Sestā jūdze.

Manā bērnībā bērniem ļoti patika stāstīt viens otram visādus šausmu stāstus. Patika baidīties, bailes jau ir spēcīgas emocijas. Es nezinu, vai šodienas bērni arī tādus stāstus viens otram stāsta, bet skaidri atceros, ka vistrakās bailes man iedvesa šāds stāsts.

Tātad, kaut kad kara laikos, kad cilvēki devās bēgļu gaitās, bija viena viesnīca, kur bēgļi apmetās pa ceļam, nesot līdzi paglābtās, dārgākās mantas. Taču nākošā dienā daudzi bija pazuduši bez vēsts. Kad noslēpumu atklāja, tad izrādījās lūk, kas.

Kad viesnīcas iemītnieks aizmiga savā gultā, sienā atvērās spīdošs caurums, kas kļuva arvien lielāks, no tā izlīda roka ar dunci, nodūra gulētāju. Gulta apmetās otrādi, jo bija taisīta kā lūka un līķis iekrita lielā bedrē zem viesnīcas, kas bija pilna ar citiem līķiem un skeletiem. Tikmēr numuru sakopa, bēgļa mantas savāca viesnīcas īpašnieki un sagatavoja to jaunam iemītniekam. Tomēr, policija sāka interesēties par to, ka tik daudzi cilvēki bija pazuduši un noziedzniekus atmaskoja.

Nav brīnums, ka pēc tādiem stāstiem es, mājās pārnācis, nespēju aizmigt un pārbijies gaidīju, ka sienā pie manas gultas parādīsies sarkans caurums. Imigu, iekritis miegā tikai ap trijiem naktī. Un tas viss, zinot, ka nekādu svešu ierīču mājās nav, guļu otrā stāvā un zem manis nekādas bedres ar līķiem nav.

Taču šim stāstam ir arī reāla vēsture. Par Amerikā pirmo sievieti - sērijslepkavu Lavīniju Fišeri un viņas vīru Džonu.

Viesnīca «Six Mile Wayfarer House», kuras īpašnieki bija Fišeri, atradās minētā attālumā no Čārlstonas, Dienvidkarolīnā, un tajā regulāri notika uzbrukumi iemītniekiem. Policijā bija nonākuši ziņojumi par cilvēkiem, kas pazuduši bez vēsts, taču, kā vēlāk izrādījās, pāris uzbruka tikai ceļojošiem tirgotājiem, kas jau pēc savas profesijas brauca apkārt un neviens skaidri nezināja, kur tie atrodas un, kad atgriezīsies. Piezīmēšu, tas bija 19. gadsimta sākumā.

Kādu dienu viesnīcā ieradās tāds tirgonis Džons Pīpls, saimnieki izturējās ļoti viesmīlīgi, paskaidrojuši, ka patlaban brīvu istabu neesot, uzaicināja viņu uz tēju, lai izklaidētu ar sarunām, kamēr kāda istaba atbrīvosies. Džonam Pīplam palaimējās, ka viņam tēja negaršoja.

Sarunas laikā viņam likās ļoti aizdomīgi, ka viņu tik sīki cenšas izprašņāt par to, kā viņam veicas ar tirdzniecību, un tik uzstājīgi piedāvā tēju. Izmantojis brīdi, kad abi viesnīcnieki bija aizgriezušies, viņš tēju vienkārši izlēja, izliekoties, ka izdzēris.

Nonācis savā istabā viņš nolēma negulēt, bet novietojis krēslu pret durvīm, sāka gaidīt, kas notiks. Pagāja laiks un viņš tomēr iesnaudās. Pēkšņi viņu uzmodināja spējš troksnis, uztrūcies no miega, viņš ieraudzīja, ka gulta ir apmetusies otrādi. Pārbijies, viņš metās bēgt un devās taisni uz pilsētas policiju. Šoreiz policija sāk rīkoties un pārmeklē viesnīcu. Atradumi ir šokējoši. Viesnīcā ir pa pilnam dažādu slepenu lūku, bet pagrabā tiek atrakti 30 cilvēku skeleti. Tāpat tiek atrasti lieli indīgās, oleandra tējas krājumi.

Fišerus apcietina un nogādā drūmajā Čārlstonas cietumā. Paralēli atklājās, ka viņi ir lielas laupītāju bandas locekļi. Par laupīšanu abiem piespriež nāves sodu pakarot. Tajos laikos par slepkavību nāves sods nebija paredzēts. Lavīnija vēl cenšas izbēgt no soda. Jo tajā laikā Dienvidkarolīnā precētas sievietes nedrīkstēja sodīt ar nāvi. Taču tiesa nolemj, ka viņas vīru pakar pirmo, bet atraitni sodīt var. Lavīnija izspēlē pēdējo trumpi, saņem atļauju, ka tiesā var ierasties kāzu kleitā. Zinot, ka ir ļoti skaista, viņa cer, ka atradīsies kāds, kas vēlēsies viņu apprecēt. Neviens neatrodas un tajā pašā kāzu kleitā viņu arī pakar. Ir 1820. gada 18. februāris.

Pirms nāves viņa it kā esot vēl iesaukusies: "Ja kādam ir nododama kāda vēsts sātanam, es to nodošu" un pati nolekusi no ešafota. Tomēr, tas laikam nav ļāvis viņai rast mieru, jo no tā laika ieslodzītie cietumā bieži esot redzējuši caur sienām ejošas sievietes spoku garā kleitā, kas klīst pa to. Tagad drūmā cietuma ēka jau sen vairs nav cietums, bet tūrisma objekts, kur var apjaust drūmos apstākļus, kādos uzturējās cietumnieki 19. gadsimta sākumā.

Tā nu izrādās, ka bērnībā dzirdētajam spoku stāsta ir pavisam reāla vēsture. Kas attiecas uz roku ar dunci, kas izlien pa caurumu sienā, tad šis sižets nāk no Henrija Raidera Hagarda romāna «Daiļā Margareta» (1907).

Izmantotas bērnības atmiņas, Vikipēdija un Travel Channel seriāls Monumental Mysteries.