Spārnotie cilvēki.

Tauriņcilvēks.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā prese sacēla troksni par dīvainu radību, kas tika nosaukta par "Cilvēku-kodi" jeb angliski "Mothman". Kriptīdu, kas faktiski bija pilsētas leģenda. To it kā vairākas reizes redzēja Pointplezantā (Rietumvirdžīnijā) 1960. gados. Pirmā publikācija avīzē par to parādījās 1966. gada 16. novembrī ar virsrakstu "Pāris redzēja putnu... vai radījumu... vai kaut ko cilvēka lielumā".

"Cilvēks-kode" kļuva plaši pāzīstams pēc Greja Bārkera pētījumiem 1970. gadā un Džona Kila grāmatas publicēšanas 1975. gadā. Romāns kļuva par bāzi filmai "Cilvēks-kode" ar Ričardu Gīru galvenajā lomā.

Notikumi sākās ar to, ka 1966. gada 12. novembrī pieci cilvēki, kuri raka kapsētā kapu Klendeninas (Rietumvirdžīnija) tuvumā, stāstīja, ka ir redzējuši lidojam cilvēkveidīgu figūru. 1966. gada 15. novembrī divi jauni pāri no Pointplezantas: Rodžers un Linda Skarsberiji un Stīvs un Mērija Malleti paziņoja policijai, ka ir redzējuši lielu baltu būtni ar spīdošām, sarkanām acīm. Viņi aprakstīja to, kā lielu, lidojošu cilvēku, ar, apmēram 3 metrīgiem spārniem, kas vajāja viņu mašīnu. Turpmākās dienās sāka nākt līdzīgi ziņojumi. Divi ugunsdzēsēji aprakstīja redzēto kā "milzīgu putnu ar sarkanām acīm". Meisonas apriņķa šerifs Džordžs Džonsons sprieda, ka aculiecinieki ir redzējuši nenormāli lielu gārni. Apakšuzņēmējs Ņuvels Partridžs paziņoja policijai, ka lukturīša gaismā radījuma acis spīdēja kā atstarotāji. Rietumvirdžīnijas Universitātes biologs reportieriem deva komentāru, ka redzētais radījums varētu būt līdzīgs Kanādas dzērvei, kas nomaldījusies no migrācijas ceļa.

Ziņojumi par cilvēku-kodi beidzās pēc tam, kad 1967. gada 15. decembrī sabruka Sudraba tilts. Tas deva leģendai pavedienu, lai sasaistītu savā starpā radījumu un tiltu.

Tas gan nenozīmē, ka lidojoši cilvēki nav redzēti agrāk un vēlāk citās vietās. Pirmais ziņojums par spārnotu cilvēku Amerikā ir datēts ar 1877. gadu. Par to kāds aculiecinieks stāsta avīzes "New York Sun" korespondentam. 1967. gada augustā, Meksikā spārnotu radījumu redz kāds naktssargs. Spārni tam esot bijuši mazas lidmašīnas lielumā.

1978. gadā gigantisks radījums ar spārniem esot aizsedzis ogļračiem ieeju Fraiburgas pilsētas šahtā. Monstra kliedzieni biedējuši cilvēkus un viņi baidījušies tam tuvoties. Šahtā noticis sprādziens, bojā aizgājuši 19 cilvēki, ja ogļrači būtu tikuši šahtā, bojā aizietu arī viņi.

1994. gadā spārnoto cilvēku Meksikā redzēja kāds no rančo strādniekiem, kad gāja blakus kapiem. Radījumam ķermenis zem jostas vietas esot bijis kā putnam, virs jostas - kā cilvēkam. Ieraudzījis cilvēku, tas aizlidojis. Pēdējo reizi tāds radījums redzēts Meksikā 2006. gada maijā, augstienes Cerro de la Silla tuvumā. Diānai Perlai Čapai izdevās to nofotografēt. Lidojošais radījums turējis ķepās laupījumu - suni vai aitu. Atklāti sakot, saprast attēlo neko nav iespējams.

Tas viss ir noticis Jaunajā Pasaulē. taču tas nenozīmē, ka lidojoši cilvēki nav sastopami arī mūsu kontinentā - runa ir par Tālajiem Austrumiem. Tālāk - Gaļinas Beliševas raksts no izdevuma "Zagadki XX veka", 2017. gada 5. numura. Turklāt liecības par tiem sniedz cilvēki ar reputāciju, piemēram, pazīstamais rakstnieks Vladimirs Arseņjevs.

Sievietes kliedziens.

Savā grāmatā "Sihote-Alinas kalnos" pazīstamais rakstnieks un ceļotājs V. K. Arseņjevs raksta par tikšanos 1908. gada jūlijā ar spārnotu radījumu Gobilli upes rajonā. Šajā dienā pēc lietus jūtami kļuva aukstāks un sabiezēja migla. Arseņjevs gāja pa taku gar upi, kad ieraudzīja milzīgas pēdas, kas vienlaikus bija līdzīgas lāča un cilvēka pēdām. Pēkšņi viņa suns Alpa saslēja spalvu un draudoši ierūcās. Tūlīt pat bija dzirdams lūstošu krūmu troksnis, it kā kāds zvērs glābtos bēgot. Taču tālāk nebēga, apstājās netālu, it kā gaidot. Tas ilga dažas minūtes. Tikko Arseņjevs grasījās aiziet un spēra soli, nezināmais radījums paskrēja prom dažus metrus un atkal sastinga. Rakstnieks nesekmīgi ieskatījās biežņā, taču krūmi bija tik ļoti cieši saauguši, ka aiz tiem nevarēja redzēt pat kokus. Tad viņš paņēma akmeni un meta to uz to pusi, kur atradās zvērs. Tālāk notika kas negaidīts. Atskanēja spārnu troksnis, no miglas parādījās milzīga, tumša figūra un aizlidoja uz upi, pakāpeniski pazūdot miglā. Suns trīcēja pie visām miesām un spiedās pie saimnieka kājām. Apkārtnes klusumā Arseņjevs izdzirdēja dīvainus kliedzienus, kas bija līdzīgi sievietei vai pūcei.

Vīrietis nolēma iet uz apmetni, kur viņu jau gaidīja udegejieši, kuri bija atgriezušies no medībām. Kad pēc vakariņām viņš pastāstīja vietējiem iedzīvotājiem, ko redzēja taigā, tas nevienu neizbrīnīja. Izrādās, ka udegejiešiem bija zināms, ka šajā apvidū dzīvo cilvēks ar spārniem. Mednieki ne reizi vien bija redzējuši viņa pēdas, kas pēkšņi parādījās uz takas, bet pēc tam pēkšņi pazuda. It kā kāds būtu nolaidies no augšas un pēc kāda laika atkal pacēlies gaisā. Sekot lidojošajam cilvēkam viņi baidījās - viņa kliedziens bija pārāk šausmīgs.

Vietējo mednieku V. G. Jermakovu, kad viņš nakšņoja taigā, vienreiz uzmodināja tāds pat kliedziens. Tas sākās ar baigu gaudošanu, pārgāja "histēriskas sievietes" spiegšanā un beidzās ar žēlabainu ūjināšanu. Skaņa nāca no pārejas puses puskilometra attālumā no mednieka, bet pēc tam sāka tuvoties. Suņi, kas nepazina bailes, jo bija pieraduši pie taigas iemītniekiem, trīcēja pie visām miesām un spiedās pie cilvēka kājām. Jermakovs paķēra ieroci un sagatavojās sagaidīt ciemiņu. Taču kliedziens kaut kā pēkšņi netālu no viņa apmešanās vietas pārtrūka. No rīta mednieks ar suņiem centās atrast nezināmā zvēra pēdas, taču veltīgi.

Vēl viena tikšanās ar spārnoto būtni notika Piejūras dienvidos 1944. gadā. Karavīru grupa, 6 cilvēku sastāvā atgriezās no ciemata ar produktiem. Jau bija gandrīz tumšs, kad viņi ieraudzīja, ka no debesīm laižas lejā spīdoša lode. Tikko objekts pieskārās zemei, atskanēja asinis stindzinoši sievietes kliedzieni. Pametot gan ratus, gan produktus, zaldāti metās bēgt. Nonākuši kara daļā, viņi kaut ko nesakarīgu centās stāstīt par lidojošu cilvēku. Visi nodomāja, ka viņi ir sajukuši prātā, un nosūtīja ārstēties. Kas ar viņiem notika tālāk, nav zināms.

70. gados pagājušā gadsimtā Averjanovs, medījot taigā ar suni Palmu, izdzirdēja sievietes kliedzienu, kas pakāpeniski tuvojās. Medniekam likās, ka nepazīstamā sieviete izkliedz viņa vārdu. Šausmās Averjanovs metās bēgt, taču paklupa un nokrita. Zemē gulošajam cilvēkam uzklupa šausmīgs radījums ar ar tumšiem, ar plēvi apvilktiem spārniem. Šausmīgākais bija tas, ka monstram bija visai cilvēciska izskata kājas, ko klāja vilna, tikai ceļi bija kaili. Uzbrucējs pretīgi smirdēja. Acīmredzot radījums centās satvert mednieku, taču, kad tas paklupa, netrāpīja. Averjanovs pārradās mājās pavisam sirms, bet viņa sunis atnāca tikai pēc trīs dienām.

Tuvās tikšanās.

Cilvēks, kuram viņa monogrāfija atnesa pasaules slavu, Tālo Austrumu pētnieks, biologs, entomologs Aleksejs Ivanovičs Kurencovs stāstīja, ka kādreiz, pēc pārgājiena pa taigu, viņš bija aizmidzis pie ugunskura. Miegā viņš sajuta, ka kāds cītīgi skatās uz viņu. Pamodies viņš paskatījās apkārt, bet nevienu neieraudzīja. Aizmigt atkal, Kurencovam traucēja, nesaprotamu baiļu sajūta. Pēkšņi viņš ieraudzīja, kā no tumsas uz viņu planē milzīgs putns. Kad radījums bija pietuvojies tik tuvu, ka to varēja saskatīt ugunskura gaismā, zinātnieks ar šausmām saprata, ka viņa priekšā nav putns, bet cilvēks, kuram roku vietā ir spārni kā sikspārnim.

XX gadsimta 90. gados šajā apvidū vairāki mednieki redzēja cilvēcisku figūru apmēram pusotra metra garumā ar milzīgām, sarkanām acīm un rokām, kas līdzinājās spārniem. Spārnotais cilvēks viņu acu priekšā pacēlās gaidās un pazuda aiz kokiem. Šaut mednieki neuzdrošinājās.

Vēl viena liecība datēta ar 1997. gadu. Sieviete, kura bija atbraukusi uz Aņisimovkas ciemu Piejūras novadā pie radiem, ciema nomalē ieraudzīja milzīgu putnu. Taču, ieskatījusies vērīgāk, viņa sastinga no šausmām. „Putnam” bija divas cilvēka kājas un seja, kurā īpaši redzamas bija lielas acis un mute. Spārnotais radījums neko sliktu sievietei nenodarīja, taču stipri pārbiedēja.

2002. gadā netālu no Komsomoļskas pie Amūras dega taiga. Lai pārtrauktu ugunsgrēku, tika sūtīti armijnieki. Visi viņi kā viens ieraudzīja, kā no degošā meža izlidoja milzīgs radījums. Precīzāk saskatīt to neizdevās, taču spārnu izpletumu noteica – 6 metri.

1996. gadā, avīzē „Anomālija” tika publicēts ufologa, krievu izcelsmes amerikāņa Pola Stounhila raksts. Tur viņš stāsta par savu tēvu Borisu, kas jaunībā dienējis Tālajos Austrumos. Reiz karavīri, kas vilkuši taigā sakaru tīklu, atraduši ievainotu ķīnieti. Tas uzdevās par mednieku un pastāstīja, ka taigā saticis zeltračus, kuri viņu ievainojuši un atņēmuši ieroci. Izņemot mazu revolveri. Pēc tam neveiksmīgajam medniekam uzbrukuši vilki, viņš trīs nošāvis. Taču karavīriem licies dīvaini, kā taigas mednieks varējis tā „iekrist”. Turklāt viņa revolveris bijis no citas „pasakas”. Komandieris nolēmis, ka ķīnietis ir spiegs. Kad zaldāti pacienājuši ķīnieti ar kandžu, viņš pastāstījis patiesību, turklāt tīrā krievu valodā. Lieta bija tāda, ka viņu vajājis liels, spārnots radījums, kas kliedzis „kā sieviete sāpēs”. Taču nekad nav tuvojies viņam. Tā kā ķīnieša šausmu stāsti biedējuši karavīrus, komandieris atņēmis viņam revolveri un pavēlējis zaldātiem turpināt kustību. Tas ir, viņš atstājis neapbruņotu cilvēku vilkiem apēšanai. Vēl ilgi zaldāti dzirdējuši dīvainu, sievietei līdzīgu kliedzienu no tās puses, kur pametuši ievainoto. Atgriezies komandieris iesniedzis ziņojumu par notikušo, taču, kur tas palicis, nav zināms.

Pēc nepārbaudītām ziņām, kādam tūristam no Vladivostokas palaimējies nofotografēt spārnoto cilvēku. Viņš ir pārdevis negatīvu dienvidkorejiešu biznesmenim un fotogrāfijas tiek eksponētas privātā ufoloģijas muzejā, Seulā.

Versijas.

Protams, ka tie nav visi zināmie gadījumi, kad notikušas tikšanās ar spārnotajiem cilvēkiem. Taču vēl līdz šim neviens nevar skaidri pateikt, kas tie tādi ir. Kāds no pētniekiem uzskata, ka tie ir kriptīdi, kas dzīvo uz Zemes daudzus gadsimtus. Daži tos uzskata par citas civilizācijas pārstāvjiem. Ir uzskats, ka spārnotie cilvēki ir nesekmīgu ģenētisku eksperimentu rezultāts. Baznīcas pārstāvji ir pārliecināti, ka tie ir dēmoni, kas pareģo pasaules galu.

Pilnīgi iespējams, ka patiesība slēpjas kaut kur citur. Taču ignorēt šos faktus un uzskatīt par murgiem nevar. Jo aculiecinieku vidū ir arī cienījami cilvēki ar autoritāti.

Vēl par tēmu.

http://planeta.by/article/1120