Septiņpadsmit pavasara mirkļi - nezinātniskā fantastika?

Fragments no Vadima Deružinska grāmatas "Sazvērestības teorija", 16. nodaļa. “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”: kļūdas un nejēdzības.

Grāmatas pirmajā daļā mēs apskatījām mūsdienu mītus par sazvērestību un citas lietas, kas ar tiem ir saistītas. Otrā grāmatas daļa ir jau veltīta vēsturiskiem mītiem. Sazvērestības teorija stāsta, ka no iedzīvotājiem tiek slēpta arī visa mūsu vēsture, pasniedzot to pilnīgi izkropļotā veidā.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, taču es nolēmu sākt šo grāmatas daļu ar stāstu par Štirlicu – slaveno, izdomāto - “padomju izlūku”. Mēs visi mīlam pirmo, padomju seriālu - “Septiņpadsmit pavasara mirkļus”, kas tika uzņemts 1973. gadā pēc Juliana Semjonova garstāsta. Viņš tautā bija kļuvis tik populārs, ka par Štirlicu ir sacerētas simtiem anekdošu. Turklāt, komismu radīja pats filmas scenārijs, saskaņā ar kuru izlūks sveiks tika laukā pat no vislielākās bezizejas situācijām, turklāt, vēl varēja “ar kājas spērienu” vērt vaļā Reiha visaugstākās varas kabinetu durvis.

 

 

Visādu kļūdu seriālā patiešām ir daudz, taču Sazvērestības teoriju rāmjos ir acīmredzama aiz filmas autoriem stāvošo PSRS speciālo dienestu un propagandas orgānu apzināta vēlēšanās radīt skatītājos izkropļotu un pilnīgi nepareizu priekšstatu par Otro pasaules karu un Staļina laika PSRS lomu tajā. Tas ir, akcentējot uzmanību uz jautājumu par atbrīvošanu no fašisma un visādi slēpjot Kremļa lielvaras centienus paplašināt savu ietekmes sfēru nākošajā pēckara Eiropā, kam nav pilnīgi nekāda sakara ar atbrīvošanu no fašisma.

Protams, šie Staļina ārpolitikas aspekti arī šodien ir niknu diskusiju priekšmets (to sīkāk mēs apskatīsim nodaļas beigās), bet seriāls “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” - tomēr ir nepārspēts paraugs tam, kā izdomas auglis (ko pasūtījuši propagandas orgāni) rada milzīgu, šausmīgu iespaidu uz desmitiem miljonu cilvēku priekšstatiem par savu vēsturi. Tā ir atklāta manipulēšana ar masu mentalitāti.

Nemaz jau nerunājot par to, ka seriāls ir vēsturiski-politiska fantastika, seriālā ir milzums visādu kļūdu un nejēdzību, dažreiz ļoti uzjautrinošu. Lūk, ar dažām no tām mēs arī sāksim tautā mīlētā (un arī manis ļoti mīlētā), talantīgā, televīzijas iestudējuma “kritisko apskatu”.

1.       KĻŪDAS.

Parastu kļūdu filmā ir ļoti daudz. Štirlica un RSHA (Reichssicherheitshauptamt – Impērijas drošības galvenā pārvalde) vannas istabās atrodas padomju santehnika. Nezin kādā veidā Millera kabinetā pie sienas atradās apaļš plastmasas pulkstenis “Slava”, ko PSRS masveidā ražoja 1970. gados un, kas tajā laikā karājās pie sienas arī manā istabā. Štirlics iet uz tikšanos ar Bormanu, uzvilcis melnas plastmasas brilles, PSRS 1970. gadu ražojums pēc 70-to gadu modes. Visi valkā kostīmus, kas šūti pēc 70-to gadu modes.

Taču pats brīnumainākais – ir Štrilica flomasters, ar kuru viņš pieraksta radiogrammas no Centra un pēc tam zīmē četras Himlera, Bormana, Gebelsa un Gēringa karikatūras. No kurienes Štirlicam 1945. gadā ir šis flomasters? Droši vien Centrs ir atsūtījis kā slepenu aprīkojumu, jo darbā (RSHA, savā kabinetā) Štirlics raksta vēstuli Bormanam ar parastu spalvu, kas jāmērc tintnīcā, - un tieši tāpat raksta pat ģenerālis Millers un pats SS reihsfīrers. Viņi flomasteru savā dzīvē nav redzējuši.

Epizodē, kad Štirlics mašīnā ved svēto tēvu Šlagu uz Vācijas-Šveices robežu, pa radio skan Edītes Piafas balss. Garīdznieks ir sašutis par slaveno dziesmu “Es nenožēloju neko” - un pareizi ir sašutis, dziesma tiks sarakstīta tikai pēc 15 gadiem no dotā brīža, kad notiek brauciens pāri Alpiem.

2.       NEZINĀTNISKĀ FANTASTIKA.

Julians Semjonovs daudzās epizodēs ir parādījis tēmas nepārzināšanu. Piemēram, visi vācieši filmā (ieskaitot tos, kas tēlo Štirlicu un Ketu, šķērsojot Šveices robežu) – nēsā laulības gredzenus labajā rokā, kā tos arī nēsāja PSRS, bet īstie vācieši tos nēsā kreisajā rokā.

Pilnīgi ir izdomāti “dosjē”. Personīgās lietas Trešajā reihā tādā veidā, kā tās tiek rādītas filmā, neeksistēja, tieši tāpat kā izteicieni “raksturs, nordisks”, “bez žēlastības pret reiha ienaidniekiem”. Bet SS visi dokumenti tika drukāti gotiskā, nevis latīņu rakstā.

Paši “dosjē” ir pilni ar nepareizām lietām. Piemēram, par Gēbelsu Jefima Kopeljana balss aiz kadra vēsta: “izglītība, vidējā.” Īstenībā viņš bija Heidelbergas universitātes filozofijas doktors, 1922. gadā aizstāvēja disertāciju par dramaturģijas vēsturi. Nepatiess ir arī Kopeljana paziņojums, ka Gēbelss tiek iecelts par Berlīnes gauleiteru 1944. gadā (par drosmi dumpja apspiešanā): viņš šajā amatā tika iecelts jau 1936. gada 26. oktobrī un palika savā postenī līdz pašai nāvei 1945. gada 1. maijā.

Par Gēringu Kopeljans arī saka “izglītība, vidējā”, kaut arī tas ir beidzis Karlsrūes kara akadēmiju un Berlīnes karaskolu Lihterfeldē – ar pašu augstāko, iespējamo atzīmju summu, par ko viņu personīgi apsveica ķeizars Vilhelms. Kāpēc Semjonovam vajadzēja noslēpt Gēbelsa un Gēringa augstāko izglītību nav skaidrs, jo tautas negatīvā attieksme pret šīm personām bāzējas ne jau uz tā, cik viņi ir vai nav izglītoti, bet uz to, kādus noziegumus viņi ir izdarījuši.

3.       DĪVAINIE KAIMIŅI.

Kad Henrihs Millers, ejot pa koridoru, satiek Valteru Šellenbergu un Maksu Štirlicu, tad ir ļoti izbrīnījies. Dabiski, kā lai gestapo šefs nav izbrīnīts: IV pārvalde (gestapo) un VI pārvalde (politiskā izlūkošana) atradās katra savā ēkā, attālums starp tām bija vairāk nekā 10 km. Gestapo – Princalbrehtštrassē, 8 (Millera kabinets bija blakus ēkā  - bijušajā viesnīcā “Princis Albrehts”, Pricalbrehtštrassē, 9), bet Šellenberga dienests atradās ēkā ar adresi Berkaerštrasse, 32 – otrā pilsētas galā.

Šī iemesla dēļ nejēdzīga ir aina, kad Štirlics iznāk no sava kabineta un satiek zaldātus, kas nes čemodānu ar rāciju uz blakus atrodošos Rolfa kabinetu. Rolfs dien gestapo – tāpēc viņa kabinets nevar būt blakus Štirlica kabinetam. Muļķīgas ir arī pratināšanas, ko veic Štirlics, tāpat kā viņa Katjas Kozlovas (Ketas) arests, tāpēc ka Šellenberga dienestam nebija tiesības veikt arestus Vācijas teritorijā. Vēl vairāk, politiskās izlūkošanas dienestam, kur strādāja Štirlics, vispār nebija tiesības veikt izmeklēšanu, ieskaitot arestēto pratināšanu.

4.       STULBAIS ŠTIRLICS.

Nav skaidra pati izlūka Isajeva profesionālā sagatavotība, kas gaisa trauksmes laikā ieiet specdienesta sakaru telpā un, zvanot Bormanam, ķeras pie klausules kailām rokām (nevis ar mutautiņu). Te ir tikai divi skaidrojumi: vai nu Štirlics nekad mūžā nav dzirdējis par pirkstu nospiedumiem, vai arī pēc krievu parašas viņam nemaz nebija mutautiņa. (Atmiņā ataust anekdote, kad Štirlics, palicis mājās viens, izslēdz gaismu, pieiet pie loga un izšņauc degunu aizkaros – lai kaut vai uz minūti sajustos par sevi – pulkvedi Isajevu.)

Starp citu, nav skaidrs, kāpēc specsakaru mezgls pēkšņi ir palicis bez kaut vai viena dežuranta, kaut arī blakus, koridorā dežuranti stāv savos posteņos.

5.       DĪKDIENIS ŠTIRLICS.

Filma demonstrē RSHA ārkārtīgu aizņemtību ar darbu: darba ir tik daudz, ka visi strādā bez gulēšanas vairākas diennaktis, pagulēt iznāk tikai pāris stundas. Štirlica “lietā” izsauktais Millers Kaltenbrunnera kabinetā atzīstas, ka acis viņam tāpēc ir sarkanas, ka viņš jau vairākas naktis nav gulējis. Pēc tam Aismans (Kuravļovs), ko ir izsaucis jau Millers par to pašu Štirlica “lietu”, par sevi runā to pašu – nav gulējis trīs diennaktis, sapnis – pagulēt 7 stundas. Millers apbalvo Aismanu par to, ka viņš galvo par Štirlica godīgumu – atļauj viņam pagulēt 5 stundas.

Uz šī totālā avrala fona Štirlics izskatās kā galīgs sliņķis. Viņš arī it kā pāris reizes žēlojas, ka trūkst laika. Taču tajā pašā laikā atpūšas ārpilsētas mājā, apgriež eglēm zarus, spēlējas ar ielas suņiem, katru dienu nīkst bāros, kur dzer alu un konjaku, lasa avīzes un spēlē šahu, vienkārši tāpat ved uz mājām dāmas, bāra paziņas, kur ar viņām dzer un dejo. Vispār, izklaidējas, kā vien var, tajā pašā laikā, kad viņa darba biedri neguļ trīs diennaktis.

Vēl vairāk – Štirlics ir tik noguris no atpūtas un izklaidēm, ka viņam, izrādās, ir “problēmas ar miegu”! Kad viņš redz, ka pa koridoru tiek nests čemodāns ar rāciju un ieiet reizē ar nesējiem Rolfa kabinetā, tad neatrod neko muļķīgāku, kā palūgt miegazāles iemeslam, kāpēc viņš šeit vispār atrodas. Jefima Kopeljana balss aiz kadra:

“Tagad, ja kāds jautās Rolfam, kāpēc pie viņa iegriezies Štirlics, viņš atbildēs, ka bija ienācis pēc miegazālēm”.

Pats neiespējamākais iemesls RSHA avrala laikā! Tāds “alibi”, tieši otrādi, visus padarīs aizdomīgus, cilvēki neguļ pa trīs diennaktīm un ir laimīgi ceturtajā pagulēt vismaz 5 stundas, bet, redziet, viens pats Štirlics no RSHA ienāk pie Rolfa pēc miegazālēm...

6.       DZELTENĀ ČEMODĀNIŅA PIEDZĪVOJUMI.

Visa sižeta intriga tiek sagriezta ap čemodāniņu ar rāciju, uz kura it kā ir palikuši Štirlica pirkstu nospiedumi. Taču, no kurienes tie varēja rasties, ja filmā skaidri ir parādīts, ka pēdējā ārpilsētas seansa laikā Štirlics visu laiku bija ar cimdiem rokās?

Tur varbūt filmas veidotāji nav nostrādājuši. Taču te jau paša Juliana Semjonova kļūda: Štirlics būvē savu alibi uz to, ka it kā ir palīdzējis kādai nezināmai dāmai aizvest ratiņus un kaut kādus tur čemodānus.

Filmā tiek rādīts, ka Štirlics tajā laikā ir bijis ar cimdiem rokās. No kurienes tad tur uz tām mantām varēja rasties viņa pirkstu nospiedumi? Iedomāsimies, ka Štirlics to saprot un tikai grib apmuļķot Milleru. Taču tad Millers – ar Juliana Semjonova piespēli – ir pilnīgs āmurs, ja tic Štirlica pasakām, jo Štirlics tajā dienā bija SS virsnieka formā, bet tā februārī pieprasa kopā ar ādas mēteli obligātu ādas cimdu nēsāšanu. Taču, tā kā Štirlics bija tērpies pēc formas, tad kā viņš varēja atstāt pirkstu nospiedumus uz kaut kādas dāmas mantām, kurai viņš ir it kā palīdzējis pārnest iedzīvi?

7.       “HEIL, ŠTIRLIC!”

Šī autora kļūda ar pirkstu nospiedumiem padara nepārliecinošu grāmatu un filmu, bet paša Štirlica māka tikt sveikā cauri ar muļķīgu attaisnošanos rada pamatu milzums anekdotēm, jo tauta jau šīs nenormālības sajuta. Turklāt, vienu no anekdotēm liek priekšā pats Štirlics sarunā ar savu radistu: lūk, dodot pildīt tādus uzdevumus, tur, Centrā laikam domā, ka Štirlics tā vienkārši var tikt  pie Hitlera; pat nebūtu par sliktu pašam par fīreru kļūt - “Heil, Štirlic!”.

Acīmredzot, Julians Semjonovs pats jau saprata šī izdomātā tēla (un visa sava daiļdarba) anekdotiskumu, kad vēlēšanās parādīt padomju izlūku panākumus ar pēc iespējas lielāku izlūka ieņemamo amatu ienaidnieka valstī jau noved pie absurda – ar savu amatu Reihā viņš vairs nav izlūks, bet gan viens no fašistiskās valsts vadītājiem.

8. ŠTIRLICA SIEVA.

Vēl viens fantastisks Juliana Semjonova izdomājums ir tas, ka Štirlics kaut kādā neiedomājamā ceļā ir spējis uzdienēt līdz SS štandartenfīrera dienesta pakāpei (analoģisks Vērmahta pulkveža pakāpei), palikdams neprecējies. Tas ir ABSOLŪTI izslēgts, jo SS virsniekiem, kas stingri izpildīja Hitlera pavēli par iedzīvotāju atražošanu (ar elitārajām SS asinīm), bija OBLIGĀTI jābūt vīra kārtā līdz 30 gadu vecumam un viņiem bija jābūt pēc iespējas vairāk bērniem.

To, protams, Semjonovs lieliski zināja, taču tas kaut kā “nesaskanēja” ar padomju izlūka morālo stāju, tāpēc viņam nebija vācu ģimenes ar sievu-vācieti un bērnu bariņu no Hitlerjūgenda. Tāpēc nācās melot, re – visā SS sistēmā tikai viens cilvēks bija neprecējies – Štirlics. Kaut gan, tieši pēc šīs pazīmes viņu tūlīt atmaskotu.

Dvēseli aizkustinoša aina, kad viņš bārā tiekas ar sievu, kas tiek atvesta no PSRS, ir ne mazāk muļķīga. Kāda jēga sēdēt 10 minūtes bārā un skatīties vienam uz otru visu acu priekšā? Štirlicam neseko jau no 1935. gada, viņš ir ārpus jebkādām aizdomām – un pilnīgi mierīgi var pavadīt laiku ar sievu divvientulībā, kur vien grib (piemēram, provokatoru Klausu viņš taču nogalina bez lieciniekiem). Turklāt, nevis uz 10 minūtēm, kaut vai uz vairākām dienām.

Un, galvenais, kāpēc citi izlūki veic graujošo darbību kopā ar ģimenēm – Keta ar savu vīru-radistu, bet Štirlicam Centrs nepiemeklēja piemērotu sievu-spiedzi? Tas liekas neloģiski un muļķīgi – tieši no Centra redzes viedokļa, jo, kas zina to Štirlicu-Isajevu, viņam pietrūks sievietes ķermeņa, iemīlēsies kādā vācietē – un visam krahs? Centram OBLIGĀTI bija jādod viņam par sievu kāda izlūce. Taču atkal, tas “bojā” padomju izlūka imidžu skatītāju acīs. Daudz izdevīgāk zīmēt viņu kā tādu vientuļnieku.

9.       KLAUSA NOGALINĀŠANA.

Štirlics aizved provokatoru Klausu uz mežu un tur šauj uz viņu. Jautājums, kāpēc vispār viņu vajadzēja nogalināt?

Saskaņā Semjonova grāmatas un filmas sižetu, bija jāparāda, ka Štirlics, ne tikai strādāja RSHA, bet darīja arī kaut ko antifašistisku. Lūk, piemēram, provokatoru nogalināja.

Īstenībā Štirlicu iefiltrēja RSHA, ne jau tāpēc, lai viņš apšautu provokatorus – tos rada pati Sistēma un visus neapšausi. Bet provokatora nošaušana draud ar atmaskošanu un izgāšanos. Tāpēc spiegiem ir aizliegts tā riskēt. Šī Štirlica rīcība ir tīri emocionāla (spriežot pēc filmas un aktiera spēles) – bezjēdzīga un bīstama.

Taču, ja Štirlica uzdevums ir nogalināt fašistus – ko tad viņš nenogalināja Bormanu, kad personīgi tikās ar viņu – Bormana auto, naktī, kādā vārtu rūmē? Neviens Štirlicu nenoķertu, jo par tikšanos zināja tikai divi cilvēki – Bormans un Štirlics.

Tā vietā, Štirlics pazemojas Bormana priekšā, pakalpīgi viņu sveicina, noņem brilles, lai parādītu savu seju, un atceras to, kādu repliku Bormans ir teicis, kad apbalvoja Štirlicu ar Dzelzs Krustu (par matemātiķa seju). Īsts komunists, priecājoties par tādu iespēju, tūlīt pat iztukšotu uz Bormanu visu pistoles aptveri – un jau ar to izpildītu ar uzviju pienākumu pret Dzimteni.

Taču Štirlics tā vietā milzīgi riskē ar atmaskošanu, nogalinot kaut kādu nevienam nevajadzīgu provokatoru Klausu, taču tiekoties ar Hitlera labo roku – pašu Bormanu – uzskata par godu tikties ar viņu. Labi, kaut arī dotajā situācijā Štirlicam vajadzēja izmantot Bormanu kā pretsparu Himleram, taču viņš tieši tāpat varēja izmānīt Bormanu uz “personīgu tikšanos” izmantojot kaut kādu dezinformāciju – un nokniebt Hitlera labo roku: neizdarīja, kaut arī pilnīgi to varēja.

Ar Bormanu, tā ir tikai viena epizode, bet ar SS līderiem Štirlics daudzus gadus sadzēra tuvbrālības, kaut arī sen jau vienu pēc otra tos visus varēja novākt bez kādām aizdomām. Viņš ir pastāvīgs Šellenberga, Kaltenbrunnera, SS reihsfīrera Himlera kabinetu apmeklētājs (un ir visu mīlulis). Ar Šellenbergu, saskaņā ar filmu, pat dodas kopā uz futbola mačiem, bet ar pārējiem pastāvīgi iedzer pieņemšanās. Ko tad viņš viņus visus nenoindēja? Paralēli ar izlūkošanas datu iegūšanu?

Beidzot, Štirlics, Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas biedrs no 1933. gada, simtiem reižu ir piedalījies partijas pasākumos un sanāksmēs, kur bijis arī Ādolfs Hitlers. Un viņam ir bijusī milzu iespēja nogalināt Hitleru: gan bumbu novietot, vai vienkārši pieiet klāt un nošaut. Nošautu viņš Hitleru 1941. gada sākumā  - nebūtu Lielā Tēvijas kara. Ko tad nešāva? Viens Štirlica šāviens varētu izglābt desmitiem miljonu dzīvību?

Tādā rakursā Štirlics ir pat baiga figūra: varēja izglābt PSRS tautas no vācu agresijas, taču neizdarīja to, kaut arī – būdams SS štandartenfīrers, viņš zināja par to, ka tiek gatavots karš un varēja nogalināt Hitleru, lai novērstu pašu karu. Hitlera vietā viņš nogalina tikai provokatoru Klausu – ar viņa kā SS štandartenfīrera iespējām!

10. ANTIFAŠISTISKĀ PAGRĪDE.

Tie paši jautājumi ir man, kā katram saprātīgi domājošam cilvēkam, kad skatos ainu, kurā Štirlics atbrauc uz baznīcu, uz profesora Karla Pleišnera (nieru slimību speciālista) bērēm. Balss aiz kadra stāsta, ka profesors bija viens no Vācijas pretošanās kustības vadītājiem, bet Štirlics ar viņu aktīvi sadarbojās. Taču te uz profesora bērēm atbrauc pats RSHA galva Epnsts Kaltenbrunners (gestapo un SD dienestu šefs), kas izrādās arī slimoja ar nierēm un bija profesora pacients.

Rodas jautājums: kas tā tāda par “Pretošanos”; kur tās vadītājs Karls Pleišners ar Štirlica piespēli ārstē RSHA galvas slimās nieres? Viņam būtu vajadzējis to tā saārstēt, lai viņš mirst. Bet tā vietā mundrais un Pleišnera izārstētais Kaltenbrunners atbrauc uz bērēm, lai pateiktos savam glābējam. Pilnīgs absurds.

Turklāt, īstenībā Kaltenbrunneram nekad nav bijušas slimas nieres, visu to ir izdomājis Julians Semjonovs, tikai ar tādu mērķi, lai atvestu RSHA galvu uz bērēm un parādītu, kā viņš paplikšķina ar roku pa vaigu profesora dēlam (skat, pārņēmis Hitlera žestu). Tas arī viss. Pilnīgi izdomātas un mākslīgas ainas dēļ, kad bērnu paplikšķina pa vaigu, Julians Semjonovs diskreditē pašu vācu Pretošanās kustību, padarot to par Kaltenbrunnera ārstiem. [Te kaut kā gribas iebilst: kā paliek ar Hipokrata zvērestu? Bet vispār – patiešām, sadomāta aina - t.p.]

11.    FILMAS APLAMĀ JĒGA.

Filmas sākumā Šellenbergs ar Himleru skatās karojošo valstu kinohroniku. Padomju hronika rāda, kā Staļins un Ruzvelts Jaltā “lemj Polijas un Dienvidslāvijas likteni”. Mani pārsteidz, ka mēs izturamies kā pret NORMU pret šādu kliedzoši amorālu faktu.

Kāds pamats vispār ir ASV un PSRS izlemt, kādai – demokrātiskai vai komunistiskai - būt atbrīvotajai valstij pēc atbrīvošanas? Kādas viņiem uz to ir tiesības? Atbrīvojāt Eiropas valstis no Vācijas – milzīgs paldies, gods un slava. Un uz redzēšanos!Gou houm amerikāņi un krievi! Taču redz, savu likteni jālemj pašām šo valstu tautām, bet ne okupācijas karaspēkam. Šie karaspēki tādā gadījumā kļūst, nevis “atbrīvotāji”, bet – okupanti, ne ar ko labāki par fašistiem, jo tieši tāpat kā pie vācu okupācijas tautām nebija tiesību celt savas valstis pēc savas gribas – tā arī šādas tiesības tām nav arī pēc atbrīvošanas. Viņu vietā Jaltā jau viss nolemts.

Tieši ap šo Staļina impērisko vēlēšanos, pakļaut pēckara Eiropu, griežas arī viss filmas sižets. Staļina plāns bija tāds, ka vajadzēja pēc iespējas dziļāk Eiropā ievest savu karaspēku – tas ir tīrs iekarošanas plāns, kur likme nemaz nav uzvara pār Vāciju, bet varas sagrābšana pār pēc iespējas vairākām Eiropas valstīm. Julians Semjonovs separātu mieru uzskata par “acīmredzamu ļaunumu”, tāpēc ka tāds miers sagrautu Staļina impēriskos plānus. Bet kāpēc pēkšņi miers – tas ir “ļaunums”? Iedomājieties par šīs frāzes dīvainību!

Miera noteikumi, kurus apsprieda Volfs un Dalless Bernē, bija – Vācijas bezierunu kapitulācija, nacistiskās partijas un visu nacistisko struktūru likvidēšana, Vācijas defašizācija, tiesa pār nacismu un nacistiskajiem noziedzniekiem. Viss tas arī notika realitātē. Turklāt, šis miers nekādā ziņā nevarēja novest pie tā, ka Vācija un PSRS turpinātu karot, jo paši miera priekšnoteikumi nozīmēja nacisma likvidēšanu. Te Julians Semjonovs visu ir rupji pārveidojis: patiesībā šis separātais miers nozīmēja tikai to, ka vācieši bez cīņas atdod savas teritorijas Rietumu sabiedroto karaspēkiem – nepieļaujot šajās teritorijās ienākt PSRS karaspēkam. Tas arī viss.

Iedomāsimies, ka separātais miers, kuru varonīgi nepieļāva Štirlics, tomēr tiktu noslēgts – tas ir, vācieši kapitulētu PSRS priekšā pēc kāda laika, ļaujot sabiedrotajiem ieņemt visu Vācijas teritoriju. Nu un kas? PSRS tad nespētu radīt VDR un, iespējams, nodibināt staļinismu Ungārijā, Čehijā vai Albānijā. Bet no šīm Staļina impēriskajām spēlēm tik un tā mūsu tautai nebija nekāda labuma. Toties, tiktu glābtas apmēram 1,5 miljoni mūsu karavīru dzīvības, kas gāja bojā kara pēdējos mēnešos (īpaši asiņaina izvērtās Berlīnes ieņemšana).

Uzstādīsim jautājumu savādāk: pieņemsim, ka Štirlics uzzina, ka separāta miera noslēgšana Bernē ļaus izglābt dzīvības 1,5 miljoniem līdzpilsoņu, padomju karavīriem. Un kā viņam pēc tam būtu jārīkojas? Izvēlēties kara beigas – vai 1,5 miljonu savas valsts līdzpilsoņu bojā eju, izpildot Centra impērisko uzdevumu?

Tas jau ir morāles jautājums: vai vispār var Kremļa kaut kādu iluzoru, ārpolitisku bonusu dēļ uz Eiropas kartes – maksāt ar miljoniem savas tautas dzīvību? Un tā kā Julians Semjonovs iezīmē Štirlica kā liberāļa tēlu (“pie mums SD visi uzskata Štirlicu kā liberāli”), tad viņš noteikti izvēlētos separātu mieru un 1,5 miljonu līdzpilsoņu glābšanu. Jo pat noklīdušu suni pažēlo un pabaru.

Kas attiecas uz PAŠU FAKTU par separātām sarunām ar Vāciju kā negatīvu parādību, tad tāda attieksme jau ir muļķīga, jo pati PSRS Lielā Tēvijas kara laikā nepārtraukti veda šādas separātas sarunas. Turklāt, PSRS bija šādu sarunu iniciatore kara sākumā, kad cieta sakāves, bet pēc tam iniciatore bija Berlīne.

Jau 1941. gadā Staļins un viņa politbirojs daudzas reizes caur Bulgārijas vēstniekiem piedāvāja Hitleram separātu mieru, par ko ir labi zināmas SMERŠ-a vadītāja Pāvela Sudoplatova (tieši pēc viņa lūguma Berija nodarbojās ar šo jautājumu) un G.K. Žukova liecības. 1941. gada vasarā (politbiroja 28. jūnija lēmums) Staļins piedāvāja Hitleram Baltiju, Moldāviju un citu republiku daļas (sarunas ar bulgāru vēstnieka Ivana Stamenova palīdzību veda Sudoplatovs), bet oktobrī, kā savos memuāros raksta Žukovs, Staļins jau bija gatavs atdot separāta miera ietvaros – arī Baltkrieviju un Ukrainu. Tas tika skaidrots ar to, kā kādreiz pats Ļeņins esot parakstījis separātu miera līgumu ar Vāciju Brestļitovskā un atdevis vāciešiem šīs republikas. Lūk, vienu reizi atdeva – ko tad vēlreiz neatdot baltkrievus un ukraiņus – lai tikai pašu valsts varētu eksistēt? Ļoti simptomātiski, ka Maskavas “miera iniciatīvas” tikai veiktas jau pēc tam, kad 1941. gada jūlijā PSRS un Lielbritānija paraksta līgumu par kopējām darbībām karā pret Vāciju.

Hitlers tad nepieņēma padomju miera iniciatīvas, kaut gan daudzi Vācijas politiķi (pirmā kārtā, Ārlietu ministrijā – Ribentrops un citi) uzskatīja, ka šī atteikšanās ir kļūda. 1942. gadā Hitlers atkal neklausa Ribentropu, uzvaras pie Volgas dēļ, kaut gan tas uzstāj, ka ar PSRS ir jānoslēdz separāts miers. Bet 1943.-44. gadā jau pati Vācija (tajā skaitā, līdzdarbojoties Itālijai un Japānai, kas ārkārtīgi ieinteresētas šāda miera noslēgšanā) meklē separātu mieru ar PSRS. Ribentropa domām par miera nepieciešamību ar PSRS 1943. gadā pievienojas pat Jozefs Gebelss. Bet Hitlers brīžiem ir vienisprātis ar viņiem, tad no sarunām atsakās, tad atkal pie tām atgriežas.

1943. gada aprīlī Berlīnē no Tokijas pienāk informācija, ka Maskava ir gatava separātām sarunām ar noteikumiem, kas apspriesti iepriekš. To vidū: atgriešanās pie PSRS un Vācijas 1939. gada robežām; Ukrainas (valstiska) autonomija; Odesas statuss kā porto-franko; Tuvie Austrumi (bez Turcijas) kļūst par PSRS ietekmes zonu, bet Indija – par kopēju padomju-japāņu ietekmes zonu. Pieņemt mieru uz tādiem noteikumiem sliecās ne tikai Staļins, bet arī Berija, un pat Žukovs. Taču pēc uzvaras Kurskas lokā Staļins iesaldē sarunas, kas tika veiktas ar Japānas palīdzību.

Bez “japāņu kanāla” Maskavas aktīvas sarunas ar nacistiem šajā laikā (no 1942. gada decembra) notika Stokholmā – turklāt visai augstā līmenī: starp PSRS vēstniecības galvu Zviedrijā A. Kolontaju un Vācijas vēstniecības galvu Tompsonu. 1943. gada vasarā sarunām pieslēdzas augstu stāvošs Maskavas diplomāts A. Aleksandrovs un bijušais PSRS vēstnieks Vācijā V. Dekanozovs.

Pēc uzvaras Kurskas lokā Maskava pēc kāda laika atkal atgriežas pie sarunām 1943. gada beigā un 1944. gadā, taču tās noteikumi jau ir citi. PSRS un Vācijas emisāru tikšanās reizēs Stokholmā Kremļa sarunu tēma jau ir nevis 1939. gada robežas, bet krievu-vācu robeža 1914. gadā, vara pār Melnās jūras šaurumiem utt. Atkal sarunas pārtrūkst dažādu iemeslu pēc, galvenā – stāvoklis frontē.

Viss tas pilnībā apgāž filmā pausto ideju par to, ka separātu sarunu vešana ar ienaidnieku – tas ir kaut kas slikts. Patiesībā tas nav “kas slikts”, bet obligāts katra kara norises atribūts, jo vispirms, nozīmē sagatavošanos iespējamam stāvoklim, kad karadarbības rezultātā abas puses var nonākt pata stāvoklī (fronte apstājas uz vairākiem mēnešiem situācijā, kad pretinieku spēki ir vienādi un nav spējīgi no šāda stāvokļa izkustēties). Tieši tad būs vajadzīgi diplomāti ar saviem miera variantiem. Turklāt, šāda “pata situācija” var rasties, ne tikai spēku līdzsvara gadījumā, bet arī daudzu, jau šaurāku politisku iemeslu dēļ. Un tāpēc katrai karojošai pusei katrā kara momentā ir jābūt gatavai uz teorētiski iespējamu miera līgumu, jo katrs karš nav mūžīgs un reiz beidzas ar mieru, un diplomāti kara laikā tieši ar to nodarbojas, lai mainīgu politisko reāliju apstākļos atrastu “rezerves izeju” karu vadošajiem politiķiem. Bet, vai politiķi izmantos šo “izeju”, vai neizmantos – tā jau nav viņu darīšana.

Starp citu, pati diplomātu darba jēga ir – sarunāt, visu nolemt mierīgi. Julians Semjonovs šīs tiesības dod padomju diplomātiem, bet atņem rietumu diplomātiem. Bet iemesls ir vienkāršs: Dalless un Volfs runāja par vācu karaspēka kapitulāciju Itālijā, taču līdzīgi priekšlikumi par Vācijas karaspēka kapitulāciju citos Eiropas rajonos, ko centās okupēt PSRS, Kremlī neienāca. Tāpēc, ka no boļševikiem visi baidījās un centās labāk būt okupēti no Rietumu karaspēku puses, nekā no  Staļina komisāriem.

Te jau ir tas galvenais: kāpēc tad vācieši bija gatavi labprāt padoties amerikāņiem, angļiem vai francūžiem, taču paniski negribēja padomju okupācijas? Julians Semjonovs šo 1945. gada svarīgāko jautājumu apiet. Kā apiet arī to kliedzošo faktu, ka Berlīnes siena, ko okupācijas varas iestādes uzbūvēja, lai atdalītu padomju zonu no trim citām (franču, angļu un amerikāņu) tieši tāpēc ka vācieši (ieskaitot pat pašus robežsargus) masveidā bēga uz sabiedroto okupētajām teritorijām no teritorijas, ko okupēja PSRS. Bet no tās puses pie mums nebēga neviens. NE VIENS VĀCIETIS.

Un kurš tad vispār pie vesela saprāta esošs varētu bēgt šurp, no kurienes aizbēga visa krievu inteliģence un viss krievu nācijas zieds? Pati Berlīnes siena jau ir atbilde Julianam Semjonovam par viņa demagoģiju un “muļķīgajā vāciešu bailēm no padomju okupācijas”. Ja šīs bailes būtu tikai ilūzija, pretpadomju propagandas darbība, tad kāpēc pret šīm “ilūzijām” vajadzēja būvēt pavisam reālu Berlīnes sienu?

Pats tās vēlākās rašanās fakts un fakts, ka simtiem tūkstošu vāciešu bēga no VDR uz VFR [kad sāka brukt sociālisma sistēma – t.p.] - pierāda, ka Volfs un Dallass nekļūdījās vismaz vienā punktā – tajā, ka Eiropas tautas, ieskaitot vācu tautu, nepieņēma padomju kārtību, kas tikai ieviesta vēlāk, padomju okupācijas laikā. Kas starp citu odiozi nelīdzinās 1812. gada un Pirmā pasaules kara reālijām, kad attieksme pret Krievijas armiju, kas ienāca Eiropas valstīs bija pilnīgi cita – to toreiz neviens nebaidījās, visi tai simpatizēja.

To apstiprina arī tas, ka praktiski visās “atbrīvotajās”, “tautas demokrātijas” valstīs uzliesmoja visas tautas sacelšanās, ko nežēlīgi apspieda PSRS. Kaut gan, nebija neviena sacelšanās pret rietumu okupācijas karaspēkiem tajās zonās, ko tie Eiropā okupēja. Rezultātā Čehijas prezidents, kad valsti uzņēma NATO, ar atvieglojumu paziņoja tautai, ka “vairāk neviens padomju tanks neparādīsies Prāgas ielās” (kaut gan, atļaujos piezīmēt, tieši padomju tanki Čehiju atbrīvoja no Vācijas nacisma), bet Bulgārijas ārlietu ministrs bez uzspēles, no sirds raudāja aiz laimes, kad viņa valsts karogs pirmo reizi tika pacelts starp citu NATO valstu karogiem.

Viss būtu bijis savādāk, ja padomju karaspēks, atbrīvojis no fašisma savus Eiropas kaimiņus, būtu draudzīgi atgriezies atpakaļ PSRS, atļaujot tautām pašām noteikt savu nākotni Brīvības ietvaros. Tādā gadījumā šīs tautas Maskavu uzskatītu par uzticamu sabiedroto, kuram ir pateicību parādā līdz kapa malai. Un visas šīs Austrumeiropas valstis patiesi būtu šodienas Krievijas draugi – kas tieši nemaz tagad tā nav. Vai tad man nav taisnība?

12.   ŠTIRLICA DZELZS KRUSTS.

“Septiņpadsmit pavasara mirkļi” - tā, protams, ir fantastika, turklāt, absolūti nevēsturiska. Tieši sava fantastiskuma dēļ tauta tik ļoti šo filmu ir iemīļojusi. Visiem ir acīmredzams galvenais jautājums:”ja jau Štirlics to tikai vien dara, kā izjauc visus SD un SS plānus (glābj Krakovu no iznīcināšanas, izlaiž no cietuma vācu fiziķus utt.), tad KĀ VIŅŠ VISPĀR IR UZDIENĒJIS līdz SS štandartenfīrera (tas ir pulkveža) dienesta pakāpei? Par kādiem, tādiem nopelniem? Vai arī viņu paaugstināja tieši par viņa izgāšanos darbā?

Situācijas īpatnība ir apstāklī, ka Štirlics neuzdod sevi par SS veterānu (nav iesūtīts izlūks ar viltotiem SS dokumentiem, kā tas ir, piemēram, filmā “Vairogs un zobens”), bet tieši pats ir UZDIENĒJIS līdz savai dienesta pakāpei, ar savu darbu Vācijas labā ir to ieguvis. Turklāt, pats Ādolfs Hitlers viņam personīgi ir pasniedzis Dzelzs krustu (“Padomju Savienības varoņa” analogu) – to nemaz tik vienkārši kuram katram nedod.

Skaidrs, ka par SS štandartenfīreru var kļūt tikai pats uzcītīgākais nacists un nelietis, kuram rokas līdz elkoņiem asinīs. Un, ja jau SS veterānam ir arī Dzelzs krusts – tad tas vispār ir absolūts nelietis. Bet izrādās, ka zem šāda izdzimteņa ādas visus šos gadu slēpjas padomju izlūks. Kurš gadiem ir konkurējis savā karjerā ar simtiem citu nacistu, kas ne mazāk ir vēlējušies kāpt pa karjeras kāpnēm un ir demonstrējuši darbā savu nacismu. Tas ir absolūti neiespējami – taisīt karjeru SS, tik tikko neuzdienēt līdz ģenerālim (SS brigadefīreram), taču tajā pašā laikā esot neiesaistītam SS noziegumos.

Jā, izlūkošanas vēsture zina piemērus, kad par nodevējiem kļūst izlūkošanas pulkveži. Taču viņi ir tikuši SAVERVĒTI, jau paši tikdami pa dienesta kāpnēm līdz pulkveža pakāpei un ir bijuši savā karjerā godīgi un aizrautīgi savas valsts patrioti. Bet te Julians Semjonovs izdomā neticamo: Maksims Isajevs 1933. gadā iestājas NSDAP, pēc tam SS, uzkalpojas līdz pulkvedim, saņem no Hitlera rokām nacistu augstāko apbalvojumu – Dzelzs krustu. Par ko tieši Hitlers iedod šo apbalvojumu Štirlicam – Semjonovs pat gudri klusē, jo šeit pat fantastika ir bezspēcīga: tas jau nav “Tautu draudzības” ordenis, bet balva par nacistiskiem noziegumiem. Un precizējumi atklās patiesību: Štirlics taču ir nacists.

Ja nejauša bumba būtu nogalinājusi Šellenbergu, tad Štirlics (pats perspektīvākais darbinieks un vadības “mīlulis”) automātiski ieņemtu ģenerāļa posteni, ieejot SD vadības aparātā. Vēl mazliet centības – un ieņemtu arī Kaltenbrunnera vai pat paša SS reihsfīrera Himlera vietu. Kā jau es rakstīju pēc savas ieņemtās vietas Reihā viņš ir, nevis izlūks, bet viens no fašistiskās valsts vadītājiem.

Un lūk, situācija: Nīrnbergas tribunālā grib sodīt Štirlicu kā SS ģenerāli un SD vadītāju, bet viņš atzīstas apstulbušajiem sabiedrotajiem, ka ir savējais, padomju izlūks! Un tā kā, ne jau tikai viens pats PSRS izlūkdienests aktīvi strādāja, bet arī sabiedroto izlūkdienesti neslaistījās, pēc tam izrādās, ka Millers ir angļu izlūks, Gēbelss – ASV izlūks, Bormanis – franču spiegs, bet pašu Ādolfu Hitleru ir savervējuši Jaunzēlandes specdienesti. Tribunāls tiek slēgts, jo nav apsūdzēto...

Tā kā visa Otrā pasaules kara vēsture ar Juliana Semjonova vieglu rokas pieskārienu ir parvērtusies anekdotē, kas pilnīgi saskan ar Sazvērestības teoriju.