Simtprocentīgs angļu briesmonis. Britu salu pārdabiskie radījumi.

No augšas viņiem pretī, cik vien ātri varēdams, skrēja sīks goblins - raibs krekls, kas viņam bija par lielu, plandījās vējā.

- Els! - viņš čiepstēja. - Els!

Viņš apstājās viņu priekšā, tikko turoties uz kājām.

- Tas ir saskābis! Visa tā sasodītā tvertne ir saskābusi! (Klifords Saimaks. "Goblinu rezervāts")

Igora Kraja raksts no žurnāla “Mir fantastiki” 2012. gada janvāra numura.

Tiek uzskatīts, ka mūsdienu, pagājušā gadsimta vidū izveidojušās fantāzijas mitoloģijas pamatā ir britu salu pasakas, kas balstās uz lielo ķeltu eposu... Taču, ne jau viss, par ko it kā visi zina, ir taisnība. Tikai nedaudziem radījumiem, kas dzīvo mūsdienu fantāzijas visumos, ir saistība ar ar angļu un īru folkloru. Bet daudzas īsto britu mošķu sugas gandrīz nav pārstāvētas zobena un maģijas pasaulēs. Un tas ir skumji, jo runa ir par visai kolorītām radībām, kas varētu padarīt krāsaināku visu stāstu.

Ūdens zirgs...

Stāstu par īstiem angļu briesmoņiem ir jāsāk ar ūdens zirgu. Šis asinskārais vilkacis nav pazīstams kontinentā, taču salās to sastop bieži. Par viņa izplatību jau runā tas, ka monstram ir ļoti daudz vārdu: kelpi, agiški, bregs, bageins, bugans, gleištns, grants, dani, fuka, piksi-kumeliņš, eh-ušge, kabill-ušti... Katrā grāfistē ūdens zirgu sauca savādāk, taču priekšstats par viņu bija vienāds. Galvenās detaļas vienmēr sakrita: radījums dzīvoja ūdenī, uzkāpis no tā, pārvērtās par zirgu. Zirga izskatā ir stalts, dievišķīgi skaists dzīvnieks – tāds klasiskais apraksts, taču nav pats izplatītākais. Teiksmās parasti stāsta par “zirdziņu”, poniju vai kumeliņu. Acīmredzot mazi kelpi bija biežāk sastopami, nekā lielie.

Nereti vilkacim bez zirga izskata bija vēl viena vai dažas alternatīvas formas – piemēram teliņš vai aitiņa. Visveiklākie radījumi varēja pārvērsties pat par cilvēkiem, kā likums, jauniem vīriešiem.

Izvēle varētu likties dīvaina, taču to attaisnoja monstra izvēlētā medību taktika. Kelpi gribēja, lai viņu noķer. Atlika upurim tikai uzsēsties uz viņa jāšus, kad nelaimīgais jātnieks neatraujami pielipa un ūdens zirgs aiznesa viņu dzelmē. Kur arī to aprija, dīvainas iegribas dēļ, neapēdot tikai aknas vai plaušas. Interesanti, ka ilgi noturēt cilvēku sev mugurā kelpi nespēja, tāpēc gadījās, ka tas veselām nedēļām cītīgi veica zirga pienākumus, kamēr viena stiepiena attālumā nepagadījās kāds piemērots ūdens klājs.

Protams, kā tāds medību veids ir derīgs tikai vīriešu gūstīšanai. Meitenes daudz retāk centās sagūstīt svešu zirgu. Cita lieta - noklīdis, uzticīgs teliņš vai vēl labāk... brīnišķīgs princis.

Kelpi varēja parādīties, gan naktīs, gan dienās. Vilkači varēja apmesties visur – jūrā, ezerā, upē, pat dzirnavu dīķī. Protams, no līčiem varēja izpeldēt veseli bari vai pulki, bet nelielos ūdeņos un upju atvaros slēpās tikai atsevišķi eksemplāri. Taču arī viņi radīja lielas briesmas. Stāsta, ka reiz ūdens zirgs aiznesa un apēda uzreiz septiņus bērnus. Ja monstrs arī neaiztika cilvēkus, tad izkāva aitas un govis, izputinot fermerus.

Ne visi kelpi bija nikni briesmoņi – daudzi no viņiem bija tikai jokdari. “Izpeldinājuši” jātnieku upē, viņi atlaida to slapju līdz pēdējai vīlītei, apjukušu, taču veselu. Bez tām, viņu arsenālā bija daudz citu, ļaunu, taču ne nāvīgu joku. Jo kelpi-jokdari mācēja daudz labāk pārvērsties, nekā asinskārie kelpi. Dažiem jokdariem bija pa spēkam pārvērsties, nevis vienkārši par cilvēku, bet par vairākiem cilvēkiem reizē.

Kā var spriest pēc seniem nostāstiem, tad par nekaitīgiem kelpi biežāk kļuva tie, kas dzīvoja tālāk no lieliem ūdeņiem. Te ir sava loģika: tam, kas dzīvo seklā atvarā, ir bīstami medīt cilvēkus. Nokaitinātie zemnieki var izsekot un nogalināt. Kelpi varēja atvairīt ar parastu dzelzi, ko uzskatīja par “antimaģisku” metālu. Vilkatis bija slikts karotājs. Saplosīt cilvēku viņš varēja tikai zem ūdens.

Neviens nezina, kā izskatās kelpi dzimtajā stihijā. Parastais, “kontinentālais” vilkacis vienmēr ir cilvēks. Viņš ir burvis, kas māk pārvērsties zvērā (versijas par “slimību” vai “likantropijas lāstu” parādās tikai Jaunajā laikā). Taču kelpi nepieder cilvēku dzimtai, pat cilvēka ārējo iskatu tie māk slikti – aizmirst apslēpt zirga ausis un pakavus. No otras puses, viņi nav arī zirgi. Kas tad tas par “vilkaci” bez īstā izskata?

Ir aizdomas, ka īstenībā kelpi vispār ne pēc kā neizskatās. Tas ir upju un jūru gars, kuram vispār nav miesas, ķermeni tas iztaisa no materiāliem, kas ir pie rokas un nobeigtu veidu tas rada ar ilūzijām. Šai versijai par labu runā tas, ka, nogalinot ūdens zirgu uz sauszemes, tā ķermenis pārvēršas medūzu vai pūstošu aļģu kaudzē.

Atkārtotos nostāstus par ūdens zirgiem visdrīzāk var izskaidrot ar Anglijas un Īrijas dabas apstākļiem. Salu jūras piekrastē bieži var redzēt pakavu pēdas, kas dodas jūras dziļumā. Tos atstāj parasto zirgu bari, kad tie apiet piekrastes klintis vai šķērso līci, pa bēgumā atsegto līča gultni. Taču senie ķelti ne mazāk kā mūsdienu cilvēki mīlēja pašās ikdienišķākajās un izskaidrojamās lietās saskatīt mistiku vai sazvērestību.

...un citas ūdens radības.

Anglijā ir arī cita mistiska upju un ezeru fauna, kas vēl nav iekļuvusi fantāzijas pasauļu bestiārijos. Kaut gan būtnes tās ir patiesi pārsteidzošas. Piemēram, avanks – vai nu ar kažoku klāts krokodils, vai arī milzīgs, plēsīgs bebrs. Ne mazāk pārsteidzošs ir Lambtonas tārps, kas uzglūn upuriem seklu upju, dibenā, lai apvītos apkārt un nožņaugtu kā pitons. Sacirst to gabalos nav jēgas: tārpa gabali tūlīt pielien viens pie un momentā saaug kopā. Taču ārpus konkurences ir llamhigin-i-duri – spārnoti un astaini krupji cilvēka lielumā. Tie ir nikni mednieki, kas uzbrūk aitām un pat nolaupa vientuļus zvejniekus upju krastā. Ar asinis stindzinošiem brēcieniem viņi izlec no meldriem, notriec pārbiedēto upuri ūdenī un noslīcina.

Pie Britānijas krastiem dzīvo divu veidu nāras. Merou ir kā parasti cilvēki ar astēm kāju vietā. Viņiem ir arī peldplēve starp roku pirkstiem, taču nav žaunu. Elpot zem ūdens viņiem palīdz burvju cepurītes, kas izgatavotas uz sauszemes. Interesanti, ka merou ir abu dzimtu pārstāvji: sievietes ir žilbinoši skaistas, bet vīrieši – kroplīgi, ar zaļu ādu. Atšķirībā no bīstamajām krievu mavkām, merou neslīcina peldētājus. Viņi pat brīdina zvejniekus par tuvojošos vētru. Slīkoņu dvēseles merou ieslēdz gliemežvākos un uzglabā.

Cilvēkiem draudzīgi ir arī selki jeb roani – Skotijas jūras vilkači, kas pieņem roņu izskatu. [No tā arī viņu dažādie nosaukumi ar vienu nozīmi – t.p.] Swelki dzīvo jūras dibenā, perlamutra pilīs, bet mierīgā laikā iznāk krastā, lai padraiskotos cilvēku izskatā. Nereti, pazaudējuši nomesto roņa ādu, viņi vairs nespēj atgriezties jūrā un tāpēc uz mūžu paliek kā cilvēki.

Koblinaji.

Britu salās rūķi ir pazīstami ar nosaukumu “koblinaji” jeb “klaudzinātāji”. Nosaukuma vienāds skanējums ar vārdu “goblins” ir nejaušs, taču mūsdienu fantāzijas pasauļu goblini savu ārieni un dzīvi pazemē ir mantojuši tieši koblinajiem.

Klaudzinātājs izauga trīs pēdas garš. Bārdas viņam nav. Āda tumša ar ieēdušiem putekļiem. Garās rokas nokarājas gandrīz līdz platajām, plakanajām pēdām. Tērpies kalnraču apģērba skrandās un valkā smagus, rupja šuvuma zābakus. Noslēdzošais triepiens – krāsaina bandana, kas rotā neproporcionāli lielu galvu. Tieši apsējs, nevis mice kā vācu bārdainajiem gnomiem.

Līdzība starp koblinajiem un gobliniem ir tīri ārēja. Klaudzinātāji bija labi. Ja kalnrači izturējās pret viņiem ar cieņu, atstāja šahtās ēdienu un vecās drēbes, koblinaji varēja norādīt dzīslas un brīdināt par briesmām. Sliktākā gadījumā, apvainots koblinajs trokšņoja un meta nelielus akmeņus. Viņiem nebija ko dalīt ar cilvēkiem. Paši viņi rūdu neraka, tā vietā jautri pavadīja laiku. Neviens nebija redzējis koblinaju ar cirvi rokā un arī cirtni viņi rokās ņēma reti.

Gremlini.

Leģendas par gremliniem – nelabiem gariem, kas mīl tehniku – parādījās tikai pagājušā gadsimtā. Taču tās neradās tukšā vietā. Gremlinu-aviatoru senči bija britu klabautermeni – kuģu gari, kas iemiesojās kuģu priekšgala figūrās. Klabautermens kuģim bija tas pats, kas mājai mājas gariņš. Tērpies pēc jūras kara flotes modes, cilvēciņš ar pīpi zobos palīdzēja centīgiem matrožiem, sodīja dumpiniekus un sliņķus. Viņa vislielāko labvēlību iemantoja kuģa galdnieks – tajos laikos faktiski “kuģa vecākais mehāniķis”. Klabautermeniem ļoti patika āmura troksnis un galdnieku darbi.

Līdzīgi gari – killmulisi – dzīvoja angļu dzirnavās. Viņi pieskatīja kārtību un dzirnakmeņus, prasot par to tikai našķus. Arī to neapēda. Killmulisiem nebija mutes, tikai milzīgs, augumam līdz pusei, deguns. Tāpēc, ka “dzirnavu gariņi” barojās vienīgi ar smaržām un miltu putekļiem.

Bargests.

“Bāskervilu suns” no tāda paša nosaukuma Artūra Konana Doila garstāsta arī ir cieši saistīts ar mitoloģiju. Vecajā Anglijā milzīgi, melni suņi ar ugunīgām acīm tika saukti par bargestiem, bougi vai grimiem.

Pēc vienas leģendas tie ir Odina suņi, kas atpalikuši no Mežonīgajām Medībām. Taču par “skandināvu versiju” var šaubīties: bargests ir pārāk līdzīgs citiem britu nelabajiem. Tāpat kā kelpi viņš ir polimorfs un var pieņemt ragaina humanoīda izskatu ar ilkņiem un nagiem vai kļūt par melnu bumbu. Grimiem kopīga īpašība ir arī ar banši: bargesta gaudošana arī var liecināt par drīzu galu. Kaut gan parasti izrādās, ka bargests ir tikai baidījis.

Nevienā izskatā ugunsacu briesmonis nav licis lietā ilkņus. Neskatoties uz draudīgo ārieni un tieksmi klaiņot pa kapsētām, bargests fizisku ļaunumu nenodara. Viņš ir tikai “hologramma”, spoks bez ķermeņa. Bargests ir spoks-huligāns, kura humors ir tikpat melns kā viņa vilna. Ja viņu ignorē, tad viņš apvainojas un var, piemēram, sākt zvanīt zvanus, lai sauktu ciema iedzīvotājus dzēst neesošu ugunsgrēku.

Briesmonis no skapja.

Bagi (sauc arī: bagabu, bogli, bagbiri vai buki) ir monstri, kas vajā tikai nepaklausīgus bērnus. Tie iedalās dienas un nakts bagos. Tipisks nakts bags ir spalvains, viņam ir stipras, tverošas, ledainas plaukstas un neliels augums, kas palīdz viņa paslēpties skapī vai zem gultas. Kā likums, briesmonis tikai baida, taisot grimases, paslēpies tumšā kaktā. Un tikai pašus sliktākos zēnus un meitenes bags satver un cenšas aizvilkt uz savu putekļaino midzeni. Vienmēr nesekmīgi.

Katram no dienas bagiem ir savs vārds, izskats un darbības sfēra. Piemēram, Slinkais Lorenss ķer zaglēnus svešos augļu dārzos. Bet garmatainā, ar līkiem nagiem bruņotā Dženija Zaļzobe ķer nerātņus, kas peldas dīķos un upēs bez vecāku pieskatīšanas. Dženija ir vienīgais bags-slepkava. Viņa nejoko.

Tradicionālie līdzekļi – krucifikss, lūgšana vai dzelzs adata, kas paslēpta aiz atloka – pret bagiem ir bezspēcīgi. Ja nakts briesmoņi vismaz baidās no gaismas, tad dienas bagi aizbēg tikai tad, kad tuvojas pieaugušie.

Nobeigums sekos.