Simtprocentīgs angļu briesmonis. Britu salu pārdabiskie radījumi. Nobeigums.

Iepriekšējo lasiet šeit.

No augšas viņiem pretī, cik vien ātri varēdams, skrēja sīks goblins - raibs krekls, kas viņam bija par lielu, plandījās vējā.

- Els! - viņš čiepstēja. - Els!

Viņš apstājās viņu priekšā, tikko turoties uz kājām.

- Tas ir saskābis! Visa tā sasodītā tvertne ir saskābusi! (Klifords Saimaks. "Goblinu rezervāts")

Igora Kraja raksts no žurnāla “Mir fantastiki” 2012. gada janvāra numura.

Tiek uzskatīts, ka mūsdienu, pagājušā gadsimta vidū izveidojušās fantāzijas mitoloģijas pamatā ir britu salu pasakas, kas balstās uz lielo ķeltu eposu... Taču, ne jau viss, par ko it kā visi zina, ir taisnība. Tikai nedaudziem radījumiem, kas dzīvo mūsdienu fantāzijas visumos, ir saistība ar ar angļu un īru folkloru. Bet daudzas īsto britu mošķu sugas gandrīz nav pārstāvētas zobena un maģijas pasaulēs. Un tas ir skumji, jo runa ir par visai kolorītām radībām, kas varētu padarīt krāsaināku visu stāstu.

Brauniji

Britu mājas gariņi tiek saukti par braunijiem, no vārda “brūns”. Par godu visai tumšajai ādas krāsai, kuru nepamanīt nemaz nevar, jo brauniji visbiežāk staigā apkārt kaili. Kāpēc anglosakšu mājas gars tik ļoti atgādina divas pēdas garu āfrikāni – tas ir gadsimtu noslēpums.

Kā citi mājas gari, brūnie cilvēciņi uzskata par savu galveno darbu, palīdzēt saimniecības darbos. Protams, sadusmojušies uz mājas saimniekiem, viņi var arī kaitēt, sarīkojot visādas, pat bīstamas situācijas. Taču visumā brauniji ir derīgi radījumi. Pārtiek viņi no dārzeņiem un augļiem, tāpēc labprāt pieskata, ne tikai māju, bet arī dārzu.

Neparastais ir citur. Angļu mājas gars ir tik tuvs dabai, ka pat nedzīvo mājā. Brauniji apmetas dārzā, ierīkojot alas zem saknēm vai ligzdas koku galotnēs. Viņu mitekļi ir apburti. Pa dienu alas nav redzamas un atklājas tikai naktīs (tajā skaitā arī pašiem hobgobliniem).

Māka meistarīgi nomaskēt pašu mitekļus, ļauj braunijiem sniegt saviem saimniekiem pakalpojumu, kas nav ierakstīts kontinentālo mājas gariņu darba līgumā. “Brūnie” pieņem sargāšanai vērtslietas. Jo no alām, ko tumsā tā nemaz neieraudzīsi un, kas dienā vispār aiziet citās dimensijās, neviens neko nenozags.

Vēl viena neparasta angļu mājas gara īpašība ir spēja mainīt ārieni. Saniknots vai nobiedēts braunijs pārvēršas bogartā – bezformīgā, vilnainā, izspūrušā briesmonī ar garām rokām un pakaviem uz kājām. Iespējams, ka šo formu ir jāuzskata par “kaujas”, taču cilvēkam bogarts ir absolūti nekaitīgs. Viņš taču ir maziņš.

Tuvs radinieks braunijiem ir paks, palaidnīgs meža feiri bērna augumā, kas mīl sajaukt galvu ceļiniekiem un spiež tos ilgi maldīties mežā. Taču dzīve mežā nav nekāda izklaide, tāpēc izdevīgā gadījumā paks labprāt pārkvalificējas no meža gara par mājas garu.

Skotu mājas gari – brollahani un uriski – ir lielāki, un viņi vienmēr ir kareivīgajā bogarta formā. Dzīvo viņi pārsvarā savvaļā, tikai laiku pa laikam pārceļoties uz cilvēku mītnēm. Taču pats neparastākais mājas gariņš dzīvo Menas salā. Tas ir fainoderijs – varens bogarts cilvēka augumā. Dabiski, slēpties aiz kamīna tāds varens radījums nevar un arī ar mājsaimniecību nodarboties viņam ir kauns. Vienīgais no visiem mājas gariem, fainoderijs dod priekšroku palīdzēt vīriešu darbos – viņš palīdz zemniekiem uz lauka.

Apģērbam ir apbrīnojami liela loma britu folklorā. Dažas burvju tautiņas pašas šuj sev tērpus, taču vairums ģērbjas ar cilvēku palīdzību. Feiri reakcija uz piedāvātajiem, novalkātajiem apģērba gabaliem ir dažāda. Daži goblini labprāt paņems vecu jaku par izdarīto pakalpojumu. Citi, saņēmuši dāvanā apģērbu, tieši otrādi, var palikt lepni un pārstās vispār strādāt. Bet meža paks, kas staigā pliks, šausmās aizbēgs, ja viņam piedāvās kreklu vai bikses.

Goblini.

Senās Anglijas mitoloģijā pa pilnam ir pieminēti goblini un elfi. Taču no normāņu iekarotājiem aizgūtais vecfranču vārds “goblins”, tāpat kā pašmāju, britu “feiri” nenozīmē kādu konkrētu pārdabisku būtni, bet visus nešķīstos spēkus kopā. Ļoti plaši tika traktēts arī vārds “elfs”. Piemēram, ūdens zirgs ir tipisks goblins. Braunijs savukārt varēja ar vienādiem panākumiem tikt nosaukts par feiri, hobgoblinu vai elfu.

Pats Tolkins agrīnajā dzejolī “Goblinu soļi” izmanto vārdus “goblins” un “elfs” kā sinonīmus. Vēlāk rakstnieks nonāk pie domas, ka juceklis terminoloģijā nav pieļaujams, un ievieš sistēmu, kas veiksmīgi strādā līdz pat mūsu dienām. Taču pirmajos Mūsdienu Mitoloģijas uzmetumos par gobliniem (bet pēc tam par gnomiem) sauca noldorus. Ja vēlāk Profesors kaut kādu iemeslu dēļ nepārdomātu, tad tagadējās zobena un maģijas pasaulēs augstie gnomi un nemirstīgi-brīnišķīgie goblini karotu pret pretīgajiem nakts elfiem.

Taču, kāda gan izskatījās Savādā tautiņa Viduslaiku Anglijas teiksmās? Vietējās folkloras pamatā, protams, bija ķeltu teiksmas par zem pauguriem aizgājušām dievietes Danu ciltīm un vācu teiksmas par dīvainajiem meža un upju gariem – alviem. Laiks gāja, briti un sakši sakausējās vienā tautā un mīts pakāpeniski mainījās.

Tikai īru dini-ši un ferišini no Menas salas saglabāja aristokrātiskas iezīmes. No Danu ciltīm viņi mantoja pazemes pilis, no kurām naktīs reizēm, paceļot uz uguns stabiem veselus paugurus, tie izjāja virspusē, lai sarīkotu medības ar suņiem vai bruņinieku turnīru. Taču, ja danu augumā bija gandrīz milži, tad dini-ši bija kļuvuši sīki un reti izauga līdz piecu pēdu garumam.

Zem zemes, tukšajos pauguros, dzīvoja vairums angļu elfu, kurus šajā sakarā sauca par paugurniekiem jeb hogmeniem. Tā bija augumā maza tautiņa, pēc apraksta līdzīga hobitiem. Taču tikai daļēji. Hogmeni baidījās no saules un tikai naktīs izdzina laukā savus ganāmpulkus paganīties mēness gaismas pielietajās ganībās. Bez tam, hogmeni mācēja uzsūtīt lāstus, ja vēlējās, kļuva neredzami vai mainīja izskatu. Par visām savām īpašībām elfiem bija jāpateicas brīnumapģērbam – stikla zābakiem vai sarkanām micēm ar sudraba zvārgulīšiem.

Attiecības starp pakalnu tautiņu un zemniekiem visbiežāk bija kā labiem kaimiņiem. Hogmenu teritorijā neieteica ganīt lopus. Pret elfiem bija jāizturas ar cieņu. Par katru pakalpojumu, pat par vismazāko hogmeni bagātīgi samaksāja: katram pazemes elfam bija vesela lāde ar zeltu. Attiecības ar hogmeniem sarežģīja tikai tas, ka pakalnu iemītnieki bieži zaga cilvēku bērnus. Vietā viņi nolika savus pēcnācējus - “dzeguzēnus” - maza auguma, kroplīgus, kaprīzus, taču nereti apveltītus ar pārdabiskām spējām.

Bez pazemes elfiem eksistēja arī meža elfi – piksi. Dzīvoja gan viņi, nevis mežu biezokņos, bet paralēlajā pasaulē – Brīnumu zemē jeb Burvju zemē. Taču viņu dimensija krustojās ar cilvēku pasauli tieši mežā, visbiežāk – purvu tuvumā vai citās vietās, kurām bija slikta slava.

Piksi bija ļoti skaisti un arī augumā neatšķīrās no cilvēkiem, kaut arī, ja vēlējās, varēja sarauties pavisam maziņi vai pārvērsties par dzīvniekiem. Savas brīnumu spējas, tāpat kā hogmeni, viņi ieguva no savām burvju cepurītēm. Elfus pazīt varēja tikai pēc viņu acīm, kas bija piemiegtas, jo nebija pieradušas pie gaismas, kā arī pēc apģērba, kas bija izšūts ar mežģīnēm un zvārgulīšiem, un bija krāsots psihodēliskās krāsās. Elfi tērpās koši zaļos kreklos, zilās jaciņās un bridžās, sarkanās zeķēs un micēs. Iespējams, ka viņi domāja, ka tieši tāda krāsu gamma vislabāk harmonē ar viņu rudajiem vai zeltainajiem matiem. Nav izslēgts, ka viņi, tāpat kā citas nakts radības, vienkārši, bija daltoniķi.

Cik var spriest, tad pamatā, ja ne pat vienīgais piksi darbs mūsu pasaulē bija cilvēku aizvilināšana uz Brīnumu zemi. Par šī pasākuma mērķi hronikas klusē, taču spriežot pēc tā, cik daudzveidīgas un izdomas bagātas metodes tika izmantotas, tad noķeršanas rezultāts elfiem bija ārkārtīgi svarīgs. Lietā tika likti apļi uz lauka un uz taciņām atstātas burvju velenas – lamatas, kurās iekāpjot upuris varēja iekrist citā pasaulē. Klejojošas uguntiņas aizveda cilvēku, ja ne taisni uz Burvju mežu, tad vismaz uz pļaviņu, kas bija iepatikusies elfiem. Gaidot viesus, viņi laiku velti netērēja – sarīkoja pikniku un dejas mēness gaismā. Tomēr, silti ieteica: nepievienoties viņu jautrajam pasākumam. Visbīstamāk bija paņemt elfu piedāvāto ēdienu: tas garantēja pilnu amnēziju un atmošanos Brīnumu zemē.

Kā likums, elfi dzīvoja veselās apmetnēs. Izņēmums bija tikai īru leprekoni, kuriem patika vientulība. Visā citā pundurīši pilnībā atbilda elfu aprakstam. Dzīvoja viņi zem zemes un slēpa podus ar zeltu, maskēšanās nolūkā izmantojot slepenus paņēmienus, kas noteikti bija aizgūti no braunijiem. Kā arī citi feiri leprekoni labprāt tērpās kliedzošās, XVII gadsimta stila drēbēs, tas ir no tā gadsimta, kad pasakas tika pierakstītas un šo būtņu izskats kļuva kanonisks. Līdz tam elfi valkāja zemnieku svētku tērpus, kas atbilda dotā gadsimta modei.

Kā citi pauguru iemītnieki, leprekoni gatavoja alu, kuru nobaudot varēja pazaudēt atmiņu vai arī vispār doties uz Pārdabisko zemi bez biļetes atpakaļceļam. Īru gnomi dievināja arī vīnu, taču paši to gatavot viņi nemācēja. Tāpēc leprekonu visbiežāk varēja sastapt, nevis mežā, bet savā vīna pagrabā. Daži no viņiem pat apmetās starp mucām un pārvērtās par pagraba gariem – klarikoniem. Šie gari bez žēlastības sodīja kalpus, kas slepus nāca mazināt saimnieka krājumus.

Kā zināms, elfi ir labākie loka šāvēji fantāzijās. Taču, kāpēc brīnumainā tauta sāka asociēties ar ieroci, ko Viduslaikos uzskatīja par vājo un plebeju ieroci? Iespējams, mīta pamatā atrodas “elfu bulta” - sīka, saindēta bultiņa, kuru paugurnieks varēja palaist uz pāridarītāju. Viduslaiku Anglijā pēkšņu, neizskaidrojamu nāvi bieži pierakstīja apvainoto feiri atriebībai.

Britu feiri dalās Labajos un Sliktajos Galmos. Pirmais apvieno ne visai ļaunas tautiņas, otrais – ļoti ļaunas. Robežu novilkt ir grūti.

Noteikti pie ļaunajiem gobliniem pieder sarkanmices – pundurīši ar ilkņiem, kas dzīvo drupās un krāso savas mices ar cilvēku asinīm. Atšķirībā no citiem feiri, miču nēsātāji nebaidās no dzelzs. Kompāniju drupās viņiem sastāda sprigani, kroplīgi, ļauni gnomi jeb rūķi, kas arī izmanto tēraudu un ir spējīgi izaugt cietokšņa torņu augstumā. Pazemē slēpjas koredi, kuru ārieni nenosapņosi pat nakts murgos: melna āda, sarkanas, spīdošas acis, ass kupris uz muguras, gari nagi un pakavi kājās. Glābt no korediem var tikai mūzika, kura maģiju protošiem briesmoņiem nav vienaldzīga. Ja koredu uzjautrināsi, tad viņš var pareģot tavu nākotni.

Ļoti bīstami ir skotu vampīri – gleistigi un baavan-ši, skaistules, kas zem garajām, zaļajām kleitām slēpj kazas vai brieža kājas ar pakaviem. Taču arī gleistigu vidū gadās labie, kas ir gatavi palīdzēt, ne jau katram cilvēkam, bet tiem, kas viņiem iepatīkas.

Anglijā katrs goblins pats izvēlas savu Galmu. Brīnumu pasaule jau nav aizkapa valstība. Labais un ļaunais eksistē tajā, tāpat kā reālajā pasaulē. Pasakai ir jāapbur, nevis jāpamāca.