Slavjanskā ievainotais karavīrs: "Kādi pie velna te ir separātisti?"

Viņš pabija karstajā punktā tikai vienu dienu. No rīta saņēma kaujas uzdevumu, pa dienu izvilka no kaujas lauka biedra līķi, vakarā tika ievainots un devās uz hospitāli. Brīvprātīgais, ogļracis no Luganskas, Nacionālās gvardes ierindnieks Aleksandrs Ganovčenko pastāstīja Gordonua.com par to, kas un kāpēc patiesībā karo ar Ukrainas armiju.

Ziemeļu rajona Kara medicīnas klīniskais centrs. Vienkāršāk - Harkovas kara hospitālis. No antiteroristisko operāciju sākuma šeit ir atsūtīti 38 ievainoti karavīri. Pārsvarā ar šautām brūcēm kājās un rokās. Smagos šurp neved, operē Izjumā.

Virsnieki un ierindnieki, Nacionālās gvardes brīvprātīgie un specvienību cīnītāji. Ar žurnālistiem kontaktēties negrib. Vieni saka: radi nezina, ka esmu ievainots. Citi stāsta, ka "izgaismoties" viņi nedrīkst pēc likuma.

45. gadus vecais Aleksandrs Ganovčenko bija vienīgais pacients nodaļā, kas neslēpj ne savu uzvārdu, ne seju.

Cauršauts rokas pirksts. Skarts kauls. "Sāp, pampst, taču dziest", - Ganovčenko joko. Tas notika Slavjanskā pirms dažām dienām.

-Mēs jaucām barikādes, lai tiktu cauri tehnika. Tāds mums bija kaujas uzdevums. Es ar vienu roku turēju automātu, ar otru metu prom riepas. Redziet, vēl šodien nevaru rokas nomazgāt. Un pēkšņi - babah! Es sākumā nesapratu, kas notiek. Domāju, ka laidnes rāmis pa roku atsitās vai uz naglas uzrāvos...

Aleksandrs Ganovčenko nekad nebija bijis karavīrs. Dzīvoja Luganskā, strādāja šahtā. 6. kategorijas šahtu kombaina mašīnists. Lai gan pēdējā laikā nodarbojās ar biznesu. Bija pašam sava firma. Par sevi saka: "Esmu labs mehāniķis un vēl labāks metinātājs". Dažus mēnešus pabijis Kijevā, Maidanā.

-Kā, kāpēc? Tāpēc, ka nebija vairs iespējams šajā zagļu režīmā dzīvot. Strādāt. Jūs jebkuram biznesmenim pajautājiet, kāpēc viņš tur ir bijis? Lai no viņa pārtrauktu prasīt kukuļus un izspiest nopelnīto.

Maidanu Ganovčenko atceras ar siltumu. Tiešā un pārnestā nozīmē.

-Uz Gruševska es kaujās nepiedalījos. Nu, vecuma dēļ. Man puiši teica: "Tu labāk te sēdi, teltī, krāsni kurini". Es biju dežurants teltī. Mans uzdevums bija - siltumu saglabāt.

Sākās dabiskais siltums. Bet dažos Ukrainas reģionos pat "karstums". Sakarā ar to, bijušais "telts dežurants" devās kā brīvprātīgais armijā.

-Ko es šajā karā redzēju? Es redzēju nošautu vecenīti ar šāviena brūci pakausī, kurai no ausīm bija izrauti auskari.

Redzēju, kā aptur kravas auto ar produktiem, piegriež malā un aplaupa. Gaišā dienas laikā, Slavjanskā. Kas to darīja? Parasti bandīti. Kādi pie velna viņi ir separātisti? Viņiem tā Krievija ir pie vienas vietas.

Lai saprastu, kas karo Donbasā, ir jādzīvo Donbasā. Jāsaprot, kas ir Luganska, Slavjanska un tā tālāk. Es jums paskaidrošu:

"No 1990. gadiem Luganskas apgabalā izveidojās zagļu varas ideoloģija. Vertikāle ir tāda: vietējie deputāti, milicija un krimināls. Bet kriminālists tur ir katrs otrais. Ieejiet jebkurā cietumā. Kas tur sēž? No Luganskas, Doņeckas apgabala. Par ko sēž? Ta kaut vai par alumīnija bļodiņu. Kad iziet, viņš jau ir kriminālais elements. Ar ko viņš tālāk nodarbosies? Protams, ka ar "biznesu" iekavās. Un noteikumi ir vienkārši: ja gribi ar narkotikām tirgoties - tirgojies, ja ar ieročiem - lūdzu! Galvenais- mentiem un ierēdņiem atskaiti savu daļu.

Tas ir viens. Otra lieta ir ogles. Nelikumīga iegūšana un tirdzniecība. Antracītogles, vai par tādām esat dzirdējuši? Augstākā kvalitāte, atradnes gandrīz zemes virspusē. Roc, līdz apnīk. Brīva kontrabanda. Ar ZIL-iem uz Rostovas apgabalu veda. Trafiks izstrādāts, ar muitu - sarunāts. Katrs dabū savu daļu. Saprotiet, tā ir sistēma? Tā ir valsts valstī. Un viņi par šo savu "valsti" arī cīnīsies. ne jau par Krieviju vai par Putinu. Bet par iespēju dzīvot tā, kā viņi ir raduši. Ārpus likuma.

Lūk, šie cilvēki tad pārsvarā arī ir karotāji un ekstrēmisti. Tas ir mans personīgais viedoklis.

Bez tam, krieviem tur ir arī savas intereses. Saistītas ar to pašu kriminālo biznesu. Narkotikas, ieroči, prostitūtas. Arī tur ir savi kanāli, trafiki. No kurienes Slavjanskā ir čečenu kaujinieki? Visi tā paša iemesla dēļ. Viņi tur sargā savas intereses. Un no barotavas tik vienkārši neatteiksies.

Bet Putins... Putins savu Krimu jau ir dabūjis. Un būvē tur gāzes vadu. savu cauruli viņš tur sargās, bet Donbass viņam nav vajadzīgs. Tā es uzskatu".

-Tagad, skatieties, ir vēl viena cilvēku kategorija. Ne jau tie, kas uz mums šauj, bet tie, kas neļauj mums šaut pretī. Paskaidrošu: lūk, Slavjanska. Sakrautas riepas - tādas kā barikādes. Aiz riepām stāv cilvēki - tā kā mierīgie iedzīvotāji. Aiz viņiem - kaujinieki. Mēs cenšamies izjaukt barikādes, ļaudis mūs nelaiž klāt. Kliedz, lamājas, maisa. Metam tur asaru gāzi, lai viņi atkāptos. Nešausi taču pa tantēm?! Bet no turienes, no "mierīgo iedzīvotāju" aizmugures, uz mums lido "Molotova kokteiļi". Tādā gadījumā mums ir tiesības atklāt atbildes uguni. Taču es personīgi nespēju šaut cilvēkam virsū, tikai zem kājām...

Ja ieskatās, šos pašus cilvēkus var redzēt arī citās pilsētās. Tie ir īpaši cilvēki. Tā saucamais dzīvais vairogs.

taču vairākusm - reāli mierīgie iedzīvotāji. Viņi ir ļoti piekusuši un apmulsuši. Kurš ir savējais? Kurš - svešais? Nu, labi, daudzi šaubās, vai jaunā vara ir leģitīma. Pēdējā laikā es tomēr sāku redzēt, ka pamazām cilvēki sāk saprast, ka mēs esam ieradušies, lai viņus aizsargātu. No laupīšanām, no krimināla.

Saka jau: ko tur ceremonēties ar šiem ekstremistiem?! Bet es uzskatu, ka ir pareizi, ka karaspēks nespridzina ēkas. Nestrādā uz iznīcināšanu. Vai tad viena kaujinieka dēļ spridzināsi visu pagalmu? Bet, ja tur cilvēks birojā sēž? Starp citu, cilvēki tur turpina strādāt. Jā, mūs, iespējams, ievainos un pat nogalinās. Taču mēs esam karavīri. Un civēlpersonām jājūt, ka viņi tiek aizsargāti.

Iedzīvotāju uzskati ir dažādi. Kāds baidās no banderoviešiem, propaganda pacentusies. Kāds sapņo saņemt Krievijas pasi, lai brīvi varētu pāri robežai tikt. Taču īstu karu negrib neviens no viņiem.

Vakar es zvanīju vienai klases biedrenei. Pusotru stundu skaidroju viņai situāciju, bet viņa tikai atkārto vienu: "Kāpēc jūs ar ieročiem atnācāt?" Saka, tas taču ir pilsoņu karš.

Es viņai pretī: "Stop, Inna! Viņu automāti - tas ir cietums. Bet man automāts rokā ir absolūti legāli. vai jūti starpību?"

Mums katram dokumentus pārbaudīja, medicīnisko apskati izgājām, apmācības, ieroči un munīcija ir iedota pilnīgi oficiāli. Bet tur? Kur viņi tos ieročus ņēma, kas viņu psihi ir pārbaudījis? Un tās nav pudelītes ar degmaisījumu, viņiem ir arī īsti granātmetēji.

Par to ir jārunā. Cilvēki daudz ko nesaprot. Neanalizē.

Pēcvārda vietā.

Aleksandrs Ganovčenko plāno izrakstīties no slimnīcas Donbasa "referenduma" dienā, 11. maijā.

-Man ir jāredz, kas tur reāli notiek. Vai tad tur laidīš žurnālistus? Nē, nedomāju vis. Nu, varbūt tikai tos, kas rādīs "pareizo" bildi. Es neesmu pret to, ka "ļaudīm ir pašiem jālemj par visu". Taču, arī es piederu pie tiem pašiem "ļaudīm". Man, starp citu, ir Luganskas pieraksts. Bet kur ir mans biļetens? Kur uzaicinājums uz "referendumu"? Braukšu meklēt.

inforesist.org/ranenyj-v-slavyanske-soldat-kakie-k-chertu-separatisty/