļoti līdzīgi. Jau sen esam secinājuši, ka rakstniecības un dzejošanas iekšējie procesi līdzinās aktiera darbam teātrī. Būtībā mēs nodarbojamies ar vienu un to pašu: gan dzejnieks, gan aktieris meklē tēlus, tikai katrs savā veidā. Par tiem kaktiņiem runājot, kad Māra raksta lugu vai dzejoli, vienalga, tas ir par viņu.

Un kur nu vēl Jānis ar savu ārkārtīgi bagāto pieredzi visdažādākajās jomās! Viņš dzīvē ļoti daudz kam izgājis cauri, tāpēc man jāsaskaras ar ļoti sīvu konkurenci.

Vai esi atradis savus otros vecākus?

Zinu, ka sievasmāte mani tā uztver – kā savu dēlu. Viņa reizēm man publiskās vietās piekārto matus vai kaut ko tamlīdzīgi, ļoti labi zinādama, ka man tas nepatīk (smaida). Protams, sievas vecāki ir arī tavi vecāki, nu, tas ir skaidrs.

Vai tu zini, no kurienes tavos gēnos dvīnība?

Esmu dzirdējis, ka vīrietis tās lietas neietekmē, bet tas ir pa sieviešu līniju. Un izrādās, ka mums abiem ar Ilzi radurakstos, ja pēta dzimtas koku, dvīņi bijuši vienā un tai pašā zarā. Tā ir Dieva dāvana, pie kuras vainīgi esam abi.

Cik līdzīgi viņi jums ir?

Mūsu dvīņi ir tik pat atšķirīgi, cik līdzīgi. Mums ir ļoti stipra un ļoti liela ģimene. Tas ir mans vislielākais mierinājums.

Vecumdienās?

Jau tagad! Man tā ļoti ilgu laiku nebija bijis. Bet sākumā, kā vienmēr pret jebkuru iepazīšanos, biju uzmanīgs un piesardzīgs. Vienkārši uzreiz neapzinājos vērtību, ko nozīmē liela ģimene. Šķiet, itāļiem tas vispār nebūtu jāstāsta, vai ne?

Tik liela ģimene jau vēl neesat...

Esam! Nesen mūsu lielā ģimene vēl papildinājusies ar brīnišķīgu mazu meitenīti. Ilzes brāļa bērnu. Mēs esam ļoti ievērojams karaspēks (Artūrs bez sievas vecākiem pieskaita arī viņas brāli Jāni un sievu Alisi un viņu bērnus – aut.). Un priekš manis tas ir miljons!

Kas ir tavi makšķerēšanas partneri?

Māra!

Tiešām?

Jānis nemakšķerē, Ilze arī, viņi tikai ēd. Emīlija skatās. Ja izvelku līdaku vai karpu, tad meitēns, kamēr zivs spirinās, lūr ap stūri kilometra attālumā. Bet Marats viens pats karpu izvilka!

Trīs gadu vecumā?

Jā, nu, ar tēta palīdzību. Marats man ir ļoti nopietns palīgs, bet galvenā partnere makšķerēšanā tomēr ir Māra. Mēs varam stundām runāt. Ja kaut kas nopietns pieķēries, kad neesmu blakus, viņa man zvana uz Rīgu. Tā ir mūsu pasaule.

Kādus ūdeņus abi esat iecienījuši?

Mums ir dīķis, kurā ieviesušās līdakas un karpas, tāpēc zivju mums pietiek ilgam laikam. Šovasar divus mēnešus nodzīvojāmies tikai pa laukiem.

Darba laukos daudz?

Zāle jāpļauj, bet mums ir pietiekami daudz tehnikas, lai visu padarītu paši. Jānis par to parūpējies. Mēģinām turēt to vietu tīru un sakoptu, bet – atļaujot sev arī atpūsties. Lai nav tā, ka lauki pārvēršas par nemitīgu strādāšanu, jo tad vairs nav nekāda prieka. Teiksim tā: grīdai jābūt tīrai, bet jābūt iespējai arī pazvilnēt un pamakšķerēt. Neiespringstot.

Tavā arsenālā noteikti ir ne mazums makšķernieku stāstu, bliez vaļā!

Pārsvarā tie stāsti ir neticami komiski. Ir viens fantastiski skaists ezers Kurzemes mežu vidū, to sauc par Kuksi. Ezers ir maziņš, bet tur ir karpas un brekši. Sarunājām ar Juri Rijnieku (režisoru – aut.), ka jāizbrauc ārā trijos naktī, lai ar rītausmu būtu ezerā. Pirms pieciem rītā bijām pie ezera. Vēl turējās akla tumsa. Klupdami krizdami pa meža taku aizklumurējām līdz ezera laipai, izvilkām līdzi paņemtos speciālos makšķerēšanas krēslus, iemetām melnajos ūdeņos makšķeres, apsēdāmies un aizvērām acis. Kad acis atvērām, pulkstenis rādija deviņus no rīta, bijām nogulējuši četras stundas. saule spīd, karsts, un skaidrs, ka nekādas copes nebūs. Likām visas makšķeres mašīnā un braucām mājās. Baigie makšķernieki!

Ar Māru mums ar’ visādi stāsti, bet tos es pataupīšu memuāriem.