SIEVIETES UN KARŠ LATVIEŠU FOLKLORĀ

Lekcija nolasīta LatCon 2011 - Leģendas laikā 

Šķiet, ka nekas nevar būt antagoniskāks par sievieti un karu. Tie ir divi pretēji jēdzieni – dzīvības devēja un dzīvības ņēmējs. Bet ikviens karavīrs ir mātes dzemdēts, daudziem no viņiem mājās palikušas māsas vai līgavas. Un - pavisam reti, bet tomēr - sievietei nācās pašai nest ieročus un aizstāvēt savu un savu mīļo dzīvību un brīvību. Tādēļ sievietes ļoti, ļoti tieši un nepastarpināti ir saistītas ar karu.

Eit, meitiņas, ielaižat, Kas aiz durvu baldurē.

- Tas, māmiņa, tavs dēliņis, Kas aiz durvu baldurē;

Kājas, rokas asiņainas, Vaigu gali asaroti.

- Ai, dēliņi, mīļš dēliņis, Kādu grēku tu darīji!

- Ai, māmiņa, mīļa, balta, Es nokāvu sav’ brālīti.

- Ai, dēliņis, mīļš dēliņis, Kur nu iesi, kur paliksi?

- Māte, mana mīļa māte, Es noiešu Vāczemē.

- Dēliņš, manis mīļš dēliņis, Kad pārnāksi apraudzīt?

- Kad sētā mieti plauks, Kad zaļos akmentiņi.

Karavīra māte.

Māte ir pirmā sieviete jebkura cilvēka, arī karavīra dzīvē. Dainas liecina, ka ir mātes, kas no mazotnes apzināti un mērķtiecīgi audzinājušas savus dēlus par karavīriem, varbūt arī tajos laikos profesija tika izraudzīta saskaņā ar rakstura īpašībām?

32193-0

Vaj, māmiņa, nepazini Kara vīru auklēdama:

Saltu liki, saltu ņēmi Kā tērauda gabaliņu.

32137-0

Pate māte sav' dēliņu Kara vīru audzināja:

Īsus matus audzināja, Garus svārkus šūdināja.

32137-1

Pate māte sav' dēliņu Kara vīru audzenaja:

Strupus svārkus šūdenaja, Garus matus audzenaja

Topošajā karavīrā māte ieaudzināja atbilstošas rakstura īpašības – drosmi, uzmanību, gudrību, tēvzemes mīlestību.

22 370

Māte manim piesacīja, Karavīru stādīdama,

Necirst cirva akmenī, Negrūst meitu ūdenī.

32138-1

Kāda sirds tai mātei, Pati dēlu kaŗâ raida,

Pati vilka bruņu svārkus, Jož tērauda zobeniņ',

Jož tērauda zobeniņu, Sedlo bēru kumeliņ',

Sak: dēliņ, tev jajāj Ienaidnieku pulciņâ

Protams, gadījās arī, ka topošais karavīrs izaudzis, ja tā varētu teikt „par spīti” mātes centieniem:

22 599

Man’ māmiņa mazu pēra, Planckā smēla ūdentiņu;

Es uzaugu ķeizaram Karodziņa nesējiņš.

Karavīra darbs (un to, ka tā ir bijusi profesija, liecina lielais tautasdziesmu daudzums „gatavs biju karavīrs, gatavs kara kumeliņš”- cilvēks jebkurā brīdī bija gatavs doties karā) bija prestižs, no otras puses – nedrošs, un bieži vien māte palika bez iztikas līdzekļiem.

22 358

Laima, laima tai mātei, Kas auklēja karavīru;

Laima, laima tai māsai, Kas kareiva līgaviņa.

32107-0

Māte dēlu audzināja Sev maizītes devējiņu;

Izšūpoja, izauklēja Ķeizaram kaŗa vīru.

32039-1

Karâ iešu es, māmiņ, Kas tev' vecu nobaros?

Lai baro tie bērniņi, Kas palika pakaļâ.

Tautasdziesmās par mātes likteni skan liels rūgtums, reizēm arī no pašu karavīru puses:

32085-0

Kur, māmiņ, tu sēdēji, Kaŗa vīru lolodama?

Daugaviņas maliņâ, Dziļ asaru pelcitê.

32091-0

Labak māte mani mazu Būt' upê iemetuse,

Ne kà lielu audzejuse Asajam zobenam.

Māte, aizvadījusi dēlu karā, protams, vienmēr satraucas par viņu, jo daudz karavīru neatgriezās.

32179-0

Tā sacīja māmulīte, Man galviņu glaudīdama:

A dēliņu, a dēliņu, Kur kriss tavis auguminis?

Vai poļos, vai leišos, Vai ūdeņu tīrumos?

32122-0

Ne tie visi atgājuši, Kas karāi aizgājuši;

Cita māte vārtus vēra, Cita gauži noraudāja

Tādēļ karā mēģināja sūtīt tos, kuriem mātes nav.

31940-0

Bēdajàs māmuliņa,  Ko karâi raidisim:

Raidisim to puisiti, Kam nav tēva, ne māmiņas.

Māsas un karavīri

Māsa kara dainās ir pieminēta bieži. Viņa dzird zīles nesto kara vērsti, pušķo brāļa cepuri un kumeļu, raksta brāļa kara karogu, raud par karā ejošo brāli.

Izplatīts ir dialogs starp karā ejošo brāli un māsu – māsa prasa, kad brālis nāks atpakaļ, bet tas atbild, ka

"tad no kara es pārnākšu,

kad tie žoga posmi zels,

spalvas grimse dibenai.

Nogrimst spalvas, uznāk olas,

Vēl no kara nepārnāk.” K 1860, 1717

K 1713, 3206

Sīvi sīvi zīle brēca Vārtu staba galiņā

Ej, māsiņa, klausīties, Kādu vesti zīle nes!

Zīle tādu vēsti nes, Bāliņami karā ieti.

Sēž pie loga mūs māsiņa Raksta kara karodziņu.

Vidū savu sirdi lika, Visapkārt mīļus vārdus.

Aizbrauc kungi, aizzvārdzina, Aizved manus bāleliņus;

Atbrauc kungi, atzvārdzina, Nav vairs manu bāleliņu.

Par karavīra prestižu liecina diezgan daudzās tautasdziesmas par tēmu:

32093-6

Labak mani karâ kava, Ne celiņa maliņâ;

Māsiņai liela slava, Karâ kauts bāleliņš.

32140-0

Pieci pirksti vāverei, Pieci zelta gredzentiņi;

Pieci brāļi māsiņai, Visi pieci kara vīri.

Māsa ir tā, kas bieži kopā ar māti gatavo brālim karavīra apģērbu. Māsa rūpējas, lai apģērbs ir ērts, stingrs, silts un arī skaists:

32098-0

Lēni vērpu, cieti audu Brālišam kara kreklu,

Lai tas mani piemineja, Garu ceļu staigadams.

32012-0

Es savam brālišam Nobariņu cimdus adu,

Lai rociņas nenosala, Zobeniņu vēcinot.

32169-0

Smalku vērpu, mīksti adu Brālitim kara zeķes,

Lai tas mani piemineja, Prūšôs kājas noaudams.

32145-0

Rakstu rakstus izrakstiju Pa zobina galiņam;

To noriežu Krievmalê Jaunajam bāliņam.

32002-0

Es pazinu sav' bāliņu, Kara vidâi līgojot:

Man' aditi raibi cimdi, Mans rakstits nēzdodziņš.

32156-0

Sēju platu linu lauku Sausajâ vasarâ,

Gribej' smalkus kreklus aust Jaunajam bāliņam.

Sakalst mana linu druva, Aizdod brāli zaldatôs.

Reizēm tautasdziesmās vīd aizkustinošs praktiskums:

32168-0

Smalki malu, bīdeleju Bālinam kara maizi;

Bālits man atstellès Leišu meitu vainadziņu.

Tautasdziesmas rāda mums māsu, kas bēdājas par karā pavadāmo brāli, satraucas par viņu, cer sagaidīt atpakaļ. Ja brālis ir jaunāks par māsu, viņa ir gatava teju vai pati doties karā brāļa vietā.

31924-1

Uz upītes balta migla, Kas to miglu samigloja?

Rauda mazas māsiņas, Brālīts iet svešumâ.

32029-0

Ik dieniņas sirds sāpeja Par jaunaju bāleniņu,

Nezinaju, kà tam gāja, Svešas zemes staigajot.

31998-2

Lai man žēl, ka man žēl, Žēl jaunà bāleliņa!

Es būt' pati karâ gājsi Aiz jaunà bāleliņa,

Kau' to manu vilnanišu Karogâ nekāruši.

31998-0

Es karâ gan aizietu Par jauno bāleliņ',

Kad tie mani vainadziņi Kara vidû nespīdetu.

Karā bieži vien vīrieši pavadīja daudzus gadus un, kad atgriezās, māsa viņu vairāk nepazīst.

Sniga sniegi, putināja, Balti jāja kara vīri.

Māsiņ' vairs nepazina Savu baltu bāleliņu.

Ļoti plaši pārstāvēts ir dziesmas tips par brāli, kurš, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī, bet atgriezies atrod lielu rakstītāju. Domājams gan, ka šīs tautasdziesmas vairāk radušās laikā, kad zemniekiem bija jādien ilgi gadi krievu armijā. Aizkustinošs ir brāļa mulsums par izaugušo meiteni un vēlme viņu iepriecināt.

31979-3

Bāliņš, karâ aiziedams, Pamet māsu šūpulî;

No kaŗiņa pāriedams, Atron māsu rakstitaju.

Pavaicaju māmiņai, Kas ta tāda rakstitaja.

-Ta, dēliņ, tav' māsiņa, Kur' pameti šūpulî,

Kur' pameti šūpulî, Uz kaŗiņu aiziedams.

-Ko, bāliņ, man pārnesi, No kaŗiņa pāriedams?

-Es, māsiņa, tev pārnesu Divi zīdu nēzdaudziņu.

Vienu došu tev, māsiņa, Otru raksti kaŗodziņu.

Māsiņ, mana rakstitaja, Rakst' man kaŗa karodziņu

Deviņiem dzīpaŗiem, Deviņiem zariņiem.

Māsa raksta visu nakti, Ne zvaigznite neùzleca,

Es rociņu vien pieliku, Man ùzleca mēnestiņš,

Man ùzleca mēnestiņš Ar visàm zvaigznitèm.

31979-2

Brālits, karâ aiziedams, Atstāj māsu šūpulî;

No kariņa pārnākdams, Redz māsiņu vaiņagâ.

Kad es būtu to zinajis, Es nopirktu vainadziņu,

Lai valkatu mūžiņâ, Brāļa vārdu minedama.

31949-1

Pilla upe baltu ziedu, Nedrīksteju pāri iet.

Brālits, māsu žēlodams, Laipâ mete zobentiņu.

"Tec, māsiņa, viegli pāri, Nelauz manu zobentiņu,

Apakš mana zobentiņa Simtiņš kaŗu līgojàs".

Protams, ka bieži vien māsa nesagaida no kara pārnākam brāli, bet tikai viņa kumeļu – pēc trim vai deviņiem gadiem tas atskrien

„dubļainām kājiņām, zvaigžņu deķis mugura.

Pavaicāju kumeļam: Kur palika jājējiņš? –

Tur palika jājējiņš, kur guļ vīri kā ozoli. (variants – kur asiņu upe tek).

Pavadot karavīru

Plašs tautasdziesmu cikls stāsta, kā visa ģimene kopīgi poš puisi kara gaitām. Kopīgi gatavo ekipējumu, kopīgi ģērbj un pavada – varētu būt, ka te ir redzamas rituāla paliekas.

Lustīgs puika es uzaugu, Lustīga kara gājējiņš;

Māte ada kara jostu, Tēvs kaļ kara zobentiņu;

Māsa mana jaunākā  rakst’ man kara karodziņu.

32142-0

Protu, protu, redzu, redzu, Man kaŗâ jaaiziet:

Māte ada raibus cimdus, Tēvs zābakus šūdinaja,

Mana paša līgaviņa Slēžu kreklu balinaja.

2109-0

Māte savu vienu dēlu Kaŗa vīru audzinaja.

Māte ada diegu zeķes, Tēvs šūdina zābaciņus;

Māte auda zīda jostu, Tēvs kaldina zobeniņu;

Māt' uzvilka brūnus svārkus, Tēvs uzlika cepuriti;

Māt' apjoza zīda jostu, Tēvs piesprauda zobeniņu;

Māte zirgu apsegloja, Tēvs uzcēla mugurâ.

Vaicà māte vadidama: Kad, dēliņi, tu pāriesi?

- Tad, memmiņa, es pāriešu, Kad zaļos sētas mieti,

Kad zaļos sētas mieti, Celsies ola uz ūdeņa,

Celsies ola uz ūdeņa, Spalva grims dibinâ.

Puisis, savukārt, nokārto saistības un cenšas parūpēties par palicējiem – mani pārsteidza viņa <st1:veidnes text="rīkojums" baseform="rīkojums">rīkojums</st1:veidnes>:

31907-4

Paliek manis kumeliņis Apsedlotis, neiejāts,

Paliek mana līgaviņa Sadereta, nepreceta.

Nevareju izdomati, Kam es savu mantu došu.

Jaunajami bāliņami, Tam es savu mantu došu,

Tam es savu mantu došu, Lai prec manu līgaviņu,

Lai prec manu līgaviņu, Lai jāj manu kumeliņu.

Ja brāļa  karavīra un māsas attiecības dainas tēlo kā rūpju, draudzības un mīlestības pilnas, tad karavīra un jaunu sieviešu meiteņu, līgavas, sievas – attiecības ir rādītas daudz plašākā spektrā. Puiši mēdz ķricināties ar meitām, spēlējot uz savu grūto karavīra likteni, un meitas arī labprāt izvēlas attiecības ar šādiem puišiem.

31922-1

Aiz kalniņa kupla liepa, Apakš liepas avotiņis.

Tur sanāca jaunas meitas Velèt baltas villainites.

Tur sajāja kaŗa vīri Dzirdìt savus kumeliņus.

-Velējati jūs, meitiņas, No zaldata nebēgat.

Zaldatami īss mūžiņis Kà udeņa burbulim;

22 769

Pret kalniņu zirgu vedu,  Neuzkāpu mugurā;

Aiz kalniņa upe tek, Tur meitiņas mazgājāsi.

Garām jāja karavīri, Neviens vārdu nesacīja,

Neviens vārdu nesacīja, Tik viens vārdu pasacīja:

Vai, meitiņas, jums nav bailes No tik pulka karavīru?

Tie nebija karavīri, Tie bij visi lozes puiši.

32101-0

Līgavina mīļakà, Laid man' vietas malinâ,

Tu jau pati gan zinaji, Ši naksnina pēdejà:

Man atnāca grāmatina, Prom uz karu man jaiet.

32129-3

Ar Dieviņu ši pusite, Šìs vasaras zeltainites!

Es jau vaira neatnākšu Jūsu durvis virinàt

31976-0

Es, karâi aiziedams, Ar visiem(i) atvados;

Ar meitàm nevados,  Lai neraud pakaļâ.

Karavīra līgaviņa

Tik pat dažādas, kā pašas sievietes, ir arī viņu dziesmas par kara vīra līgaviņas mūža grūtumu vai vieglumu. Pietiekami daudz sieviešu priecājas par savu likteni:

22 396

Es nogōju pi tō puiša, Kur dzaltoni gari moti;

Kur dzaltoni gari moti, Tys bej kunga karaveirs.

31959-0

Dod, māmiņa, es grib' būt Kara vīra līgaviņa,

Es grib' ēst kara maizi, Barot kara kumeliņu,

Barot kara kumeliņu, Rakstìt kara karodziņu.

31999-0

Es lustiga, es vēlīga Karja vīra līgaviņa,

Karja vīrs man uzsedza Zvaigznitèm villainiti.

To es likšu pūriņê, Pašê pūra dubenê.

32161-0

Zinadama sazinaju, Kurš būs mans arajiņš;

Tam baroju kumeliņu, Tam puškoju cepuriti,

Tam apjozu zobentiņu, Tēva zemi aizstāvot.

Tomēr vairumā gadījumu dziesmas stāsta par to, ka šis liktenis ir grūts, smags un skumjš. Varbūt finansiāli nodrošināts, bet vientuļš.

22 392

Dūd, māmeņa, kam dūdama, Nedūd mani soldotam:

Soldots službu izslūžēja, Sīva prōtu izkyukova.

22 458

No tālienes es pazinu Karavīra līgaviņ’:

Sarkanbalti vaigu gali Asarām nomirkuši.

32045-0

Kara vīra līgaviņa Ik vakara gauži raud:

Mīksta vieta, balts palags, Nava otra gulētāja.

32173-3

Teci gaiši, mēnestiņ, Garam manu glāžu logu:

Kungi karâ i noveda Manu skalu plēsajiņu.

2047-0

Kara vīra līgaviņa Cimdā naudu žvadzināja,

Cimdā naudu žvadzināja, Saujā brauka asariņas.

32120-1

Mīļi lūdzu māmiņai: Nedod mani zaldatam!

Zaldatam īss mūžiņš, Gaŗu ceļu staigajot,

Gaŗu ceļu staigajot, Smagas bruņas nesajot,

Smagas bruņas nesajot, Sukuriņus skrabinot.

Skrotis, lodes pāri gāja, Kà bitites dziedadamas;

Svelmes gāja par ausim, Uguns acis dedzinaja.

31906-0

Ai, Dieviņi, ko darīšu, Kā mūžiņu pavadišu!

Visas manas gultas drānas Asaràm piemirkušas.

Kad tu biji kaŗa vīrs, Kam tu mani bildinaji,

Kam tu mani bildinaji, Kam nojēmi vaiņadziņu?

Es būt' savu vaiņadziņu Pie māmiņas novalkajse,

Pie māmiņas novalkajse, Iemetuse rozitês,

Lai ziedeja vainadziņš Līdz citam rozitem.

Smeldzīga skaistuma pilnas ir atvadu ainas, rādot patiesas sirsnības pilnas attiecības starp karavīru un viņa mīļoto.

32028-0

Guli, mana līgaviņa, Uz manām rociņām;

Kad rociņas nogulēsi, Tad es tevi modināšu,

Tad es tevi modināšu, Segloš' savu kumeliņu:

Rītā agri man jājāj Tālu, tālu svešumā,

Tālu, tālu svešumā, Daiļā kara pulciņā.

32073-0

Kungi karâ i aizveda Manu miežu arajiņu.

Vaj bij man ta gaidìt, Vaj ar citu saderèt?

53012.

Ne pie viena es neiešu, Kamēr savu sagaidīšu;

Kamēr savu sagaidīšu, No kariņa pārnākot.


Plašs dziesmu cikls stāsta par karā aizjājušo puisi, kurš raksta uz mājām „grāmatiņu” ar lūgumu izpirkt viņu no kara – un ja radinieki viņu neizpērk, līgava pārdod savu kroni - un mēs varam iedomāties, kas ar šo žestu ir domāts - lai izpirktu savu mīļoto no kara. Starp citu, šis cikls ir teju vienīgais, kur māte un māsa tiek rādītas negatīvā gaismā – protams, lai izceltu līgavas labo darbu.

Nosūtīju mātei ziņu,

Lai pārdeva savu govi, Lai izpirka man` no kara.

Māte govi nepārdeva, Man` no kara neizpirka.

Nosūtīju māsai ziņu,

Lai pārdeva savu pūru, Lai izpirka man` no kara.

Māsa pūru nepārdeva, Man` no kara neizpirka.

Nosūtīju brūtei ziņu,

Lai pārdeva savu kroni, Lai izpirka man` no kara.

Brūte kroni pārdevusi, Man` no kara izpirkusi.

32117.

Mans vīriņš aizgāj' Ar kungiem kaŗā.

Es pate bēdīga Lakatu rakstīju.

Kad beidzu rakstīt, Tad gāju meklēt.

Zīlīte, žubīte, Redzēj' manu vīriņu?

Tavs vīriņš ira Daugavas malā,

Lēģeri met, Kumeļus baro,

Zābakus tīra, Ēdienu taisa,

Galviņu sukā, Mutīti mazgā.

Steidzies, sieviņ, Ar lakatiņu,

Noslauki mutīti Un asariņas!

Protams, gadās arī, ka līgaviņa negaida vis uzticīgi puisi no kara – dzīve ir dzīve un viņa izvēlas dzīvot tagad un uzreiz.

Bāleliņš karā gāja, Atstāj jaunu līgaviņu:

No kariņa pārnākdams Atrod cita rociņā.

31983-0

Es, karâ aiziedams, Jaun' atstāju līgaviņu;

No kariņa pārnākdams, Atrod' bērnu šūpulî.

Ai, sieviņ, ai, mužiņ, Kur tu to dabujuse?

- Ai, vīriņ, ai, mužiņ, Nevar' tevis sagaidìt.

Galu galā, ja vīrietis karo, sieviete paliek vienīgā apgādniece:

31912-1

Vai, Dieviņi, nu es būšu Mūžam kunga darbeniece:

Kaŗâi manis bāleliņis, Kaŗâi maizes arajiņis.

Protams, lai gan puiši gaida no mājās palikušajām līgavām uzticību, paši viņi to nedomā darīt. Lai gan māsas mudina brāļus būt uzmanīgiem:

22 373

Ej karā, bāleliņi, Nepieguli leišu meitas:

Gauži raud leišu meitas, Karavīru piegulētas.

31964-1

Ej, bāliņ, Krievu zemi,  Nepieguli Krievu meitu;

Gul' pie sava zobeniņa, Kà pie savas līgaviņas.

32015-0

Gaida mani Turku meitas Uz tàm Turku robežàm.

Dabusiet svina lodes, Ne Kurzemes jaunus puišus

31904-0

Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, Krievi nāca šâi zemê;

Daža laba mātes meita Paliks Krieva līgaviņa.

Tomēr reizēm mājās palicēji pat iesaka ņemt sveštautietes - lēts un labs darbaspēks, galu galā! Droši vien te runā pieredze/

31962-0

Ej karâ, bāleliņi, Ņem karâ līgaviņu:

Kara meitas smalki mala, Balti drēbes balinaja.

Sieviete kara gaitās

32163-0

Sirsniņ' mana nepacieta, Redz' bāliņu nokaunam!

Vaj rociņu man nebija, Vaj asà zobenina?

Ir neliels dziesmu cikls, kas vēsta par sievietēm, kuras brāļu vietā dodas karā – vai nu brāļu jaunības vai viņu slinkuma dēļ. Protams, pamatojoties uz šīm dainām, mēs nevaram apgalvot, ka tiešām ir bijušas sievietes karotājas – bet var jau gadīties, ka kāda meitene, par puisi maskējoties, tiešām gāja karot.

Pārsvarā šīs dziesmas stāsta nevis par „es”, bet par kādu citu meitu – prūšu meitu, apšu meitu – tātad, tā ir svešā. Un arī šī svešā, kad tiek atpazīta, tiek laipni pasūtīta mājās.

22 555

Tēvam bija pieci dēli, Neviens karā neaizgāja.

Nāca ziņas, grāmatiņas, Būs meitāmi karā ieti.

Apšu meita karā gāja, čaukstēt čauksti villainītes,

Čaukstēt čauksti villainītes, kumeliņu seglojot.

Apsegloja kumeliņu, piejož zaļu zobentiņu.

Tā aizgāja biržu birzes kā bitīte līgodama.

Biržu birzes galiņāi atrod karu karojot.

Tā padeva dievpalīgu pašam kara vedējam.

Saka kara vedējiņis: pate māsa karā gāja,

Pate māsa karā gāja, tai nebija bāleliņu.

Jāj, meitiņa, atpakaļi, tev piederi tēvu zeme.

Tev piederi tēvu zeme, tēva sirmi kumeliņi.

Tēva sirmi kumeliņi, mātes govis raibaliņas.

Godā tēvu māmuliņu līdz pašami vecumam.

Kaut gan nākamā daina varētu liecināt, ka vismaz kādu laiku sievietei ir izdevies maskēties, jo līdz mājās atnākšanai ir pagājis labs laiciņš:

22 555 5)

Es pārgāju bērzu birzi, Ne lapiņas nenorāvu.

Pašā birzes galiņā Redzu karu karojot.

Dievs palīdz, kara zēni, Ņemiet mani palīgā!

Paldies, ciema zeltainīt, Ej mājās dziedādama.

Ej mājās dziedādama, Audzē lielus brālēniņus.-

Kad pārgāju sētiņā, Tēvs, māmiņa nomiruši,

Tēvs, māmiņa nomiruši, Brāļi lieli izauguši.

Tomēr ir arī dažas liecības, ka sievietes devušās karā līdzi saviem brāļiem -

22 554 2)

Karavīris, karavīris Mans jaunais bāleniņš.

Kad tu iesi kariņe, Tad es tev līdzā iešu,

Kur tu kārsi zobentiņu, Tur es savu vainadziņu;

Kur tu ņemsi līgaviņu, Tur es savu arājiņu.

Un pat gadījās, ka brālis speciāli māsai gatavo ieročus:

32030-1

Jaunu kalu zobeniņu, Ir veco balināju:

Māsiņai jaunu kalu, Sev veco balināju.

Visu apkopojot – dainās sieviete pati karā nepiedalās. Viņa sagatavo vīrieti karam, pavada viņu, gaida mājās, kā teikt, vai nu ar vairogu, vai uz vairoga – un bieži, pārāk bieži nesagaida viņu atpakaļ. Tādēļ pat aiz it kā bravūrīgi priecīgajām dziesmām par karavīra līgaviņu cauri jaušams rūgtums. Galu galā sievietei labāk ar karu būtu nesaskarties - gluži tāpat, kā arī vīrietim.