Sēņu mistērijas

Anete Toroza, Gunila Bulāne, konsultējusi literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte

image001Sēņu pasaule ir sarežģīta, noslēpumaina mistērija, kas joprojām nav līdz galam izpētīta. Iespējams, tieši sēnes var palīdzēt cīņā ar līdz šim neuzveicamām slimībām un, pateicoties sēnēm, var iegūt nozīmīgāko garīgo pieredzi mūžā.

„Mūsu purngali pie jūsu durvīm”

Izrādās, ka sēne nav ne augs, ne dzīvnieks. Mikrobiologi – sēņu pētnieki apgalvo, ka vēl nav izdevies noskaidrot, kāpēc dabā vispār ir tādas sēnes. Nav brīnums, ka reizēm cilvēki tās uzskata par citplanētiešu ievedumu. Atšķirībā no augiem sēnes nespēj pašas sevi pabarot jeb, kā rakstīts interneta vietnē latvijas.daba.lv, „tās nesatur augiem raksturīgo zaļo pigmentu hlorofilu un barojas heterotrofi, izmantojot jau atmirušu organismu vielas (saprotrofās sēnes) vai pārtiekot no dzīvu organismu vielām (parazītiskās sēnes)”. Enciklopēdijā teikts, ka daudzu sēņu uzbūve un dzīves cikli ir vieni no vissarežģītākajiem uz mūsu planētas. Tas, ko mēs saucam par sēni – uz kātiņa uztupināta cepurīte - , ir tikai redzamā daļa. Zem zemes smalkā struktūrās izpletusies sēņotne, kuras dzīves cikli ir sarežģīti.

Sēnes aug ne tikai mežā. Piemēram, Rīgas centrā ozolu alejā pie Nacionālā teātra var atrast Latvijā samērā retās un Sarkanajā grāmatā ierakstītās daivainās čemurenes (Grifola frondosa) eksemplārus, bet jūras malā smiltīs fallveida hadriāna zemestaukus (Phallus hadriani). Ir sēņu sugas, kas vislabāk jūtas tieši pelnos un izdedžos. Pavasarī lāčpurnus var meklēt vietās, kur ceptas desas vai plosījies meža ugunsgrēks. Dažas sēnes virszemē nemaz nenonāk, un, ja meža dzīvnieki tās neizrok, visu mūžu pavada pazemē, ar neparastu aromātu jaucot meža gaisu. Latvijā sastopamie pazemes jumjupūpēži (Rhizopogon) smaržo pēc ķiplokiem. Mežacūku izrakumos var atrast briežtrifeles (Elaphomyces), kas meža dzīvniekiem rada seksuālo uzbudinājumu un ko senie latvieši saukuši vienkāršāk – par buļļu riekstiem – un barojuši govīm pret ālavību. Sēnes ir arī gaisā, ūdenī un mūsos. Tās ir visur. Kā amerikāņu dzejnieces Silvijas Plātas dzejolī Sēnes: „No rīta mēs pārmantosim zemi. Mūsu purngali jau ir pie durvīm.” Pašlaik ir apzināts vairāk nekā 70 000 sēņu sugu, taču uz Zemes varētu būt pat 100 000. Latvijā ir aptuveni 4000. Valdemārpils Meža muzejā glabājas milzu apaļpūpēdis, kas tad, kad bija svaigs un apaļš, svēris ap septiņiem kilogramiem.

Nāves apļi

image003Dzirdēti nostāsti, ka sēnes no zemes mēdz izspraukties zibenīgi un ar skaļu plaukšķi atsisties pret sēņotāju gumijas zābaku purngalu. Iespējams, tas atbilst patiesībai, jo ir vajadzīgs spēks, lai izlauztos cauri zemes kārtai, tāpēc arī sēnēm ir izturīga cepurīte – kuprītis (no vārda горб (kupris) cēlies tagadējais krievu valodas vārds гриб – sēne). Taču ticējums, ka sēne pārstās augt, ja uz to paskatīsies, nedarbojas – zinātnieki joprojām rūpīgi un cieši vēro sēņu augšanu.

Reizēm sēnes aug tik neparasti, ka spēj pamatīgi sabiedēt. Tās virs zemes izkārtojas akurātos apļos, kuru tuvumā sāk notikt neizprotamas lietas – zāles stiebri kļūst zaļāki, puķu laksti pamatīgāki, kādu laiku viss aug griezdamies, tad sāk nīkuļot un iznīkst pavisam. 1997.gadā viens no lielākajiem rīta laikrakstiem ziņoja, ka Strautu māju iedzīvotāji Valkā ir satraukti par „neizskaidrojamiem dabas spēkiem dīvaina apļa izskatā”. Tika pieļauts, ka šādi „savdabīgi izpaužas zemes enerģijas spēks, tomēr pietiek piekritēju ar prātojumiem par velna āderi vai raganu loku”. Apļi, no kuriem nāca gluži vai nāves dvesma, senatnē biedēja gan latviešus, gan vāciešus, gan frančus un zviedrus. Visā Eiropā saglabājušies nostāsti par laumiņu, elfu, raganu apļiem, kuros dejojušas šīs sīkās radībiņas no citām pasaulēm. Neviens prātīgs cilvēks apļa iekšienē kāju nelika, un bērni tiem nedrīkstēja pat tuvoties.

Mūsdienās mikologi ir izgaisinājuši šo burvestību un izpētījuši mistiskā apļa darbības mehānismu. Sākotnēji apļa tuvumā viss labi aug un ir lekns, jo sēne noārda blakus esošo augu atliekas un atbrīvo slāpekli. Taču sēņotne turpina intensīvi augt un veidot jaunus augļķermeņus – sēnes, tāpēc iztērē augsnē esošās barības vielas, izdzer ūdeni, un tur augošie augi iznīkst. Zinātniski runājot, rodas 10 – 100 cm plata nekrotiska josla.

Nāves eņģeļi

image004Poētisku nosaukumu vienai no pasaules indīgākajām sēnēm baltajai mušmirei devuši angļi – viņi to sauc par nāves eņģeli, bet pašu indīgāko sēni zaļo mušmiri (Amanita phalloides) Anglijā pazīst kā nāves cepuri. Tā vainojama 90% no visiem sēņu izraisītajiem nāves gadījumiem. Sausa sēne satur 7 – 9 mg toksīna, un atliek apēst tikai 35 mg svaigas zaļās mušmires, lai iznākums būtu letāls. Dažādām mušmiru sugām bieži bija galvenā loma slavenās vēsturiskās indēšanās. No sēnes esot kritis Romas ķeizars Klaudijs, kardināls Džulio Mediči, pāvests Klements un krievu cariene Natālija Nariškina. Interesanti, ka mahājānas budistu tradīcijā tic, ka Buda miris no saindēšanās ar sēnēm. Sēņu indēšanas stāstus pamatīgi izpētījis amerikānis Roberts Gordons Vosons (1898 – 1986). Viņš kopā ar sievu Valentīnu publicēja monogrāfiju divos sējumos Sēnes, Krievija un vēsture. Tieši Vosons mūs aizved pie pašas interesantākās sadaļas stāstā par sēnēm, jo bija pirmais baltais cilvēks, kas piedalījies maģiskajā indiāņu sēņu ēšanas rituālā.

Kopā ar savu slāvu izcelsmes sievu apceļodams pasauli, Vosons pabija Meksikā, Nepālā, Japānā, Indijā un daudzās citās vietā un izmēģināja visdažādākās sēnes. Dažkārt tās bija vienkārši garšīgas, reizēm izraisīja saindēšanos, citkārt – vīzijas. Tā Vosons nonāca pie pārliecības, ka senā nemirstības dzēriena pamatā bija sēnes, kas satur pslicibīnu un izsauc vieglas halucinācijas, tas ir, atbrīvo cilvēka apziņu. Viņaprāt, tās nebija vienkāršas vīzijas, ko pieredzēja mūsu senči. Ne velti daudzas eiropiešu tautas, piemēram, dāņi, norvēģi, īri, franči, Velsas un Bretaņas iedzīvotāji, sēnes saistīja ar krupjiem un čūskām, ko kādreiz uzskatīja par dzīvniekiem, kas uztur saikni starp mirušo un dzīvo pasauli. Viņš uzskatīja, ka senatnē cilvēki no sēnēm pagatavotas dziras lietoja tikai dažādos rituālos, jo tās palīdzēja cilvēkiem sazināties ar mirušajiem, uzturēt saikni ar viņsauli un vienlaikus tikt galā ar sakrājušos negatīvo enerģiju. Pēc Vosona domām, pateicoties šādam dzērienam, cilvēki prata dzīvot harmonijā.

Diemžēl līdz ar kristietības izplatīšanos un jo sevišķi viduslaikos to, kas senāk bija labs un svētīgs, sāka uzskatīt par visa ļaunuma sakni. Eiropā sēnes, gluži tāpat kā krupji vai čūskas, bija kaut kas ļauns, nepareizs, bīstams. Krupjus uzskatīja par indīgiem, un sēnes sāka saukt par krupja jeb sātana maizi; tās uzlūkoja par vienu no raganas atribūtiem. Tomēr dažas tautas, piemēram, krievi, turpināja izmantot sēnes pārtikā.

Uguns un seksualitāte

image005Roberts Gordons Vosons sēnes saista arī ar uguni un seksualitāti. Viņš piemin etrusku spoguli, kurš glabājas Britu muzejā un kurā redzams kails uguns dievs, ko Gordons saskaņā ar sengrieķu mitoloģijas priekšstatiem nosauc par Hēfaistu. Tas ir uguns un kalēju dievs, neglīts un klibs, taču par sievu dabūjis sev visskaistāko no dievēm Afrodīti. Ap spoguli ir ornamenti, kuru nozīme ilgus gadus bija neskaidra, līdz klasiskajā grieķu un romiešu literatūrā specializējies angļu dzejnieks un tulkotājs Roberts Greivzs apgalvoja, ka ornamenti nav nekas cits kā sēnes. Vosons pilnībā piekrīt, būdams pārliecināts, ka seno tautu priekšstatos sēne bija viens no erotiskajiem simboliem, jo pats sēnes izskats taču vedina domāt par sievietes un vīrieša ģenitālijām, par seksuālo aktu, kaisli un uguni, ko seno grieķu kultūrā simbolizēja Hēfaists. Vai tad sēnes cepure nav gluži kā sievietes vagīna, bet sēnes kājiņa – kā vīrieša dzimumloceklis?

Kā uguns, tā arī zibens daudzu tautu mitoloģijā ir saistīts ar sēnēm. Vosons min piemērus no persiešu pasakām un sanskrita, bet arī latviešiem ir ticējums: ja zibeņo, Dievs sēj sēnes. Stāsta, ka daudzas vecas zemnieku sievas Brandenburgas apkaimē mēdza mežā kurt ugunskurus, jo vietā, kur bijusi uguns, lieliski aug lāčpurni. Arī Pirmā pasaules kara laikā nodegušo māju vietās izveidojušās brīnišķīgas lāčpurnu vietas.

R.G.Vosons iedibināja jaunu zinātnes nozari – etnomikoloģiju, kas izraisīja plašu interesi. Viņa aizsākto turpināja amerikāņu etnobotāniķis Terenss Makenna (1946 – 2000), ceļojot pa Amazones mūžamežiem un meklējot „īstās” sēnes. Pēc tam viņš kopā ar brāli sarakstīja grāmatu Magic Muschroom Grower’s Guide (1976), kas atstāja milzīgu ietekmi uz masveida aizraušanos ar dažādu apreibinošu vielu izraisītām halucinācijām.

Autobuss uz garīgumu

Pagājušā gadsimta 90.gados Rietumu pasauli pārņēma īsts psihodēlisko sēņu kults. Par to jāpateicas internetam, kurā varēja izplatīt informāciju par sēņu lietošanu un iegādāšanos. Tagad daudzas valstis aizliegušas to lietošanu, bet vēl pirms sešiem gadiem Amsterdamas mazajos veikaliņos tādas varēja iegādāties pavisam legāli. Vīzijas izraisa sēnēs esošais alkaloīds psilocibīns. Zinātnieki joprojām pēta tā iedarbību uz cilvēku psihi, un pašlaik izskan minējumi, ka tas var palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no neirozēm, depresijas un migrēnas. Psilocibīns cilvēkos spēj radīt spēcīgu, pat satricinošu pārdzīvojumu – sajūtas, ko reliģijā apzīmē kā garīgu pieredzi. Pēc eksperimenta, kurā 14 brīvprātīgajiem tika dota šī sēnēs esošā aktīvā viela, trešdaļa dalībnieku savas izjūtas aprakstīja kā „pašu nozīmīgāko garīgo pieredzi dzīvē.” Piedevām tie, kas eksperimentā piedalījās, nezināja, ko tieši viņi ir apēduši. Kad kopš eksperimenta bija pagājuši divi mēneši, lielākā daļa dalībnieku ziņoja, ka viņu labsajūta ir būtiski uzlabojusies un radusies pozitīvāka attieksme pret dzīvi.

SĒNES LAIKA UN NĀKOTNES ZILĒŠANAI

  • Kad sēnes sāk ļoti agri augt, gaidāms bads vai kāda sērga.
  • Kad pirmo reizi sezonā iet sēnēs, jāskatās, kādu ierauga pirmo sēni. Ja vecu un ar tārpiem, tuvākā nākotne būs neveiksmīga, skauģi ēdīs nost. Ja jaunu, labu sēni, veiksies.
  • Ja sapņos redz sēnes, vai nu laiks mainīsies, vai kāds apkārtnē mirs.
  • No meža laukā ejot, visskaistāko, vislielāko sēni nomet zemē Meža mātei.

SĒŅOŠANA LATVIEŠU FOLKLORĀ

  • Ja lietus līst pavisam taisni, labi augs sēnes.
  • Kad rūsa plātās, tad sēnes aug.
  • Ja zibens sper gludiem līkumiem, būs laba sēņošana.
  • Kad nakti zibeņus met bez pērkona, tad dieviņš bekas sēj.
  • Sēņot ejot, nazis jāliek aiz muguras, tad visas sēnes varot ieraudzīt.
  • Mežā ieejot, sēņotājam jāsaka „Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!” Tad būs daudz sēņu.
  • Kad pirmo sēni vai ogu kurvītī liek, tad saka: „Dieviņ, dod laimi!” Tad ātri pielasa kurvi.
  • Ja sēņojot pirmo grozā ieliek baraviku, grozs tiek pilns; ja ieliek bērzlapi, tad tikai pusē.
  • Kopā sēņojot, nevajag otram sēnes atdot, jo tad līdz ar tām atdod savu laimi.
  • Vāvere no rītiem ejot sēņot un sanesot sēnes savā migā. Tāpēc vajag no rītiem agri iet sēņot, kamēr vāveres vēl guļ.