Slavenākie vampīri pasaulē. TOPS

22.janvāris 2012

Bāla āda, liesmojošs skatiens zem drūmi sarauktām uzacīm un grūti kontrolējamas vēlmes. Tāds ir 21. gadsimta ideālais vampīrs. Līdz ar „Krēslas” sāgas vispasaules māniju valdzinošie asinssūcēji atkal parādījušies arī TV ekrānos. Kasjauns.lv lūko, kādas bijušas vampīru gaitas izklaides industrijā.

Slavenāko vampīru TOP 9

image001Mītiskie asinssūcēji

No aizvēsturiskiem laikiem daudzu tautu folklorā sastopami nostāsti par dēmoniem – asinssūcējiem, vampīriem un tamlīdzīgiem neradījumiem. Viņu izskats variējas no cilvēkam līdzīgiem līdz uzpūstiem līķiem, bet leģendām kopīgais ir nemirstība, neremdināmas alkas pēc dzīvu būtņu asinīm un tas, cik grūti no dzīvajiem miroņiem tikt vaļā – tiem jānocērt galva un caur sirdi jāizdur apses vai pīlādža miets. Vampīru atvairīšanai noder arī ķiploki, svētīts ūdens un krucifiksi. Zinātnieki vampīru mīta parādīšanos saista ar cilvēku vēlmi izskaidrot pārvērtības, kas ar ķermeni notiek pēc nāves, tam sabrūkot. 
Jo īpaši biedējošas un izteiksmīgas leģendas par vampīriem ir Balkānu tautām. Kad šie nostāsti 18. gs. beigās nokļuva Rietumeiropā, par spīti apgaismības laikmetam izcēlās masu histērijas, kuru laikā tika postītas kapsētas un miroņiem nocirstas galvas. Tomēr bailes arī fascinē, un vampīri kļuva par ne viena vien literāra darba varoņiem. Tā 19. gs. radās vampīra-aristokrāta tēls, kura pazīstamākais iemiesojums, protams, ir grāfs Drakula. 


Baisā sensācija 
Brema Stokera romāns, kas publicēts 1897. gadā, nebūt neieguva popularitāti uzreiz. Lai gan daži tā laika piedzīvojumu romānu fani nodēvēja to par „sezonas sensāciju” un atzinīgus vārdus Stokera meistarībai veltīja pats sers Artūrs Konan-Doils, par kultūras ikonu Drakula kļuva dažus desmitus gadu vēlāk, kad asinskārais grāfs kļuva par filmu varoni. 
Pirmā bija mēmā filma „Nosferatu”. Tiesa, vācu režisoram Mūrnavam neizdevās no Stokera atraitnes iegūt atļauju romāna ekranizēšanai, tādēļ viņš varoņus pārdēvēja citos vārdos (grāfs Drakula kļuva par grāfu Orloku, vārda „vampīrs” vietā tika lietots „nosferatu”) un izmainīja finālu – vampīru iznīcināja nevis duncis sirdī, bet saules gaisma. Saules gaismas nāvējošā iedarbība uz dzīvajiem miroņiem nu jau kļuvusi par klasiku. Grāfa Orloka lomā filmējās aktieris Makss Šreks, kuru Mūrnavs uzskatīja par „izcili neglītu”, tādēļ vampīra grimam pievienoja vien spicas ausis, mākslīgos zobus un garus, līkus nagus. Ar to nudien pietika – filma izdevās tik pārliecinoša, ka dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā, to aizliedza izrādīt. Aizliegums tika atcelts tikai 1972. gadā. 
Dāmas ģībst 
Ne mazāku iespaidu uz skatītājiem Drakula atstāja arī Holivudā. Pēc filmas „Drakula” pirmizrādes 1931. gada 12. februārī avīzes ziņoja, ka skatītāji no šausmām ģībstot. Pilnmetrāžas šausmu filma, kura pārdabisko neizskaidroja ar kādu triku vai joku, bija liels risks studijai „Universal”, bet tas attaisnojās – ziņkārīgie skatītāji kinoteātrus vai <st1:place><st1:city>gāza</st1:city></st1:place> apkārt. Pirmajās 48 filmas izrādīšanas stundās tika pārdotas ap 50 000 biļešu. Izrādījās, ka šausmu filmas ir īsta zelta bedre. Vēlāk studija ar panākumiem producēja arī filmas „Frankenšteins”, „Mūmija”, „Neredzamais cilvēks” un citas. 
Aktieris Bela Lugoši tik ļoti vēlējās atkārtot uz skatuves gūtos panākumus – viņš Drakulu bija spēlējis jau Brodvejā, ka piekrita filmēties par niecīgu samaksu – 500 dolāriem nedēļā. Par spīti tam, ka gan producents Karls Lemle, gan režisors Tods Braunings bija skeptiski noskaņoti, Lugoši kļuva par to Drakulas tēlotāju, kuru ar apbrīnu uzlūkojuši visi nākamie, un pat tika apglabāts melnajā zīda apmetnī, ko valkāja filmā. 
Lēto šausmeņu Drakula 
Pirmajās vampīru filmās šausmu atmosfēra tika panākta ar meistarīgu režiju un aktierspēli, drūmām dekorācijām un baisām ēnu spēlēm. Gluži citāda bija britu studijas „Hammer Film Production” pieeja. Pārliecinājušies, ka lētas šausmu filmas iet uz urrā, viņi ķērās pie klasiskā romāna un izgudroja arvien jaunus veidus, kā atdzīvināt grāfu Drakulu – nevis vienā, bet veselās 9 filmās 16 gadu laikā. „Neveiklais, pretīgais un vulgārais stils nespēj gluži aizēnot laba šausmu stāsta paliekas, tomēr rada nopietnas bažas par to, kā scenārijs tiks īstenots. Šī gabala lāsts ir spilgtās asinis: kādēļ vampīriem būtu jābūt sušķīgākiem ēdājiem kā visiem pārējiem?” vienu no izvērtēšanai iesniegtajiem scenārijiem komentējis Lielbritānijas filmu cenzors. Aktieris Kristofers Lī, kurš atveidoja Drakulu septiņās „Hammer Film” sērijas filmās (stāsta, ka producenti viņu burtiski šantažējuši), kādā no tām atteicies izdvest kaut vārdu no vājā dialoga. Tā vietā visu filmu tikai nikni šņāc. 
Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados vampīri kļuva par B kategorijas šausmu filmu pastāvīgiem varoņiem, drīz parādījās arī vampīru komēdijas un pornofilmas. 
Vampīrs „ziepju operā” 
Ameriku tikmēr gaidīja pārsteigums. „Tumšās ēnas” bija iesākusies kā parasta „ziepju opera”, kas sekoja bārenei Viktorijai, kura ierodas kādā mazpilsētā, lai atklātu savas izcelsmes noslēpumu, un nonāk bagātās un savādās Kolinsu ģimenes muižā. Kad viens no ģimenes locekļiem nejauši atmodināja vampīru, seriāls piedzīvoja ārkārtīgu popularitātes lēcienu. Jo vairāk pārdabisku būtņu un notikumu tajā parādījās, jo lielāka bija skatītāju sajūsma. Ceļojumi laikā, paralēlas pasaules, raganas, vilkači, spoki, zombiji... No 1966. līdz 1971. gadam tika uzņemtas kopumā 1225 sērijas – tas ir vairāk nekā jebkuram citam zinātniskās fantastikas vai mistikas žanra seriālam televīzijas vēsturē. Par spīti skatītāju protestiem, kanāls „ABC” seriāla „Tumšās ēnas” uzņemšanu pārtrauca, daļu sižeta līniju tā arī neatrisinot, jo ekonomiskās recesijas apstākļos uzņemšana bija kļuvusi par dārgu. Tomēr līdz pat 2003. gadam kabeļtelevīzijas kanāli Amerikā bieži vien izrādīja „Tumšās ēnas” atkārtojumā. Par kulta seriāla faniem sevi atzinuši režisori Tims Bērtons un Kventins Tarantino, dziedātāja Madonna un aktieris Džonijs Deps. 
Arī viņiem ir jūtas! 
„Tumšās ēnas” pavēra televīzijas durvis vampīriem – ne vien biedējošiem briesmoņiem, bet arī romantiskiem varoņiem, kuri spēj just nožēlu par slepkavojot pavadītiem gadsimtiem,  cīnīties par taisnīgumu un pat iemīlēties. Tā, piemēram, kanādiešu detektīvseriāla „Mūžīgi Naits” (Forever Knight) varonis Niks Naits savu asinskāri remdēja, dzerot dzīvnieku asinis, bet superspējas izmantoja, lai atklātu noziegumus. 
Romantiskas drāmas, komēdijas, zinātniskās fantastikas un šausmu filmas elementi savijās kulta seriālā „Bafija pret vampīriem”. Idejas autors Džošs Vīdons Holivudas šausmeņu formulu par trauslo blondo meiteni, kas tiek nogalināta tumšā alejā teju vai katras filmas sākumā, apgrieza kājām gaisā. Un, lai gan galvenā varone bija vampīru slepkava, seriāls radīja divus no neaizmirstamākajiem TV vampīriem. Ja tagad skolnieces dalās Edvarda un Džeikoba fanēs, tad 90. gados būtiskais jautājums bija – Eņģelis vai Spaiks? Pirmais no Bafijas vampīru draugiem vēlāk tika pie dvēseles un sava seriāla „Eņģelis”. 
Protams, bez vampīriem neiztika neviens no seriāliem, kam darīšana ar pārdabisko – „X faili”, „Amulets”, „Supernatural”... Vampīri godam atzīmējušies pat Disneja seriālā „Veiverlipleisas burvji”. Un neaizmirsīsim „Sezama ielas” grāfu Grāfu, kuram tik ļoti patīk skaitīt! 
Sapnis vasaras naktī 
Kādā vasaras naktī amerikāņu mājsaimniece redzēja sapni par vampīru, kurš iemīlējies meitenē, bet alkst viņas asinis. Sapni viņa pierakstīja un trīs mēnešu laikā izvērsa romānā. Māsas iedrošināta, Stefānija Meijere romānu nosūtīja 15 izdevniecībām, no kurām 14 to noraidīja. Piecpadsmitā vēstule atnāca ar pozitīvu vēsti. „Krēslas” fenomens bija dzimis. Lasītāji – vai, lielākoties, lasītājas – gluži vai aprija romānu un tā turpinājumus, nepievēršot uzmanību nedz kritiķu uzslavām par lieliski atspoguļoto seksuālo spriedzi pusaudžu starpā un raito valodu, nedz pārmetumiem par pārmērīgo īpašības vārdu lietojumu, Edvarda pārspīlēto traģiskā varoņa lomu un Bellas tēla vājumu. Studija „Summit Entertainment” saskatīja romānu sērijā savu laimīgo lozi un ķērās pie tās ekranizācijas. Taču režisorei Ketrīnai Hardvikai nekādi neizdevās atrast aktieri, kas izskatītos gana pārdabisks vampīra Edvarda Kallena lomai. Kādu dienu viņa saņēma zvanu, ka par lomu interesējas jauns aktieris no Londonas. „Es apskatīju <st1:place><st1:city>pāris</st1:city></st1:place> bildes, taču paliku neziņā. Viņš bija atlaists no iepriekšējā darba, viņš bija bezdarbnieks un parādos.” Roberts Patinsons tomēr atlidoja uz provēm Losandželosā un pēc viena vienīga mēģinājuma kopā ar Kristenu Stjuarti vampīra tēlotājs bija atrasts. „Kristena sajuta saikni ar viņu no pirmā brīža. Tas bija kā zibens spēriens, kā mīlestība no pirmā acu skatiena.” 
Jaunā laikmeta vampīri 
Mūsdienu kino un TV vampīri vairs nebaidās no saules gaismas un neslapstās zirnekļu tīklu pilnās un sikspārņu apdzīvotās pilīs. Viņi ir neticami skaisti un tikai mazliet baisi, jo apveltīti ar pārdabisku spēku un veiklību, bet savu kāri pēc asinīm spēj kontrolēt. Vismaz labākie no viņiem. Jo, protams, ir arī tādi, kas uzskata, ka parastie mirstīgie pa zemes virsu staigā tikai viņu maltītes ērtībai. Seriālā „Vampīra dienasgrāmatas” brāļi Stefans un Deimons Salvatores iemieso jaunā laikmeta vampīru pretstatus. Pirmajā acu uzmetienā sižets aizdomīgi atgādina „Krēslas” sāgu – mazpilsēta, vidusskolniece, vampīrs... Taču seriālam pamatā ir jau 1991. gadā tapusi rakstnieces L. Dž. Smitas pusaudžu romānu sērija, un tā galvenā varone Elena it nemaz nelīdzinās Bellai. Viņa ir drosmīga meitene, apņēmības pilna būt laimīga, par spīti satraukumam, ko Mistikfolas pilsētiņā un viņas sirdī izraisa vampīru brāļu parādīšanās. Filmu „Kliedziens” un „Es zinu, ko tu izdarīji pagājušajā vasarā” scenārija autora Kevina Viljamsona veidotajam seriālam šobrīd uzņemtas jau trīs sezonas. Tas saņēmis arī virkni „Teen Choice Awards” balvu, tostarp par „karstākajiem” aktieriem Ienu Somerhalderu un Ninu Dobrevu. 
Viņi ir starp mums 
„Vampīra dienasgrāmatu” lielākais konkurents ir seriāls „Īstas asinis”, kura darbība tāpat notiek mazpilsētā. Vampīri Amerikā nudien iecienījuši nomaļas vietas! Seriāla centrā ir telepātiskā viesmīle Sūkija (lomā bērnībā „oskarotā” aktrise Anna Pakvina) un viņas attiecības ar vampīru Bilu. Kopš japāņi izgudrojuši sintētiskas asinis, vampīri ir „izkāpuši no zārka” un cenšas integrēties sabiedrībā. Seriāla idejas autors Alans Bols ir homoseksuāls, tādēļ jautājums, kā iejusties sabiedrībā, esot atšķirīgam no vairākuma, viņam allaž bijis būtisks. Par to liecina arī viņa iepriekš veidotais seriāls „Sešas pēdas zem zemes”. Taču didaktiku „Īstajās asinīs”  nemeklējiet. Te ir patiesas kaislības, noslēpumaini noziegumi, kas jāatrisina Sūkijai un Bilam, un trāpīga pasmiešanās par Amerikas dienvidu temperamentu. Vampīri šeit atguvuši sen neredzētu vīrišķību. Tikai nu viņiem tās uzturēšanai vairs nav jānogalina daiļas jaunavas.   
Oriģinālu lasiet šeit.