Seši maršruti mākoņainajās debesīs.

Raksts no žurnāla "Fiļm" krievu izdevuma, publicēts 2012. gada oktobra numurā.

Katra Vačovsku tandēma filma ir pasaules kino notikums. Bet "Mākoņu atlants" ir divkārt interesants, tāpēc ka viņiem tā ir pirmā literāra darba ekranizācija, pirmais darbs, kad līdzautors ir cits režisors Toms Tikvers, un pirmais projekts, kura titros bijušais Larijs Vačovskis oficiāli tiek saukts par Lanu.

2005. gadā, filmas “V nozīmē vendeta” uzņemšanas laukumā galvenās lomas tēlotāja Natālija Portmane dubļu starplaikā lasīja Dēvida Mičela grāmatu “Mākoņu atlants”. Viens no pēdējo laiku neparastākajiem romāniem, “Mākoņu atlants” tikai tulkots krievu valodā 2007. gadā un izdots izdevniecības “Eksmo” sērijā “Intelektuālais bestsellers”. Grāmatā tiek izstāstīti seši stāsti, kas notiek dažādos laikos (pagātnē un nākotnē) un dažādās vietās. Ceļotājs no XIX gadsimta vidus, kas nonācis pie Jaunzēlandes krastiem; jauns komponists, kas palīdz slavenam maestro XX gadsimta 30. gadu Eiropā; amerikāņu žurnāliste, kas izmeklē korporatīvos noziegumus Reigana laika Amerikā; izdevējs, kas pūlas publicēt atmaskojošu grāmatu par gangsteriem mūsu, 2012. gadā;mākslīgi radīta oficiante, kas sadumpojusies pret saviem radītājiem XXII gadsimta Korejā; primitīvs cilvēks cilvēces norieta laikā, kuru apciemo viena no pēdējām tehnoloģiskās civilizācijas pārstāvēm. Notikumi savā starpā ir saistīti ar tekstiem: komponists lasa ceļotāja dienasgrāmatu; žurnāliste iepazīstas ar komponista vēstījumiem... utt.

Natālija Portmane ir sajūsmā no grāmatas un iedod to palasīt Lanai Vačovskai, sakot, ka ar prieku filmētos tās ekranizācijā.

Vačovski izlasa, novērtē un katram gadījumam iegādājas tiesības uz ekranizāciju. Portmanei jau sākumā piedāvā Sonmi-451 lomu, kas ir klonēta un ģenētiski uzlabota kalpotāja no nākotnes pilsētas, un viņa dod principiālu piekrišanu.

Taču tajā momentā Vačovski koncentrējas uz “Autobraucēju Spigiju”, tāpēc darbs pie “Mākoņu atlasa” īpaši nevirzās uz priekšu. Vienlaikus, par romānu sāk interesēties vācu režisors Toms Tikvers, kas, patiesību sakot, ne visai spēja iedomāties, no kādas puses varētu tuvoties šādam lielam apjomam.

“Šis projekts iesākās gandrīz kā joks”, - Tikvers saka. Uzzinājis, ka tiesības ir Vačovskiem, viņš vērša pie viņiem. Viņi sāk tikties, apspriest iespējamos scenārija variantus, meklēt kinematogrāfisku ekvivalentu teicienam “viss ir savstarpēji saistīts”. Pats galvenais – bija jāmeklē investori. Visi trīs labi saprata, ka neviena Holivudas studija neriskēs finansēt šādu projektu. Bija domāts, ka filmu uzņems Tikvers, bet Vačovskiem būs producentu loma.

Pēc “Autobraucēja Spidija” (2008.) pirmizrādes Vačovski gatavojās uzņemt lenti ar dīvainu nosaukumu “Cobalt Neural 9”- par to, ka tālā nākotnē mūsu pēcteču arheoloģiskā ekspedīcija atrod interesantu video, ko karavīri ir uzņēmuši Irākas kara laikā; pēc baumām, sižeta centrā ir divu karavīru-geju stāsts. Taču nekādus sīkākus faktus par projektu Internetā nevar atrast, neskatoties uz to, ka 2009. gada beigās Vačovski uzņem izmēģinājuma kadrus ar tā laika modernāko, digitālo kameru RED.

Bet 2010. gada vasarā kļūst zināms, ka Vačovski savu izvēli tomēr izdara par labu “Mākoņu atlantam”.

“Šī grāmata kļūst par mūsu uzmācīgu fantāziju, - saka Endijs Vačovskis. - Šajā stāstā var sajust kaut ko apbrīnojamu – kaut ko tādu, kas kino vēl ne reizi nav bijis.”

Vačovski un Tikvers visai ātri izdomāja “odziņu”, kas kļūs par neparastā romāna kinematogrāfisko analogu: viņi nolēma, ka katram aktierim ir jāspēlē visos sešos stāstos – turklāt lomām ir kardināli jāatšķiras. “Mēs mīlam aktierus, saka Lana Vačovska. - Mēs gribam iedot viņiem iespēju tēlot, nevis vienkārši dažādus varoņus, bet dažādu laikmetu, dažādu rasu, pat dažādu dzimumu cilvēkus”.

“Es zinu, ka Lanu tas vienmēr ir interesējis, - komentē Vačovsku pastāvīgais aktieris Hugo Vivings (kurš gan šaubīsies!). - Viņai tas nav vienkārši pārdomas par cilvēka dabu – tā ir viņas dzīves daļa. Filma pēta ideju “dažādi ķermeņi – viena dvēsele”. Un tad režisori izdomāja: “Un ja nu vieni un tie paši aktieri tēlos dvēseles dažādas reinkarnācijas”. Cik es zinu, iespēja realizēt uz ekrāna šo ideju kļuva Endijam un Lanai par galveno domu, iesaistoties šajā projektā”.

2009. -2010. gadā Vačovski un Tikvers saraksta vairākus, dažādus scenārija variantus, nepārtraucot meklēt finansēšanas avotus. Holivudas studijas projekts neieinteresēja. Eiropas sponsori pilnībā nespēja finansēt tik sarežģītu un dārgu projektu. Kā atzīst producents Grants Hils, divu gadu cītīgu meklējumu un pārrunu laikā viņiem izdevās sagrabināt tikai apmēram 70% no vajadzīgās summas, pārējie 30% palika zem jautājuma.

Un tad viņi nolēma rīkoties ar nestandarta metodēm: pārtulkoja scenāriju kādās pusduča vadošajās Āzijas valodās un izsūtīja Āzijas investoriem. Vačovsku un Natālijas Portmanes vārdi ir labi pazīstami pat Āzijā; turklāt pēc producentu domām, projekts varēja ieinteresēt Āzijas investorus, jo reinkarnācijas ideju tēma, kas pausta grāmatā, ir tuva budismam, tas ir viens no viņu ticības stūrakmeņiem.

Āzija atsaucās, Singapūras kuģniecības magnāts Tonijs Teo kļuva par pirmo, kas riskēja ieguldīt kapitālu šajā projektā. Pēc viņa sekoja arī citi: Honkongas distributoru kompānija Media Asia Group, kurai piedalīšanās “Mākonu atlanta” finansēšanā kļuva par pašu lielāko ieguldījumu Rietumu projektā; Pekīnas kinokompānija Dreams of Dragon, kas agrāk nekad nebija sadarbojusies ar Rietumiem (tās īpašnieki teica, ka viņus ieinteresēja grāmata un tajā skartās tēmas); korejiešu distributors Bloomage Entertainment. Korejiešiem tas bija liels komerciāls risks, taču viņi nolēma, ka tas attaisnojas, tāpēc, ka viens stāsts filmā norisinās tieši Korejā.

Laikam jau Vačovski Un Tikvers izrādīja milzīgu diplomātijas mākslu, pārliecinot Āzijas investorus, ka “Mākoņu atlants” ir Āzijas kino, bet Eiropiešu investorus, ka tas ir eiropiešu kino. Precīzāk – vācu. Galveno Eiropas investoru vidū bija Berlīnes banka IFB un Vācijas reģionālā investīciju grupa Medienboard. Pateicoties tam, Vācijas Federālais kinofonds (German Federal Film Fund) atzina “Mākoņu atlantu” par vācu projektu, tāpēc filmēšanas grupai izdevās iegūt lielas nodokļu atlaides, lai filmētu Vācijā (kur tika uzņemti apmēram 80% no visām filma ainām).

Protams, ne to mazāko lomu fonda lēmumos spēlēja tas, ka vācietis Tikvers pēc Vačovsku atnākšanas palika projektā kā līdzrežisors. Šo lēmumu diktēja, ne vien radoši, bet arī finansiāli apsvērumi. Strādājot pie projekta, kļuva skaidrs, ka filmas izmaksas jūtami samazināsies, ja to paralēli filmēs divas uzņemšanas grupas, un tika nolemts, ka vienu no tām vadīs Tikvers, bet otru Vačovski. Turklāt, režisori atteicās no dalīšanas galvenajā un palīggrupā – abas filmēšanas grupas tika uzskatītas par galvenām.

Vēlāk Holivudas eksperti novērtēja projektu ar summu 140 miljoni dolāru. Taču “Mākoņu atlasa” producenti laboja skaitli: pateicoties nodokļu atlaidēm un filmēšanas grupu paralēlai darbībai, budžets sastādīja tikai ap 100 miljonus. No tiem apmēram 30 miljonus investēja Āzijas partneri, apmēram 50 miljonus – vācu un 20 miljonus ieguldīja studija Warner Bros., kas nopirka filmas demonstrēšanas tiesības ASV.

2010. gada vasarā sākās aktieru atlase. Izpildītājus vajadzēja sākt meklēt iepriekš, lai viņi varētu saskaņot savus filmēšanas grafikus. Kandidātu vidū tika nosaukti Oskara laureātu Toma Henksa un Halles Berijas vārdi. Skeptiķi smējās – sapņot nav kaitīgi! Kāds gan bija viņu pārsteigums, kad abas zvaigznes deva savu piekrišanu!

“Man gribējās izmēģināt sevi, manas aktiera spējas, - paskadroja Henks. - Es daudz runājos ar režisoriem un uzskatu, ka šie puiši ir ģēniji. Viņi ieskatās ļoti dziļi un spiež skatītāju uzdot sev galveno jautājumu – kas mēs esam? kāpēc mēs esam šeit?”

“Es jau sen gribēju strādāt kopā ar Tomu Henksu un Natāliju Portmani, - sacīja Halle Berija. - Un pēkšņi man piedāvā tādu neticamu scenāriju, kur mēs ar Tomu spēlēsim dažādus cilvēkus dažādos laikmetos. Turklāt filmu uzņems režisori ar neparastu, unikālu redzējumu Vačovski. Domāju, ka lente spiedīs sasprindzināt smadzenes arī mums, aktieriem un skatītājiem, kas to skatīsies”.

Uz filmu parakstījās arī Vačovsku filmu veterāns Hugo Vivings, kas filmējās visās trīs “Matriks” sērijās, pēc tam izlīdzēja viņiem filmas “V nozīmē vendeta” filmēšanas laikā, esot ar mieru tēlot galveno varoni maskā jau pēc filmēšanas sākuma.

Ne visi aktieri, kuriem piedāvāja piedalīties projektā, varēja tajā ierakstīties. Starp tiem, kuri nevarēja, bija Iens Makellens, Benedikts Kamberbečs, Džeimss Makavojs. Viņu vietā atnāca Džims Broudbents, Sjūzena Sarandona, Hjū Grants un Bens Višovs, kas jau agrāk filmējās pie Tikvera “Parfīmā”.

Likteņa ironija, bet Natālija Portmena, kas atradās pie projekta pirmsākumiem, nevarēja ņemt tajā dalību, tāpēc ka bija kļuvusi grūta. Viņas vietā uzaicināja korejiešu aktrisi Dunu Beju (Krievijas skatītāji pazīst viņu pēc filmas “Līdzjūtība Atriebības kungam”).

Filmēšana sākās 2011. gada septembrī. Pirmās fotogrāfijas no filmēšanas laukuma pienāca no Glazgo, kur tika filmētas ainas ar Halli Beriju. Spriežot pēc ļoti platajām bikšu starām, viņa tēloja XX gadsimta 70. gadu žurnālisti.

“Mēs šeit filmējam kā visīstākie partizāni, - viņa teica žurnālistiem. - Nekādu pārmērību, nekādu zvaigžņu kaprīžu – visa nauda aiziet tam, ko jūs redzēsiet uz ekrāna.”

Filmēšanas grupas štābs izvietojās studijā Babelsberg Potsdamā. Žurnālisti, kas tur bija rakstīja par neparastām dekorācijām: vienā paviljona galā uzbūvēts korejiešu graustu rajons, otrā – kuģa kabīnes, bet vidū – eiropiešu intelektuāļa dzīvoklis no XX gadsimta. Kad pāviljonā filmēšana beidzās, tūlīt pat parādījās strādnieki un mākslinieki-noformētāji, kas sāka jaukt nost vecās dekorācijas un būvēt jaunas. Pavērot pašu filmēšanas procesu žurnālistiem neļāva no slepenības viedokļa. Režisoriem jautāja, kādas ainas katrs filmē. Vai tiesa, ka Tikvers filmē epizodes, kas notiek pagātnē, bet Vačovski – ainas nākotnē? Režisori noslēpumaini smaidīja.

Paretam viņi brauca filmēt dabā – strādāja Diseldorfā, Edinburgā, izbrauca uz Maljorku, kur filmēja kuģi no pirmā stāsta. Paparaci ievēroja uz ielas Palma-de-Maljorkā Halli Beriju ar meitiņu, kaut gan it kā sižetā par ceļotāju sieviešu lomu nav. Aktrise gan drīz vien paskaidroja, ka ja vienā stāstā viņai ir galvenā loma, tad otrā viņa var izrādīties statiste. “Es tēloju ebrejieti, kas dzīvo Vācijā 30. gados un mežoni no nākotnes”, - viņa piebilda. Pēc Berijas vārdiem, viņa nekad nav strādājusi vienā filmā ar divām filmēšanas grupām un tas dzen viņu un spiež strādāt labāk. Viņa arī atzinās, ka dažreiz pat nevar pazīt aktierus, ar kuriem filmējas, jo uz to sejām ir bieza grima kārta. “Vienreiz es sarunājos ar kādu cilvēku par nākošās ainas uzņemšanu un pēc tam aizgāju uz savu treileri – bet vēlāk man pateica, ka tas esot bijis Hjū Grants!”

Grants palika apmierināts ar savu maskēšanos. “Skatītāji vispār neuzzinās, ka es esmu filmējies šajā filmā, ja vien nepaskatīsies titrus! Es tēloju sešas nelielas lomas, un katrā lomā es es esmu baigs nelietis. Nogalinu, izvaroju, moku cilvēkus. Es pat nedomāju, ka kādreiz man vajadzēs darīt ko tamlīdzīgu. Vienā no stāstiem, kur darbība notiek pēc 2000 gadiem, es tēloju kanibālu. Es domāju, ka man būs viegli to notēlot. Un lūk, es stāvu kalna galā, bet Vačovski man saka: “Iedomājies, ka tu esi ļoti izsalcis. Tevī trako vēlēšanās rīt cilvēku miesu!” - un es padomāju: “Nē, man nekas nesanāks! Kāds, lūdzu, iedodiet man smieklīgu repliku!”

Bens Višovs izrunājās intervijā, ka vienā no stāstiem viņš tēlo sievieti. “Es tēloju komponistu Frobišeru 30. gadu sižetā, amerikāņu sievieti 70. gadu sižetā, bet modernajā stāstā es parādos tikai uz mirkli, kā statists.”

Hugo Vivings arī atzinās, ka viens no viņa personāžiem ir sieviete-medmāsa, taču pasteidzās pārliecināt, ka dzimumam dotā gadījumā nav nozīmes. “Visus manus tēlus no dažādiem laikmetiem apvieno kopēja iezīme – viņi cenšas maksimāli kontrolēt un apspiest savas emocijas. Es pēc būtības tēloju vienu un to pašu varoni ar daudzām sejām, kas piedzīvo interesantu evolūciju”.

Vivings arī sacīja, ka ar lielu prieku strādāja Berlīnē, tāpēc ka iespēja iemīlēt šo pilsētu filmas “V nozīmē vendeta” uzņemšanas laikā. Turklāt viņa dzīves biedre Katrīna, kas atbrauca kopā ar viņu uz filmēšanu, draudzējas ar Endija Vačovska sievu. “Es gandrīz vai esmu atgriezies ģimenes klēpī. Strādāt kopā ar Ediju un Lanu vienmēr ir lieliski, bet arī Toms Tikvers izrādījās brīnišķīgs puisis”.

Slepenība paliek slepenība, taču, ka filmēšana tuvojās beigām, filmas izplatītāji gribēja redzēt, kādu kaķi maisā viņi ir nopirkuši. 2011. gada novembrī amerikāņu kino tirgū Santamonikā Vačovski publikas vērtējumam pirmo reizi piedāvāja pirmās samontētās sešas minūtes no savas jaunās filmas. Reakcija bija ļoti vētraina un rezultātā izveidojās rinda uz tiesībām izplatīt filmu. Kaut gan, Warner Bros. Nesteidzās oficiāli iegādāties tiesības uz filmas distribūciju ASV, kaut arī paturēja sev tiesības uz pirmo nakti. Kuluāros runāja, ka studijas vadība uzstāja, lai filma nebūtu garāka par divarpus stundām.

Pirms atvērt maku, Warner Bros. Pagaidīja Kannu kinofestivālu, kur kino tirgū tika parādīts visas filmas montāžas melnraksts. Pēc tam studija arī samaksāja visai apaļu summu – 20 miljonus dolāru.

Taču, kā lai reklamē tādu neparastu filmu? Liekas, ka mārketinga nodaļa nokļuvusi strupceļā, tāpēc režisoru trio atkal ķērās pie darba pats. 2012. gada jūlijā studija izlaiž neticami garu reklāmas rullīti (sešas minūtes!) un īsu režisoru komentāru vēl neizlaistajai filmai. Grūti teikt, kas piesaistīja lielāku uzmanību – treileris vai komentārs, kurā Lana Vačovska pirmo reizi oficiāli parādījās publikas priekšā. “Studija lūdza mūs pastāstīt skatītājiem par filmu un paskaidrot, kā tā tika filmēta, - iesāka režisori, pabeidzot frāzes viens otra vietā. - Mēs gribējām uzņemt kino, kas atgādina mums lentes, kuras mēs bieži skatījāmies bērnībā. Lentes, kuras rosināja mūs kļūt par režisoriem. Mums gribējās uzņemt filmu, kurā ir vieta, gan drāmai, gan komēdijai, gan mīlas stāstam, gan politikai, gan filozofijai, gan “ekšenam”. Filmu, kurā būtu sajaukti dažādi žanri, kas ieskatītos, gan pagātnē, gan nākotnē. Mēs uzskatījām, ka tas nav iespējams, līdz parādījās šī grāmata. Kad mēs to izlasījām, kļuva skaidrs, ka liktenis dod mums rokās unikālu iespēju. Mēs ilgi rakstījām scenāriju. Mēs baidījāmies no tikšanās ar Dēvidu Mičelu – ja nu viņam nepatiks tas, ko esam izdomājuši. Par laimi, viņam patika. Diemžēl, studijas izrādīja krietni vien mazāku entuziasmu. Mums teica, ka sižets ir pārāk sarežģīts, ka skatītāji sapīsies tādā personāžu daudzumā. Un, kā tas tā var būt, ka filmai uzreiz ir trīs režisori? Un tāpēc mūsu projektu finansēja, nevis Holivudas studijas, bet neatkarīgie ražotāji. Diemžēl, Holivudas studijām kaut kur bija taisnība: tādu filmu ir grūti izskaidrot, grūti nodot vērtējumam. Tāpēc mēs nolēmām izveidot garu jo garu reklāmas rullīti un parādīt to jums. Mēs ceram, ka tas jums patiks un jūs atnāksiet paskatīties mūsu kino”.

“Visiem mums, kas veidoja šo filmu, tas bija lielisks, fantastisks ceļojums, - Toms Henks piebilda. - Es ticu, ka skatītājiem būs tikpat interesanti skatīties “Mākoņu atlantu”, kā mums bija interesanti to filmēt”.

Treileris bez režisoru kometāra.

 http://kino.kults.lv/2012/cloud-atlas-5min-treileris/

Citi treileri.

http://www.youtube.com/channel/HCYYGRI-UpK7Q?feature=relchannel

Vikipēdija par romānu.

http://en.wikipedia.org/wiki/Cloud_Atlas_(novel